Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas stāsti» 2010. gada 18. numurā.
Ēvis un Aulīte
«Sauciet mani par Veriņu, visi mani tā sauc,» Vera Gribača lūdz jau pirmajā sarunā pa telefonu. Mazliet satraucos – vai izdosies tik vienkārši, ņemot vērā aktrises cienījamos gadus un sabiedrisko stāvokli? Raizēm nav pamata: viņa patiesi ir Veriņa!
Mēs tiekamies Valteru dzīvoklī, kur joprojām stāv atzveltnes krēsls, kurā aktieris sēdēja, kad strādāja pie rakstāmgalda, ir plīts, pie kuras ar koka stampu baltās putās viņš kūla kartupeļu biezputru. Ir arī trīsarpus metru garie aizkaru stieņi, ko Valters, jau būdams astoņdesmitgadnieks, atnesa līdz Palmu ielai Teikā no vecās Dailītes Lāčplēša ielā («Tās rores taisījās sviest ārā, bet mums noderēs.»). Aiz kādas no daudzajām Valteriem dāvinātajām gleznām droši vien atklātos tie paši robi sienā, ko Valters reiz izsita, mēģinādams iedzīt naglas dzelzsbetonā. Veriņa vienmēr bija līdzās – lai apmainītu rakstāmmašīnas lenti, pieturētu kartupeļu biezeņa katlu, ko Valters stampāja, bet galvenokārt, lai būtu blakus un atbalstītu it visā, ko darīja šis neparastais cilvēks – viena no Latvijas divdesmitā gadsimta spožākajām personībām.
Citi lasa
Dzīvoklī Veriņa cenšas saglabāt līdzšinējo kārtību. «Tā arī viss te palicis. Cenšos darīt tālāk to, ko Ēvis aizsāka.»
Veriņa ar ierastu viesmīlību piedāvā man kafiju. Viņa allaž to ir darījusi, kad cauri Valteru dzīvoklim plūda mīļu viesu pulki un namamāte jaudāja tikai nopūsties: «Varēji vismaz mani pabrīdināt iepriekš, Ēvi.»
Ēvis bija Ēvalds Valters, bet Veriņa – Aulīte.
Šo mīļvārdiņu Valters savai Veriņai bija izveidojis no viņas bērnības iesaukas Pūcīte, ņemot palīgā angļu tulkojumu. «Aulīt, Aulīt, Aulīt…» – šo vārdu bieži dzirdējušas dzīvokļa sienas, taču vēl daudz biežāk: «Ēvi, Ēvi, Ēvi…» – jo atšķirībā no klusētāja Valtera Veriņa čaloja kā strautiņš.
Aizvilinu Veriņu atpakaļ tajos tālajos laikos, kad Valters vēl tikai spēra pirmos soļus uz skatuves un par Veriņu jeb Aulīti pat dzirdējis nebija, bet Veriņu Aucē dēvēja tikai un vienīgi par Pūcīti.
Ar pusmiljonu pūrā
Viņa piedzima 1927. gada 12. oktobrī pulksten sešos no rīta Jelgavā, vecmātes mājās netālu no Annas baznīcas. Aucē tolaik nevienas pietiekami labas vecmātes nebija, bet Heinrihs Gribačs, ja vien gribētu, varēja atļauties savu sievu Lidiju aizvizināt uz dzemdībām uz galvaspilsētu. Viņš bija turīgs vīrs. Aucē, pašā pilsētiņas centrā, lepnajā tautskolotāja Šēfera namā Tirgus laukumā 10 Gribačs īrēja dzīvokli ģimenei un turpat blakus – vīriešu frizētavu ar diviem krēsliem. Viņš bija dārgs un iecienīts meistars. Apgrieza klientiem ne tikai matus un bārdu, bet arī laipni aprunājās par dzīvi un deva labus padomus, ja kāds alka tos dzirdēt.
