Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
«Nāku no Talsu puses, zinu savas dzimtas saknes jau no 1804. gada. Manam vecvectēvam bija 15 gadu jaunāka sieva un 15 bērni. Milda, kas ir uz pieciem eiro un tur trīs zvaigznes Brīvības piemineklī, patiesībā bija Zelma Brauere. Tāds ir arī mans meitas uzvārds. Paceļu rokas uz augšu un saku: nu, paskatieties uz manu profilu! Vai tad neesmu līdzīga,» smejas Kitija, piebilzdama, ka īstenībā gan nezina, vai ar Zelmu ir radinieces, bet uzvārdi sakrīt.
«Mums notiek dzimtas saieti, mēs – divi brāļi un divas māsas – ļoti cieši turamies kopā. Braucam cits pie cita uz visām jubilejām, forši svinu visas savas dzimšanas un vārda dienas. Nevajag nemaz orķestri! Īpašo noskaņu varu radīt arī pati, uzklājot skaistu, svinīgu galdu – tā, lai cilvēks ienāk un sajūt, ka ir gaidīts. Man patīk pagatavot kaut ko garšīgu arī tāpat vien. Piezvanu meitai un saku: gaidu vakariņās! Arī tie ir mazi svētki.
Manas dzimtas sievām piemīt mērķtiecīgums un humors. Vecāmāte bija kalpone, bet apprecēja saimniekdēlu, mamma gājusi godos par saimnieci. Mana vecvecmāmiņa nodzīvoja līdz 98 gadiem, vecmāmiņa līdz 95, mamma nolēmusi dzīvot līdz 102 – ilgdzīvošana mums asinīs.
Optimisms un humors man iedots kā dāvana, jo patiesībā piedzimu mirusi.
Mammai bija ļoti smagas dzemdības, mani atdzīvināja, un tas man devis misiju: man jānes cilvēkos prieks.»
Veiksme atnāks pati
«Kā man gāja, gaidot saimnieču šova galveno filmēšanos! Pirms tam sasitu mašīnu. Dažas dienas pirms filmēšanas mājās saplīsa viss, kas vien var saplīst. Zāle pagalmā svelmē bija izdegusi, un mans vīrs domāja, kā to vēl varētu saglābt.
Brīžos, kad nenotiek tā, kā gribētos, sev stingri jāpasaka: nomierinies! Ir tā, kā ir! Apstājies. Noliec. Paej nost. Noskaiti līdz desmit. Padari ko citu. Padzer tēju. Un tikai tad atgriezies pie iecerētā darba.
Dzīvē ir lietas, ko nevar mainīt. Ja zāle pagalmā ir saulē izdegusi, to nevar pacelt! Protams, mēs katra esam visforšākā un vissuperīgākā. Tik smuka kā es, nav neviena – tā saku arī sev. Bet pat visforšākajām viss nav jāizdara nevainojami. Galvenais ir ļauties – ja veiksme nāk, tā atnāk pati.
Un tā galu galā rītā, kad jau gaidīju ciemos saimnieces, viss aizgāja kā pa diedziņu. Piecēlos sešos, izvārīju vaniļas mērci, un tā man izdevās perfekta – kā no grāmatas, ja ne vēl labāka. Tā bija zīme, ka svētki izdosies. Vakarā, kad viss bija beidzies, apsēdos, izdzēru glāzi vīna un jutos kā pēc labi padarīta darba.»
Kokos vairs nekāpju
«Folkloras pētniecei Janīnai Kursītei ir tāds labs apzīmējums – daudzmāķis. Tāds, kurš ļoti daudz ko prot. Tā varu saukt arī sevi. Man ļoti daudz kas interesē, vienmēr esmu gatava pamēģināt ko jaunu un ar prieku mācīt citiem. Vienīgais, ko nedaru, – nedejoju baletu (bet apsveru, ka varētu) un vairs nekāpju kokos (bet vēl nesen to darīju). Nebija jau tā, ka ieraudzīju priedi un kā lācis rāpos augšā! Es kāpu ar jēgu – pīlādžus no galotnes nolasīt, saldos ķiršus vai liepziedus. Nu veselības dēļ vairs nekāpju, baidos, ka nevarēšu noturēties un nokritīšu, jo kreisā roka reizēm niķojas.
