Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2012. gada 23. numurā.
– Seriālu aktieriem skatītāji bieži vien uzliek viņu spēlēto varoņu zīmogu. Kā sadzīvojat ar savu Sintiju?
– Jau cik gadu strādāju teātrī, esmu spēlējusi gan mazas, gan galvenās lomas. Esmu filmējusies seriālos un piedalījusies dažādos pasākumos, taču tādu uzmanību, kā piedzīvoju pēc parādīšanās UgunsGrēkā, šķiet, līdz šim neesmu saņēmusi. Šai ziņā seriāls tiešām ir unikāls. Pēkšņi mani uz ielas sveicina: «Čau, Sintija!» Vai vienkārši pienāk klāt un teic –priecājas, ka arī es esmu seriālā parādījusies. Bet krodziņā sačukstas: re, kur aiziet tā aktrise no UgunsGrēka! Vispatīkamāk bija, kad, ejot prom no kāda restorāna, man vajadzēja parakstīties uz vīna pudeles. Un tādu pašu pudeli man uzdāvināja! Vienkārši tāpat – par to, ka ieradusies skaistā seriāla aktrise.
Citi lasa
– Vai Sintijā ir kaut kas no jums?
– Cilvēki, kas mani zina un pazīst, saka: dzīvē esmu foršāka nekā seriālā. (Smejas.) Sintija tomēr mazliet velk uz bargo kundzi. Turklāt seriālā savā būtībā esmu pataisīta vecāka nekā patiesībā. Dzīvē esmu mīļa un maiga, bet Sintijas tēls ir pavisam citāds. Bet tas atkal nozīmē to, ka man ir interesanti spēlēt šo lomu.
Kas mani mazliet traucē – ka līdz šim Sintija parādīta kā cilvēku izmantotāja. Bet patiesībā viņai jāpastāv pašai par sevi un jārūpējas, lai arī meitai viss būtu. No vīriešiem viņa neprasa neko, vien izmanto viņus sakaru ziņā. Sintijai patīk būt uzmanības centrā, taču viņas raksturs nosaka to, ka viņa nepiederēs nevienam. Tāds sarežģīts cilvēks tā mana Sintija…
Teicu – esmu mīļa un maiga, bet Sintija stipra. Arī es savā būtībā esmu ļoti stipra, bet tas nekādā ziņā netraucē būt arī mīļai un maigai. Vienkārši varu pastāvēt par sevi un cīnīties par to, kas man šķiet svarīgs. Ja arī mani izmestu bez nekā klajā laukā, es noteikti zinātu, kā izķepuroties.
– Kā jūsu stiprums parādās dzīvē?
– Mani ir grūti salauzt. Manuprāt, tas praktiski nav iespējams. Varbūt tāpēc, ka man ir diezgan stabila nervu sistēma. (Smaida.) Dzīvē bijušas vairākas ļoti sāpīgas situācijas, man nodarīts pāri, bet esmu veiksmīgi to pārdzīvojusi.
Es nebaidos riskēt, pieņemt izšķirīgus lēmumus, kas maina itin visu. Tāpēc man šķiet – šajā dzīvē nav nekā neizdarāma. Ja vien tu ļoti, ļoti to gribi.
Kaut gan jāteic, ka dzīvē man viss nācis salīdzinoši viegli, ne par ko nav bijis jācīnās zobiem un nagiem. Sākot ar vecāku mīlestību un brīnišķīgu ģimeni. Arī pati esmu piedzīvojusi mīlestību, man ir bijusi ģimene, ir bērni – viss, kas sievietei vajadzīgs, man ir bijis.
– Katrai aktrisei gribas nospēlēt savu dzīves lomu, kurā ir dziļas emocijas, ciešanas… Lomu, ar kuru viņu saista visu turpmāko mūžu. Jums šāda loma jau ir bijusi vai tā vēl priekšā?
– Ceru, ka īsteni lielā loma man vēl ir priekšā. Pašlaik man šķiet, ka tiešām varu izdarīt ko ļoti lielu, tikai dodiet man darbu! (Smaida.) Ir bijušas ļoti labas lomas, kur liekas – ir nospēlēts un izlikts gandrīz viss, ko varu. Pēc kādas lomas man pat šķita, ka par daudz esmu iegājusi tajā. Reibonis galvā un sajūta, ka vairs nesaprotu – tā ir īstenība vai ne. Es neprotu strādāt, rēķinot un izrēķinot tehniskas lietas. Protams, ir daži paņēmieni, kurus mēģinu izmantot, bet lielākoties lomu tomēr cenšos izlaist caur sevi. Ja ir kāds trakāks materiāls, pēc tam ir mazliet grūti. Bet gandarījums man ir tikai tad, ja pa īstam esmu sajutusi un izdzīvojusi to, ko spēlējusi, nevis tikai tehniski atrunājusi tekstus, radot iespaidu – viss bijis pa īstam. Šai ziņā viena no labākajām, dziļākajām lomām bija Magda izrādē Smiekli tumsā.
