Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar Margaritu un bez viņas
«Tagad man ir laiks pārdomāt dzīvi. Ko es darītu citādi, ja būtu tāda iespēja? Secināju, ko neko īpaši mainīt negribētu, izņemot vienu. Man žēl, ka nemācījos mūziku profesionāli. Esmu nācis no pašdarbības un izticis ar dabas doto. Būdams fabrikas puika, es sāku dziedāt krodziņos, un tā straume mani aiznesa uz skatuves. Protams, mācījos dziedāt, taču tās nebija mūzikas studijas, kuru rezultātā kļūsti par profesionālu mūziķi. Gadās, ka man galvā sāk skanēt melodija, bet es to neprotu pierakstīt, un tā aiziet nebūtībā…
Viens no jautājumiem, kas reiz visus klausītājus interesēja, bija – vai esmu precējies ar Margaritu. (Ilgus gadus Vilcāne un Grinbergs bija lielisks duets – S. E.) Kā gan es to varētu?! Kad sākām dziedāt kopā, es jau biju precējies. Vai lai šķiros dueta dēļ? (Smejas.) Jā, ir, kas tā rīkojas, bet mēs nejaucām privāto ar skatuves dzīvi un abi palikām labi kolēģi. Tas, ka mūs nesaistīja intīmas attiecības, dzīvē daudz palīdzēja. Pat nespēju iedomāties, kā varētu visus tos koncertus nodziedāt un garās koncerttūres izturēt, ja blakus būtu kādas domas!
Kaut esam pat vienā gultā gulējuši, bet kā brālis ar māsu, nekas tāds nenotika.
Un tās kolēģiem, manuprāt, ir vislabākās attiecības.
Kad apprecējos pirmo reizi, nebiju vairs puišelis, divdesmit astoņi gadi, jau pēc armijas. Dienesta gadi man pagāja tik jautri kā Šveikam. Patiesībā tas bija viltus dienests, jo nokļuvu tikko izveidotajā karavīru ansamblī Zvaigznīte. Skaitījāmies strojbatā, bet mūsu kazarmām Rīgā pat sētas nebija apkārt. Katru dienu gāju uz mājām. Tās retās reizes, kad par pārāk vaļīgu uzvedību sodīja un vajadzēja divas dienas atsēdēt kazarmās, man jau šķita, ka pasaulei gals klāt, – es netieku uz mājām! Un kā mēs nesām cauri krievu virsniekus… Viņi liek spēlēt maršu, bet mēs – Zilo lakatiņu, jo viņi jau neko nesaprata. Virsnieku namā, par ko bija pārvērsta Māmuļa, spēlējām ģenerāļu saietos. Viņi jau arī bija cilvēki, gribēja papriecāties. Bet mēs spēlējām latviešu repertuāru! Ģenerāļiem patika.»
Arī kad 1966. gadā Liepājā vokālistu konkursā uzvarēja Zvaigznītes solists Ojārs Grinbergs, viņš programmu noslēdza ar Pie Dzintara jūras. Zāle bija sajūsmā, ka tik latvisku dziesmu izpildīja puiši padomju armijas formastērpos! Taču šis festivāls dziedātājam kļuva liktenīgs arī privāti – viņš iepazinās ar lietuviešu dziedātāju Audru no Panevēžas. Viņa kļuva par Ojāra sievu.
«Tolaik jau neslēdza nekādus laulības līgumus! Tas tik un tā nebūtu vajadzīgs – biju pliks kā baznīcas žurka, vien tīra mīlestība un migla acīm priekšā. Cik ilgi tā migla saglabājas? Man šķiet, ka ilgi ne, tas arī atkarīgs no apstākļiem un cilvēkiem, kas sagājuši kopā. Ja viņi der viens otram, mīlestība pāriet otrā fāzē – kad vari cilvēku cienīt un tev viņš vajadzīgs arī pēc tam, kad migla zudusi. Laulībā jau ātri parādās dzīves praktiskā puse, kas daudz ko ietekmē.
Mums ar Audru, kas pārcēlās uz Rīgu un ātri iemācījās latviešu valodu, piedzima meita Endija. Taču man ar bērnu audzināšanu… Es jau visu laiku vandījos pa pasauli – tāds bija mans darbs, kam veltīju savu mūžu. Ar tagadējo pieredzi domāju: vai gan māksliniekam, kas braukā apkārt pa pasauli, ģimene ir vajadzīga? Protams, mājas – tas ir vissvarīgākais dzīvē. Arī man bija patīkami pēc ilgajiem braucieniem pa plašo padomjzemi atgriezties Rīgā un zināt, ka mani te gaida, ka dzīvoklī ir kārtība un omulība. Taču otram cilvēkam tāda dzīve nodara pāri. Sievai bija jāuzņemas viss – sadzīve, bērna audzināšana. Bet es tikmēr biju projām un dzīvoju cepuri kuldams. Te viņa meta pie malas dziedāšanu un strādāja Sporta pilī. Tā tas bija, un es pilnīgi saprotu, ka sieviete to vairs nevarēja izturēt…
Nu, ja nesanāk, kāpēc mocīties? Izšķīrāmies. Pēc tam Audra apprecējās otrreiz, un man ar viņas nu jau bijušo vīru Leonīdu (Rīgas Brīvostas pārvaldnieku L. Loginovu – S. E.) joprojām ir labas attiecības. Kad pērn decembrī svinēju septiņdesmit gadu jubileju, atnāca arī mana pirmā sieva. Manuprāt, tas ir normāli, jo, kas bijis, bijis. Mēs kopā taču nodzīvojām piecpadsmit gadu, mums ir meita.
Arī es apprecējos otrreiz. Agnija bija sieviešu vokālā ansambļa dziedātāja, tāpēc saprata, kas man ir svarīgi. Mums piedzima Lauris un Dace. Par to, ka man ir cita ģimene, pārdzīvoja vecākā meita. Protams, ne viss gājis gludi mūsu attiecībās…
Nu jau Endijai ir trīsdesmit astoņi gadi, viņa dzīvo Francijā. Strādā Kannās mākslas salonā, audzina manu vienīgo mazbērnu – meitu. Odrijai jau desmit gadu. Vairākas reizes esmu abas apciemojis, jo Francija jau nav tālu, ja salīdzina ar Austrāliju. Tik tālā zemē dzīvo jaunākā meita. Dace vienīgā no maniem bērniem interesējās par mūziku, gribēja iet manās pēdās. Dziedāja labi, tīri, bet… Nemeloju viņai un godīgi pateicu: «Dacīt, tu vari dziedāt koros un ansambļos, bet soliste nebūsi!» Viņa saprata, kaut nedaudz pārdzīvoja. Uzņēmīga meitene! Sameklēja darbu Austrālijā – turīgiem cilvēkiem pieskatīt bērnus. Tie viņai palīdzēja nokārtot atļauju studēt, pabeidza mācības, mainīja darbu. Satika cilvēku – brazīlieti –, ar kuru otro gadu ir kopā. Jā, ļoti tālu meita dzīvo, bet es priecājos, ka viņai klājas labi.
Latvijā palicis tikai dēls. Ar Lauri mēs kaut ko palaidām garām – man žēl, ka viņš vienīgais no maniem bērniem nav beidzis augstskolu. Viņam ir zelta rokas, piemēram, lieliski remontē dzīvokļus, bet bez izglītības šajos laikos ir grūti…»
