Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kā tu nonāci līdz idejai kļūt par aktrisi?
– Bērnībā patika lasīt grāmatas, kurās ir kāds traģiskais moments – kāds sunītis nomirst un daudz jāraud. Tad elsoju līdzi, raudāju un raudāju… Un vēlreiz pārlasīju un pati brīnījos, cik labi man sanāk izjust. (Pasmaida.) Piedalījos daiļlasīšanas konkursos, skolas ludziņās, un visi izteicās atzinīgi.
Vidusskolā mācības mani neinteresēja, labāk gāju uz dziedāšanām, dejošanām, angļu klubiem – visu, ko vien Krāslavā varēja apmeklēt. Viss arī patika. Pirmo gadu aktieros skraidīju pa Zirgu pastu tik laimīga, bija sajūta, ka esmu savā īstajā vietā, varu brīvi ākstīties, izpausties un pārējiem tas nešķiet dīvaini. Ar tik interesantiem cilvēkiem esi iesprostots telpā no rīta līdz vakaram. Nevarēju beigt par viņiem brīnīties, likās pilnīgi ķerti, katru reizi kaut ko jaunu viņos atklāju. Un pašai – tāda enerģija! Sekoja visādas personības krīzes, vienu laiku nemitīgi raudāju, tad – sevi meklēju. Bija attiecību problēmas – mēģinājumi saprast, ir tie tavi draugi vai nav. Bieži arī jutu, ka uztveru citādi, – kāds kaut ko pasaka, un es nevaru saprast, par ko viņš runā. Kritiku ļoti sāpīgi izjutu, sāku sevi apšaubīt.
– Un kā ar kritiku ir tagad?
– Studiju laikā pēc izrādēm citi studenti nāk, tevi apķer un mīļo – o, tas bija tik forši! Pie tā pierodi un, kad ienāc lielajā teātrī, tik strauju atgriezenisko saiti vairs nedabū. Tāpēc – labāk lai mani kritizē, tad varu apdomāt, vai teiktajam piekrītu, ņemu to vērā vai neņemu.
Vistrakāk ir, ja slavē pieklājības pēc, liekot dzīvot ilūzijā, ka viss ir labi.
Bet darba procesā ar režisoru, kurš mani visu laiku močī, man ir ļoti grūti. Ir aktieri, kurus vajag purināt, un tādi, kuriem vajag pozitīvu motivāciju. Esmu no pēdējiem, pati sevi gana šaustu, un ja vēl kāds to sāk… Ai…
– Bet sevis nepieņemšana – kur tā radās? Jau Krāslavas laikos?
– Iespējams, no bērnības. Agrāk man bija ļoti izteikts upura sindroms – visu laiku sevi žēloju. Citiem noteikti nelikās, ka esmu upuris, jo uz ārpusi biju uh! Sabiedrībā aizrautīgi runāju, biju pat ļoti ekstraverta. Tik ļoti, ka man jautāja: «Tu tagad nopietni runā vai tēlo?» – tik pārspīlēta šķita mana aizrautība. Bet aizgāju mājās, varēju vienkārši sēdēt dīvānā un izjust dvēseliskas skumjas: kāpēc man tā neveicas, es taču visu daru, bet nav… Kulminācija sekoja brīdī, kad nospriedu – ja jau man ir tik slikti, tad vismaz ieiešu siltā vannā. Apgūlos vannā, un drīz izrādījās, ka tajā ir caurums un ūdens tek laukā… Sēdēju caurā vannā un raudāju.
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla SANTA jaunākajā numurā!
