Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2022. gada 20. numurā.
Olte no Bētiņu dzimtas
«Pirmais jautājums, ko man vienmēr vaicā, – vai esmu Māra un Uģa radiniece? Nē, neesmu, tikai kādu laiku biju precējusies ar citu Olti, volejbolistu Gati, un uzvārdu esmu paturējusi. Varētu pat kādu leģendu par mums visiem izdomāt, bet neesam to izdarījuši. Latvijas Televīzijas dežurantes man šad un tad lūdz nodot vēstules Mārītim. Tā kā dažreiz viņu satieku Vides filmu studijā, daudz neskaidroju, bet nododu. Strādāju par pastnieku.
Mani vecāki ir Andris un Ilze Bētiņi. Tētis bija televīzijas režisors un operators, jau pirms septiņiem gadiem devies mūžībā. Mamma strādā vēl arvien, pēdējos gadus divdesmit lielākoties kā otrā režisore kopā ar Intu Gorodecku, piemēram, seriālā UgunsGrēks. Tā kā mamma un tētis strādāja televīzijā, bērnībā pat normāli nevarējām paskatīties raidījumus, jo vecāki visu laiku tos komentēja no profesionālā viedokļa. Atceros arī, kā mamma uz virtuves galda gatavo raidījumu montāžas. Un tieši manī tas viss trāpījis un uzsūcies. Māsas, kas augušas tajā pašā mazajā kosmosiņā, aizgājušas pavisam citus ceļus. Esmu vecākā. Vidējā māsa Krista dzīvo Libānā, precējusies ar libānieti, lielas kristiešu draudzes mācītāju, un viņiem ir trīs bērni. Jaunākā māsa Anete dzīvo Siguldā, audzina divus bērnus, un viņai pieder itāļu labumu veikaliņš.
Kovida laikā, kad nevarējām tikties klātienē un raizējāmies arī par mammu, sākām rīkot ģimenes iknedēļas videozvanu seansus. Katrs izstāstīja, ko dara, kā iet, lai būtu vismaz viens tāds pieturas punkts. Tas bija ļoti, ļoti forši un vērtīgi. Videozvanu iespējas jau ļauj ar libāņu māsu reizēm kontaktēties pat biežāk nekā ar Siguldas māsu.
Sākumā jau man bija grūti sev atzīt, ka mani interesē tas pats, kas vecākiem.
Likās – vai tad pati nevaru izdomāt ko savu, ja darīšu to pašu, ko mamma un tētis? Bija tāda dīvaina kauna sajūta. Taču pēc vidusskolas radās iespēja trīs mēnešus pamācīties Šveicē, apgūt televīzijas un kino pamatlietas – filmēšanu un montāžu. Arī katram pašam bija jāizveido divas filmas, un es sajutu, ka tas man ļoti, ļoti patīk. Mana sirds par to deg. Atceros, kā ar savu VHS kaseti pārbraucu mūsu Mežciema dzīvoklītī, kur dzīvojām ar vecākiem, un tētis pārsteigts skatījās – kā es to spēju? Laikam viņš pirmais mani iedrošināja iet tālāk kino un televīzijas nozarē.
Rainis un Gūtenmorgens
«Gadā, kad izdomāju stāties Kultūras akadēmijā, kino režisorus neuzņēma. Taču gaidīt vairākus gadus negribēju. Mēģināju izvēlēties starp divām citām iespējām – teātra režisoriem vai kinooperatoriem. Turklāt, vai sieviete maz var būt operatore, kam jāstiepj visas tās smagās kameras un statīvi… Vai es maz to gribu. Akadēmijas atvērto durvju dienā izteicu savas bažas operatoram Kalvim Zalcmanim un pavaicāju, vai meitenes vispār pieņem? Kalvis pajautāja, kā mani sauc, uzlika rokas man uz pleciem un, cieši acīs skatoties, teica: «Linda, šis ir sieviešu gadsimts! Sievietēm ir daudz vairāk kanālu un antenu pasaules uztveršanai, droši nāc uz operatoriem, viss būs labi.» Tas bija tik skaisti! Man vispār vairs nebija šaubu, ko darīt, es gribēju iet kopā ar viņu, un Kalvis kļuva par manu brīnišķīgo skolotāju. Tik svarīgi ir īstie cilvēki, kas sastapti ceļā!