Heinrihs mīlēja Lidiju, un Lidija mīlēja Heinrihu. Kad vīrs devās dienēt latviešu strēlniekos, Lidija astoņus gadus gaidīja atgriežamies mājās savu līgavaini. Lidijai nebija viegla dzīve – kad viņa bija pusaudze, bet mazajam brālītim Fricim bija tikai deviņi mēneši, nomira mamma. Lidija bija Heinriha sieva, vīram bija savs, kaut neliels peļņas avots, un dzīve jaunajā valstī šķita cerīga. Vīrs bija diezgan nesaimniecisks, tāpēc ģimenes grožus ikdienā raustīja Lidija, taču gadu pirms vienīgās meitiņas Veras nākšanas pasaulē Gribača kungam gadījās liela laime – valsts loterijā viņš laimēja veselu pusmiljonu! Kāds draugs, Auces aptiekā padzirdējis, ka friziermeistaram trāpījusies lielā loze, izpalīdzīgi piedāvājās Heinriham aizbraukt uz Jelgavu un uzzināt izlozes rezultātus. Viņam gan nebija nodoma atdot Heinriham naudu – biļete paliek biļete, ej nu pierādi, kurš to pircis un kam patiesībā smaidījusi laimīte! Tomēr enerģiskā Lidija metās uz Jelgavu pakaļ vīra viltus draugam un atdabūja laimīgo biļeti. Nu Gribači bija pārtikuši – Heinrihs varēja pat noguldīt prāvu summu bankā nebaltām dienām.
1940. gadā, kad vecumdienas pienāca, no lielās naudas labuma nebija – bankas nacionalizēja un naudu savāca okupanti.
Pūcīte nomin zvirbulim kāju…
Veriņa piedzima kā bagāta mantiniece, jo drīz noskaidrojās, ka Vera būs vienīgā divu lielu dzimtu – Gribaču un Dambergu – turpinātāja. Taču bagātās ģimenes vienīgā atvase netika lutināta. Lidija bērnu audzināja stingri, viņas iecienītākā pedagoģijas metode bija bērza žagari. Ja Vera kaut mazliet nosmērēja spodri balto priekšautiņu, pagalmā rotaļās ar bērniem mirkli aizkavējās vai citādi nerīkojās pēc mātes prāta, tad saņēma sveicienus no daktera Bērziņa. No pagalma iziet uz ietves Pūcītei bija kategoriski aizliegts, bet draudzenes speciāli kaitināja, skraidīdamas turpu šurpu. Pūcīte jau neies padoties – apstājās vārtiņos un plašiem vēzieniem vicināja piena kanniņu: sak’, es jau pati nemaz negribu iet ārā! Tik enerģiski vicināja, ka trāpīja sev pa galvu un pārsita pakausi. Un atkal viņai tika pēriens…
Kad Aucē no Rīgas atbraukuši kosmētiskā kabineta speciālisti izrādīja savas prasmes, Vera neatteicās no piedāvājuma nokrāsot sarkanus kāju nagus. Mamma, ieraudzījusi krāsotos nagus, meitu nopēra un lika ar trulu nazi nokasīt no nagiem lakas paliekas. Veriņa atzīstas – šīs eksekūcijas sekas ir redzamas vēl arvien… Vienīgais skaistumkopšanas līdzeklis, ko lietoja Veras mamma, bija pūderis. Tas iepatikās arī meitai, un vēlāk aktieris Ēvalds Valters Dailes teātrī savai trīsdesmit trīs gadus jaunākajai kolēģei aizrādīja: «Neberiet tos miltus sev uz sejas tik biezā slānī!»
Vecmamma Veriņu sauca par putraimu pūcīti. Kāpēc putraimu? Tāpēc, ka uz deguna viņai vīdēja daži vasarraibumi, bet par pūcīti – jo Veriņai bija lielas acis un viņa bija gudra. Veriņai iesauka patika.
