Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Santa» 2018. gada 11. numurā.
Tieši viņš 1988. gada Lāčplēša dienā Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmoreiz uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Bija pirmais, kurš saņēma atjaunotās Latvijas pasi. Raksturlomas bija Valtera skatuves trumpis. Viņš tās padarīja pārākas par citu galvenajām. Viņš uzrakstījis pretpadomju poēmu «Rusiāde». Un latviešiem pārtulkojis burvīgās Lafontēna fabulas. Valteru atcerēsimies arī vairāk nekā 40 kinofilmās. Noteikti – kā Čakānu ar akordeonu no Streiča melodrāmas «Mans draugs – nenopietns cilvēks.»
Esmu atbraukusi Rumbas pagasta «Ostos». Man bija svarīgi nonākt vietā, kur Valters juties laimīgs. Plaša, maģiska māja ar teiksmainu dārzu. Te saimnieko aktiera dēls Raits Valters, kurš turpina īstenot tēva sapni par šo māju. Verandiņā atjaunota grīda. Te senioram paticis pēcpusdienas saulē sildīties, baudot skatu uz gravu, kur plūst krāčainā Riežupe. Un es saprotu, kāpēc 1975. gadā šo māju pirkšanu aktieris sarunājis piecās minūtēs, «Ezera sonātes» filmēšanas starpbrīdī, pat ar ģimeni neapspriedies. «Osti» nemaz nevarēja neiekrist sirdī. Tolaik Ēvaldam Valteram bija 80 gadu. Viņš aktīvi sāka mājas atjaunot, gribēja te nogruntēties pavisam – kad būs beidzis aktīvā aktiera gaitas (vēl 97 gadu vecumā spēlēja Dailes teātrī). Radi, draugi brauca uz šejieni, te bija lieliskas ballītes. Noejam līdz pirtij, ko pēc tēva ieceres no vētrā sagāztiem kokiem uzbūvējis Raits. Lasām ābolus… Raits basām kājām. Tēvs mācījis – jāstaigā basām kājām, cik var, jo zeme dara labu.
Virtuvē smaržo malka. Raits iekūris krāsni. Gribot izcept ābolmaizi, Kuldīgā nopircis mīklu. Apmetamies «uzdzīves istabā». Te glabājas arī akordeons, kuru Ēvalds Valters vecā kokgriezēja lomā uzrauj filmā «Mans draugs – nenopietns cilvēks» un jaunajam Paukštello varonim dod dzīvesziņu, padarot viņu par krietnu cilvēku. Te ir Valtera klavieres. Raits uzlej dārzā plūkto tēju – melisas lapiņas un piparmētru… Ielej glāzē kazeņu vīnu – aromātisku, biezu, vilinošu…
Strēlnieks
Dzimis mīlestībā. Tāpat kā vecākie bērni – brālis un abas māsas. Tēvs – Kuldīgas apriņķa Kurmāles pagasta mežsargs Miķelis Šēnbergs – bijis precējies. Savu bērnu māti – jauniņo audēju Annu Valteri – viņš apņēmis tikai pēc savas likumiskās sievas nāves. Tikko trīsgadīgā Ēvalda prātā paspējis pavīdēt, tēvs traģiski iet bojā meža darbos – viņam uzkrīt koks. Anna tobrīd ir gaidībās ar piekto atvasi… Atraitne ar bērniem ir spiesta pamest mežsarga māju un pārcelties uz Kuldīgu. Ēvalda bērnība beidzas agri – jau sešu gadu vecumā viņš ir cūkgans un pelnītājs, sasniedzis 15 – ceļo darbā uz Rīgu, drīz – uz Maskavu.
21 gada vecumā Valters brīvprātīgi iestājas strēlniekos – 5. Zemgales pulkā.
Mūža sāpīgākais brīdis bijis Tīreļpurvā, kad pēc Ziemassvētku kaujām apbedījis kritušo zēnu sadragātos un salā nedabiskās pozās sastingušos ķermeņus.
