Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
3
-
Mazā Talsu veikaliņa dvēsele
Februārī šo pasauli pameta Busuļu ģimenes dvēsele Ērika Busule. Pirms dažiem gadiem žurnāls Privātā Dzīve apciemoja šiverīgo Ēriku viņas mazajā, bet rosīgajā pasaulē Talsos. Intara Busuļa mammai publicitāte nekad nav patikusi. Teica – nejūtoties savā ādā un neesot arī vaļas, jo viņas ikdiena paiet aiz letes nelielā veikalā-kafejnīcā Eserika Talsos. 3. marta viņas veikaliņam apritēja astoņi gadi.
«Ne jau peļņas dēļ man veikaliņš ir vajadzīgs. Vairāk man pašai – lai ir, ko darīt!» teica Ērika.
Viņas rīti sākās agri. «Jau pusseptiņos esmu klāt, sagatavojos, pieņemu svaigus raušus, un jau astoņos no rīta ierodas pirmie klienti. Ziemā mājās esmu tikai ap septiņiem vakarā.»
«Kādreiz strādāju par saimniecības māsu Talsu slimnīcas Dzemdību nodaļā. Esmu daudzbērnu mamma, tāpēc priekšlaicīgi pensionējos. Vienu brīdi dēls Ēriks bija palicis bez darba, un es izdomāju, ka mēs varētu kaut ko pasākt. Astoņus gadus man bija veikaliņš laukos – 30 kilometru no pilsētas. Turp autobuss iet divreiz dienā. Ja gadījās nokavēt autobusu vai tas vienkārši neatnāca, bija lielas problēmas. Kādu dienu braucu garām šai vietai un pamanīju uzrakstu Iznomā. Šī mājiņa sešus gadus bija stāvējusi tukša. Tā viss sākās,» stāstīja Busuļa mamma. Eserika atrodas pilsētas nomalē, taču darba netrūkst. «Pēc bulciņām nāk gan bērni no tuvējās skolas, gan ugunsdzēsēji, jo blakus ir depo. Ar gadiem, protams, Talsos iedzīvotāju kļūst arvien mazāk,» atzinās Ērika.
Busuļi ir Talsu patrioti. Ērika šeit pavadījusi visu mūžu. «Talsi ir īpaši ar saviem pakalniem, ar saviem cilvēkiem. Un mūziķu mums netrūkst – Jānis Stībelis, Raimonds Tiguls…» viņa ar lepnumu uzskaitīja. Arī Intars šajā pilsētā aizvien ir savējais. Iekārtojis lauku māju. «Intars bieži atbrauc pie manis uz veikaliņu ciemos. Kaut uz stundiņu,» priecājās Ērika.
Reiz mūziķis kādam žurnālam stāstījis, ka brauc pie mammas ēst medus kūku, un jau nākamajā dienā talsinieki bijuši klāt: «Cikos tad Intars būs uz kūku?»
Ērika vasarās mēdza iznest laukā galdiņu, pie kura Intars dzēra kafiju un labprāt sniedza autogrāfus, fotografējās, pajokoja. Vaicāta, vai mūziķis tiešām vienmēr ir tik dzīvespriecīgs kā TV ekrānā, piekrītoši māja ar galvu: «Ja arī viņam kādreiz ir slikta oma, viņš to labi prot noslēpt.»
Ērika neslēpa – intereses pēc palasot, ko par dēlu raksta interneta komentāros. «Es uz tiem skatos skeptiski. Šķiet – daudzus raksta viens un tas pats cilvēks. Mainās tikai vārds.
Kādreiz uzraksta: «Intars ir Talsu čigāns. Es zinu viņa mammu!» Vai tad es esmu čigāniete?» dzidri smējās Ērika.
Pārbaudījums ģimenei – Talsu traģēdija
Ērika ir bagāta, un ne jau mazais veikaliņš viņu tādu padarījis. Viņai ir liela un stipra ģimene, kurā izauguši trīs dēli Intars, Lauris un Ēriks un divas meitas Rebeka un Sigita. Un mazbērni – vairāk nekā 10! «Par katru jāpadomā, jāatceras.
Pirms Ziemassvētkiem bērni saka – neko nevajag! Bet kā tad tukšām rokām brauksi ciemos?
Bērniem tāpat kāds prieciņš vajadzīgs,» gādīgi stāstīja Busule. Toties par to, kur svinēt svētkus, galva nav jālauza. «Pirmajos Ziemassvētkos braucam pie Ērika, jo viņš dzīvo vistuvāk. Otrajos – pie Laura. Jāņus svinam pie Intara.»
