Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lauku māju nopirka iepriekšējās krīzes laikā
Par astoņus hektārus plaša lauku īpašuma saimnieku ar septiņām ēkām, arī dzīvojamo māju, viesu māju, kūti, saimniecības māju, šķūni un citām ēkām, 90 kilometru attālumā no Rīgas politiķis kļuva iepriekšējās finanšu krīzes laikā – 2009. gadā. «Jau ilgāku laiku biju meklējis lauku īpašumu, jo pilsētas dzīve nav slikta, bet esmu tomēr lauku cilvēks, kurš jaunībā Ipiķos ganos gāja, visu mūžu ir darbojies ar puķēm. Un tā ņemšanās pa zemi man ir iedzimta. Kad sāku meklēt, man bija viens noteikums – gribu lauku māju Kurzemes vai Zemgales pusē,» PDz teic Andris Ārgalis.
Apskatījis vairākus īpašumus, līdz kādā avīzē uzgājis neuzkrītošu sludinājumu, ka netālu no Jaunpils pārdod māju. «Atbraucu, un man uzreiz kā naivam bērnam iepatikās, ka tālumā gar mežmalu iet vilciens. Māja ir kalna galā, un no tās uz visām debespusēm pavērās brīnumains skats, reljefs bija ideāls. Uzreiz sapratu, ka tas ir tieši man. Īpašums gan bija nolaists, aizaudzis ar krūmiem. Ik uz soļa bija drazas – pamatīgs tā dēvētais kultūrslānis, kur padomju laiks bija pamanāms ar neapbruņotu aci,» māju iegādes laiku atminas Andris.
Kopš tā laika Rīgas eksmēra īpašums ir ne tikai sakārtots, bet arī paplašinājies par vēl aptuveni pieciem hektāriem. «Pa hektāram, pa diviem piepirku klāt tuvējos zemes gabalus, aizvien paplašinot sakopto teritoriju. Tagad smejos – esmu muižkungs, jo tiku arī pie sabrukušās Spriņģu muižas. Tad vēl klāt ir dīķis, kurš nesen bija aizaugusi plančka,» bilst Andris.
Citi lasa
No sievas slēpj tulpju sīpolus
Darba, kā teic eksmērs, īpašumā ieguldīts pulka. Jau tajā pašā 2009. gadā sākušies īpašumā ēku remonti, jumtu maiņa, sākts kopt teritoriju. Palīgos nolīgti vietējie puiši, kurus vēl tagad ar prieku atminas Andris.
«Strādāja godam un prasīja diezgan maz. Man pat bija neērti tādu summu maksāt, devu vairāk. Cik zinu, tad drīz viņi aizbrauca strādāt uz Norvēģiju. Tepat nesen padzirdēju, ka, sākoties vīrusam, esot atgriezušies mājās. Gribēju, lai viņi man tagad vienu mazu remontiņu trepēm uztaisa. Sazvanīju, bet viņi jau kaut kā cauri Lietuvai drīz pēc robežu slēgšanas bija atkal pamanījušies nokļūt Norvēģijā. Nebija tās robežas pārāk stingri aizslēgtas,» spriež Andris.
Vislielākās izmaiņas īpašumā piedzīvojusi teritorija ap māju. «Esmu izveidojis te īstu ceriņu dārzu, sastādījis peonijas, krūmu peonijas, saldos ķiršus – agros, kuri ražot sāks drīzumā, un arī tādus, kuri ogas dod ja ne gluži ap pirmajām salnām, tad pavēlu rudenī gan. Protams, ir arī īves un citi mūžzaļie augi, vilkābeles, lupīnas, delfīnijas, lielie dekoratīvie sīpoli… Puķu nosaukumiem un šķirnēm jums žurnāls izrādīsies par mazu, ja sākšu visu uzskaitīt,» nosmej Andris.
«Pateikšu tik vēl to, ka tulpes pēdējos gados pats vairs nestādu. Ar to mana sieva, ar kuru kopā jau zelta kāzas esam piedzīvojuši, nodarbojas. Viņai tulpes joprojām ir vislielākajā cieņā. Pirms gada sievai palīdzēju iestādīt tulpes, bet tad arī pateicu, ka vairs to nedarīšu, jo tulpju slimība man ir beigusies. Kundzei veselība ik pa laikam pieklibo, bet ar tulpēm viņa gatava ņemties jebkurā diennakts laikā. Tad nu man nākas tos tulpju sīpolus, kas vasarā izrakti, pa kluso kaut kur nobēdzināt, lai stādīšana ik gadu iet mazumā,» sīkā viltībā, kuru realizē, lai sievai vieglāks mājas solis, atzīstas Andris.
Ceriņi – ideāls variants pensionāriem
Andris atzīst, ka pie mājas ar lielu dārzeņu audzēšanu neaizraujas. «Ir, protams, siltumnīciņa, kur pašiem aug kāds gurķis, tomāts, garšvielas, ir dobīte ar dillēm un pāris nelielu vagu ar kartupeļiem.