Šie skati Valteram rādījušies murgos visu turpmāko dzīvi. Dēls Raits šodien saka: «Tas bija neprātīgi – triekt puišus virsū ienaidniekam caur dzeloņdrātīm pret kalnu. Krita pāri par četrsimt vīru. Bērnībā ar tēvu izgājām pa tiem mežiem, vecajiem ierakumiem… Un viņš stāstīja. Bijis izlūku komandā, sēdējuši zemnīcā. Kāds negribējis iet pēc ūdens, teicis, ka nelīdīs laukā. Tad kanniņu paņēmis tēvs un aizgājis. Nācis atpakaļ, skatās – sprādzienā pozīcija izpostīta, visi zēni pagalam.»
Strēlnieka gaitās Krievijā Valteram gadījušās arī «dēkas ar meičām – kazačkas» bijušas trakas uz latviešu puišiem. Toreiz Valters atklājis sevī aktiera talantu. Streļķu dramatiskajā kolektīvā iemācīts svarīgs aktiera moto – «Pats zini, pats jūti, pats prasi sev!» Pēc tā Valters visu mūžu vadījies. Pēc Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņkara kaujām viņš iestājies slavenajā Jevgeņija Vahtangova teātra studijā Maskavā. Jau toreiz raksturlomās tik spilgts, ka «noēdis» galvenās lomas tēlotājus, aizēnojis, izbalinājis viņu sniegumu ar savējo.
Kad Valters 1921. gadā atgriezies Rīgā, jaunās Latvijas politpārvalde viņu arestējusi un ielikusi savos apcirkņos – pārbaudīt, vai tikai nav krievu spiegs un saindēts ar sarkano garu. Daudzi streļķi taču Krievijā apprecējās un palika uz dzīvi. Raits stāsta, ka tikai tagad no Krievijas arhīviem uzzinājis, ka tēvs dezertējis no krievu armijas kopā ar tūkstoti citu vīru, kad viņi dzīti caur Baltkrieviju uz Ukrainu. «Tas man dara godu. Es arī tā būtu darījis.»
Melnais Strazds
Kad dzīves līkloči Valteru noveduši Liepājā un viņš sācis darbu vietējā teātra trupā, viņam jau paspējusi pielipt šī iesauka – Melnais strazds. Izskata dēļ. Valtera vizuālā eksotika liepājnieces apbūra. Divas no viņām aktieris apprecēja – kolēģi Mirdzu Kaupiņu, kas dāvāja meitu Maiju, un Alīdu Grīnu, viņu kopdzīvē piedzima Māra un Laima.
Dzīve ar Valteru nozīmējusi pārsteigumus. Jokdaris bez robežām!
Cilvēku, kurš pieredzējis īstas briesmas, nebiedē vistrakāko nedarbu sekas. «Tēvs par to stāstīja maz, to atklāja citi. Piemēram, ka viņam teātrī ne reizi vien tikusi nogriezta alga, jo tādus sūdus taisījis, par ko šodien varētu iesēdināt «ķurķī». Reiz kopā ar diviem citiem Ēvaldiem izbailēs novedis cigarešu kioska bodnieci. Kad šī atteikusies dot kortelīti uz parāda, trīs draugi aplikuši troses cilpu ap kiosku un galus uzmetuši uz tramvaja aizmugures āķa. Kiosks aizbraucis pa sliedēm, tante palikusi uz asfalta… Vai arī – izrādes laikā uz skatuves it kā aizpīpējot izliekas neredzam, kā kolēģis, kuram loma paredz sēdēt ratiņkrēslā, lēnām ripo orķestra bedres virzienā… Skatītāji pārbijušies kliedz…»
Lai vai kā bijis ar to algu, raksturlomu briljantu drīz pamanījis galvaspilsētas smalkākā teātra patrons Eduards Smiļģis un pierunājis nākt uz Dailes teātri. Arī Rīgā Valters apbur gan savējos, gan svešos. Kolēģi ilgi atcerējušies viņa spēlēto Mellumu no kādas padomju lugas: kā viņš dzer savu graķīti, kā noreibst, pamazām sagumst… Noreibuma koncentrāts, vārdu sakot, un process – gluži sajūsminošs. Raits: «Kad tēvam kļuva garlaicīgi, tad viņš nerroja kolēģus. Viņam nepatika butaforija – desa, kas uztaisīta no lupatas un pildīta skaidām. Tad Valters ar to sita partnerim tā, ka skaidas lidoja pa gaisu. Un zāle smejas. Viņaprāt, viss jādara pa īstam.