Līdz skolā nāca vilšanās. Mūzikas skolotāja bērniem mācīja dziedāt tautasdziesmas. Viena no tām bija par pūcīti, kas atnākusi ciemos neaicināta, nominusi zvirbulim kāju un par to viņai piespriesti deviņi gadi. Veriņai šķita, ka visi dzied par viņu. Labi audzinātajai meitenei tas bija smags trieciens, un viņa izplūda asarās. Viņa sev klusu apsolīja nekur neiet neaicināta.
Netālu no pilsētas pletās Vecauces zāļu tēju plantācijas, kur Auces sievas, no spožās saules paslēpušās zem lakatiem, vasarā lasīja grozos kumelīšu ziedus. Kopā ar viņām arī Pūcīte – tā Gribaču ģimene meitu radināja pie darba. Ja pieņemšanas punktā pievakarē vākums aizgāja pa pirmo zorti, Pūcīte sestdienās kopā ar citām pilsētiņas mazturīgajām sievām saņēma nedēļas algu – desmit latu.
Pūcīte mācījās spēlēt vijoli, apguva tautasdeju prasmi, aktīvi darbojās mazpulcēnos – audzēja saulespuķes, burkānus un katru dienu iesāka, nolasot kāpurus no pašaudzēto kāpostu galviņām. Un kleitiņas viņai bija skaistākās visā Aucē – tās no Rīgas savai krustmeitiņai veda skaistā mātesmāsa Matilde.
Cirks tirgus laukumā
Šēfera namā Aucē dzīvoja vairākas turīgas ģimenes, pārsvarā ebreji. Viņu bērni bija Pūcītes labākie draugi: Zālamanu Līziņa, Rahele un Alte, kuru tēvam Ammermanim piederēja gaļas bode, bet māte bija šuvēja, arī šokolādes veikala īpašnieka Hercberga Ritiņa. Ebreju tradīcijas Pūcīte pārzināja labi. Piemēram, no piektdienas vakara līdz svētdienai ebreju ģimenes reliģisko aizliegumu dēļ paši nedrīkst aizdedzināt uguni. Tad no augšstāva atskanēja sauciens: «Pūcīt!» – un viņa, lieki nevaicājot, steidzās palīgā. Pūcīte bija galvenā špicku vilcēja un uguns dedzinātāja.
Pēc Salamonska ceļojošā cirka viesošanās Aucē Pūcītes pagalma bērni nolēma veidot savu trupu. Viņi uzzīmēja krāsainas biļetes un par divdesmit santīmiem pārdeva apkārtējo veikalu īpašniekiem. Pircēju netrūka. Par iegūto naudu nopirkuši saldējumu, bērni sēdēja uz trepītēm, laizīja kārumu un apsprieda programmu. Vairums gribēja spēlēt klaunos, bet Pūcīte apņēmās kļūt par virves dejotāju. Viņa sētā starp kokiem novilka striķi, zem tā pastūma kasti un nu varēja rādīt savu māku. Gājiens pa virvi beidzās, īsti nesācies, un viņa krita, atsitot sānus uz kastes. Dažas rētas uz sāniem joprojām atgādina par virves dejotājas karjeras laikiem.
Par aktrises vai cirka mākslinieces karjeru Pūcīte nesapņoja – viņu vilināja sētnieces un saldējumu pārdevējas amats. Ziemā, kad aizsniga dārzs un iela, Pūcītes tēvs gāja palīgā sētniecei šķūrēt sniegu. Lielākā laime Veriņai bija piedalīties sniega rakšanā, bet vasarā, sēžot uz soliņa un laizot saldējumu, skatīties, kā strādā saldējumu pārdevējas – divas raženas sievas sārtiem, apaļiem vaigiem.
Pūcītes laimīgo bērnību aptumšoja vienīgi viņas mīļotā mazā, baltā špiciņa Džima nāve – pēc vannošanas viņu palaida dārzā pažūt, bet dienas vidus karstajā saulē suņuks dabūja saulesdūrienu.
