«Es nevarēšu uzvarēt šo bezgalīgo svešumu,» rakstīja dzejniece Zinaīda Lazda

Zeltainā vainagā pelēkās mājas

«Zemes meita ar zvaigžņu dvēseli,» tā Zinaīdu Lazdu vērtēja Zenta Mauriņa. «Ārkārtīgi īsta, bez liekulības un pozas. Viņu varēja pieņemt vai atraidīt, bet viņai neticēt nevarēja.

Viņa bija reizē skarba un sievišķīga, maigus vārdus vīt viņa neprata.

Ne vienmēr biju ar viņu vienisprātis, bet vienmēr mīlēju viņas nepiekukuļojamo īstenību, sīvo patiesīgumu, viņas sakņaino latviskumu, viņas īgnumu pret liekulību un lišķību,» Mauriņa rakstīja esejā par Lazdu. Reiz dusmās Lazda Mauriņai teikusi: «Es izaugu, ēdot pelavu maizi, tu baltmaizi ar krievu kaviāru.»

Zinaīda Lazda, īstajā vārdā Zinaīda Zelma Šreibere, uzauga latviešu sētā – Ērgļu pagasta «Spēliņos», un viņas bērnība bija sūra. Savās atmiņās viņa raksta: «Mēs saviem vecākiem esam bijuši seši bērni. Esmu ģimenē otrā. Pirmā meitene Alma sadzīvoja tikai sešas nedēļas, jo māte bijusi smagi slima un nav varējusi pati bērnu barot. Tad arī nepareizas ēdināšanas dēļ bērns saslimis un miris. Māte savu pirmo meitiņu visu mūžu žēloja, esot bijusi ļoti jauka, zilām acīm un gaišiem cirtotiem matiem. Pēc manis piedzima puisītis Jānis. Tas arī nedzīvojis, pēc pusgada nomiris. To es mazliet atceros. Māte pašreiz laida maizi krāsnī, kad vecāmāte viņu sauca: «Nāc, nāc, bērns laikam mirst!…» Un tā arī nomira. Tad nāk mana māsa Marta, kas par mani četri gadi jaunāka, un pēc lielāka laika viens pēc otra divi jaunākie bērni – Vera, dzimusi 1915. gadā, un brālis Kārlis, dzimis 1916. gadā. Tos mēs abas ar Martu esam palīdzējušas izaudzināt.»

Lauku sēta un saimniecība, kurā dzīve ritēja nebeidzamos darbos, meitenei patika, lai cik arī daždien tā bija grūta. «Es ierokos zemē/ Dziļi pie saknēm,/ Es gribu augt,» jau būdama dzejniece un «Spēliņos» vadīdama vasaras, šīs rindas viņa ierakstīja sava novadnieka Osvalda Lūciņa blociņā, un tikšanās ar dzejnieci uz mūžu palika viņam atmiņā.

«Trīsdesmito gadu otrajā pusē, būdams lopkopības pārraugs, apmeklēju Ērgļu pagasta saimniecības un pārraudzīju, kā tām veicas šķirnes lopu izkopšana. «Spēliņu» mājas, kas atradās pie Spēliņu ezera, bija viena no lielākajām saimniecībām Ērgļu pagastā. Lielo dzīvojamo māju no pārējām ēkām atdalīja prāvs augļu dārzs. Ap to kuploja milzu auguma lazdas, tā pasargājot dārzu no stipru vēju brāzmām.

Saimnieka Šreibera meita Zelma bija beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, strādāja Rīgā Natālijas Draudziņas ģimnāzijā par skolotāju un vasaras brīvlaiku pavadīja tēva mājās. Man patika viņas it kā mistikas dūmakā tītā dzeja, citādāka nekā Grotam un Čakam. Tieši šis domu aizsega plīvurs valdzināja, un ļoti gribēju skatīt dzejnieci vaigā.

Piesējušas no ganībām pārdzītās govis, no kūts iznāca trīs jaunas sievietes. Zināju, ka pie «Spēliņu» saimnieka strādā poļu laukstrādnieki, un domāju, ka sievietes ir poļu kalpones. Viena, garām ejot, pateica labdienu latviešu valodā, un liels bija mans pārsteigums, kad drīz vien sapratu, ka Zelma, kā viņu pasauca saimniece, ir nevis kalponīte, bet dzejniece Zinaīda Lazda.