Viens no iestājpārbaudījumiem akadēmijā bija filma – no rīta iedod tēmu, dienas laikā jānofilmē, jāsamontē un sešos vakarā jāatdod. Kad saņēmu uzdevumu Mani rīdzinieki, manī ieskanējās tēta balss: «Nekad neseko pirmajai idejai, kas ienāk prātā! Pirmais impulss parasti ir garlaicīgs, klišejisks. Dari asociatīvi vai izdomā kaut ko pretēju!» Kas tad būtu tas pretējais? Filmēju atspulgus un startēju ļoti labi. Šim tēta padomam sekoju visu dzīvi.
Akadēmijas laikā ļoti īpašs skolotājs man bija vācu režisors Freds Kelemens, kas divus gadus vadīja meistarklases trīs mēnešu garumā, viņa vadībā veidoju arī kursa darbu un diplomdarbu. Viņa lielākā mācība – stāstīt stāstu kinovalodā, nevis ilustrēt rakstnieka uzrakstītu tekstu. Tas bija brīnišķīgs treniņš, kas paver citu redzes leņķi. Tā arī esmu centusies darīt.
Latvijas Televīzijā sāku strādāt, kad tapa jauns raidījums par literatūru Melns uz balta, un producentei Ilzei Strengai mani ieteica mans skolotājs Ansis Epners.
Televīzijai esmu ļoti pateicīga, jo tā man bijusi brīnišķīga platforma, kur varu augt un attīstīties, veidojot dokumentālās filmas un realizējot idejas ārpus rāmjiem.
Piemēram, filmu par Raini – Jānis. Elza. Mīlas grāmata. Gribēju to darīt ar aktieriem un biju ļoti nobijusies, kā nu tagad būs? Raini taču pazīst visi, jo sevišķi skolotāji, bibliotekāri, rakstnieki un dzejnieki. Brīnumainā kārtā atsauksmes bija ļoti labas. Zinu, ka filmu rāda skolās, cilvēki man pat teikuši, ka tagad Raini gribas lasīt ar citām acīm, jo viņš ir ieraudzīts kā cilvēks. Man kā autoram tas, protams, ir medus. Televīzija tiešām bijusi laba vieta, kur varu rotaļāties.» Filmu Jānis. Elza. Mīlas grāmata bez maksas iespējams noskatīties kaut šovakar vietnē replay.lsm.lv. Tāpat kā Lindas veidotās dokumentālās filmas Rozentāls. Septiņi, Nora par Noru Bumbieri un smieklīgo, skumjo un mistisko Gūtenmorgens un Vienciems ar aktieru piedalīšanos.
Sapnis par lielo kino. Māsas
«Doma un sapnis par lielo kino man bija uzreiz pēc akadēmijas beigšanas, bet ceļi aizveda uz televīziju, tad nāca ģimene, bērni… Varbūt man vajadzēja izaugt. Vajadzēja sev noticēt. Esmu kā tāds vēlais ziediņš, kas atveras lēnām. Pēc akadēmijas arī nebija tēmu un ideju, par ko gribu runāt es pati. Televīzijas darbus pārsvarā ir iecerējis kāds cits, un es tikai izdomāju – kā. Likās, ka es kā māksliniece esmu tikai izpildītāja. Radu mierinājumu tajā, ka, piemēram, Siksta kapelā Mikelandželo taču arī bija tikai pasūtījuma izpildītājs.