Teātrī mēdz būt dažādi: ir bijuši veiksmīgi periodi un tādi, kad šķitis – daudzas lielas lomas man aizgājušās garām. Tāpēc jūtos teātrī vēl ne līdz galam realizējusies. Šajā sezonā man bija daudz darba, bet vairāk ar tendenci izrādīt sevi: parādīt, kā dziedu, dejoju, slidoju… Bet tādas lielas lomas, kurā var ieķerties ar krampi un izspēlēt tā, ka liekas – tu mazlietiņ jūc prātā –, man nav bijis. Tāpēc par lomu UgunsGrēkā ļoti priecājos.
– Tā dēvētajiem radošajiem cilvēkiem, lai viņi justos labi, nepieciešama enerģiju apmaiņa. Došana un ņemšana. Atdodat uz skatuves. Bet kur ņemat?
– Es galvu spēju sakārtot un atjaunot spēkus, darbojoties fiziski, izejot masāžas kursu… Vienkārši gulēt un atpūsties – tas man neko nedod.
Man vajadzīga arī saskarsme ar cilvēkiem, dabu, ceļojumi. Ja vien tu to pa īstam vēlies, impulsu vari dabūt no sastapta cilvēka, kino, pat no putnu čivināšanas!
Kaut gan, globāli ņemot, visvairāk tomēr piepilda iemīlēšanās. Ja tāds brīnums notiek… tas ļoti uzlādē.
– Runājot par iemīlēšanos, mīlestību, ar to saistīts arī jūsu dzimšanas stāsts. Biju pārsteigta, uzzinot, ka esat dzimusi Kaļiņingradas apgabalā.
– Vecāki viens otru vienmēr ļoti mīlējuši. Tieši tad, kad man vajadzēja dzimt, tētis dienēja armijā Sovetskā. Mamma turpretī bija Latvijā un manā dzimšanas brīdī ļoti negribēja būt viena. Tā tēta brālis ar automašīnu veda mammu uz Sovetsku. Var jau būt, ka mamma būtu atbraukusi atpakaļ uz Latviju, bet es pasteidzos un piedzimu divas nedēļas agrāk, nekā paredzēts. Tāpēc manos dokumentos ir ieraksts, ka esmu dzimusi Kaļiņingradas apgabalā.
Kad biju pusaudze, aizbraucām apskatīt vietas, kur esmu dzimusi.
Runājot par vecākiem, man jāsaka – viņi ir brīnišķīg! Sevišķi tagad jūtos ne vairs kā viņu bērns, bet kā draudzene.
– Vai arī jūs saviem bērniem esat draudzene?
– Jā, vismaz cenšos tāda būt. Savā būtībā neesmu izteikts mātes tips. Jā, es esmu māte, ļoti mīlu abus savus dēlus, bet cenšos nepārspīlēt. Neuzskatu, ka man ārkārtīgi jāuztraucas par katru bērnu soli – kā viņš viens šķērsos ielu pie zaļās gaismas, vai viņu var palaist piecus soļus no manis, vai viņš nepakritīs un nepārsitīs galvu… Es esmu par to, ka bērniem jāļauj būt patstāvīgiem. Man patīk ar dēliem rotaļāties, dzīvoties, bet man nepiemīt tendence stāvēt viņiem blakus un visu laiku ar puikām ucināties.
– Nevaru nepajautāt par izskanējušo ziņu: dzeltenā prese rakstīja, ka esat izšķīrusies ar vīru Kristapu (mākslinieks Kristaps Skulte).
– Tā ir taisnība. Kopš februāra es dzīvoju pilnīgi citādu dzīvi. Savu pašsajūtu varu salīdzināt ar to laiku, kad man bija astoņpadsmit vai divdesmit gadu – naktīm ilga negulēšana, staigāšana pa krodziņiem… Bet no rīta labā formā uz darbu. Atkal izbaudu sajūtu, ka var iemīlēties, var tvert visu, ko dzīve piedāvā, neviens tev neko nepārmet un ir pilnīga brīvība.