Viņa bez kautrēšanās ar kailām kājām brida pa mēslaino kūti, veikli slauca govis, un jo interesantāka kļuva man kā cilvēks.

Tajā vasarā, pildot darba pienākumus, vairākkārt biju «Spēliņos», un katru reizi radās iespēja parunāties ar dzejnieci.

Nevarēja sacīt, ka Zelma būtu izcila skaistule, kas varētu valdzināt ar ārieni. Pievilcīgu viņu darīja lielā vienkāršība, viņas garīgā kultūra un valodas bagātība. Runājāmies par literatūru, un viņa pārsteigta jautāja, kā es, lauku darbinieks, tik dziļi izprotu dzeju. Atzinos, ka tā man tuva jau no skolas laikiem un dzejnieki Jānis Grots, Aleksandrs Čaks un Augusts Brocis tagad man ir tuvi draugi. Pajautāju, kādēļ viņa savus dzejoļus paraksta ar pseidonīmu, ne tā kā ērglēnieši Jānis Grots un Rūdolfs Blaumanis ar dzimto uzvārdu. «Man ne sevišķi patīk mans vāciskais uzvārds Šreibere, tāpēc to nomainīju pret «Spēliņu» dārza brīnišķīgajām lazdām. Manuprāt, Lazda skan latviski un skaisti,» atklāja dzejniece. Dziļi dārza kokos bija mājiņa, kur viņa devās strādāt savu dzejnieces darbu. Tā man likās noslēpumaina, un uz turieni es nekad negāju.»

Zinaīda Lazda visu mūžu ar sirsnību atcerējās dzimtās mājas un savus tuvos cilvēkus. «Manā bērnībā visspilgtākais tēls ir mana tēva māte. Viņa bija kā burve un tālreģe, lai gan ar buršanu nenodarbojās. Savādā īpašā veidā viņā bija ietvēries tālu laiku seniskums. Viņa bija pilna ticējumu un visādu ziņu un tanīs arī dzīvoja. Mēs abas šad tad gājām ganos kopā jau no maniem agriem gadiem, un tad es visu viņas īpato pasauli ar viņu pārdzīvoju.

Mēs esam piedzīvojušas vadātāju, redzējušas veļus veļamies rudeņos un vasaras tveicē kronētas čūskas, izjutušas gaisa dziedāšanu un viesuļus, noslēpumainas ziņas un zīmes. Viņai bija dziļa un sena valoda, un viņa zināja visādus vārdus un stāstus.»

Tur arī sākums dzejnieces personībai un viņas dzejas tēliem.

Liepas zied…

Zeltainā vainagā pelēkās mājas.

Velti, velti auj kājas –

Liepas zied…

Tu arī, dvēsele, nu staros spīdi

«Kopš 1911. gada rudenī sāku no «Spēliņiem» iet uz skolu, vienmēr biju lauzusies prom no tēva mājas, lai mācītos,» Zinaīda Lazda raksta savas dzīves apcerē. «Mana pirmā skola – Ērgļu pagasta pareizticīgo draudzes skola, tad luterāņu draudzes skola, kur skolēnos tanī laikā bija ļoti dzīva interese par literatūru. Lasījām, norakstījām, rakstījām arī paši. Tomēr neviens nedomāja būt jau tūliņ rakstnieks. Rakstnieks – tas mums likās kas bezgala tāls un augsts, bet skola man bija visjaukākā vieta pasaulē, un skolā es gribēju iet nemitīgi, taču pēc pagasta draudzes skolu beigšanas tēvs mani tālāk vairs negribēja laist. Viņš taču bija iepircis lielas mājas, lai tur visiem bērniem būtu zemes diezgan. Tās bija grūtas un smagas cīņas, ko mēs abi izcīnījām.»