Nevaru pat īsti izskaidrot, kāpēc mani uzrunāja tieši šis stāsts. Bet jau sešpadsmit gadu vecumā esmu kā brīvprātīgā piedalījusies nometnēs bērniem bāreņiem no bērnunamiem. Apmēram pirms desmit gadiem nokārtoju sev viesģimenes statusu. Tolaik biju svaigi šķīrusies un man pašai bija četrus gadus vecs dēliņš. Sapratu, ka adoptēt viena pati nevaru. Viesģimene ir tāda draudzēšanās – tu nepaņem bērnu pie sevis pavisam, bet satiecies vai pa svētkiem paņem uz mājām. Viņam ir kāds cilvēks ārpus bērnunama, ar ko kontaktēties, kam piezvanīt. Man tā ideja likās ļoti skaista. Apmēram gadu mēs draudzējāmies ar deviņgadīgu puisīti. Gājām uz veikalu, mājās gatavojām ēst… Bērnunama darbinieki bija priecīgi par manu nodarbošanos, teica paldies, stāstīja, ka puisītis ir ļoti izmainījies, pateicoties ģimenes pieredzei. Līdz kādā brīdī kļuva ļoti grūti. Tagad, kad esmu tam visam gājusi cauri Māsu sakarā, saprotu, ka ar mīlošu sirdi vien nepietiek. Es vispār nebiju trenēta, mācīta, kā rīkoties, piemēram, situācijā, kad puisītis rotaļājoties nāca manam puisītim virsū ar virtuves nazi… Sapratu, ka es to vienkārši nedrīkstu turpināt, jo nezinu, kā rīkoties. Kad vedu viņu atpakaļ uz bērnunamu, pa vannasistabas logiem dzirdēju, kā darbinieki uz bērniem kliedz – tā tika galā viņi. Man tajā brīdī šķita, ka nezinu, vai ir kāda jēga tam, ko es daru. Jo es varu ar viņu mīļi mājās rotaļāties un kaut ko stāstīt, bet vai tas vispār kaut kur paliek? Tā es to izbeidzu.
Tad man ienāca prātā ideja taisīt dokumentālo filmu par bērniem no bērnunama brīdī, kad parādās adoptētāju ģimene, un sekot, kas notiek tālāk. Sāku to attīstīt, bet drīz vien sapratu, ka tas nav iespējams, jo personu datu regulas dēļ nedrīkstu atklāt bērnu sejas, adopcija kā tāda ir noslēpums, tātad ideja nav iespējama.
Kad montēju dokumentālo filmu par Martinu Dukuru, piezvanīja mans kursabiedrs operators Aleksandrs Grebņevs: «Linda, drīz būs Kinocentra projektu konkurss, ko mēs iesniegsim?» Ideja man bija, bet šķita, ka neesmu līdz galam gatava un ir tik daudz darba televīzijā, un es nevaru paspēt… Ai, nu varbūt šogad vēl ne, iesniegsim nākamgad… Divas dienas pirms konkursa termiņa beigām bija mana dzimšanas diena. Lielākā daļa draugu jau bija aizbraukuši, bet ar dažiem mēs vēl sēdējām, dzērām tēju un runājāmies. Un viens no draugiem, gleznotājs Pāvels Hafizovs, teica: «Linda, klausies, man liekas – atrunas, ka tev nav laika tam, ko tu patiešām gribi, es dzirdu katru gadu.» – «Es vēl neesmu gatava…» – «Kam tu neesi gatava? Ņem kompi un rakstām!» – Un tiešām divas dienas pirms beigu termiņa kopā ar tuviem draugiem, kas palīdzēja noapaļoties, es projektu uzrakstīju, un Matīss Kaža, ar brīnumainām superspējām apveltīts producents, visu to iepakoja un iesniedza, un mēs tiešām saņēmām atbalstu. Šis mazais stāstiņš ir par to, cik ļoti forši, ka ir draugi, kas atbalsta un tic, īstajā brīdī pagrūž uz priekšu un palīdz pieņemt lēmumus, lai kaut kas lielāks varētu notikt.
Daudz tikos gan ar bērnunamu absolventiem, gan bērnunamu vadītājiem, gan darbiniekiem, gan sociālajiem darbiniekiem, gan mammām, kas ir atstājušas savus bērnus – viņu stāsti bija ļoti jaudīgi un sirdi plosoši. Tikos arī ar amerikāņu adoptētājiem. Kur vien ieraudzīju kādu tēmas aspektu, mēģināju rast kontaktu un sākt sarunu. Kad sāku rakstīt scenāriju, sākotnējās iekšējās nepārliecinātības dēļ devu to lasīt visai komandai, un mēs kopā daudz ko pārstrādājām un radījām. Berlīnē satiku savu skolotāju Fredu Kelemenu, kas apstiprināja vai noliedza manas idejas. Tie bija kā vairāki sieti.