Pāvuls Eidis reiz stāstīja, kā mans tēvs viņu uz skatuves nopietni sitis ar siksnu. Kurpniekmeistara mācekli vajadzējis tikai nobraņīt ar siksnu, bet tēvs Eidim dzinies pakaļ kādas minūtes piecas, lai trāpītu riktīgu cirtienu. Bijis tiešām jābēg. Pārējie aktieri nevarējuši paspēlēt, jo Valters tik skrien un sit…» Un tādā garā aktieris kolēģus nesis cauri vai katrā izrādē – ikreiz savu varoni spēlējis citādi, mainījis tekstu – lai jautrāk. Epizodiskās lomās jau to var atļauties, īpaši, kad otrs savu tekstu ir aizmirsis. «Jā, tēvs nevis atbalstīja, bet – tieši otrādi – deva mācību.
Haris Liepiņš izrādē aizmirsa tekstu, bet mans vecais gaidīja, gaidīja, līdz noteica: «Nu, tur jau nekas ārā nenāks,» atmeta ar roku un gāja projām no skatuves. Haris to vēlāk tik sulīgi atstāstīja… Bet tobrīd izrādē viņš bijis gatavs manu tēvu nožņaugt.»
Slavas kāre ir lieks smagums, sacījis Valters. Skatuves tēlus viņš veidojis, šķietami rotaļādamies, it kā prieka pēc.
Rotaļa viņam bijusi gēnos – pati dzīve neesot nekas vairāk kā rotaļa.
Arī daba, Valteraprāt, esot rotaļīga, tāpēc tā ir tik skaista.
«Aulīte» un «Rusiāde»
Un tad… Populārais teātra joku dzinējs iemīlēja savu mūža sievieti – 33 gadus par sevi jaunāku teātra kolēģi ar ļoti skaistām acīm. Karos plosīta Auces frizētavas īpašnieka meitu – augušu mazpilsētiņas smalkākajās aprindās, mākslās skolotu, pie darba radinātu… Ar ekonomikas izglītību, Muzikālajā teātrī gūtām dejotājas prasmēm… Valters bija ievērojis Veru Gribaču Dailes teātra garajā gaitenī. Viņa baidījusies no Valtera melnajām uzacīm… «Neberiet tos miltus uz sejas tik biezā slānī!» viņš aizrādījis, jo Vera pārlieku lietojusi grima pūderi.
Kādā 1953. gada marta dienā, kā Vera atceras – tā bijusi vēsa, Valters viņu negaidīti uzaicinājis pa kluso aizbraukt uz Tīreļpurvu. Zinādams, ka strēlniekos bija cīnījies arī Veriņas tēvs, tikai citā pulkā. Mežā? Ar slavenu, sieviešu valdzinātu aktieri? Turklāt precētu, kuram vecākā meita ir vecāka par Veriņu? Bet – viņa piekritusi. Un nekā divdomīga: briduši pa mitro sūnu, Valters stāstījis par dzeloņstiepļu aizsprostiem, ko griezis pušu kā izlūks, par zēniem… Piesēduši. Valters, ilgi klusējis, aizgriezies, lai Veriņa neredzētu, ka acis valgas. Viņa pat baidījusies piedāvāt līdzi paņemto maizīti…
Nekāds vētrains turpinājums nesekojis. Tikai – Valtera biežie skatieni teātra gaiteņos un jautras sarunas citu kolēģu klātbūtnē. Talantīgs, gudrs, noslēpumains…
Vai Veriņa varējusi iedomāties, ka mājās tolaik Valters slepeni rakstīja savu «Rusiādi»? Tas atklāsies tikai 90. gadu sākumā, izgaismojot spilgtāko viņa patriotisma izpausmi. Tas izrādīsies pirmais pēckara darbs, kas atspoguļo latvieša izjūtas par okupēto zemi. Savu poēmu Valters parakstījis kā Ints Baltarājs. Un Zviedrijā to laimīgi nogādājis svešs zviedru flotes virsnieks, kura kuģis pietauvots Rīgas ostā – brīvai padomju tautas apskatei. Apstulbinoši vienkārši – 1955. gadā Valters ar «Rusiādes» rokrakstu azotē uzkāpa uz viesu kuģa klāja, piegāja augsta ranga apkalpes vīram, kurš «smuki runāja franču valodā», un palūdza, vai nevar Stokholmā nogādāt tekstu, ko padomijā nemūžam nepublicēs. Svešais vīrs to godīgi arī paveicis, bet Rietumos par «Rusiādes» izdošanu parūpējies dzejnieks Andrejs Eglītis. Pelēka grāmatiņa, 61 lappuse.
