Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Vienreiz es to izdarīju,» priecājas bijušais politiķis Atis Lejiņš un piebilst, ka otrreiz vairs šādam darbam neķertos klāt. «Nekad nebiju iedomājies, ka uzrakstīšu romānu. Man nebija nekāda uzmetuma, nebija ne mazākās jausmas, kādas būs beigas,» atzīstas Atis, kurš 28. sepetmbrī nosvinēja 82. dzimšanas dienu un nu ir godam uzņemts rakstnieku klubiņā.
Pirmās lappuses tapušas sen – vienkārši piesēdies pie datora un rakstījis. Taču nopietni par literāru darbu tolaik vēl neesot domājis, un uzrakstītais vairākus gadus gaidījis datorā. Atim bijis sapnis par kārtīgu oriģinālu latviešu odiseju. Uzrunājis vairākus autorus, ideja daudziem patikusi, taču rakstītājs nav atradies. Tad nu Lejiņš sameklējis agrāk rakstīto un sācis to darīt pats! Darbu pie sava romāna viņš pabeidza pērn, kad Atim sašķobījusies veselība.
«Man ielika jaunu gurnu,» saka politiķis.
Atveseļošanās pēc operācijas bijusi ilga un grūta, taču nu viņam bijis laiks rakstīšanai.
Uz atklāšanas svētkiem sanāca kupls pulciņš Lejiņa draugu, kolēģu un domubiedru, tostarp Romualds Ražuks, Dainis Īvāns, Lolita Čigāne un daudzi citi. Lai gan Atis vairs nav aktīvajā politikā un bauda pensionāra dzīvi, viņš aizvien ir enerģisks un aktīvs. Brīvajos brīžos labprāt darina skaistas lietas no koka, bet vēl pirms pāris gadiem pat mācījās dejot tango! Arī tagad viņš apņēmīgi saka:
«Šī grāmata nav vēl mans pēdējais projekts!»
Lejiņa romāna atvēršanas svētki izdevās patiesi aizraujoši un sirsnīgi. Bija gan izteiksmīgs paša autora priekšlasījums, gan īru deju grupas priekšnesums. Gribētāju iegūt jaunā rakstnieka autogrāfu bija daudz.
Lejiņa romāna Karavīrs un Guntiņa galvenais varonis ir latviešu leģionārs Laimonis Vilks, kurā var atpazīt arī pašu autoru. Darbā atainots laika posms no Otrā pasaules kara izskaņas līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem. Pēc kara beigām jauns vīrietis nonāk Zviedrijā. Apstākļu spiests, piesakās franču ārzemnieku leģionā, karo Vjetnamā, darbojas Alžīrijā un Francijā, Austrālijā, Amerikas Savienotajās valstīs, Vācijā un pat Ungārijā… Viņš kļūst par cilvēku, kurš saņem īpašus uzdevumus un piedalās lielvalstu varas spēlēs, ne mirkli neaizmirstot savu mazo zemi, kas nu ir padomju lielvalsts sastāvā.
Politikai un spiegu spēlītēm šajā romānā ir liela loma un – tā kā autors mūža lielu daļu pavadījis ārpus Latvijas, – skatpunkts atšķiras no mums ierastā. Protams, ir arī mīlestības līnija – viņš satiek savu Guntiņu, bet nezina, vai vēl kādreiz viņu redzēs..
Atis Lejiņš, būdams vēl pavisam mazs zēns, 1944. gadā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk – uz Austrāliju. 1960. gadā ģimene pārcēlās uz Ameriku, kur Lejiņš ieguva maģistra grādu vēsturē, pēc tam – doktora grādu Zviedrijā. 1989. gadā Atis nodibināja Latvijas Tautas frontes Zviedrijas nodaļu, kuru vadīja līdz 1991. gadam, kad atgriezās uz dzīvi Latvijā. Te izveidoja Ārpolitikas institūtu un bija vairāku sasaukumu Saeimas deputāts. Divas reizes bijis Afganistānā kara laikā, kur meklējis baltiešu karavīrus starp padomju gūstekņiem.
