Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bijušajam policijas šefam Jurim Rekšņam bija tikai 64 gadi. Citkārt viņš šajā laikā jau būtu devies mežā sēņu medībās, kas bija viņa lielākā aizraušanās, taču šoruden Jura sēņu grozi paliks tukši. 25. augustā mājas pagalmā vienmēr omulīgajam, pozitīvajam un smaidīgajam Jurim Rekšņam pēkšņi apstājās sirds. Viņa aiziešana ne tikai ģimenei, bet arī draugiem un kolēģiem bija liels trieciens.
Policijas ģenerāļa bēru dienu viņa jaunākās atvases Toms un Agnese centās padarīt iespējami gaišāku – tādu, kāds bijis viņu tētis. «Juri Rekšņu mēs zinājām kā policijas ģenerāli, kā ministrijas valsts sekretāru, kā komandieri vai vienkārši kā foršu mentu. Taču šīs minūtes mēs gribētu pavadīt, nevis runājot par viņa karjeras sasniegumiem, bet viņa talantu būt patiesam draugam, brīnišķīgam vīram un izcilam tētim,» teica viņa jaunākā meita Agnese.
«Organizējot atvadu pasākumu, mums bija sajūta, ka tēvs mums ir līdzās. Tā it kā daļa no viņa būtu palikusi šeit un kļuvusi par daļu no manis. Un šī daļa ir viņa vērtības. Tēvs vienmēr mācīja paturēt skaidru prātu, mācīja pārliecību. Un tas viss ir devis spēku tikt ar šo visu galā, cik vien tas ir iespējams,» sacīja dēls Toms. «Spēja likt justies citiem droši bija viena no viņa galvenajām iezīmēm.
Citi lasa
Arī mūsu mammai tētis vienmēr lika justies droši. Viņa skaidri zināja, ka tētis par ģimeni vienmēr parūpēsies,» atmiņās dalījās Rekšņas dēls.
«Pārsteidzošā kārtā būt ģenerāļa bērnam nav viegli. Būt ģenerāļa jaunākajai meitai ir vēl sarežģītāk. Lielākā daļa puišu, tiklīdz uzzināja, ka mans tētis bija Valsts policijas priekšnieks, bija gatavi skriet uz otru pusi. Tie daži, kas bija pietiekami drosmīgi, lai mani paaicinātu uz raundiņiem, vēl nezināja, kādi izaicinājumi viņiem stāv priekšā,» atminējās Agnese.
«Pirms atvedu savu pirmo puisi mājās, piekodināju tētim: «Nekādi joki. Un, lūdzu, nenobiedē viņu!» Taču, kad no rīta pamodos un izgāju ārā uz terases, tur sēdēja tētis un spodrināja savas pneimatiskās pistoles. To nekad nebiju redzējusi viņu iepriekš darām. Turpmākā saruna izvērtās aptuveni šāda: «Tēti, nē! Lūdzu, nē!» Uz ko tētis atbildēja: «Nu, bišķiņ.» Lai arī ieroči pēc šīs sarunas tika nolikti malā, pēc iepazīšanās prasīju tētim: «Nu, viņš tev patika?» Tētis tikai nosmēja: «Nē, nu bija jau O.K. Bet manai meitiņai peciņai neviens tāpat nebūs pietiekami labs,» atminas viņa un piebilst: «Tētis vienmēr man uzsvēra: «Bumbuli, tu esi pelnījusi visu to labāko un vēl nedaudz. Nav kalnu, kurus nevaru apgāzt, nav mežu, kuros es nevaru sēņot. Lai arī tēta mums vairs nav blakus, viņa dzīves gudrības, asprātīgie joki un nopelni paliks ar mums visiem. Gan stāstos par leģendāro policijas priekšnieku, gan smaidīgajās bildēs un ģimenes un draugu sirsnīgajās atmiņās.»
Vairāk lasiet un skatiet žurnāla «Privātā Dzīve» jaunākajā numurā.
