Zīmes vēstīja – iespējami nogruvumi
Arnis Miltiņš (66) ar kompāniju nesen atgriezās no izaicinājumiem pilna ceļojuma Nepālā. Viņi pierādīja, ka gadu skaitlim nav nozīmes un ikviens spēj paveikt daudz vairāk, nekā viņam pašam sākumā šķiet. Valstī Āzijas dienvidu daļā viņi pavadīja gandrīz divas nedēļas, kurās mēroja daļu Anapurnas apļa, kas tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem pārgājieniem pasaulē. «Apļa kopējais garums ir ap 225 kilometri, mēs veicām aptuveni 125,» žurnālam Privātā Dzīve stāsta Miltiņš.
Pārgājienā viņš devās ar oskarotās filmas Straume krekliņu mugurā.
«Tas bija mans talismans. Manā atmiņā spilgti palikusi Intara Busuļa dziesma Viss ir iespējams, ko viņš izpildīja pie Brīvības pieminekļa, sagaidot filmas komandu. Lai gan līdz šim man kalnos kāpšanas pieredzes nebija, ticēju, ka kopā ar kaķīti mēs vienkārši ļausimies straumei un viss kļūs iespējams,» atklāj Miltiņš.
Šī nav pirmā reize, kad Arnis ļāvies tik izaicinošam piedzīvojumam. «Pirms gada pievienojos cilvēku grupai, kura devās uz Marokas tuksnesi. Toreiz pārgājienā iepazinos ar cilvēkiem, ar kuriem arī tagad devos uz Nepālu. Mēs it kā gājām trijatā, bet tajā pašā laikā – katrs atsevišķi. Katram no mums tas bija ceļš pie sevis – ceļojums, kurā iepazīt sevi,» teic Arnis. «Kalni nav prognozējami, jo tajos var notikt jebkas. Bija brīži, kad gājām pa ceļiem, kur zīmes vēstīja – šeit iespējami nogruvumi. Tad atlika tikai pārmest krustu un vēl vairāk sajusties šeit un tagad…» uzsver Miltiņš.
Dodoties kalnos, gavējis
Ceļā uz Himalajiem Arnis ievērojis četru dienu ilgu gavēni, atsakoties gan no maltītēm, gan arī ūdens. «Sevis ierobežošanu ēšanā un dzeršanā biju piedzīvojis jau Marokas tuksnesī, tādēļ zināju, kas tas ir. Šajā reizē man tā bija mentāla sagatavošanās kalniem. Es iekšēji sarunājos ar tiem,» smaidot stāsta Miltiņš.
Gavējot mūziķis kāpis līdz 3000 metru augstumam virs jūras līmeņa.
Pēc tam Arnis atsācis ēst un ticis līdz Thorong La kalnu pārejai, kas atrodas 5416 metru augstumā virs jūras līmeņa. «Kad tur nokļuvām, bija izcili skaists rīts. Sākumā tumsa ar pilnmēnesi, tad sāka svīst gaisma,» atminas Miltiņš, atzīstot, ka sākums gājienam uz kalnu pāreju gan bija ekstremāls, jo viņš aizmirsis pieres lukturi. «Kalna takas bija šauras, klātas ar akmeņiem un sniegu. Bija brīži, kad šaubījos, vai es tiešām to spēšu. Spēju,» tagad gandarīti secina mūziķis, piemetinot, ka kāpiena sākumā termometra stabiņš rādījis mīnus 10 grādus.
Arņa Miltiņa ceļojums pa Nepālu
Viņš bilst, ka, ejot ar nūjām, tādā aukstumā novilkt cimdus, lai iemūžinātu skaistos skatus, kas, austot saulei, paveras visapkārt, bijis liels izaicinājums.
Vaicāts, kas bijis izaicinošākais kalnos, Arnis atbild: «Pakāpieni. Nebeidzamie pakāpieni kalnos. Man joprojām tie rādās sapņos.» Tomēr visas grūtības atsvēruši pasakainie kalnu skati. «Pārgājiena beigās kāpām Anapurnas kalnā skatīties saullēktu. Tas bija patiešām fantastisks. Kaut ko līdzīgu līdz šim biju redzējis tikai Nikolaja Rēriha gleznās. Visapkārt majestātiskā mierā stāv pasakaini kalni, un jūti, ka uz brīdi apstājas laiks,» tā Arnis.
Katru rītu noiet 9 kilometrus
Atgriezies no Nepālas, dziesminieks turpina nodoties aktīvai staigāšanai. «Katru rītu esmu augšā jau pulksten sešos un eju soļot. Ziemā tie bija kādi trīs kilometri, gaidu siltāku laiku, kad atsākšu savu deviņu kilometru trasīti,» atklāj Miltiņš.
«Tas sākās jau tad, kad kļuvu par valsts stipendiātu, kas, manuprāt, skan daudz labāk par pensionāru.
Tobrīd aizgāju no darba un sapratu – ja sevi nekustināšanu, ierūsēšu. Toreiz sevi izaicināju, apņemoties apbraukt Latvijas robežu. Liku plecos ģitāru un devos ceļā, mainot savas dziesmas pret naktsmājām. Bez iepriekšējas reklāmas apstājos vietās, kur pulcējās cilvēki, sarunājos ar tiem un sniedzu improvizētus koncertus. Triju gadu laikā, tam katru vasaru veltot divas nedēļas, apbraucu Latvijas robežu,» atminas Arnis.
Izaicinājumi turpinājās. «Man bija un ir interesanti pētīt sava ķermeņa iespējas. Arī ceļojumi uz Marokas tuksnesi un Nepālas kalniem bija sevis izzināšana. Došanās kalnos patiesībā izrādījās vēl jaudīgāks izaicinājums, nekā gaidīju,» atzīst Miltiņš. Viņam nu ir jauna apņemšanās. «Esmu sasparojies velobraucienam, kas 1. maijā notiks Ķekavā. Līdz šim gan tādā nekad neesmu piedalījies, bet – kāpēc gan ne? Jo viss taču ir iespējams,» smej Arnis.