Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2013. gada 42. numurā.
«Nezinu, kāpēc mamma man ielika tādu vārdu, nepaprasīju. Kad laukos dzīvoju, tur vairāki zirgi bija Ojāri. (Smejas.) Bērnībā pa vasarām mamma mani sūtīja uz Lesteni, kur dzīvoja vecāmāte. Nē, mammucītis nebija stingrs! Viņai jau nebija laika mani audzināt, vajadzēja daudz strādāt, garas maiņas VEF, kur viņa bija strādniece. Tēvu aizveda uz Krieviju un nomušīja, mamma otrreiz neapprecējās, tā nu mēs divatā dzīvojām. Patiesībā es izaugu savā vaļā. Esmu Vārnu ielas puika. Paldies Dievam, ka man trāpījās krietni draugi! Mēs visi izkūlāmies dzīvē, nenogājām no ceļa. Dzīvojām trūcīgi. Atceros laikus, kad nebija lāgā, ko ēst. Un tad vēl tos šausmīgos gadus, kad visi par visu ko baidījās… Man ļoti patika Andersena pasakas, tās lasīju aizgūtnēm. Taču mamma agri vakaros slēdza laukā gaismu. Ne jau taupības nolūkā, bet gan aiz bailēm, lai kāds nepaziņo, ka mums vēlā stundā vēl deg elektrība. Tas varēja šķist aizdomīgi… Tā nu es lasīju grāmatas zem segas ar bateriju.
Vai man tēva trūka?
Nezinu… Redziet, es jau nezinu, kā tas ir, kad tēvs blakus, un, ja nezini, ka var būt citādi, dzīvo tā, kā ir, un tad šķiet, ka tā arī jābūt.
Bet tēvabrālis Voldemārs man visu mūžu aizstāja tēvu. Viņa meita – mana vienīgā māsīca – diemžēl traģiski gāja bojā divdesmit piecu gadu vecumā. Tad onkulim nomira sieva un viņš palika viens. Vienmēr gāju pie viņa aprunāties. Kad kļuvu populārs, tēvabrālis vāca visu, ko par mani publicēja, – rakstus, bildes… Mammucītim jau arī dikti patika, ka es kļuvu par dziedātāju. Viņa to paspēja pieredzēt. Patiesībā tas ir skumji, ka man vairs nav radu, – ne māsīcu, ne brālēnu, ne viņu bērnu… Esmu palicis viens.
Tā kā augu viens, esmu arī egoists. Reizēm tas dzīvē traucējis, bet reizēm – noderējis. Jo par kājslauķi citiem arī nedrīkst kļūt!»
