Galvenais – patikt sev!
«Sievietes eleganci nosaka viņas iekšējās pasaules un ārējā veidola saskaņa. (..) Ja esi saskaņā ar sevi, tad var uzvilkt arī ko neparastu un iznest to,» pirms dažiem gadiem žurnālam Ieva sacīja filozofe un pasniedzēja Vija Virtmane. Vijai bija 77 gadi, un stils aizvien bija viņas rotaļa, aizraušanās, liela daļa no Virtmanes dzīves un personības.
Viņa patiesi bija viena no elegantālakajām sievietēm galvaspilsētā – īsta stila ikona. «Nekad no mājas neizeju, ja, ieskatoties spogulī, sev nepatīku. Var pat būt tā, ka
viena detaļa tērpā neiederas un es pilnībā pārģērbjos, nomainot arī apakšveļu un zeķbikses,» atzinās Vija.
Viņai patika izpaust savu košo personību arī garderobē. Un to Vija darīja jau tad, kad visapkārt vadīja padomju gadu pelēcība. «Mana vecmāmiņa bija profesionāla šuvēja, un, šūdinot tērpus man, viņa vienmēr uzklausīja manu viedokli. Pusaudzes gados iemācījos šūt, un to prata arī mana mamma – padomju laikos, lai gan veikalos neko daudz nevarēja nopirkt, sievietes par sevi rūpējās un mācēja skaisti izskatīties,» atminējās filozofe.
Savā 70. jubilejā Vija iejutās modeles lomā žurnāla «Pērle»lappusēs, un viņa izskatījās brīnišķīgi!
Ar skaistu kleitu pret nelaimīgu mīlestību
«Atceros, ka reiz skolas laikā sabēdājos par nelaimīgu mīlestību – viens puika, kurš man ļoti patika, nepievērsa uzmanību. Mamma mani mierināja un teica: uz skolas balli uzšūsim tev tādu kleitu, kādu vien gribēsi, un tu izskatīsies ļoti labi!
Kopš bērnības manī nostiprinājusies izjūta, ka apģērbs var būt prieka avots
un veids, kā grūtos brīžos celt savu pašapziņu. (..) Apģērbs man ir arī veids, kā saprasties pašai ar sevi,» neslēpa Vija.
Veidojot savu tēlu, viņa paļāvusies uz intuīciju. «Nekad neesmu dzinusies pēc modes lietām, bet man vienmēr gribējies ģērbties tā, lai tas būtu interesanti, man patiktu un būtu kontekstā ar to, kas manā garderobē jau ir. (..) Labi izvēlēts apģērbs liek pamanīt skaistu sievieti, nevis pašu apģērbu,» sacīja Virtmane.
Nekādu mājas čību!
Pat mājās Vija vienmēr izskatījās žilbinoši, staigāja vieglās kurpītēs, nevis ērtās čībās. «Arī tad, ja visu dienu pavadu mājās, man svarīgi uzkrāsoties. Mans dekoratīvās kosmētikas minimums ir lūpukrāsa un skropstu tuša. Kādreiz smējos, ka man nevarētu būt sunītis, jo viņš no rītiem taču nevarētu sagaidīt, kamēr uzkrāsojos. Pat atkritumus nesot laukā, uzkrāsoju lūpas.
Lai labi justos, man svarīgi labi izskatīties – tās man ir saistītas lietas,» pauda Vija.
«Sapošanās man ir sevis uzmundrināšanas metode,» neslēpa filozofe. «Bija situācija, kad gulēju slimnīcā, man toreiz smagi gāja, un vienu dienu daktere, pie manis ienākusi, teica: «Virtmanes kundze, kāds prieks redzēt, ka jums kļuvis labāk!» Es biju uzkrāsojusi lūpas,» smaidot atcerējās Vija.
Austrumu princeses smarža
Vija prata rotaļāties ar aksesuāriem, pieradināt tos. «Man ļoti patīk izteiksmīgas, lielas rotas.
Manas paaudzes latviešu sievietes gan šai ziņā visbiežāk īpaši negrib izcelties.
Lai gan senās latvietes, rotas nēsājot, nebija pieticīgas. Tā arī es esmu gājusi senlatvietes stila virzienā,» sacīja Vija. «Ja sieviete vēlas nēsāt masīvas rotaslietas, tad galvenais princips, kas jāievēro, – galvenā ir rota, tāpēc pārējam fonam vajadzētu būt neitrālam,» pamācīja filozofe. Viņa rotājās ar izteiksmīgām šallēm un valkāja brilles ar krāsainiem rāmjiem – zaļiem, melbaltiem un pat sarkaniem! Un vēl Vijai patīk stipras smaržas ar austrumniecisku nokrāsu – vīra dāvinātās Serge Lutens Arabie.
Nu Vija ir devusies prom, taču viņas dzīvesprieks un košums turpināsies Vijas talantīgajos bērnos un mazbērnos.