Tad bija jāmeklē aktieri. Lai atrastu īsto meitenīti, izsludinājām konkursu. Pieteicās 1500 meitenītes. Pati skatījos pieteikumus, jo likās, ka gribu katru no viņām sajust. Taču, kad ieraudzīju Emmu, jau diezgan uzreiz bija skaidrs, ka viņa varētu būt filmas galvenā varone Anastasija. Ja es lūdzu ierakstīt video, kurā meitenes pastāsta par sevi, pārsvarā – varbūt youtube vai tiktok pasaules dēļ – tie bija ļoti uzspēlēti, un jau pēc trim sekundēm skaidrs: šajā gadījumā tas nederēs.
Turpretī Emma bija ļoti īsta, likās, ka viņai piemīt kāds iekšējs dziļums.
Esmu ievērojusi, ka bērnunama bērnu sejās ir kāda neredzama, bet nojaušama sāpe. Un, lai gan Emma ir augusi brīnišķīgā ģimenē, viņā kaut kas no tā ir. Vienā no kastinga kārtām, jau klātienē, Emma atnāca ar savu melno suni. Mēs ar operatoru Sašu saskatījāmies – arī scenārijā ir tas melnais suns. Visums palīdzēja saprast un pieņemt lēmumu, un arī filmā redzamais ir Emmas suns. Emma ir apveltīta ar milzu darbaspējām un apbrīnojamu briedumu, lai gan viņai bija tikai 14 gadi. Nereti, runājot par kādu ainu, Emma jautāja – vai Anastasija tā darītu? Varbūt viņa teiktu tā? Un bieži vien man bija viņai jāpiekrīt. Savukārt par Anastasijas mammas lomu bija diezgan skaidrs, ka visatbilstošākā tai varētu būt Iveta Pole, un viņa to nospēlēja tik brīnišķīgi, ka būtu pelnījusi Lielo Kristapu.
Kāpēc šī tēma mani dedzina no iekšpuses? Kāpēc man to vajag? Esmu izaugusi brīnišķīgā ģimenē, ne esmu pamesta, ne es pati savus bērnus pametusi. Varbūt tas liksies pārāk ezoteriski, bet nesen kādā meditācijā sajutu, ka man personīgi tā ir par iekšējā bērna atstāšanu. Ar to iekšējo bērnu es domāju savas būtības pamešanu novārtā. Vairāk klausīšanos, ko saka citi, iešanu pa straumi, darīšanu, kā vajag, kā būtu pareizi. Vēl esmu procesā, lai saprastu līdz galam, bet priekš manis filma ir par to. Ka ilgus gadus, kaut arī esmu dzīvojusi priecīgu dzīvi, man ir gājis ļoti grūti ar savu pieņemšanu, ļaušanu sev kļūdīties. Esmu ļoti kritiska pret sevi. Filmā man pašai ļoti patīk tā vieta, kur Anastasijas mamma apciemo Anastasiju bērnunamā, un mēs saprotam – viņa vienkārši grib dabūt no meitas naudu. Ejot prom, Anastasija skatās pa logu uz savu mammu, bet mamma viņu neredz, jo bērnunamā ir spoguļstikli, un viņa redz tikai savu atspulgu. Man tā ir spēcīga metafora, ka mēs kā sabiedrība izvēlamies labāk neredzēt tādas grūtības. Nevienu negribu nosodīt. Katram ir kaut kas savs, ko viņš grib vai negrib redzēt. Tā ir vienkārši tāda mana personīgā sajūta.
Es nāku izkāpusi no tādas bērnības brīnumpasakas. Kad uzzini visus šos smagos stāstus, protams, ir ļoti smagi. Bet, no otras puses, režisors tieši tāpat kā ķirurgs vai žurnālists nevar jūtināties. Ja traumētais pacients atnāk, ir jāņem ass instruments un jāpalīdz.
