Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2010. gada 44. numurā.
– Vai tev pašai patīk šopings?
– Iepirkšanos kopā ar draudzenēm vienmēr esmu uztvērusi kā apgrūtinājumu. Ja arī eju iepirkties, tad noteikti viena, jo man nav nepieciešami padomi no malas, ko pirkt. Vai man patīk iepirkties? Ja iepriekš zinātu, ka veikalos būs tieši tas, kas man patiks, tad šis process man noteikti sagādātu vairāk prieka. Taču parasti ir tā, ka reti atrodu ko sev piemērotu. Tad jau man lielāku prieku sagādā kaut ko nopirkt bērniem, nevis sev.
– Vai tu savos trīsdesmit piecos gados esi kaut ko vairāk sapratusi par sevi, par to, ko vēlies vai – gluži otrādi – nevēlies?
– Kad ir ļoti daudz darba teātrī, nereālā dzīve uz skatuves tā pārņem, ka šķiet – tā ir vienīgā, kas var darīt laimīgu. Taču, ļoti aizraujoties profesionālajā ziņā, sadzīviski visu laiku kaut kas bremzējas un neizdodas, kā iecerēts. Kad atkal nav tik daudz darbu, šķiet, ka nav nekā brīnišķīgāka, kā pavadīt laiku kopā ar bērniem. Līdz pat domām, ka varētu pamest teātri un dzīvot tikai mājas dzīvi.
Tā kā teātris un māja visu laiku rīvējas savā starpā, manī nekad nav pilnīgas laimes izjūtas.
Jā, savienot var visu, jautājums tikai, cik harmoniski to var izdarīt. Lai gan domas par teātra pamešanu mani parasti pārņem brīžos, kad nepiedāvā tās lielās un skaistās lomas, par kurām sapņoju. Tādas lomas, kuru dēļ vērts upurēt mājas dzīvi. Ja nav šādu lomu, rodas jautājums – kāpēc es vispār to daru?
– Bērni tevi ir mainījuši?
– Nedzīvot tikai sev – tas nemaz nav tik viegli. Īpaši tāpēc, ka man vienmēr bijusi viegla attieksme pret dzīvi. Nedomāju, ka tā pilnībā pazudusi, tomēr bērni maina visu. Pašlaik mēģinu kultivēt sevī atbildību.
Man patīk vērot, kā bērni aug, bet ne to, ka apkārtējie noveco. Vecums vispār, kā teica kāds gudrs cilvēks, ir boļšoje svinstvo (liela cūcība). Skatoties senus ierakstus, kuros iemūžināti aktieri jaunībā un aktieri tagad, kļūst skumji. Īpaši, kad viņi stāsta, ka mūža nogalē nevienam vairs nav vajadzīgi.
– Bērnos kā caur palielināmo stiklu varot ieraudzīt savas nepilnības. Vai dažreiz neesi bijusi šokā no tā, ka tādā mazā cilvēciņā ieraugi sevi no malas?
– Mani bērni ir ļoti atšķirīgi. Bruno un Robertam, protams, ir kaut kādas tipiskas manas vai vīra iezīmes, tomēr šķiet, ka viņi ir pilnīgi citādi nekā mēs. Kaut arī dažreiz no mums pārņemti teicieni viņu izpildījumā šķiet komiski. Reiz Bruno skolā bija jāuzraksta, kā viņš atpūšas. Kā tad tu, Brunīt, atpūties, vaicāju viņam: «Iedzeru kaut ko un palasu avīzi.» Lūk, arī mūsu spogulis. (Smejas.) Arī brīdī, kad mazs bērns līdzīgi pieaugušajiem sūrojas, cik viņam grūta dzīve, gribas pasmaidīt.
– Tev patīkot ceļot. Jaunu iespaidu vai vienkārši atpūtas dēļ?
– Pēc aktīvas sezonas teātrī, īpaši Skroderdienu maratona, kad ir divdesmit izrāžu pēc kārtas, man gribas atslēgties gan no darba, gan ikdienas. Vislabāk to izdarīt, esot vienai prom no visiem. Braucot kompānijā, tomēr visu laiku jākomunicē, vienam ar otru jārēķinās. Tāds ceļojums man šķiet kā darbs, pēc kura jāatpūšas. Pēdējos vasaras atpūtas ceļojumos ņemu līdzi vienu no bērniem, jo ar diviem man tomēr mazliet par grūtu. Šajos braucienos atļaujos neko nedarīt, ne par ko nedomāt, tikai par to, kā laikus paspēt uz brokastīm, pusdienām un vakariņām. (Smejas.)