Mana pamatprofesija ir medicīnas māsas palīdze, nostrādāju desmit gadu Vaivaru rehabilitācijas centrā, tad pansionātā Rauda. Diemžēl smagā darba dēļ iedzīvojos divās diska trūcēs. Laikus to pamanījusi, apzinājos, cik svarīga man ir veselība, tāpēc no darba aizgāju un Sociālās integrācijas valsts aģentūrā apguvu cilvēkresursu vadību. Par sevi ir jāparūpējas!
Ja cilvēks neapstājas pats, dzīve apstādina.
Šoruden pat. Man jau tā visa bija tik daudz! Gatavoju vīnu, stikla balons saplīsa, un man uz rokas sešas šuves! Tas man lika attapties: pasēdi! Nav jau tā, ka tikai sēžu un skatos uz savainoto roku. Ko varu izdarīt, to daru, tikai žēl, ka nevaru paadīt, – mēģināju, nevaru!»
Patīk un daru!
«Man ļoti patīk rokdarbi. Patīk un daru! Esmu pat pēc pasūtījumiem džemperus adījusi. Tagad gribētu uzadīt visus rakstainos cimdus, kas atrodami Marutas Grasmanes grāmatā Latvieša cimdi, adu arī tautiskās zeķes ar valnīšiem un atlokiem. Nelieku savus darbus kaudzē. Uzadu, un, ja ir, kas pērk, – dodu prom.
Un esmu sākusi gleznot. It kā pa jokam pamēģināju! Nosapņoju un tad gleznoju. Akmeņus, piemēram. Tad ieraudzīju lielu norvēģu zābaku, saliku tam apkārt savas kurpes, bērnu zābaciņus, apavu krēma tūbiņu. Kāds uzstādījums! Uzgleznoju skumbriju, jo man tā likās zeltaina. Gribēju ar ogli uzzīmēt plikni. Pamēģināju, un mans pliknis aizbrauca uz Vāciju. Zīmēju otru plikni – tas ir mājās pie sienas. Varu uzgleznot arī muļķīgus kaķus, bet visām šova Īstās latvju saimnieces dalībniecēm uzdāvināju manis pašas gleznotas kūciņas.
Dāvana topošajai sievai
Reiz, gatavojoties vecmeitu ballītei, Kitija kopā ar citām meitenēm ilgi domājušas, ko īpašu uzdāvināt topošajai sievai. Kitija ieteikusi savu ideju. Redz, Janīnas Kursītes Tautlietu vārdenē pieminēta tāda īpaša lieta – pišamkrekls! Jā, jā – tieši tāds nosaukums! Vārdenē skaidrots, ka tas savulaik bijis kāzu naktij līgavai īpaši šūdināts garš, izrakstīts krekls. Albīna Romanovska no Latgales 2007. gadā stāstījusi, ka šādu lina kreklu viņai reiz rādījusi kāda sieviete – tas bijis garš, līdz pat zemei, bet priekšā izgriezts caurums, kas visapkārt izšūdināts ar zīda diedziņiem un lapiņām.
Meitenēm Kitijas ideja ļoti iepatikusies, teikušas: «Ja tu vari – šuj!» Bet ko nu Kitija nevar! Tā nu dāvana jaunajai sievai tapusi lielā nopietnībā un rūpībā. No lina drēbes Kitija piegriezusi garu kreklu, izvēlējusies cauruma vietu, izoderējusi, tad ar izšūšanas šujmašīnas apcakojusi rozītes un lapiņas. Līgava bijusi pārsteigta – visādas dāvanas esmu bija redzējusi, bet šādu nekad!
«Pēc tam uzšuvu vēl vienu šādu kreklu – kam interesē, lai brauc uz Kandavu apskatīt,» Kitija aicina gan vecmeitas, gan vedējmātes, gan vīramātes – savulaik šādus kreklus topošajām vedeklām esot dāvinājušas tieši vīramātes.
Ome jau 34 gadu vecumā!
Kitijai ir trīs bērni. Jaunākajam dēlam Krišam ir 19 gadu, viņš mācās tehnikumā Kandavā, brīvajos brīžos piestrādā kartinga trasē, arī meita Līga ir tepat tuvumā. Savukārt vecākais dēls Aivars prom Anglijā.
«Kad 34 gados kļuvu par omi, nevienu dienu neprasīju, lai mani sauc par Kitiju – tikai un vienīgi par omu! Mani kreņķēja tikai tas, ka nevarēju piedalīties vecmāmiņu konkursā, jo tolaik tur bija vecuma cenzs – no 50 gadiem!