– Bijāt diezgan slaveni ar savu vairākkārtējo šķiršanos un atkal kopā saiešanu…
– Iespējams, iepriekš tās bija kļūdas, ka sagājām atkal kopā. Tieši tas, ka pēc vairākkārtējas pašķiršanās un saiešanas kopā nekas tik un tā nemainījās, deva drosmi situāciju globāli mainīt. Dievs dod nepieļaut kļūdu un nesaiet atkal kopā… Ceru, ka būšu stipra un tā nenotiks. Turklāt man šķiet, ka šoreiz jau nu atpakaļceļa vairs nav un ir sākusies jauna dzīve.
– Vai tas nozīmē, ka teicienam par saplēstu trauku ir taisnība? Tas vairs nelīmējas kopā?
– Iespējams, ka līmējas. Bet man tādu saplaisājušu nevajag. Man gribas jaunu.
Es tiešām esmu pateicīga, ka man bija iemesls izdarīt šādu soli.
– Vai jūs šo iemeslu varat atklāt?
– (Ilgi klusē.) Vienu dzīvē es nevaru piedot – un tā ir neuzticība. Ja tā iezagusies attiecībās, tad neredzu jēgu, kādēļ turpināt dzīvot kopā. Žurnālos lasīts par četrdesmitgadnieku krīzi vīriešiem – laikam tiešām tā ir. Ja vēl apkārt ir vīrieša draugi, kas rāda, kā to darīt, viņam laikam negribas atpalikt. Parasti jau neviens negrib jaukt ģimeni. Bet man šķiet jocīgi, ja sieviete kaut ko zina, redz, piedod un turpina dzīvot tālāk, neko negrib mainīt. Manuprāt, vīrieši izlaižas un domā – tā drīkst rīkoties.
Es redzu visapkārt ārkārtīgi daudz neuzticības – cits citu krāpj. Bet es negribu tā dzīvot! Tāpēc esmu pateicīga, ka tas ir noticis…
Ja pirms šā fakta attiecībās viss būtu bijis rožaini un skaisti, varbūt būtu bijis sāpīgi, bet tā nebija. Kaut kas dzīvē bija sācis buksēt. Šis solis pavēra jaunus apvāršņus, un tagad zinu, ka dzīve var būt skaista.
– Brīnos, ka varat par to runāt ar smaidu.
– Es taču teicu, ka esmu stipra sieviete… Aizgāju ar dažiem koferiem, bez nekā un noīrēju sev dzīvokli. Sāku visu no jauna, varu par sevi pastāvēt, varu, varu un… varu.
– Sievietei parasti ir ļoti grūti aiziet no sakārtotas dzīves, kur viss ir ierasts un zināms. Kaut arī attiecības klibo, daudzas ir gatavas visu pieciest bērnu dēļ – lai tikai neizjauktu dzīves stabilitāti.
– Man patīk riskēt… Cik mēnešu tad esmu nodzīvojusi viena? Februāris, marts, aprīlis un maijs – četri mēneši. Pagaidām esmu kaut kā izdzīvojusi. Smagākais ir ar bērniem. Viens dēls dzīvo pie manis, otrs – pie vīra. Tad mēs ar viņiem maināmies… Atkal abi padzīvo pie viena, tad pie otra. To visu var sakārtot, un bērni tiešām ir paēduši, apģērbti un, jā, arī samīļoti un apmierināti. Dažbrīd viņiem šķiet – kā gribētos, lai vecāki būtu kopā! Bet… viņi ir pieņēmuši jauno situāciju. Un es nejūtu, ka dēli būtu nelaimīgi.
– Parasti jau bērni ir nelaimīgāki, skatoties uz vecāku ķīviņiem.
– Tā ir. Kamēr vēl dzīvoju ģimenē ar vīru un bērniem, regulāri bija situācijas, kad pēc darba man bija jājūtas vainīgai par to, ka es vispār strādāju. Ka eju uz teātri, ka man ir darbs, ka sestdienās un svētdienās manis nav mājās. Tika uzskatīts, ka teātra dēļ man jāmeklē darbs citur. Bet pārmetumi par to, ka tik bieži neesmu mājās un ka man par to jājūtas vainīgai, tā nospiež… Tie neļauj dzīvot, tu kļūsti dusmīga gan uz bērniem, gan visu pasauli.
