Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nesaderīgs pāris
Līva un Mārtiņš Rāceņi gada sākumā plūca uzvaras laurus šovā Mīlas nometne. «Pieteikties bija Līvas ideja. Ja būtu mana teikšana, es turp nebūtu gājis. Tāpēc uz Gruziju, kur notika šova filmēšana, braucu bez liela entuziasma. Man vieglāk miera labad bija aizbraukt, nevis pēc tam katru dienu klausīties pārmetumus, kāpēc neaizbraucām,» sarunā ar PDz atminas Mārtiņš. Galvenais Rāceņu mērķis dalībai nometnē bija uzlabot attiecības, kas tajā brīdī bija kļuvušas saspīlētas. «Bija problēmas ar savstarpējo komunikāciju, nespējām izrunāt strīdu,» skaidro Mārtiņš, bet Līva piebilst: «Mēs esam absolūti nesaderīgs pāris. Mārtiņš pēc horoskopa ir Zivis, kas ir ūdens zīme, bet es – Dvīņi, proti, gaisa zīme. Tāpēc mūsu attiecības līdzinās taifūnam. Mums pie attiecībām ir jāstrādā, lai kopā justos labi.»
Līva teic, ka atšķirīgas viņiem ir ne tikai horoskopa zīmes. «Man patīk komunicēt, bet Mārtiņam ne. Ja mums bija kādi strīdi, agrāk viņš varēja klusēt un vienkārši ignorēt. Tas mani šausmīgi tracināja. Nejutu, ka otrs cilvēks grib kaut ko darīt, lai uzlabotu mūsu attiecības. Viņam vieglāk bija problēmu ignorēt, cerot, ka tā pati atrisināsies, nevis izrunāt. Beigās jau bija tik sū..gi, ka man pat negribējās neko darīt, lai laulību uzlabotu,» atminas Līva. «Mīlas nometne mums tiešām palīdzēja, jo sākām daudz vairāk sarunāties. Ja ir kādi konflikti vai strīdi, mēģinām tos uzreiz izrunāt, lai nesakrājas aizvainojums, kas pāraug neapmierinātībā ar otru,» saka Mārtiņš.
Dzimumu nosaka kaķi
Piedalīties šovā Ģimene burkā Rāceņiem piedāvājuši producenti. «Nometnē daudz runājām par mūsu iepriekšējo grūtniecību, kura diemžēl beidzās ar bērniņa zaudēšanu… Toreiz teicām, ka viens no mūsu mērķiem ir otrs bērns. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, pirmais periods man bija bailīgs. Negribēju nevienam to atklāt, baidoties, ja nu kaut kas notiek. Vajadzēja ļoti saņemties, lai sociālajos tīklos ievietotu video, kurā atklāju, ka ģimene drīz kļūs kuplāka. To redzēja producenti un piedāvāja filmēties burkā. Piekritām piedalīties, lai novirzītu manas domas no bērniņa gaidīšanas, jo zemapziņā man kaut kādas bailes tomēr ir palikušas,» teic Līva
Viņa neslēpj, ka ģimenei ceļš līdz bērniem bijis smags un asaru pilns.
«Ar Mārtiņu dzīvojām kopā jau daudzus gadus, bet mums nekādi neizdevās tikt pie bērniņa. Godīgi sakot, bija jau izmisums.
Lai slāpētu manu mātes instinktu, paņēmām kaķenīti Monu. Un mums par lielu pārsteigumu drīz vien pieteicās meita Elifa. Paņēmām runcīti Billiju, un mums pieteicās dēliņš. Mēs jau smejamies, ja vēlāk nobriedīsim trešajam bērnam, varētu pat izvēlēties dzimumu. Ja gribētu meitu, ņemtu kaķeni, ja dēlu – runci,» saka Līva.