Pirmais dēls man piedzima gana agri – 17 gados, bet mana meita Līga gribēja būt liela vēl ātrāk un jau ļoti agri kļuva par mammu. Tieši tajā laikā mācījos par krīzes grūtniecības konsultanti – laikam jau dzīve zina, kādi ceļi gaidāmi… Tas man palīdzēja pieņemt meitas agrīno grūtniecību un viņu atbalstīt, cik vien iespējams. Grūtākais bija sadzīvot ar apkārtējo – līdzcilvēku un pat tuvinieku – skepsi.
Kad meita gaidīja bērniņu, jutos kā lietussargs – sargāju viņu no visa.
Tad es domāju: cik daudz ir sieviešu, kuras ļoti grib, bet nevar tikt pie gaidītā bērniņa! Mums jābūt pateicīgiem par to, ko Dievs dod.
Mazdēlam Aleksim tagad ir 13 gadi – tāds puika! Cik labi, ka viņš ir! Un Aleksim ir arī maza māsiņa Gabriela.
Bērni mums ir doti uz laiku – lai iet savā dzīvē, lai izvēlas ceļu, lai kļūdās! Nevajag viņus zākāt: redz, kā tu to vai to nepareizi dari! Es mīlu savus bērnus un mazbērnus tādus, kādi viņi ir. Uzskatu, ka mammām pilnībā jāpieņem arī savi znoti un vedeklas. Tev taču ar viņiem nav jādzīvo – ja meitai vai dēlam ir labi, viņu izvēle jārespektē.
Nejaucos bērnu dzīvē, bet viņi zina, kur mani atrast. Vecākais dēls no Anglijas zvana un prasa: mamma, kā gatavo to vai to ēdienu? Jebkuru recepti jau var atrast internetā, bet grib dzirdēt mammas padomu… Žēl, ka viņš ir tik tālu, bet tā ir viņa izvēle – labs darbs, nopircis māju. Dzīvē viss var mainīties – kas zina, rīt sakrāmēs visas savas mantas un brauks mājās. Protams, man to gribētos.
Esmu vairākkārt bijusi ciemos, vienvasar izmēģinājām mēnesi Anglijā, kā saka, rakt naudu: mans vīrs Rasmuss strādāja fabrikā, es – dārzniecībā. Vai brauktu vēl strādāt – nezinu. Visu pasaules naudu neizraksi. Varbūt varētu pelnīt kā citādi, piemēram, jāsāk šūt un pārdot pišamkreklus.»
Uz priekšu, dūdiņ!
«Nekur nav tik labi kā Kandavā. Ja dzirdu, ka kāds spriež – te jau nav, ko redzēt, – man uzmeta dusmas. Jebkurā vietā ir, ko redzēt, tikai jāskatās vaļā acīm apkārt. Kāds mums te, Kandavā, ir reljefs – kalni un lejas! Ģimenēm ar bērniem te tik labi: Mākslas skola, Mūzikas skola, deju skola – viss ērti sasniedzams.
Esmu Amatniecības centra vadītāja, pašvaldības darbiniece. Man jāapzina visi lielākie vai mazākie Kandavas ražotāji, amatnieki – adītāji, šuvēji. Bieži savedu kopā pasūtītājus un izpildītājus, vadu nodarbības, piedalos izstādēs. Ja uz pašvaldību brauc kāda delegācija un grib te paēst – gatavoju ēdienus. Mums ir īpašs tūrisma piedāvājums: «Nogaršo Kurzemes svilpeni vai Abavas sniegu». Kurzemes svilpene ir īpaša putra, bet Abavas sniegs – gaisīgs, ar ogu ķīseli pasniedzams deserts, kas gatavots, atdzisušu mannā putru sajaucot ar putukrējumu. Tās nav manas, bet vecumvecas senās pavārgrāmatās atrastas Kurzemes puses receptes. Atbrauciet – pagaršojiet!»
Kitijai ir vēl kāds ļoti nopietns darba pienākums – viņa gatavo ozolzīļu kafiju. Kandavas pilsētas ģerbonī ir ozolzīle, te ir arī Ozolāju estrāde un Vecie ozoli. Tāpēc jāvāra ozolzīļu kafija! Kandavā notiek mācību iestāžu konkurss – kas savāc visvairāk zīļu, tas saņem balvu. Ir arī ceļojošais zīļu kauss, uz kura tiek uzlikta plāksnīte, kas šogad uzvarējis.