Meitene tomēr panāca savu. Devās uz Rīgu, iestājās Natālijas Draudziņas meiteņu ģimnāzijā, pēc tās absolvēšanas studēja baltu filoloģiju Latvijas Universitātē, līdztekus strādājot bijušajā skolā par latviešu valodas skolotāju. Istabiņu savā dzīvoklī viņai piedāvāja skolas direktore Natālija Draudziņa. Tur svētdienu pēcpusdienās pie Zinaīdas ciemojās viņas draudzenes. Tā bija trijotne, kas turējās kopā jau kopš Ērgļu draudzes skolas laikiem, – Zinaīda Šreibere, Elza Miķelsone un Herta Lindberga. Visas trīs strādāja Draudziņas meiteņu skolā, visas vienoja interese par literatūru, mūziku, īpaši tuva visām bija simfoniskā mūzika. Nevienai no viņām materiālā ziņā neklājās viegli, bet viņas tāpēc neskuma.

Vienīgi draudzenes zināja, ka Zinaīda raksta dzeju. 1930. gadā brāļu Kroderu izdotajā nedēļas avīzē «Pirmdiena» parādījās kāds pusducis dzejoļu ar Zinaīdas Lazdas parakstu.

Tāda dzejniece vēl nekur nebija manīta. Dzejoļi rādījās nevis iesācējas darbi, bet jau ar noteiktu īpatnību un labu formas izjūtu.

Kad rakstnieks un žurnālists Kārlis Rabācs, kas vēlāk emigrācijā Amerikā izdeva latviešu laikrakstu «Laiks», Robertam Kroderam jautājis, kas ir jaunā autore, Kroders atbildējis, ka ar šo Lazdu esot tīrā mistika. Dzejoļus redakcijā atnesusi neliela auguma valodā droša studente, bet liegusies, ka dzejoļi būtu viņas. Teikusi, ka to autore esot viņas draudzene, bet aiz bikluma un paškritikas baidoties tos rādīt. Tad nu viņa, autorei nezinot, esot dzejoļus atnesusi, jo domājot, ka tie ir labi, un, ja dzejoļus nodrukātu, tas varētu viņas draudzeni iedrošināt, ka svece ilgāk zem pūra nav vairs turama.

Spriežot pēc Krodera apraksta, dzejoļu atnesēja uz «Pirmdienas» redakciju bijusi Elza Miķelsone. Vēlāk izrādījies, ka tā tas arī bijis. 1936. gadā iznāk pirmais Zinaīdas Lazdas dzejoļu krājums «Zaļie vārti», kam uzreiz piešķirta tā gada Preses biedrības balva. Tā ir dabas lirika, gaišas jaunības gadu domas.

Zem bērziem kalnā soļi stājas man –

Deg vasara, un zeme deg pārlieku,

Un zāles runājas un klusi san,

Sirds dreb un priecājas par katru nieku.

Dzīvi paņem uz pleciem,

Nesaki grūtu

«Meitenes, neizniekojiet savu laiku! Lasiet vakaros, celieties ar rīta gaismu!» savas audzēknes mudinājusi skolotāja Šreiberes jaunkundze. Tā viņu uzrunāja ģimnāzijā, un nevienam prātā nenāca, ka stingrā skolotāja paslepus raksta dzejas. Vēlākās atmiņās emigrācijas literārajā žurnālā «Jaunā Gaita» viņas skolniece Irina Ozoliņa rakstīja: «Kad Natālijas Draudziņas ģimnāzijas pirmajā klasē 1934. gada rudenī klasē ienāca Šreiberes jaunkundze, jutos vīlusies. Viesītes pamatskolā latviešu valodas skolotāja bija jauna un skaista, sevišķi glīti ģērbusies. Turpretim Šreiberes jaunkundze ienāca klasē liela, vienkārša, pasmagām kustībām, gludi atsukātiem matiem, nopietnu sejas izteiksmi. Bija jāuzvedas ar bijību.

Domrakstos nepiedodamas bija valodas kļūdas, tāpat liekvārdība. Ar ironiju, ko Šreiberes jaunkundze lietoja diezgan bieži, viņa lasīja teikumu Eleonoras burtnīcā: «Tur bija mežs un daudz koku.» «Kas tad ir mežs, ja ne daudz koku?» Pirmajā solā sēžot, redzēju, ka teikuma otra daļa tika izstrīpota ar biezu līniju.

Lakoniska un kodolīga valoda bija viņai pašai, tādu viņa gaidīja no savām skolniecēm. Skolnieces ne vienmēr bija tik nopietnas, kā Šreiberes jaunkundze vēlējās. «Lasiet tautasdziesmas! Es visu dainu krājumu esmu vairākkārt izlasījusi.»