Noziegumi Putnu mežā
Piepeši Pūcītes dzīve mainījās. No politikas viņa neko daudz nesaprata, bet krievu ienākšanu uzreiz pamanīja: skolā no rītiem vairs nevajadzēja skaitīt lūgšanu, no ielām pazuda sarkanbaltsarkanie karogi un neviens vairs nedziedāja Dievs svētī Latviju – Pūcītes mīļo himnu. Gribačus neizsūtīja uz Sibīriju, jo friziermeistars skaitījās amatnieks, ko lielinieki par bagātniekiem neuzskatīja.
Karam sākoties, vecāki sūtīja Pūcīti uz Rīgu mācīties Viļa Olava komercskolā. Mammas māsa Matilde meiteni labi pieskatīja, uz ballēm un pat teātra izrādēm viņu nelaida – kara laikā jaunām meitenēm vienām klīst pa ielām ir bīstami!
Reiz brīvdienās atgriezusies Aucē, Pūcīte vairs nesatika draudzenes. Nebija ne Ritiņas, ne Līziņas, ne Ammermaņu Raheles un Altes. Virs Putnu meža aiz pilsētas pacēlās dūmu mākonis un Aucē sačukstējās – tur šaujot žīdus. Veriņa tikai vēlāk saprata, kur piepeši pazuda viņas draudzenes.
Kad vācieši atkāpās un Aucei tuvojās krievi, Heinrihs Gribačs lēma: «Jābēg.» Sieva nebija pierunājama. Kādam taču jāsargā manta! Kad fronte būs garām, friziera pakalpojumi cilvēkiem atkal būs nepieciešami. Frizētavai bija iegādāti jauni, skaisti spoguļi, žēl tos atstāt laupītājiem. Mamma Aucē bija noskatījusi drošu vietu, kur varētu paslēpt arī meitu, ja Auci bombardētu, – istabiņā aiz frizētavas zem bieza ozolkoka galda. Par laimi, Veriņa to neizmantoja. Kad Auci apšaudījа, zem šā galda gāja bojā daži padomju karavīri, kas tur bija paslēpušies. Vēlāk Veriņai Laimes māte stāvēja klāt vēlreiz: 1944. gada 27. jūlijā viņa cauri Jelgavai devās uz Auci. Pēc divām stundām sākās padomju aviācijas uzlidojums Jelgavai, kas pilsētu gandrīz pārvērta drupās.
Vecāki posās bēgļu gaitām. Māte piekrāva pilnu kasti ar ģimenes vērtīgākajām mantām – sudraba galda piederumiem, samta baķiem, bet rotaslietas iešuva drānā un aplika Veriņai ap vēderu kā jostu. Pēdējo nakti pirms ceļa viņi pavadīja Buliņu mājās aiz pilsētas.
Agri no rīta, kad Veriņa gāja uz aku pēc ūdens, no krūmiem iznāca padomju karavīrs un saķēra meiteni aiz rokas.
Tajā brīdī no istabas iznāca tēvs un metās zaldātam virsū. Kas zina, kā tas beigtos, ja kareivis pretotos, – tēvs droši vien viņu nogalinātu, un tad ietu bojā gan viņi abi, gan Buliņu saimnieki. Par laimi, uzbrucējs atlaida Veriņas roku. Pēc pusstundas Gribačs iejūdza ratos veco, klibo zirdziņu Amarilli un devās uz Kurzemi. Aizaugušā grāvī netālu no Buliņiem palika guļam Veriņas vijole…
Kara ceļos sastaptās Veriņas draudzenes aicināja viņām pievienoties un bēgt uz Vāczemi, taču viņa atteicās – Latviju Veriņa negribēja atstāt. Varbūt arī labi, ka neaizbrauca, jo draudzenes Guna un Laima vēlāk stāstīja par izvarošanām un citām šausmām, kas bēgļu meitenēm bijis jāpiedzīvo.