Raits: «Tas tēvam draudēja ar cietumu pavisam droši, ja ne ar Sibīriju. Skaudrais teksts taču bija barga apsūdzība padomju režīmam, Staļinam. Tēvs toreiz nemaz nezināja, ka ārzemēs viņa sacerējums tiešām publicēts, domāja – pazudis vai uzskatīts par nevērtīgu. Varu iedomāties, kā padomju orgāni centās izskaitļot to Baltarāju.»
Bet Veriņa… Smiļģis deva viņai lomas, kustību konsultante Ērika Ferda, pamanījusi dejas prasmi, sauca par asistenti, visbeidzot – Veriņa iestājās Maskavas teātra institūtā. Valters no redzesloka nekur nepazuda. Līdz ar institūta diplomu Veriņa saņēma arī abu mīlestības augli… 1960. gadā piedzima Raits Valters.
Nu jau Veriņai Ēvalds Valters bija Ēvis. Viņam Vera bija Aulīte – bērnības iesaukas Pūcīte angliskojuma variācija. Kad Raits piedzima, Valteram bija 66 gadi. «Es taču arī esmu dzimis ārlaulībā, ko gan māte noliedz. Bet tēvs taču nebija šķīries. Vecāki apprecējās, kad man bija septiņi astoņi gadi.» Viņi klusi reģistrēja laulību Jūrmalas «zagsā», klāt bija tikai Raits.
Vai Raits saticis pārējos Ēvalda Valtera bērnus? «Jā, kad pieaugu. Tagad sazvanos. Maija, vecākā, dzīvoja Anglijā, brauca ciemos, bet nu jau mirusi. Rīdziniece Māra Valtere ir literatūrzinātniece, bijusi arī «Ostos». Laima dzīvo pie Gaiziņkalna un sauc mani par brālīti…»
Lafontēns un ragana
Valtera hobijs bija literatūra. Un vēl kāda mīlestība – franču valoda. To viņš apguvis jau pirms Pirmā pasaules kara – franču valodas kursos Rīgā. Pat samīlējies to elegantajā vadītājā – itāļu izcelsmes francūzietē. Vēlāk viņš savāks iespaidīgu grāmatu kolekciju un sacīs, ka literatūras valodā jūtas labāk nekā ikdienas mēlē. Vēl vairāk – iztulkos latviski gandrīz visas Moljēra lugas un Igo. Lafontēna fabulas, ar kurām Valters ņēmies visu mūžu un kuras viņa tulkojumā izdeva 1986. gadā, sagādāja aktierim pirmo «žigulīti». Raits: «Tēvam nebija šofera tiesību, visu mūžu brauca mamma, vēl līdz 85 gadu vecumam.»
Tagad Verai Gribačai-Valterei ir 94 gadi, un viņa joprojām mīt Valteru dzīvoklī Teikas pusē. Ļoti kustīga, vēl tiek augšā uz piekto stāvu, labu atmiņu, grūtāk ar dzirdēšanu, redzēšanu. Un dzīvoklī joprojām jūt Ēvalda auru. Ir krēsls, kurā viņš sēdējis, un baltais flīģelis «Steinway», ko, tāpat kā «Ostus», iegādājies, sievai nezinot. Raits smejas, ka skandāls toreiz bijis pamatīgs. «Atceros, kā viņa sauca: «Kas tad te spēlēs? Tik šausmīgu vietu aizņem…» Īpaši, ja mājās viens pianīns jau bija, bet viņš nopērk arī profesionālu koncertflīģeli! Kaut pats prata vienīgi «Melanholisko valsi», karavīru dziesmas, «Ķemermiestiņā»…»
Ir tāda fotogrāfija: Valters sēž pie baltā flīģeļa baltā kreklā, rūtaina šlipse… Veriņa raibā blūzītē ar sudraba piespraudi, atspiedusi elkoņus uz klavierēm un saņēmusi Ēvalda roku… Raits: «Vecāku gadu starpību nejutu, tēvs bija ļoti sprigans un fiziski spēcīgs. Neesmu nekad viņu uztvēris kā vecu tēvu. Daudzi domā, ka Valters tikai stāvēja uz skatuves un brīvdienās tulkoja Lafontēnu… Daudz vairāk viņam patika fizisks darbs un kustības. Sirdī viņš bija laucinieks. Nebūtu aktieris, būtu rakstnieks un noteikti – dārznieks. Viņš stādīja ozolu, savdabīgu kļavu, kadiķi… Lejā pie ābeles gribēja apaļu rožu dobi.»