– Vai tev ir daudz tādu lomu, par kurām vari teikt – īpašas?
– Profesionālā ziņā būtiska loma, kas man sagādā arī gandarījumu, ir Magda Džilindžera izrādē Smiekli tumsā. Šajā lomā sakoncentrēju visu iepriekš spēlēto jauno meiteņu kvintesenci. No šobrīd repertuārā esošām lomām man mīļas ir Ketrinas loma izrādē Skats no tilta un Danielas loma iestudējumā Tikai mīla vien. Man, protams, ir arī daudz mīļu senāku darbu. Kaut vai Bjankas loma Regnāra Vaivara Baltajās laulībās (šajā lomā Evija izģērbjas – V. V.) vai arī Rias loma Viestura Kairiša Tumšajos briežos. Publikas īsti nepieņemts, bet man pašai ļoti interesants šķita Mihaila Gruzdova eksperimentālais darbs Rietumu krastmala. Loma, kuru spēlēju, bija dīvainību pilna. Man bija jāapgūst arī dažādi kustību elementi. Tā bija interesanta pieredze. Patiesībā man grūti nosaukt lomas, kuras nepatīk, jo vienmēr mēģinu atrast prieku gan lomas radīšanas procesā, gan to spēlējot. Lai gan pēdējos divus gadus teātrī man vairāk bijušas fona lomas, nostrādāšanās tik un tā bijusi pamatīga. Tās dēļ man sāk šķist – aktrise esmu tikai tāpēc, ka man vajag nopelnīt naudu. Agrāk nekad tā nedomāju. Šķita, ka teātri varētu spēlēt pat tad, ja neko nemaksātu.
– Kādi ir tavi ideālie skatuves partneri?
– Izrādē Smiekli tumsā man izveidojās lielisks kontakts ar aktieri Ivaru Pugu, ar kuru pirms tam nebija sanācis spēlēt kopā. Iepazīstot kādu cilvēku tuvāk, ir iespēja viņu labāk saprast un pēc tam arī vieglāk spēlēt. Lieliski skatuves partneri ir aktieri Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs. Bieži esmu spēlējusi kopā ar Mārtiņu Brūveru, taču, lai viņš man piedod, Mārtiņš ir nedaudz problemātisks partneris. Nē, ar viņu kopā nav grūti, bet viņam ir dīvaini izpaušanās veidi. Un pārlieku lielas uzmanības izrādīšana reizēm var būt traucējoša.
No agrāko laiku partneriem par ideālu sauktu Ivaru Stoninu. Aktieris, kas no partnera prasa absolūtu atdevi. Tiklīdz Stonins sajuta, ka partneris kaut ko dara ne tā, viņš varēja viņu noēst no skatuves. Spēle kopā ar viņu bija nemitīga cīņa. Taču aktierim ļoti interesanta un veselīga cīņa. Ja negribējās nobālēt uz skatuves, vajadzēja turēt viņam līdzi.
– Kad tu mācies lomas tekstu? Vai starplaikos starp trauku mazgāšanu un spēlēšanos ar bērniem?
– Par laimi, man ir samērā laba galva. Varu aizmirst dažādus atgadījumus no dzīves, bet tekstus iemācos ļoti ātri. Tāpēc nevaru saprast, kāpēc manam bērnam dzejoļa atcerēšanās sagādā tādas grūtības. Bet aktieriem jau ir uztrenēta atmiņa.
Man svarīgāk atrast brīvos brītiņus, lai loģiski izietu cauri lomas tekstam, saprastu galveno domu.
Taču ir gadījies ieskatīties lomas eksemplāros arī krustojumos pie sarkanās gaismas.
– Jūsu kāzās vedēji bija Uldis un Daina Dumpji. Ko viņi jums novēlēja, sākot kopdzīvi?
– Viņu padoms bija: «Nekad neatstājiet uz rītdienu neizrunātas lietas.» Pirms iešanas gulēt viss jāizrunā, citādi rūgtums krāsies, augs augumā un kļūs tikai ļaunāk. Bet egoisms bieži vien traucē izrunāties. Un tad neizbēgami ir strīdi.
– Sievietēm, manuprāt, ļoti svarīga ir dzīves romantiskā daļa. Kā tev šķiet, cik ilgi divu cilvēku kopdzīvē iespējams noturēt dzirksteļošanas sajūtu?