Tālāk par Priekuli tēvs ar meitu netika, kaut kur Vadakstē kādas privātmājas pagrabā zem kāpnēm palika aprakti mammas briljanta auskari un citas ģimenes dārglietas – tēvs baidījās par meitas dzīvību un pierunāja viņu tās atstāt. Atceļā karavīri izrevidēja Amariļļa mantu vezumu, atņēma samtu un citas vērtības. Aucē tēvs un meita atgriezās pliki un nabagi, tomēr dzīvi. Pa šo laiku frizētava bija izdemolēta – ar šauteņu laidņiem sadauzīti jaunie spoguļi, no sēdekļiem noplēsts dermatīns. Pēc bumbas sprādziena sagruvusi arī nule izkurinātā ķieģeļu krāsns un uzkritusi Lidijai virsū – deguma rēta uz kakla viņai saglabāsies līdz mūža beigām.
Gribači nolēma doties uz galvaspilsētu. Nav nekā bīstamāka kā dzīvot mazpilsētiņas centrā uz galvenās ielas, kur karš cilvēkiem vienmēr iet pāri.
Ar biezpienmaizītēm – uz teātri
Deviņpadsmit kvadrātmetru lielajā istabā, kas atradās Bruņinieku, tolaik Sarkanarmijas, ielā pie tēva māsas Olgas, visiem vietas nepietika – Gribači bija paņēmuši sev līdzi arī veco, ģimenei uzticīgo Veriņas auklīti Šultenīti –, tāpēc Veras tēvs sākumā apmetās pie otras māsas. Karš un zaudējumi veco Gribaču bija satriekuši, viņš bija vīlies un nomākts. Reiz Pārdaugavā, Daugavgrīvas ielā, viņam uzbruka piedzērušies krievu jūrnieki un ar žiletēm sagraizīja seju un rokas. Veriņas tēvs vairs nespēja strādāt par frizieri, un viņam bija vēl vairāk iemeslu vairīties no cilvēkiem, tāpēc viņš pārcēlās uz dzīvi Cēsīs, strādāja par naktssargu un padomju dzīvē centās neiekļauties. Viņš tā arī neizpildīja meitai doto solījumu – aizvest viņu uz Tīreļpurvu pa senajām strēlnieku cīņu vietām. Vēlāk tēva vietā to izdarīs bijušais latviešu strēlnieks Ēvalds Valters.
Atšķirībā no tēva, Veras mamma Lidija bija cīnītāja. Viņa gādāja, lai meita izskolotos un būtu laimīga. Lidija, kas mūžā nebija strādājusi algotu darbu, sākusi kā grīdu mazgātāja un kartupeļu svērēja dārzeņu veikalā, uzkalpojās līdz puķu pušķu veidotājai.
1948. gadā Veriņu iesvētīja baznīcā. Padomju gados tas bija aizliegts, bet Veriņai nebija bail. Vēlāk slavenais Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis uzliks savas lielās rokas jaunajai aktrisei Verai uz galvas un teiks: «Gribač, tas gan ir lab’, ka jūs iesvētījā's!»
Veriņa sekmīgi beidza finanšu un ekonomikas tehnikumu un viņu norīkoja studēt tautsaimniecību. To tik’ ne!
Vera vairs nebija Pūcīte un negribēja strādāt ne par saldējumu pārdevēju, ne ekonomisti. Viņa gribēja būt aktrise!
Paralēli studijām 1947. gadā Vera kopā ar draudzeni Noru, vēlāk dzejnieka un režisora Pētera Pētersona sievu, pieteicās par dejotājām Muzikālajā teātrī. Vēl pēc gada kopā ar Līviju Akurāteri, radio diktori Dzidru Liepiņu, Antonu Stankēviču un citiem viņa sāka mācīties Jaunatnes teātra aktieru studijā. Veriņas darbdiena sākās agri – viņa cēlās ap pulksten pieciem, lai izvadātu pa Rīgas kafejnīcām naktī mammas ceptās biezpienmaizītes un kliņģerīšus, pēc tam steidzās uz nodarbībām Jaunatnes teātrī, kas sākas astoņos. Topošo aktrisi drīz ievēroja un uzaicināja piedalīties izrāžu masu skatos Dailes teātrī.