Savulaik bērnu salasītās zīles nonāca pie uzņēmējiem, bet tad kaut kas sašķobījās, sagrozījās – nebija īsti, kas kafiju gatavo. Kitija teikusi: «Bet man augšā, Amatniecības centrā, ir malkas plīts. Iedodiet man piemērotu režģi – žāvēšu ozolzīles!» Tieši togad bērni sanesa tūkstoš kilogramu ozolzīļu. Zīļu lupināšanā iesaistās pulka ļaužu – vienam galā netikt. Vispirms zīles izkarsē, lai čaumaliņa vieglāk nāk nost, tad izkaltē, maļ un sagrauzdē.
Kandavas muzejam ir īpaša programma Nogaršo zīļu kafiju! Vecāka gadagājuma cilvēki pagaršo un saka: bērnības garša, tāda reiz ir justa. Citi pārsteigti brīnās: «O! No zīlēm! Man taču ozols pie mājām! Aizbraukšu mājās, salasīšu, kaltēšu un malšu!» Kitija tad parasti uzmundrina: «Uz priekšu, dūdiņ!» Taču pa šiem gadiem tā arī neviens vēl neesot teicis: jā, es tiešām mājās uztaisīju zīļu kafiju. Lai pie tās tiktu, vajadzīgs ļoti liels darbs.
Nav bikses jāpārvelk pār galvu
«Nevajag brīnīties, kur visam atrodu laiku. Man ir veselas 24 stundas diennaktī! Tik daudz tāpēc, ka māku prasīt palīdzību, nevis visu daru pati.
Reiz kāda banka mani uzrunāja noadīt zeķes, ko dāvināt VIP klientiem. Būšot tāds palielāks pasūtījums – 50 zeķu pāriem jābūt gataviem jau pēc divām nedēļām. Viena es to nevarētu izdarīt, bet zinu, ko nozīmē rokdarbnieču spēks. Apzvanīju vairākas adītājas, vai nāks palīgā, ja viss būs – gan dzija, gan samaksa. Pasūtījumu tomēr atcēla, bet, ja būtu vajadzējis – mēs tās zeķes uzadītu! Nav jāmēģina pārvilkt bikses pār galvu, bet ir jāveido komanda, jāprot cilvēkus cienīt un viņiem pateikties.
Kad gatavojos amatnieku saietam Kandavā, zvanu viņiem un saku: zini, man atkal būs svētki! Un viņi atbild: jā, es pie tevis braukšu! Braucot uz Kandavu, amatnieki zina: vai izdosies ko pārdot vai ne, bet kafija, zupa, putra vai pankūkas būs vienmēr. Prasīt naudu par tirdzniecības vietu un nepacienāt – tas nav smuki. Cilvēkiem ir svarīga attieksme. Ja kaut ko izdarīsi ne tā, diez vai cilvēks otrreiz pie tevis nāks.»
Atbrauc pie manis!
«Mans dzīves moto ir: mēs paši nosakām savu laimi un kaļam savu likteni.
Tikai tu pati vari izlemt, kā dzīvosi. Ja ar smaidu iesi pie cilvēka, viņš smaidīs pretī.
Ja noteiksi mērķi, kurā gribi nonākt, tad agri vai vēlu tur nokļūsi,» uzskata Kitija. «Ja kaut kas dzīvē neiet – pasēž, paraud un iet tālāk! Man nav laika ilgi raudāt. Ja esmu nikna – skaļi izrājos, bet ilgi burkšķēt un kurkšķēt nav manā dabā. Pamostos, pieceļos, uzvāru sev tēju un klusībā pasakos par to, kas man jau ir un vēl tiks dots. Paldies par bērniem, mazbērniem, par tēvu un māti, par to, ka esmu. Un nav ko bakstīties, kritizējot citus: redz, kā viņam, redz, kā viņš! Kas tev daļas! Skaties uz sevi! Piecelies, nomazgā muti, sakārto māju un tad ej vērtēt un labot pasauli!
Ja kādai šķiet, ka dzīve ir grūta un nekāda prieka tajā nav, lai atbrauc pie manis uz Kandavu! Pasēdēsi, palupināsi ozolzīles, un izdomāsim, ko darīt tālāk. Ja nepatīk darbs – jāmaina; ja nepatīk kaut kas cits – arī jādomā, kā un ko mainīt. Jā, būs grūti – kā lēkt bezdibenī. Bet tev izdosies!»