– Mans vīrs nekad nav īpaši mētājies ar komplimentiem, ziediem un dāvanām. Cik ilgi mēs esam kopā? Iepazināmies 1997. gadā, bet apprecējāmies tikai 2002. gadā. Manuprāt, ilgs kopā būšanas laiks. Bet es nemaz neesmu pārlieku romantiska, man nav vajadzīga nepārtraukta un īpaša uzmanība. Man patīk normālas, nepārspīlētas attiecības. Galvenais, lai ikdienā kopā ir jautri.
Tas taču būtu ārprāts, ja man katru dienu vajadzētu domāt par to, kā pārsteigt un noturēt savu vīru.
Man patīk nejauši, neorganizēti pārsteigumi, kas noteikti rodas, ja vien tos spēj saskatīt.
– Vai tu jebkad esi izjutusi absolūtu dzīvesprieka trūkumu?
– Ja kāds no bērniem saslimst vai gadās kādas citas nebūšanas, prieks izsīkst gribot negribot, kaut arī ikdienā nemēdzu kultivēt sliktās domas sevī. Ja arī kas atgadās, vienmēr palīdz doma, ka nekas nav mūžīgs. Jebkura slimība, tāpat kā grūtais brīdis, reiz beigsies. Tāpat kā pārejošs ir pirmizrāžu trakums, kad vairākus vakarus pēc kārtas neesmu mājās un bērni mani neredz. Laikam man piemīt nezūdošs optimisms.
– Lasīju, ka tu aktīvi sporto, piedomā pie tā, ko ēd. Ja nebūtu aktrise, vai tu arī tik dzelžaini turētos formā?
– Grūti pateikt. Kopš skolas laikiem vienmēr esmu bijusi uz skatuves. Paldies Dievam, man nav jāpieliek pārcilvēcīgas pūles, lai izskatītos labi. Tomēr, ja man vakarā uz skatuves jāiziet peldkostīmā, nevaru atļauties pusdienās apēst divas milzīgas ēdienu porcijas. Skatuve piespiež savākties. Visu vieglāku padara tas, ka man patīk sportot. Un sportošana noteikti ir labās pēcsajūtas vērta. Galīgi neesmu uz vietas sēdētāja. Mūsu teātrī trīs reizes nedēļā var apmeklēt aerobiku. Kad man no rītiem nav mēģinājumu, dodos arī uz sporta klubu.
– Kāpēc tu vienmēr raudi, skatoties filmu Mirāža?
– Šī filma man iespiedusies prātā kopš bērnības. Kā lai neraud brīdī, kad galvenie varoņi lec lejā no kraujas? Īpaši tāpēc, ka viņiem tiek dotas lieliskas iespējas, lai viss beigtos laimīgi…
Tāpat raudu katrreiz filmas Pūt, vējiņi! beigās. Jo skumīgi skaisti.
– Tu atceries savu mīļāko bērnības dienu pasaku?
– Spēcīgu iespaidu uz mani atstāja Sniega karaliene. To lasot, mani vienmēr pārņēma spilgtas un dzīvas fantāzijas. Melni kraukļi, krāšņas puķu ielejas… Vēl man ļoti patika grāmatas par Nezinīti un Pīters un Vendija. Jā, laikam mani aizrāva fantastikas pasaule.
Kad izlasīju grāmatas, kuras man patiešām patika, ļoti pārdzīvoju, ka tās jau galā. Man patika iedziļināties grāmatu tēlos un pēc iespējas ilgāk pagarināt lasīšanas prieku.
– Vai tev kā vienīgajam bērnam ģimenē, kas pieradis dzīvoties viens pats, nav nepieciešama lielāka vienatnības deva nekā citiem?
– Kad mācījos pirmajā kursā, kopā ar kursabiedriem braucām tramvajā garām Nacionālajam teātrim un aizrunājāmies par to, vai gribam ģimeni.
Šajā brīdī iesaucos: nekad mūžā neprecēšos, nekad mūžā negribēšu bērnus un vispār dzīvošu viena!
Un, redz, kā mans plāniņš izgāzās! Tomēr apjausma par to, ka man gribas ģimeni, atnāca samērā vēlu. Pagāja pietiekami ilgs laiks, kamēr sapratu, ka jāprecas. Man taču šķita, ka teātris dzīvē ir vissvarīgākais un ģimene tam tikai varētu traucēt. Turklāt es brīnišķīgi jutos viena. Man nebija izteiktas nepieciešamības nemitīgi satikties ar cilvēkiem, būt ar kādu kopā.
– Par ko tu varētu teikt: jā, sāpīga, bet brīnišķīga pieredze?