Tagad ir citādi. Kādu dienu vecākais dēls Bruno, ar kuru dzīvoju kopā, man teica: «Mammu, bet tu visu laiku smaidi!» Viņš ir pamanījis, ka jūtos daudz labāk. Man ne reizi nav bijusi vēlēšanās uz viņu dusmoties, un es smaidu, pieņemu pat muļķības, ko viņš ir sastrādājis. Izdarīji slikti? Nekas, būs labi… Izrunāsim, kas ir kas. Jā, es tiešām visu laiku smaidu, man ir labi, un to pamana pat bērns. Tāpēc domāju, ka viss ir uz labu.
– Vai jums kā mammai nešķiet briesmīgi, ka jādala bērni?
– Cilvēks ļoti ātri pierod pie visa kā… Brīžiem ir jocīgi, ka abi dēli nav pie manis.
Bet… mans darbs tiešām ir tāds, ka reizēm jāstrādā četrpadsmit stundu dienā un nav laika redzēt ne vienu, ne otru dēlu.
Tā ir bijis arī līdz šim, un kāds no dēliem atradies te pie aukles, te pie vecmāmiņas. Rezultātā bērnus esmu redzējusi tikai no rītiem. Taču mana darba specifika ir tāda, ka šie periodi pāriet un tad atkal ir ļoti ilgs periods – parasti vasaras mēneši –, kad kopā ar bērniem esmu dienu un nakti. Gadās arī, ka man nedēļas vidū ir vairākas dienas pēc kārtas brīvas. Tāpēc vienmēr dzīvoju tiem brīžiem, kad atkal būšu brīvāka un kopā ar bērniem. Tad varēšu ar viņiem kārtīgi izdzīvoties, mēs brauksim uz atrakcijām, akvaparku, jūru un laukiem un būšu ar viņiem no rīta līdz vakaram. Tas kompensē to laiku, kad darbs ir sevišķi intensīvs.
Protams, ir skumji tie brīži, kad pie manis nav neviena dēla. Un skumstu arī par to, ka jaunāko dēlu Robertu redzu retāk nekā Bruno.
– Vai savā ziņā uzspiestā vainas apziņa par strādāšanu un prombūtni no mājām nav bloķējusi jūs kā aktrisi? Varbūt, ja būtu citādi, jūs jau sen spēlētu daudz lielākas lomas?
– Iespējams, tā tiešām virmojusi gaisā ap mani, jo tagad, kad esmu brīva, pēkšņi atnāk loma UgunsGrēkā, vēl kāda… Un tieši tad, kad esmu atbrīvojusies no tā, kas mani bremzēja. Beidzamajā laikā man tiešām bija kļuvis grūti strādāt. Tiklīdz man tika piespēlēta lielāka loma, jutos nevis laimīga un pacilāta, kā tam vajadzētu būt, bet gandrīz vai izmisumā. Jo tādos brīžos vīrs saķēra galvu un teica: «Atkal tevis nebūs mājās.» Un es no jauna sajutos vainīga, jo tiešām izdzīvoju uzspiesto vainas izjūtu par to, ka man ir loma un aizrautība. Šai ziņā cilvēks, ar ko nodzīvoju kopā daudzus gadus, mani vienmēr ir bremzējis.
– Ir teorija, ka tas, ko sakām, agri vai vēlu atnāk pie mums atpakaļ. Pirms dažiem gadiem jūsu vīrs ironizēja, ka ir nopircis sporta auto, atliek vien atrast sev jaunāku mīļāko, jo viņam būšot četrdesmitgadnieka krīze…
– Jā, viņš visu laiku par to runāja un jau pirms saviem četrdesmit bija gatavs krīzei. Lielākoties gan ar domu, ka ar viņu nekas nenotiks. Bet, ja arī notiks, tad norakstiet to uz krīzi, jo tā vīrieši ir iekārtoti…
– Vai, domājot par jaunām attiecībām, iepriekšējā pieredze nedara piesardzīgu?
– Par nopietnām jaunām attiecībām pagaidām nemaz nedomāju. Bet, ja arī mani kas piemeklē, es tam ļaujos. Protams, mazliet vairāk redzu cauri vīriešiem nekā iepriekš, neskatos uz viņiem tik naivi. Jā, varbūt manu arī to, kā nav, un esmu kļuvusi piesardzīgāka. Tomēr… ja ir iemīlēšanās, tu caur savām rozā brillēm tik un tā neko neredzi skaidri. Pagaidām neplānoju neko nopietnu, ļaujos mirklim un baudu dzīvi. Katrā ziņā nemeklēju cilvēku, ar ko kopā dzīvot visu mūžu.