Valtera zīmē
Dailes teātrī Veriņai pretim pa garo gaiteni nāca slavenais aktieris Ēvalds Valters. Vai viņš uz Veru paskatījās, vai viņu ievēroja? Vera pat kautrējās skatīties uz to pusi. Viņai bija bail no Dailes tā laika populārajiem kavalieriem – Valtera, Šmita, Kreicuma, Stubava… Un Valters ar savām biezajām, tumšajām uzacīm šķita tik dusmīgs!
Tomēr Valters jauno, skaisto censoni bija ievērojis. Kādā 1953. gada vēsā marta dienā viņš piepeši uzaicināja Veru aizbraukt uz Tīreļpurvu. Viņai gribējās redzēt vietas, kur tēvs cīnījies, bet vienlaikus bija bail – divatā mežā… ar vīrieti… ar slavenu aktieri? Kāpēc viņš aicināja tieši Veru?!
Jautājums pagaidām palika bez atbildes. Turpinājums nesekoja. Viņi joprojām bija tikai kolēģi. Reizēm Valters piestāja ar Veriņu aprunāties, vienreiz pat atnāca līdzi uz istabiņu Sarkanarmijas ielā, kur dzīvoja Veriņa ar mammu – ne jau viens, kopā ar citiem kolēģiem, jo pēc izrādēm aktieriem bija daudz kas pārspriežams, izrunājams, un Veras māte viņus uzņēma ar prieku. Ēvalds Valters viņas acīs bija gandrīz pielūgsmes vērts – talantīgs, gudrs, noslēpumains… Bet Valteram bija sieva un divas meitas – Maija un Laima. Vecākā, Maija, bija vecāka par Veriņu. Tomēr Valtera skatienus Vera jau bija pamanījusi un vairs neizlikās tos neredzam. Arvien biežāk abiem iznāca kopīgas darīšanas, interesantas sarunas.
Smiļģis Veriņai deva lomas. Kustību konsultante Ērika Ferda, novērtējusi viņas dejas prasmi, uzaicināja par savu asistenti. Veriņa bija laimīga. Tikai godkāre nelika mieru: strādāt teātrī bez augstākās speciālās izglītības – nē, to nu gan nedrīkstēja! Kad līdz teātrim nonāca ziņa, ka Maskavas Teātra institūtā Latvijai atvēlētas divas vietas, viņa kopā ar Viju Branguli devās turp un tika uzņemtas.
1960. gads Veriņai bija īpaši nozīmīgs – janvārī viņa saņēma diplomu par institūta beigšanu, bet aprīlī viņai un Ēvaldam Valteram piedzima dēls Raits. «Dzīve ir skaista rotaļa,» apgalvoja Veriņas Ēvis, un viņa vīram pievienojās. Vīram? Nē, pagaidām vēl ne. Aizspriedumi Rīgas sabiedrībā, teātrī un Veras ģimenē neļāva izšķirt ģimeni, turklāt precēties ar vīrieti, kurš par viņu tik daudzus gadus vecāks?! Un tad vēl nelaime. Tovakar Vera kopā ar Pēteri Liepiņu spēlēja izrādē Lai top! – tā bija neliela loma, tikai jāskrien pa skatuvi, skaļi saucot: «Indriķi! Indriķi!» Pārtraukumā aizkulisēs Veru gaidīja Ērika Ferda: «Veriņ, tikko zvanīja no Cēsu slimnīcas… Tavs tēvs ir miris.» Veras tēti sauca Heinrihs, tātad latviski – Indriķis. Tātad Veriņa tovakar gluži nejauši bija saukusi sava mirstošā tēva vārdu…
Ēvis jau zināja, gaidīja un pieglauda mīļoto savam plecam.
Tagad Veras dzīvē bija palicis tikai viens strēlnieks. Viņi klusi reģistrēja laulību Jūrmalas zagsā – zālē bija tikai Ēvalds, Veriņa un mazais Raits. Verai Gribačai nu bija sākusies gluži jauna dzīve – tagad jau Valtera zīmē.