Ar 30. gados pirkto angļu divriteni Valters vienatnē apbrauca Latviju. Viņam bija arī ātra jahta «Ragana» no sarkankoka; arī ar to aktieris zēģelēja vienatnē – pa Lielupi, pa jūras līci. Jahtai nebija motora: kad beidzās vējš, Valters nīcis līcī, to gaidīdams, un sapņojis. Varējis nokavēt gan mēģinājumu, gan izrādi. Raits zina teikt, ka vēlāk «Ragana» aizvesta uz Lielvārdi, kur iesalusi Daugavas ledū un nogrimusi.
«Tēvam bija arī motorlaiva. Viens spēja smago motoru pacelt, nonest līdz upei. Man vēl 14 gados tāda spēka nebija. Tēvs mācīja zāģēt malku ar bīstamo ripzāģi bez aizsarga. Un rādīja savas kļūdas – kā, neuzmanīgi zāģējot, norāvis pirkstiem spilventiņus. Viņš mācīja arī pareizi griezt maizi – kukulis rokā, nazi velk pret sevi. Jāattīsta gars, tēvs teica, bet tas nozīmē arī – mācīties darbu, izzinot procesu.» Valtera krietnuma mācība ietvērusi arī tēzi: ja esi ko savārījis, tad neliedzies, bet skaidri pasaki savu nostāju. «Ja liedzos un neatzinos, sekoja pēriens ar siksnu.»
Raits 16 gadu vecumā aizgājis no mājām un apmeties dzīvot Mellužu vasarnīciņā. Mamma skrējusi raudzīt, vedusi ēdienu… Bet seniors zinājis – dēls ar visu tiks galā. Puika audzējis burkānus, braucis vīriem līdzi zvejā, mācījies kūpināt zivis. Uz skolu pusdienām ņēmis līdzi kūpinātus lucīšus, citiem siekala vien tecējusi… Par dēla romantiskajām draudzenēm Valters vērtējumu neizteicis. «Mums abiem bija tāds princips – «pats precēju līgaviņu, tēvam, mātei nezinot»… Pašam jāizlemj, kaut kļūdaini, un vecākiem tas jāpieņem. Manu sievu Ināru tēvs respektēja, jo viņa nākusi no Kuldīgas.»
Ilgā mūža noslēpums
Aktieris Jānis Paukštello atceras, kā, students būdams, apbrīnojis Valteru, kurš jaunajiem aktieriem mācījis rotaļīgāku attieksmi pret dzīvi un pēkšņi – hop! – pārlēcis pār krēslu – 82 gadu vecumā.
Ilgmūžības gēnu Valters esot mantojis no senčiem. Tomēr svarīgs arī īpašais dzīvesveids. Viņš pratis sevi izolēt no tā, ko nevēlējās laist sev klāt. Un sacījis – lai dzīvotu ilgi un laimīgi, jāizkopj labvēlīga attieksme pret cilvēkiem. «Vakaros pārdomā dienu. Ar to vien, ka domās no labā tiek atsijāts ļaunais, gars attīrās, naktī nav murgu, un otrā dienā pamosties stiprāks.» Vera Gribača uzsver – Ēvis bija mazrunīgs un nesteidzīgs, mājās bieži valdīja klusums.
Valters neko nedarīja pārmēru un pāri spēkiem. Mācējis atpūsties un dienvidu gulēt.
Līdz pat mūža beigām nodarbojās ar jogu, pēc pamošanās izvingrināja kājas, veica elpošanas vingrinājumus.
Raits: «Vienu dienu nedēļā, parasti pirmdien vai otrdien, tēvs neko neēda, dzēra tikai ūdeni – kā senie ārieši. «Ostos» būdams, ēda tikai divreiz dienā. Tie bija vienkārši ēdieni – skābputra, kartupeļu biezputra, sastampāta ar sīpoliem. Kaimiņi deva pienu, pats mizoja kartupeļus. Piena ēdienus tēvs lietoja daudz. Nepārēdās.»