– Brīnišķīgu pieredzi ieguvu studiju laikā. Gan mīlestības, gan mācību, gan darba ziņā tas bija dīvainākais, vētrainākais, sāpīgākais, bet vienlaikus jaukākais posms, kas mani izveidoja tādu, kāda esmu. Tā laika dzīve mani burtiski izdzina cauri dzirnakmeņiem un mainīja manus uzskatus. Es pārstāju būt tik naiva kā kādreiz, daudz piesardzīgāk sāku skatīties uz dzīvi. Līdz tam taču visu uztvēru pa tiešo. Biju pārliecināta: ja cilvēks tā saka, tad viņš tā arī domā. Tas, ka viss ne vienmēr ir tāds, kā izskatās, sapratu tikai ar laiku. Paldies Dievam, nekļuvu ciniķe, tikai ieguvu sapratni par to, ka dzīve nav nekāds rožu dārzs.
– Tu pēc horoskopa esi Skorpions. Šīs zīmes sievietes mēdz dēvēt par ļoti seksīgām…
– Protams. (Smejas sulīgiem smiekliem.) Vērojot citas man zināmās Skorpionu sievietes, šķiet, ka tā ir taisnība. Man bieži vien tiek piedēvēts seksīgas aktrises tituls. Vai man tas patīk? Citreiz šķiet: kā tad, kā tad, tikai seksīga, neviens neredz kaut ko vairāk… No otras puses, seksīgumu nevar iemācīties. Tas vai nu piemīt, vai ne. Un, ja reiz man tas ir piešķirts, es par to priecājos.
– Nav šaubu, ka aktrisēm svarīgs ārējais izskats. Vai tu vienmēr esi pieņēmusi sevi?
– Posmā, kad tikai veidojos par personību, man šķita, ka nevaru izteikt nevienu domu, ka no visiem baidos, ka visu laiku mani kaut kas bremzē. Ik pa laikam esmu nemierā ar sevi. Bet tā nav akūta sevis nepatikšana. Izskata vai sievišķīgā ziņā nav bijis tā, ka nepatīku, kā izskatos. Varbūt tāpēc, ka nekad neesmu tik ļoti koncentrējusies uz šīm lietām. Man gan šajā sakarībā ir viens stāsts. Līdz pat augstskolas laikam biju pieradusi ēst visu, ko gribas. Vasaras brīvlaikā aizbraucu uz laukiem un visu vasaru dzēru trekno lauku pienu. Pati to nepamanīju, bet pedagogi man aizrādīja par lieko svaru. Vai es, vienmēr būdama tieva meitene, zināju, kā jānomet liekie kilogrami? Protams, ne. Brīžiem neēdu nemaz, brīžiem ēdu mazāk nekā parasti. Bet sākās mācības, slodze un viss iegāja normālās sliedēs. Tomēr tieši toreiz ļoti spēcīgi izjutu to, kā cilvēki no malas var ietekmēt pašsajūtu, iestāstot, ka slikti izskaties. Kopš tās reizes neesmu pieļāvusi, lai mans svars izietu ārpus normas. Tiesa gan, ļoti uztraucos, kāda izskatīšos pēc bērnu piedzimšanas. Biju tik ļoti sakoncentrējusies uz to, lai izskatītos labi, ka gan grūtniecības laikā, gan pēc tam aktīvi sportoju un gāju uz masāžām. Rezultātā jau kādus trīs mēnešus pēc dzemdībām biju tik tieva kā nekad dzīvē.
– Kas, tavuprāt, ir sievišķīga gudrība?
– Ļaut vīrietim sajust, ka viņš it visā ir noteicējs, visa izdomātājs, radītājs un attiecībās galvenais. Ir svarīgi vīrietim likt justies pārākam. Vēl der atcerēties, ka jebkuram vīrietim ļoti patīk komplimenti un uzslavas.
– Sievietēm taču arī tie patīk!
– Protams, protams. Bet, kā jau teicu, egoisms bieži vien bremzē pateikt tos labos vārdus. Lai arī zinu visādus sievišķīgus knifus, kas ļoti labi darbojas, ne vienmēr man izdodas tos arī īstenot dzīvē.
Tomēr recepte skaistai dzīvei man ir zināma.
Cita lieta, ka man pašai ne vienmēr gribas būt pareizai. Reizēm gribas ķert asumiņu no ne tik gludām lietām. Pat strīds kādreiz uzdzen asinis. Un pēc tam atkal ir labi.