Reizēm domāju, kāpēc cilvēki briesmīgi nomāc viens otra brīvību, personību… Kāpēc tad vispār tā kopā dzīvošana ir vajadzīga? Ja patīk un gribas dzīvot kopā, tas ir viens, bet, ja grūti atgriezties mājās, jo kāds atkal mācīs, kā dzīvot… Viens iemesls varētu būt bērni, kuru dēļ jābūt kopā. No otras puses, vecāki nekur nepazudīs arī tad, ja viņi izšķirsies. Tās visas ir manas šābrīža pārdomas, un, kas zina, varbūt pēc laika domāšu citādi.
Redzu, ka dzīvē ir iespējams kaut ko mainīt un uzlabot, vajag tikai būt drosmīgai un kaut ko darīt. Visu var sakārtot. Jo tā taču ir mūsu dzīve, ko paši vien dzīvojam. Ja tu jūties slikti, nedomāju, ka vari ko labu dot citiem.
– Bet kāpēc sievietes gatavas kaut ko mainīt tikai tad, kad vadzis jau lūst?
– Dzīvē ļoti lielu lomu spēlē nauda. Man nav nekāda pieķeršanās lietām, man nav grūti aiziet no mājām, kurās es dzīvoju, un no ērtībām. Man nav nevienas fotogrāfijas no pagātnes, man nav nekā, tikai kleitas, kurpes un pāris trauku. Bet! Man ir vajadzīga nauda, lai es varētu izdzīvot. Ja es spēju – un es to varu – nopelnīt sev tik daudz naudas, lai izdzīvotu, man nav grūti šādu soli spert, jo es pati par sevi varēšu parūpēties un izķepurošos. Galvenais – lai es varu izdzīvot, nomaksāt īri, atļauties visu, ko gribu, bērnam nodrošināt apģērbu, skolas gaitas un visu pārējo. Bet, iespējams, ir sievietes, kas ir ļoti atkarīgas no vīrieša. Viņš ir devis naudu, un bez tās viņa vairs nav nekas. Šīm sievietēm nav pat runas par izvēli aiziet, jo vienkārši nav, kur iet. Ja būtu nauda, iespējams, viņas jau sen būtu aizgājušas.
Man naudu neviens nekad nav devis, es vienmēr esmu tērējusi to, ko pati pelnu. Protams, man patlaban ir grūti, nevaru neko iekrāt, tāpēc dzīvoju no nulles līdz nullei. Bet – es varu izķepuroties.
Svarīgi arī, lai sieviete emocionāli būtu gatava vienatnei. Mani tā nekad nav baidījusi.
Patstāvība manī, šķiet, ieaudzināta kopš bērnības, un man nav vajadzīgs cilvēks, kas par mani rūpētos.
Es brīnišķīgi zinu, kā pastāvēt vienai. Tas gan neizslēdz to, ka man var būt draugi un es savā būtībā neesmu viena. Man vienkārši nav vajadzīgs vīrs, kas pasaka, kā dzīvot. Es to zinu pati.
– Jūs pieminējāt krāpšanu. Bet kāpēc tad jums bija jākravā čemodāni un jāiet prom? Jūs taču nekrāpāt…
– Tāpēc, ka zināju: viņš nemūžam neaizies. Viss turpinātos tieši tāpat kā iepriekš. Es gribēju ko mainīt. Ar tām izjūtām, kādas radās pēc viņa sānsoļa un tā, kas bija krājies gadiem, es vairs nespēju dzīvot kopā ar šo cilvēku. Bet viņš noteikti būtu varējis kopdzīvi turpināt. Tāpēc tā bija mana vienīgā izvēle.
– Saka, sievietei vajadzīgs stiprs plecs, uz kā balstīties. Vai neesat izjutusi vajadzību pēc tā?
– Nē. Man vīrieši vairāk saistās ar mīlestību. Vīrietis man nozīmē cilvēku, kurā varu iemīlēties, kurš mani dara laimīgu, piepilda, kurš ļauj man lidot itin visā. Galvenais – lai būtu mīlestība. Tad ar attiecīgo cilvēku patīk darīt jebko. Protams, ir jauki, ja par tevi parūpējas, pārsteidz ar ko patīkamu, ļauj justies vājai un sievišķīgai. Ikvienai sievietei patīk stipri vīrieši. Arī man romantiskās attiecībās patīk vīrietis, kas pār mani valda. Es nemūžam nespētu iemīlēt vāju vīrieti, par ko man būtu jārūpējas. Bet, ja mīlestība izgaisusi, man nav vajadzības turēties pie vīrieša tikai tāpēc, ka viņam ir stiprs plecs.