Varbūt mēs negribam skatīties. Zinām, ka viņi ir, bet negribam uz viņiem skatīties. Varbūt ar filmu es vienkārši varu pacelt šo tēmu. Varbūt mēs kā sabiedrība varam kaut ko darīt, varbūt mēs varam palīdzēt. Es ļoti ceru, ka filma palīdzēs, ka mēs kā sabiedrība padomāsim par bērnunama bērniem dažādos aspektos. Filmas sakarā es ļoti cerētu, ka Anastasija pēc pēdējā kadra drīz vien sastaps kādu pieaugušo, kas būs viņai blakus, jo tikai tā bērns var attīstīties, pieaugt, uzticēties pasaulei, sākt saprast lietas, ja blakus viņam ir tas drošais pieaugušais. Ceru, ka filma dzīvos un rezonēs. Ka nebūs tikai skumji un žēl, bet kaut ko iekustinās. Tā ir mana galvenā cerība.
Kaut kādā ziņā es jūtos kā šo bērnu advokāte.
Filmēt sākām 2021. gada pavasarī, martā. Tas bija kovida laiks ar maskām un testēšanos. Gadījās arī tā, ka filmējam epizodi vienu dienu, bet nākamajā dienā kādam ir pozitīvs tests un visiem jādodas izolācijā. Man tas bija diezgan dramatisks mirklis. Bet kolosālais režisora asistents Gatis Ungurs, kas arī pats ir režisors, mani mierināja: «Pagaidi, neraudi, izmanto šo laiku, lai labāk sagatavotos, atsāksim, un viss būs kārtībā.» Tā arī bija. Kopumā bijām laimīgi, ka varam strādāt.
Filmēt pabeidzām jūnija sākumā Itālijā, kur svinējām arī Emmas vārdadienu. Filmas ražošanā piedalījās itāļu filmu kompānija, un noteikumi bija tādi, ka daļai komandas bija jābūt no Itālijas un trīs dienas arī jāfilmē Itālijā, lai gan filmas saturam nekāda sakara ar Itāliju nav. Tur nofilmējām, piemēram, mežu. Parasti no Holivudas brauc filmēt skaistos Dolomītu Alpus, bet mēs centāmies – pasarg Dievs, lai neviens neierauga kalnus! Jo, kur vien skaties, tur bija kalni. Tomēr atradām mežu. Arī baznīcas aina un interjeri ir filmēti Itālijā, un māksliniece stūma priekšā logiem tūjas, lai neredzētu kalnus. Tas ir smieklīgi, bet tādi ir spēles noteikumi. Un mēs, protams, izbaudījām Itāliju, un tas bija brīnišķīgi. Tur mūs ļoti lutināja, un mēs to bijām nopelnījuši ar smago darbu.»
Vasaras atklāsmes
«Apmēram pirms deviņiem gadiem iegādājāmies lauku māju brīnišķīgā vietā Viļķenē, un ik pa laikam ienāk prātā doma, ka varbūt ir jāpārceļas uz turieni pavisam. Kad, braucot uz turieni, nogriežos no lielās šosejas, mani piemeklē tāda kā nonullēšanās sajūta – jūtos kā balons, kas beidzot var atslābt un izlaist laukā gaisu. Tā ir pilnīgi maģiska sajūta. Gribējies pat uzzināt kāda speciālista, eksperta viedokli, kas īsti ar mums, pilsētniekiem, aizbraucot uz laukiem, notiek? Kāpēc tur viss saliekas tik harmonizēti, labi un priecīgi? Pilsētā informācijas jūklī jūtos drusku pazaudējusies.
Laukos, ieliekot roku zemē un darbojoties, pēkšņi sajūtu, ko pati domāju. Man tā ir kolosāla vieta, kur gribas katru brīvu brīdi doties.
