Rīga +7°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Kā komēta, kas pazūd un atgriežas
«Linda ir kā komēta, kura vienmēr ir uzmanības centrā, pietuvojoties Zemes atmosfērai, un, pat attālinoties no tās un uz mirkli izgaistot skatienam, nav ne mazāko šaubu par tās atgriešanos jau tuvākajā laikā.
Linda ir viens no retajiem cilvēkiem, kuri gatavi degt par savu pārliecību.
Labo saprotot, ka degšana nozīmē arī izdegšanu vai sadegšanu,» tā par šodienas jubilāri, savu draugu un bijušo kolēģi Lindu Mūrnieci viņas autobiogrāfiskās grāmatas Meitene ar pistoli uz jumta priekšvārdā raksta Artis Kampars.
Šodien Lindas dzīve rit tālu prom no galvaspilsētas burzmas un varas gaiteņiem. Viņa vada savu viesu namu Salnēni. Taču bija laiks, kad Linda katru dienu parādījās TV ekrānā, tika slavēta un pelta. Viņa gribēja būt ministre, taču par savu jaunības sapni esot arī dārgi maksājusi. Šo ceļu viņa apraksta savā pērn izdotajā grāmatā, kurā netrūkst skaudru atziņu.
Maksa par popularitāti un «zīmēšanos»
«Es biju izvēlējusies darbības jomu, kas nebija ļoti sievišķīga, līdz ar to izcēlos diezgan spilgti,» atceroties laiku ministres amatā, savā grāmatā raksta Linda. «Man pievērsa uzmanību, mani intervēja, manu viedokli prasīja,» atminas Mūrniece. Taču šī popularitāte ātri vien tika pamanīta arī politiķu vidū, un slavai parādījās ēnas puse. Kāda kolēģe frakcijas sēdē piedāvājusi parunāt par to, kāpēc «lielākas slavenības neliek uz žurnālu vākiem» un kāpēc Mūrniece «zīmējoties.» «Tā nebija patīkama frakcijas sēde, jo es patiešām «nezīmējos», bet darīju savu darbu un biju gana spilgta un arī ar spilgtu viedokli,» uzskata Linda.
FOTO: Lindas dzīves ainiņas
Viņas popularitāte likusi pievērst uzmanību Lindai dažādos aspektos. «Parlamentā laikam biju vienīgā deputāte ar tetovējumu. Man uz pleca bija pūces galva (vēlāk tapa vesela pūce, un pirmajam tetovējumam sekoja daudz citi). Slavenais fotogrāfs Jānis Deinats mani vakarkleitā fotogrāfēja Saeimas nama interjerā, kas patiešām bija ļoti grezns. Tās bija manas pirmās īstās publicitātes fotogrāfijas – skaistā vakarkleitā žurnālam Klubs.
Loģiski taču, ka man nav labi tā izcelties? Bija skaidra dažas kolēģes pozīcija.
Bet netrūka to, kas slavēja skaistās bildes,» atceras bijusī politiķe.
Skauģu aprunāta
«Protams, to skaits, kam šķita, ka sieviete neder šim amatam, arī bija paliels, un viņi nekautrējās likt lietā dažādas metodes, lai mani pazemotu gan kā sievieti, gan kā ministri,» novērojusi Mūrniece.
Priecājos, ka bērni tad bija mazi un nelasīja komentārus pie tekstiem par mani,» raksta Linda, kura izaudzinājusi dēlu un meitu. «Vēlāk sapratu, ka
visskarbākās un sāpīgākās lietas rakstīja tieši tie cilvēki, kas mani pazina.
Tā bija viņu savdabīga atriebība par to, ka viņu izpratnē man veicas vairāk nekā viņiem,» uzskata Linda Mūrniece.
Piedēvēja flirtu ar deputātu
Linda grāmatā atceras arī to, kā deputāts Mirskis viņai 8. martā uzdāvinājis ne tikai ziedus, kas tikuši visām kolēģēm, bet arī dāvanu – sudraba piekariņu M burta veidā. Šī uzmanība arī nepalika nepamanīta, un drīz vien uz žurnāla vāka nonācis foto – Mirskis galanti atver parlamenta ēkas durvis ministrei, un viņa tam uzsmaida. «Un lai kāda būtu Mirska politiskā pārliecība, džentelmenis viņš vienmēr ir bijis un uzmanību man pievērsa, tomēr tieši tik, lai būtu korekti,» komentēja Linda.
Uz ministriju bez svārkiem…
Būdama iekšlietu ministre, viņa bieži jutusies arī nesaprasta un ļoti nogurusi. «Es ļoti centos. No valdības sēdēm nāc mājās ļoti vēlu, naktī vārīju ģimenei zupu nākamajai dienai, ap diviem gāju gulēt un ap sešiem cēlos.
Tik ļoti biju nogurusi, ka vienu rītu aizgāju līdz mašīnai bez svārkiem.
Tas ir pavisam vienkārši – svārkus nevilku agrāk kā pirms iziešana, lai kaut ko neuzmestu un nesasmērētu. Tajā rītā biju tik samiegojusies, ka aizgāju bez svārkiem, un varu tikai priecāties, ka pamanīju to ejot, nevis izkāpjot no mašīnas pie ministrijas,» atceras Linda.
Baisā smakšanas sajūta
Spriedze un stress darīja savu. «Un pienāca brīdis, kad vakaros mājās man bija sajūta, ka smoku. Fiziski smoku. Es gāju skriet krosus, domājot, ka kļūs vieglāk elpot, bet nekļuva, es tikai nogurdināju sevi. Es sapratu, ka ar mani notiek kas neparasts. Man gribējās ierauties istabas stūrī, apsegties ar segu, izslēgt visas gaismas un neiet laukā. Ielīst tādā kā savā alā, kur esmu pasargāta. Kur neviens nepienāks ar mikrofonu un neviens neuzdos jautājumus, uz kuriem man būs jāatbild pat tad, ja nevarēšu atrast atbildi.
Smakšanas sajūta mani sāka nomākt arī ikdienā. Bieži gāju pie loga ievilkt gaisu,
līdz beidzot mājās pamanīja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Aizgāju pie ārsta, un daktere uzreiz pateica – veģetatīvā distonija,» grāmatā atklāj Linda.