Divas stundas nokavē pirmo randiņu
Pirms 17 gadiem Līva un Mārtiņš iepazinās internetā. «Smejos, ka tās man bija liktenīgās 15 minūtes. Biju tik tikko piereģistrējies iepazīšanās portālā oho.lv, kad jau ieraudzīju Līvu,» atminas Mārtiņš. Jaunieši sarunāja tikties Rīgas Centrālajā stacijā. «Neesam dzimuši rīdzinieki. Es nāku no Madonas puses Jaunkalsnavas ciema, bet Mārtiņš – no Bauskas novada Uzvaras ciema. Taču tolaik Mārtiņš Rīgā mācījās vidusskolā un dzīvoja pie omes, tāpēc arī tikšanās vietu norunājām galvaspilsētā. Turklāt es viņam neatklāju, ka esmu no laukiem. Man bija bail, ka viņš negribēs ar mani tikties,» skaidro Līva.
Pirmais randiņš gan neizdevās tik ideāls, kā bija cerēts.
«Mārtiņš kavēja divas stundas. Un es kā muļķe viņu izmisīgi gaidīju. Cita sen jau būtu aizgājusi,» atklāj Līva. Jautāts, kāpēc tik ilgi meitenei lika gaidīt, Mārtiņš skaidro: «Todien biju aizbraucis ar mašīnu uz laukiem, un pēkšņi man lika lasīt tomātus, kuri jāaizved omei uz Rīgu. Kad tas tika izdarīts, uzradās vēl dažādi uzdevumi. Tā process ievilkās un minūtes sakrājās. Es gan civilizēti brīdināju Līvu, ka kavēšu. Biju jau sagatavojies, ka viņa dusmosies, mani ieraugot, taču bija tieši pretēji – bija ļoti priecīga un smaidīga.»
Pēc dažiem randiņiem Rīgā Līvai vajadzēja doties mājās, jo bija augusta beigas, un sākās skola. «Braucot prom, nolēmu Mārtiņam sagādāt pārsteigumu. Stacijā Emīla Gustava šokolādes bodītē nopirku balto šokolādi, uzrakstīju vēstulīti, piekodinot to atvērt mājās. Man tobrīd pat prātā nevarēja ienākt, kas attēlots uz tās šokolādes. Izrādās, tur bija ainas no Kāmasūtras. Aiz savas kautrības Mārtiņš par to atzinās tikai pēc gada. Ar šausmām iedomājos, ko viņš tanī brīdī par mani padomāja,» smejas Līva.
Kamēr jaunieši mācījās, viņi tikās brīvdienās. «Braucu pie Mārtiņa ar stopiem. Kad Rīgā sāku studēt un dzīvoju kopmītnēs, jau varējām redzēties biežāk. Drīz vien sākām īrēt istabiņu un dzīvot kopā,» atminas Līva.
Šausmīgākais gads mūžā
Runājot par smagāko brīdi ģimenes dzīvē, Līva saka: «Tas bija laiks, kad saslima meita Elifa. Viņai bija gadiņš. Meitai diagnosticēja infantilās spazmas, kas nozīmē, ka attīstība apstājusies.» Mārtiņš skaidro, ka Elifas attīstībā sācies regress, pēc miega viņai bija lēkmes – krampji, elpošanas traucējumi. «Tas bija šausmīgs gads. Elifas saslimšana. Es vēl zaudēju bērniņu. Bet pārbaudījumi nebeidzās. Ar mammu bijām aizgājušas uz spa procedūrām, kur manā acu priekšā viņa paslīdēja dušā uz flīzēm, krita un zaudēja samaņu. Mammai bija smadzeņu kontūzija. Tas bija kovida laiks, kad apmeklētājus slimnīcā nelaida, turklāt neviens arī neko neteica – cilvēks ir dzīvs vai miris. Atminos, vīram teicu: «Mārtiņ, man šķiet, ka es jūku prātā…»,» tā smago posmu dzīvē atminas Līva.
Lai novirzītu drūmās domas, Rāceņi aizrāvušies ar galda spēlēm.
«Tas reāli palīdzēja. Pa šiem gadiem esam izspēlējuši desmitiem spēļu. Savā ziņā tās uzlabo arī savstarpējo komunikāciju. Tiesa, ar vienu noteikumu – ja cilvēki prot pieņemt zaudējumu. Runā, ka Monopols iznīcinājis ļoti daudzas attiecības,» zina teikt Mārtiņš.
Citus interesantus rakstus lasiet žurnālā Privātā Dzīve!