Zinājām, ka Šreiberes mīļākais rakstnieks ir Kārlis Skalbe, no kura mums vajadzēja mācīties labu stilu un skaistu valodu.

Izsaukta stāstīt kādu Skalbes pasaku, Valda iesāka: «Bijusi princese vai kas tur tāda…» Šāda nevīžība skolotāju sadusmoja: «Kas tur tāda sēdieties! Divi!» Lielā klusumā Valda pasniedza savu uzdevumu burtnīcu, sagaidīja, kamēr skolotāja ierakstīja lielu, apaļu divnieku, pataisīja reveransu un aizslīdēja uz savu vietu.

Tik sašutušu Šreiberes jaunkundzi redzēju vēl tikai vienreiz. Bija izsaukta Marta. Viņa sajauca gramatikas likumus. Vaicāta, ko gan viņa vakar darījusi, ka nav mācījusies, Marta priecīgi atbildēja, ka bijusi Dailes teātrī un skatījusies izrādi «Zaļā pļava».

«Kādēļ gan cilvēki plūst uz nevērtīgiem, sekliem uzvedumiem?» jautāja skolotāja. «Lai izklaidētos,» iedrošinājās atbildēt Marta. Skaļi un ar nepārprotamu nicināšanu skolotāja iesaucās: «It kā cilvēkiem kaut kas būtu galvās, ko izklaidēt!»

No Šreiberes jaunkundzes pārzinātajiem skolas sarīkojumiem vērtīgākie bija jauno rakstnieku vakari – intīmāki nekā parastie sarīkojumi, apgaroti, it kā piepacelti. Nebūtu daudz skolnieču, kas citādi interesētos par jaunajiem rakstniekiem. Interese radās, viņus redzot mūsu pašu skolas zālē. Savus darbus lasīja Čaks, Medenis, Andrejs Eglītis, Leimane, Strēlerte, Bendrupe.

Skolā sāka runāt, ka Šreiberes jaunkundze arī dzejojot. Tas likās gandrīz neticami. Viņa esot tā pati Zinaīda Lazda, kuras dzejoļi šad tad iespiesti literārajā žurnālā «Daugava». Kā pierādījums 1936. gada beigās «Valtera un Rapas» apgādā iznāca Zinaīdas Lazdas pirmais dzejoļu krājums «Zaļie vārti». Grāmatu pašķirstīju, palasīju… un mani pārņēma milzīga aizrautība. Klausies, kā Latvijas meži šalc/ Vasaras šalkoņā savā! Nebiju gaidījusi tādu smalkumu, ritmu un apslēptas būtības izjūtu.

Kā cilvēku viņu tagad uztvēru pavisam savādāk. Manai stingrajai skolotājai tagad bija cits vārds un smalka, iepriekš pat neapjausta, dvēsele. Šajā grāmatā iespiestais dzejolītis «Zieds» arī daudz ko izskaidroja. Pagalma pretējās puses mājā bija direktrises dzīvoklis, kur vienā istabā dzīvoja Šreiberes jaunkundze. Zinājām, ka viņas logs otrajā stāvā ir tas, kuram visjaukākie aizkari, un uz palodzes vienmēr kāds zieds – ziema vai vasara.

Jūtīgā dzejniece bija un palika stingra skolotāja.

Viņa mūs mudināja lasīt, labi sagatavot stundas, ironizēja par valodas kļūdām. Laikam gribēja no mums, meitenēm, izveidot pilnvērtīgus cilvēkus, spējīgus patstāvīgi domāt, dziļi just, mācēt atšķirt graudus no pelavām. Pateicīga par šo mācību esmu bijusi visu mūžu.

Zinaīdu Lazdu pēdējo reizi redzēju 1943. gadā uz Nacionālā teātra skatuves, saņemam Annas Brigaderes prēmiju par savu otro dzejoļu krājumu «Staru viesulis». Viņa stāvēja blakus savam iemīļotajam rakstniekam Kārlim Skalbem, kurš arī saņēma šo prēmiju – augstāko atzinību Latvijas literārajās aprindās. Bija kara gadi, bet Lazda izskatījās cēlāka kā jebkad, melnā samta tērpā lasot savu dzeju.»

Cik spēka, turos es pie sevis cieti,

No sava veida negribu vēl gaist;

Gars tomēr tāluma un bezgalības kaist,

Kur lido dvēseles kā liegi bišu spieti.