«Seši Priekuļu agrie kartupeļi tūlīt ziedēs. Man ir viens zilais kartupelis iestādīts, pagaršošanai. Es tā dārzeņus stādu. Nu, nezinu, man jau šķiet, ka daudziem Latvijā tā ir izaugusi par māniju, ka pavasarī to tik runā, vai tomāti jau iesēti, vai tie sanākuši, vai izpiķēti. Nu, cik tos tomātus apēd! Tāda saimniekošana nav man. Dārzeņi jāaudzē tiem, kuri to prot, mums, pārējiem, tie jāpērk un jādara tas, kas mūs interesē un ko pārzinām,» uzskata Andris.
«Tā ka zināju – dzīvošu arī Rīgā, man vajadzēja izdomāt, kurus augus stādīt, lai kopšanā būtu jāiegulda iespējami maz laika. Tā arī nonācu pie lēmuma, ka liela daļa īpašuma tiks apstādīta ar ceriņiem, jo, pirmkārt, tie ļoti smuki zied, otrkārt, fantastiski smaržo un, visbeidzot, to kopšana neprasa pastāvīgu būšanu klāt. Neapzināti esmu arī trāpījis, ka ceriņi šajā vietā padodas vienkārši izcili. Augsne ir mālaina, un tādā ceriņiem ļoti patīk,» tā Andris.
Krievijas selekcionāri – izcilākie meistari
Ceriņi dārzā ir dažādi – balti, violeti, sārti, zili –, teju visās varavīksnes krāsās. «Esmu izbraukājis dažādas stādu audzētavas un tirgotavas, izmeklējies visādas šķirnes, veidojot savu ceriņu dārzu. Kas man tik te nav! Japānas ceriņi, Korejas ceriņi, vietējās Latvijas šķirnes… Bet laika gaitā tomēr esmu apjautis – lai arī esmu Latvijas patriots, Krievijas selekcionāri rada izcili krāšņas šķirnes. Krasavica Moskvi, Putj Ļeņina – tās ir tikai dažas no tām smukajām,» teic politiķis.
Stāstot par ceriņu stādīšanu, Andris atzīst, ka gadījies viņam arī piedzīvot nepatīkamākus brīžus.
«Reiz stādus pirku Baltezerā. Nosaukumi tur bija tie vislabākie un interesanti bezgala. Sapirkos pulka, no katras šķirnes pa vienam, lai ir dažādība. Krāsas arī visiem bija dažādas. Katram stādam klāt bija lapiņa, kur uzrādīts šķirnes nosaukums. Sastādīju ceriņus mājās, un, kad tie sāka ziedēt, tad tik sapratu, ka īstenībā vai nu stādu pārdevēji mani apzināti bija apveduši ap stūri, vai viņiem pašiem kaut kas bija misējies, bet liela daļa manu it kā dažādo šķirņu ceriņi bija vienādi kā dvīņubrāļi,» par žuļikiem pukojas bijušais Rīgas mērs.
Dārzā apgūlusi Tautas partijas govs
Otras izplatītākās puķes, kas aug pie Andra lauku mājās, ir peonijas – gan krūmu, gan vienkāršās. Tās ir kādas 35 līdz 40 šķirņu. Dažas jau noziedējušas, citas – pumpuros. «Man bija draudzīga sadarbība ar nu jau aizsaulē aizgājušo Aldoni Vēriņu. Katru gadu pie viņa iegādājos pa kādai. Tagad peonijas skaitās modes lieta. Man gan tās patīk jau sen, pie manis mālainajā augsnē tām ļoti patīk,» teic eksmērs.
Par peoniju kopšanu Ārgalis atklāj, ka tās daudz laika neprasa. «Ja pareizi iestāda, puslīdz pamēslo, lielu problēmu nav. Ir viens knifs – pēc noziedēšanas, ja vasara ir sausa, tās vajag ik pa laikam palaistīt. Tas tāpēc, lai nākamajā gadā labāk veidotos ziedpumpuri. Pagājusī vasara bija sausa, un es biju samērā slinks laistītājs, šogad daļai peoniju krūmiem tāpēc ziedpumpuru diemžēl nav,» stāsta Ārgalis.
«Man te mājdzīvnieku un lopu nav. Bet ir sapirkti plastmasas rukši, kurus salieku zem krūmiem, plastmasas vistiņas kaut kur staigā, un gailis tās vaktē, auni slāj pa mauriņu, zosis pēkšķina. Un suņi sargā govi. Par oranžo govi ir īpašs stāsts. Pie tās es tiku, kad sabruka Tautas partija. Tā stāvēja Rīgas ūdens teritorijā pie partijas biroja, jo savulaik par partijas nauda tā bija nopirkta Ventspilī, kur pilsētas mērs Aivars Lembergs rīkojis mākslas darbu – govju – izstādi. Kad Tautas partija sabruka, es atvadu ballei sagādāju muzikantus un man par to kā atlīdzība tika šī govs. Tā nu pie manis tā tagad dzīvojas. Viens labums ir – nav jāslauc!» nosmej Ārgalis.