Sākumā likās, ka man tur vajag dobes, dārzus, burkānus, kartupeļus, siltumnīcu… Līdz vienā brīdī sajutu, ka tas man patiesībā rada milzu stresu. Atbraucu piektdienas vakarā un histēriski rauju nezāles ārā, griežu, ķeru, grābju, līdz pārgurusi svētdienas vakarā braucu uz Rīgu. Vai tiešām tas ir tas, ko es gribēju no laukiem? Tagad mūsu lauki ir diezgan aizauguši. Tur tiek ļauts augt tam, kas priecīgs aug pats, piemēram, kazenes un smiltsērkšķi. Turpat ir mežs, kur var salasīt mellenes un brūklenes. Un nevajag man cīnīties par tām zemenēm dārzā.
Tā ir liela lieta, ko man iemācījuši tieši lauki, – es drīkstu nedarīt neko. Drīkstu vienkārši sēdēt un skatīties uz putniņiem. Esmu pateicīga kovida laikam, ka pirmo reizi mūžā piedzīvoju pavasari, tiešām redzot, kā katrs pumpuriņš briest un atplaukst. Ar jaunāko dēlu Miķeli no rītiem ierakstījām putnu balsu piecminūti, sūtījām ornitologiem. Viņi atpazina putnu balsis un sūtīja mums atpakaļ, kādi putni mums apkārtnē ir. Tur bija kādas trīsdesmit sugas, viens pat kaut kas ļoti īpašs…
Sāku interesēties par savu dzimtas koku. Manā dzimtā bijis viens no pirmajiem latviešu Dziesmusvētku virsdiriģentiem Jānis Bētiņš. Tas ir mans vecvecvecvecvectēva brālis. Ļoti kaifoju no dzimtas pētīšanas lietām, atrodot kādu avīžu rakstu portālā periodika.lv vai vecās pases. Arī Miķelim ļoti interesē dzimtas stāsti, interesē viss par opi, jo mans tētis nomira, kad dēls bija pavisam mazs. Mēs stundām varam runāties par dzīvi.
Miķelim ir deviņi gadi, un viņš bija iestājies mūzikas skolā. Protams, tā bija mana iniciatīva, bet viņš pats izvēlējās trompeti, sākumā viņam ļoti gribējās un patika, un arī sanāca, bet pēdējo gadu vairs negribēja. Un man, pareizajai meitenei, likās – ja esi iesācis, tad jāpabeidz, un ka tas nebūs jauki pret skolotāju, jo skolotājs ir brīnišķīgs, spēlējis džezu ar Raimondu Paulu. Ilgi mēģināju Miķeli pierunāt. Pat aizgājām parunāt ar skolotāju, un skolotājs piekrita, ka spiest nevajag, labāk uz gadu paņemt pauzi. Beidzot es piekritu, un Miķelis man teica: «Paldies, mammīt, tagad beidzot es jūtos, ka varu elpot!» Vai tiešām bija tik traki? Protams, Miķeļa tētis uzskata, ka mani uzskati ir pārāk brīvi, ka jābūt stingrākiem un nevar šitā jūtināties. Bet es tomēr jūtinos. Tagad Miķelis trompeti iemainījis pret vieglatlētiku, un redzēs, kā viņam tur ies. Bet ir sajūta, ka labi. Es gribu ļaut viņam pamēģināt. Pat ne kļūdīties, bet darīt tā, kā jūti.
Ar lielo dēlu ir citādi. Francim ir 17 gadi, un viņš spēlē volejbolu – tāpat kā viņa tētis. Man ļoti ilgi bija tāda sajūta, ka es esmu slikta mamma un nejūtu savu bērnu, ka bērns ir no citas planētas, lai es daru ko darīdama, visu laiku ir kaut kādi erori. Līdz sapratu, ka tam nav nekāda sakara ar mani. Viņš vienkārši ir tāds, un mana skola ir pieņemt, ka viņš ir citāds. Es varu viņu tikai mīlēt un atbalstīt. Nekas, ka es bieži nesaprotu viņu, viņš ir brīnišķīgs jauns cilvēks, kas veidojas. Tāda ir mana atklāsme, kuru apzinoties biju ļoti priecīga.»