Viss viļņo vienos baltos viesuļos

Liktenīga un uz visu dzīvi neaizmirstama pirmā tikšanās ar Zinaīdu Lazdu bija teātra zinātniecei Lilijai Dzenei. «Mēs ar māti brauksim uz Rīgu. Ir 1944. gada aprīlis. Mātes somiņā ir liecība, ka es ar sekmēm esmu beigusi Vecpiebalgas pamatskolu. Ir doma stāties Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Ērgļu stacijā iesēžamies vilcienā. Mums pretī apsēstas sieviete mātes gados, ļoti vienkārši ģērbusies. Vienā rokā portfelītis, otrā – grozs, droši vien ar pārtiku, jo tam virsū zirņu kulīte. Izvietojamies, iekārtojamies, jo vilciens brauks ilgi, lēni. Ar kontrolēm, jo ir taču kara laiks.

Tādas siltas, pelēkas acis un mīļa balss. No kurienes braukdamas? No Vecpiebalgas. Ak tā, un meitene uz ģimnāziju. Un kādas mācības tad labāk padodoties, kas vairāk patīkot? Latviešu valoda. «Es arī pasniedzu latviešu valodu,» saka svešā laipnā sieviete.

Man Vecpiebalgā bija ļoti laba latviešu valodas skolotāja Adīna Ķirškalne. Viņa rakstīja arī dzejoļus, visi viņas audzēkņi labi pārzināja latviešu dzeju, īpaši jau novadnieka Kārļa Skalbes pasakas un liriku. Tāpēc nobraucu garo ceļu jaukās, pacilājošās sarunās, uz kurām svešā mani visu laiku uzvedināja.

Pēc pāris dienām ir pirmā eksaminēšanas diena. Latviešu valoda. Meitenes runā, ka par skolotāju te strādā un mūs pārbaudīs pazīstamā dzejniece Zinaīda Lazda. Vēl brītiņš, kad jau mana nesenā ceļabiedre un dzejniece kļūst par vienu personu. Viņa saka: «Tevi jau es esmu kārtīgi noeksaminējusi,» – un es dabūju savu pirmo Rīgas piecinieku. No dzejnieces Zinaīdas Lazdas.

Vai gan vēl jāsaka, ka no tā brīža es lasīju visas viņas dzejas, mācījos no galvas arī pantus, kas maz piestāvēja manam vecumam. Piemēram, par apsnigušo rožu krūmu, kurā neatrast ne ziedus, ne dzeloņus.»

Atmiņas par savu skolotāju atstājusi arī Jolanta Zariņa, televīzijas režisores Dainas Dumpes mamma. «Natālijas Draudziņas ģimnāzijā mācījos no 1935. līdz 1946. gadam. Skolotāja Šreibere jeb Zinaīda Lazda bija izcila personība un prata pulcināt ap sevi izcilus pedagogus. Spilgtas, talantīgas personības bija mūsu svešvalodu skolotājas Elza Miķelsone un Herta Lindberga (abas bija dzejnieces draudzenes jau kopš skolas gadiem Ērgļos), matemātiķis Kārlis Kaufmanis un zīmēšanas skolotājs Ārijs Skride.

Šreiberjaunkundzes stundās mēs sūri grūti rakstījām domrakstus, jo viņa stingri laboja ne tikai pieturzīmju kļūdas, bet arī stila negludumus.

Gribēja, lai mēs mācītos izteikt savas domas un pārdzīvojumus. Pēc Aspazijas bērēm mums bija jāraksta sacerējums «Manas pārdomas, izvadot Aspaziju».

Mēs, meitenes, ar romantisku jūsmu vērojām skolotājas attiecības ar Zicāna kungu. Kā viņi kaut kur gaitenī, uz kāpnēm vai pagalmā vienkārši paiet viens otram garām, tikai viņu acis satiekas. Viens skatiens, viens mirklis. Bet kāds siltums! Tas bija tik skaisti. Neaizmirstami.»