Ērika bija pateicīga liktenim – pret viņas mīļajiem tas bijis saudzīgs, lai arī savulaik uzlicis lielu pārbaudījumu. 1997. gadā svētku laikā notika Talsu traģēdija – krītot ugunsdzēsēju autoceltņa grozam, dzīvību zaudēja deviņi bērni. Grozā bija arī viņas jaunākais dēls mūziķis Lauris Busulis. «Todien visi devāmies uz svētkiem. Nebija tikai Intara un Rebekas, jo viņi ar orķestri bija Itālijā. Vai tad mēs varējām iedomāties, ka atrakcija, ko organizē cilvēki formās, beigsies ar tādu nelaimi? Tas bija šausmīgi. Kad grozs bija pašā augšā, Lauris uzsauca: «Mammu, skaties!» Un māja man ar roku. Redzēju, ka pacēlājs sāk kratīties un gāžas zemē,» atcerējās Ērika. Tolaik Lauris mācījās mūzikas skolā – spēlēja saksofonu. «Diemžēl tas bija jāpārtrauc, jo Lauris guva smagas traumas, ilgi ārstējās, un viņam bieži sāpēja galva.»
Mammas kūka vislabākā
«Mana vienīgā brīvdiena ir svētdiena, tāpēc pārējiem ģimenes locekļiem, plānojot pasākumus, parasti jārēķinās ar manu darbalaiku. Esmu brīva tikai sestdienas vakaros un svētdienās,» stāstīja mūziķa mamma.
Reiz Intars PDz atklāja – tas esot nerakstīts likums, ka svētku torti sarūpē mamma. «Cept kūkas savējiem tagad sanāk retāk, jo visu dienu esmu aizņemta. Vieglāk pasūtīt. Taču uz svētkiem gatavoju vienkāršu biskvīta torti ar krēmu un ievārījumu, izrotāju ar putukrējumu un augļiem,» atrunājās Ērika. «Intara mīļākais ēdiens ir kartupeļu pankūkas. Kad atbrauc pie manis ciemos, taisu pankūkas no smalki rīvētiem kartupeļiem. Viņš pats mājās taisa no rupji rīvētiem. Parasti ēd ar krējumu. Kādreiz ēdām ar brūkleņu ievārījumu, bet mūsdienās ievārījumi nav modē. Kad bērni vēl bija mazi, svētdienās paši cepām picas. Dēls Ēriks vēl tagad ik pa laikam to atceras.»
Muzikālai mātei muzikāli bērni
«Intars bērnībā bija palaidnīgs – kā jau puika. Taču labdabīgs palaidnis. Vienmēr prāts nesās uz jokiem. Nesekmīgs nebija, bet pārāk labi nemācījās. Domāju, varbūt šur tur viņu vieglāk izlaida cauri, jo zināja – ies pa mūzikas līniju,» smaidot stāstīja Ērika. «No mazām dienām Intars gāja Talsu bērnu mūzikas skolā. Patiesībā jau tad, kad vēl nemācījās parastā skolā. Intara māsa Rebeka ir gadu vecāka par viņu. Parasti vienā laikā izņēmu Intaru no bērnudārza un vedām Rebeku uz mūzikas skolu. Gaidīju gaitenī, bet Intars māsai sēdēja klasē blakus. Negarlaikojās, aktīvi darbojās līdzi. Skolotāja pamanīja, ka Intars labi jūt ritmu, un pateica – Jānis Osītis organizē jauno maiņu diksilendam Talsu sprīdīši, un Intars kā žiperīgs puika varētu iet pie viņa. Sākumā bija ritma grupa – Intars sita bundziņas. Mums bija doma, ka varētu spēlēt klavieres, bet Osītis teica: «Pianists no viņa nesanāks. Viņam jābūt pūtējam.» Un labi vien ir, ka tā. Pianistu jau mums daudz,» sprieda Ērika. Arī Intara māsa Rebeka, tāpat kā brāļi Lauris un Intars, dzīvi saistījusi ar mūziku – viņai ir sava studija Ventspilī.
Visticamāk, muzikalitāte bērniem iedzimusi no mammas – dziedājusi korī un spēlējusi mandolīnu.
«Sen instrumentu neesmu rokās turējusi, bet, ja mazliet patrenētos, kaut ko varētu uzspēlēt,» sprieda Ērika.
Busuļu tētim gan mūzika neesot tik tuva. «Katram bērnam savā laikā bija jāvingrinās spēlēt. Piekodināju tēvam – Intaram jānospēlē uz trombona savs gabaliņš desmit reizes, bet viņam jāseko līdzi, vai ir pareizi. Tēvs atrunājās: «Es taču neko nesaprotu!» Teicu: «Nekas. Galvenais – ik pa laikam pasaki – nav pareizi!» Intars ātri viņu atkoda un iebilda: «Ja nav pareizi, parādi, kā ir!»,» smējās viņa.
Intara gaitām mamma vienmēr aktīvi sekoja. «Skatos visus raidījumus, kur viņš piedalās. Pasākums, ko nekad nelaižu garām, – Intara koncerts Dzintaru koncertzālē. Lai arī esam bijuši gan uz viņa koncertu Talsos, gan Rēzeknē, Dzintaros man patīk vislabāk,» atzinās viņa. Uz jautājumu, kāda ir Ērikas iemīļotākā dziesma no Intara repertuāra, viņa sacīja: «Brīvdiena…»
Tagad Ērika atdusas Laubes pagasta kapos līdzās saviem vecākiem. Taču viņas sirds siltums būs mūžīgs, jo Ērika turpinās savos talantīgajos bērnos un mazbērnos.