Bieži no Kuldīgas autoostas Valters uz «Ostiem» nācis kājām – septiņus kilometrus pa teiksmainu meža ceļu. Strēlnieku laikos apsaldētais ceļgals drusku niķojies, tāpēc piekliboja. «Tēvam nepatika skriešana, viņš teica – tas ir nēģeru sports. Tomēr 70. gadu sākumā pats vienu vasaru pelnījis naudu ar skriešanu – būdams keramiķa Šmulāna velniņš Burova filmā «Ragainais māls». Tur viņš kā pēdējais pasaku velns reāli skrien pa gravām. Ātri bija jāskrien, vēl ar āža kāju, ragiem un kažoka ietērpu… Jauka Pētera Plakida mūzika, tekstu ierunājis Harijs Misiņš…»
Un peldēja Valters tāpat kā tagad Raits – lielus gabalus. «Vēl lielā vecumā ar visām sandalēm gāja un laidās brasā kā puika.»
Tēja rātslaukumā
Valters nealka publicitātes, bet žiperīgajai Veriņai tā patika. Viņa gludināja baltos kreklus un stūma veco strēlnieku uz Atmodas laika pasākumiem – Tautas frontes un robežsargu saietiem, karavīru zvērestu nodošanu. Raits skumji pasmaida: «Mammai ļoti patīk, ka tēvs ir pirmais tik ilgi spēlējošais aktieris, ka viņam ir pirmā pase, ka pirmais Pils tornī karogu uzvilka… Un viņš ļāvās. Tāpēc šajā ziņā ar mammu ne vienmēr sapratāmies. Tēvs taču nedabūja atpūsties. Viņš būtu dzīvojis ilgāk, ja varētu darboties mierīgāk un – «Ostos». Viņa sirds bija šeit.»
1994. gada pavasarī ārsts mērījis Valteram asinsspiedienu un atzinies, ka īsti nemaz nezina, vai tas ir normāls, jo Medicīnas akadēmijā neesot mācīts, kāds asinsspiediens drīkst būt simtgadniekam. Savā simtajā pavasarī Valters īstenoja sapni – ar gaisa balonu «Vinnijs» pacēlās debesīs no ziediem piebirušās «Ostu» pļavas… Veriņa pierunājusi uzvilkt vilnas zeķes un paņemt ausaini. Pats tai grozā ielēcis, Daukšte tik pie pleca pieturējis.
1994. gada 17. septembrī Valters sievai atvainojies, ka viņas vārdadienā nav bijis spēka aiziet pēc baltajiem miķelīšiem, kā ierasts. Pavisam kluss kļuvis. Kad 26. septembrī Ēvalds Valters devās mūžībā, mājās bija vienīgi Veriņa.
Brāļu kapos – kā Valters mēdzis sacīt – ir tikai ķermenis kā novalkāts mētelis, gars esot citā Visuma sektorā. Tas aizlido, teiksim, Kuldīgas Rātslaukumā, kur ir piemiņas tēls «Tējas tase kopā ar Ēvaldu Valteru». Un vēro, kā bērni rāpjas Valteram klēpī un taisa «selfijus»… Raits: «Tēva pieminekļu konkursā bija vēl kāds burvīgs darbs, pat godalgots, – mākslinieks Strēlis piedāvāja tādu kā zemes velvi, garenu kā laiva, ar zirneklīšiem, gaismas stariem… Uz soliņa sēž tēvs, ģīmis mazliet līdzīgs velnam. Tieši tāds ir viņa gars – velna pilns, velna pulveris, vienmēr jauns, kaut cienījami gadi. Tomēr kristīgā baznīca un cilvēki nesaprata. Žēl.»
Gars pārlaižas mežam – un ir jau «Ostos». Te Valters Pilnmēness naktīs varēja vērot zvērus. Vai barot ciemos atnākušo kaimiņu suni. Kopā ar mazbērniem izglābt vardes, kas sakritušas grodā. Vakarā stāstīt mazajiem pasaku par skudriņu. Mizot kartupeļus, piegriezt sīpolus, pēc tam iziet svaigā gaisā, ilgi pļaut zāli ar izkapti… Kad bites san lielajā liepā.