Teoloģijas profesors Eduards Zicāns bija skolotājs Draudziņas ģimnāzijā. Neparasti gaiša personība un talantīgs pedagogs, latviešu valodas un literatūras skolotājs Zinaīdai, kad viņa sāk mācības ģimnāzijā. Vēlāk viņi kļūst kolēģi un tuvi draugi. Abiem aizbraucot emigrācijā, viņi viens otram ir garīgs balsts. Viņš palīdz dzejniecei pārdzīvot dzimtenes zaudējuma sāpes. Daudzi mīlestības pilni dzejoļi uzticamajam draugam veltīti krājumā «Tālais dārzs», kas 1947. gadā iznāca trimdā Fišbahas latviešu komitejas literatūras apgādā. Ārēji necilā apdarē, bet latviešu dzejā viens no augstākajiem sasniegumiem mīlas lirikā.

Mans maigais draugs,

Es tevi atradu,

Kad saules rītā

Laukā izgāju.

Un tālāk postā ielokās mans laiks

Latvijas atstāšana Zinaīdai Lazdai bija ne vien nacionāla traģēdija, ko viņa pārdzīvoja līdz sirds dziļumiem, bet arī smaga personīga drāma.

Vecāki un māsas palika dzimtenē, brālis bija karā, draudzenes Elzas Miķelsones liktenis – nezināms.

«Bēgļu gaitās klīstot pa Vāciju, 1945. gadā es uzmeklēju Zinaīdu Lazdu Ranisā, kur viņa kopā ar profesoru Zicānu bija apmetusies zemnieku mājās,» esejā «Saules koka meklētāja» raksta Zenta Mauriņa. «Ir ārkārtīga starpība starp latviešu lauku mājām ar ābeļu dārzu un košām kriņģelītēm un kurpītēm un vācu zemnieku sētu, kur dzīvojamās istabas priekšā rēgojas mēslu kaudze, bet dārzs atrodas ceļa otrā pusē. Vācu laucinieku vidū viņa bija svešiniece, un tomēr nekad neesmu redzējusi viņu tik lielā saskaņā ar sevi, jo dzīvoja kopā ar cilvēku, ko mīlēja. Kautri un kaislīgi viņa tam kalpoja ar visu savu sievišķības ilgi sevī slēpto spēku. Viņas draugs toreiz jau bija ļoti slims, un viņa to kopa sīkstā pacietībā un stūrgalvīgā ticībā saulainai nākotnei.»

Tomēr saulainās nākotnes cerības arvien vairāk satumst, zem svešuma zemajām debesīm zaudējot visu, kas bijis dārgs.

Še pasaule sveša un ļaudis un viss,

Nevienam es nedaru prieka:

Es esmu še kā zars, kas aizlūzis,

Mana dzīvība sāp un ir lieka.

Rūgtie kara un svešuma pārdzīvojumi ierakstīti Zinaīdas Lazdas dzeju krājumā «Bēgle», kas 1949. gadā iznāk Vācijā. Viņa dzīvo Fišbahas latviešu bēgļu nometnē, strādā par latviešu valodas skolotāju Kārļa Skalbes ģimnāzijā. «Mūsu nometne sāk kustēties savos pamatos, un mēs nezinām, kas tālāk ar mums notiks. Daudzi domā par Skandināvijas krastiem, jo ļoti negribas Amerikas un Austrālijas. Bet gribēt mūs neviens negrib, esam un topam arvien lielāki tekuļi un bēguļi. Ir iznākusi mana skumīgā grāmata «Bēgle»,» Zinaīda Lazda raksta kādā vēstulē un vēlāk, pēc ieceļošanas Amerikā, vēstulē Rūtai Skujiņai atzīst: «Fišbaha bija laimes sala mūsu posta pilnajā dzīvē.»

Izceļošana uz Ameriku aizved viņu aizvien tālāk no mīļās Latvijas. Zinaīda Lazda apmetas Portlendā, Oregonas štatā, Klusā okeāna tuvumā. Iztiku pelna, strādājot par mājkalpotāju un slimnieku kopēju slimnīcā. Arī pašai veselība iet mazumā, sirdi plosa ilgas pēc Latvijas un mājām. «Es nevarēšu uzvarēt šo bezgalīgo svešumu,» viņa raksta vēstulē Pēterim Ērmanim. Svešumā mītošie draugi, ar kuriem sazinās, ir vienīgais gaišums viņas dzīvē. Šajā laikā rakstītajā dzejā aužas skumjas un izmisums.

Es esmu sausa,

Es esmu tukša,

No svešām rokām

Es eju bojā.

Vakars visus sauc mājās,

Es tikai netieku turp

«Plēsīgas dzimtenes ilgas nerimst. Šķiet, no visiem mūsu dzejniekiem Zinaīda Lazda svešumā jutusies vissvešākā,» raksta Zenta Mauriņa. «Amerikā 1953. gada Ziemassvētku vakarā vēstulē man viņa raksta: «Šovakar būšu slimnīcā, darbā. Vēl nekad še Amerikā neesmu bijusi citur. Tā arī vēlos. Tas ir labāk. 10. decembrī saņēmu ziņu no Latvijas, ka «Spēliņos» pilnīgā pamestībā un postā pagājušajā pavasarī miris mans tēvs. Jūnijā tur vēl bijusi mana māte. Ļoti nespēcīga, bet teikusi, ka nekur prom nekustēšot. Turpat gribot nomirt. «Spēliņos» tagad ir valsts vistu ferma. Viens kopējs. Lauki aizauguši, ceļu vairs neesot. Ēkas pa daļai nodegušas, sabrukušas. Mana dārza māja, kur vienatnē nogāju, lai rakstītu, vēl stāvot.

Mana iespēja ko vairāk rakstīt, kad esmu te, nav nevienam vajadzīga. Tikai man pašai varbūt.»

Vienā no saviem skaistākajiem un skumjākajiem dzejoļiem viņa paredz dienu, kad no viņas nekas vairs nepaliks pāri kā tikai uz sveša ceļa sauja Latvijas smilts.»

Kad beidzot pakritīšu,

Būs pāriets pēdējais tilts.

Uz sveša ceļa paliks

Sauja Latvijas smilts.

Zinaīdas Lazdas piektais, pēdējais, dzeju krājums «Saules koks» iznāk 1956. gadā Stokholmā. «Ogle», kurā apkopoti atstātie dzejoļi, raksti, runas un vēstules, – 1960. gadā, jau pēc dzejnieces nāves.

Viņa aiziet mūžībā pēc smagas slimības 1957. gada 7. novembrī, sava dvēselei vistuvākā dzejnieka Kārļa Skalbes dzimšanas dienā, kurš arī jau miris svešumā. Dzejniecei bija lemti vien 55 dzīves gadi, no kuriem pēdējos trīspadsmit aizvadīja bēgļu ceļā Vācijā un Amerikā ar nerimstošu sāpi par zaudēto Latviju un pasaules vējos kliedēto tautu.

Lai kurp mēs ietu, lai cik ilgi klīstu,

Latvija ritēs mums asiņu ritmos.

Latviju nevar mums izraut no sirdīm.

Viņa tik ļoti vēlējās atgriezties dzimtenē, bet ceļš neveda uz mājām.

Izpildot dzejnieces vēlēšanos, lai urnu ar viņas pelniem nogremdē Baltijas jūrā tik tuvu dzimtenes krastam, cik vien iespējams, 1958. gada vasarā to no Amerikas pārveda uz Zviedriju, un sēru ceremonija notika tieši tautas sēru dienā – 14. jūnijā. Andrejs Eglītis vadīja svētbrīdi Latviešu nacionālā fonda mītnē Stokholmā, notika piemiņas brīdis Zentas Mauriņas mājās Upsālā un sēru ceremonija jūrā četrus kilometrus no Gotlandes salas uz Ventspils pusi. Tuvāk Latvijas krastam nav varēts pietuvoties. Šo atvadīšanās brīdi vērojis krievu karakuģis.

Trimdas latviešu presē pēc tam bija rakstīts: «Bronzas urnai bija piestiprināts akmens atsvars, kādu zvejnieki lietā tīklu noenkurošanai, un tā bija ietīta Latvijas nacionālajā karogā. Austra Ozoliņa, no kuras rokām pelnu urna nogrima viļņos, bija tērpusies Vidzemes novada tautas tērpā. Dzejnieces pelnu urnai nogrimstot, redaktors Jānis Grīns teica dažus atvadu vārdus, pavadītāji iemeta viļņos līdzi atvestos ziedus – sarkanas rozes un baltas maijpuķītes. Īsās, bet aizkustinošās ceremonijas nobeigumā pavadītāji nodziedāja Latvijas himnu.»