Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aktieris Jānis Kubilis līdz mūža beigām saglabāja gaišu skatu uz dzīvi un humora izjūtu. Pērn 24. jūlijā skaisti nosvinēja savu simtgadi. Taču viņam atvēlētais laiks uz šīs zemes iztecēja. 16. jūnijs nesa skumju vēsti – Nacionālā teātra simtgadnieks ir pārcēlies uz citu – mūžības skatuvi.
Jāni Kubili pieminot, šodien atgādinām viņa skaisto dzīves stāstu, kuru žurnālam Ievas Stāsti pērn savā jubilejā aktieris uzticēja žurnālistei Līgai Blauai.
Poļu pana mazdēls
Pirms lielās jubilejas IEVAS Stāsti ciemojās pie izcilā aktiera, un Jānis Kubilis atmiņās atcerējās notikumus un cilvēkus, kas viņam bijuši nozīmīgi. «Man dzīvē ir laimējies.
Varbūt arī tāpēc, ka vienmēr esmu dzīvojis pēc principa – nedari otram ļaunu.
Pie tā esmu turējies, bet dzīve bijusi raiba. Mana bērnība pagāja Neretas pusē, Jaunsudrabiņa Baltajā grāmatā aprakstītajās vietās. Manī ir milzīgs asiņu sajaukums – poļu, lietuviešu, latviešu. Tēvs bija pa pusei lietuvietis, pa pusei latvietis. Māte – poliete, bet ģimenē runājām tikai latviski. Es gāju latviešu skolā, mani draugi bija latvieši. Lai gan Neretā dzīvoja dažādas tautības – lietuvieši, poļi, ebreji, vācieši, čigāni, krievu vecticībnieki –, visa mana dzīve bija latviskā vidē, un es esmu īsts latvietis.
Mans vectēvs Pēteris Snorskis bija poļu pans, bet ļoti īpatni, ka mana mamma aizliedza viņas tēvu jebkad pieminēt. Par viņu man stāstīja vecmāmiņa. Man ļoti žēl, ka vectēvu es nepiedzīvoju. Viņš bijis ļoti interesants cilvēks, izglītots būvmeistars, Neretā turējis savu meistaru brigādi. Vectēvam bijuši lieli nodomi izskolot savas četras meitas, bet 1913. gadā traģiski beidzās mūžs. Vakarā pēc darba vectēvs bija iegājis krodziņā, paēdis, izdzēris alus kausu, gājis mājās, un tumsā viņam uzbrukts. Varbūt aiz pārskatīšanās, varbūt ar nodomu aplaupīt viņu nosita.
Vecmāmiņa palika viena ar četrām meitenēm. Pagasts pēc vectēva nāves piešķīra dažus hektārus zemes. Smagā darbā viņas iekārtoja saimniecību, iegādājās lopiņus, iekopa dārzu, bet labai izglītībai naudiņas nebija. Mamma man kopš mazotnes katru dienu līdz apnikumam runāja, ka man ir jāmācās, jāmācās, jo viņa to tik ļoti bija vēlējusies. Vēlāk esmu domājis, kāpēc viņa negribēja pieminēt savu polisko izcelsmi un tēvu. Manuprāt, tam bija divi iemesli. Viens saistīts ar manu tēvu. Longins Kubilis nebija dižciltīgas izcelsmes, un mamma negribēja, lai viņš, dzirdot, ka sievu uzrunā par paņi Snorsku, justos zemāks un necilāks. Otrs iemesls bija bailes, ka viņa kā poļu pana meita savas izcelsmes dēļ varētu ciest un pakļaut briesmām arī ģimeni, kas, nākot pie varas krieviem, arī būtu noticis. Tā ir mana versija.
Bija interesanta gadījums. Kad mums ar Liliju piedzima dēls Edgars,mums uz ielas pienāca klāt sieviete un uzrunāja mani: «Jāni, mēs taču esam radi! Esmu jums attāla tante.»
Sākām runāties. Lilijai no autiņu un veļas mazgāšanas bija iekaisušas rokas. Mums veļas mašīnas nebija, tante teica, ka viņai esot un lai nesam veļu mazgāt viņai. Kādā vakarā, kad pie viņas ciemojāmies un dzērām tēju, viņa pateica frāzi: «Jāni, tu esi tāds vienkāršs cilvēks, bet tava mamma gan bija lepna. Oi, tā bij’ paņa!» Tas man bija pārsteidzošs atklājums, jo man viņa bija mīļākā un sirsnīgākā mamma, bet, vēlāk, pārdomājot tantes vārdus, atzinu, ka mamma savā būtībā bija lepna. Viņai bija jābūt lepnai.
Tēvs bija pavieglas dabas, tāds pievilcīga izskata dzīves baudītājs.
Viņam bija skaista balss. Kā tik kādi godi, viņš vienmēr dziedāja. Tēvs patika sievietēm, un viņam patika sievietes. Mammas lepnais polietes gars nepiedeva tēvam neuzticību, un vecāki izšķīrās. Man bija četrpadsmit gadi, un es jau visu sapratu. Tā man bija pirmā lielā dzīves skola. Vecāku attiecības un ģimenes izjukšana man deva apjautu, ka savām iegribām nevar ļaut brīvu vaļu. Tās ar prātu jātur grožos. Cilvēka pienākums ir atbildība par savu tuvo – sevišķi bērnu – likteņiem, un nedrīkst ar bezatbildīgu dzīvošanu nodarīt viņiem sāpes.»
Labāko manī ielika sievietes
«Vislielākās labvēles man dzīvē bijušas sievietes. Tā tas bijis, sākot jau ar vecmāmiņu un mammu. Mana vecmāmiņa bija leitiete. Neskatoties ne uz kādām grūtībām, ļoti optimistiska un ārkārtīgi mīļa. Es nevaru atcerēties, ka viņa kādreiz būtu bijusi drūma, vienmēr smaidīja. Ārkārtīgi labsirdīga. Kad kaut kur izgāja, es, viņu gaidot, esot stāvējis pie vārtiņiem un teicis: «Nāks mana vecmammiņa, zelta mutīte, un atnesīs man konfektīti.» Nezin no kurienes es, mazs bērns, biju ņēmis tādus vārdus – zelta mutīte. Dzīvojām pie pašas Lietuvas robežas. Otrpus upītei bija Suvainišķi, kur mēs ar vecmāmiņu katru svētdienu gājām uz katoļu baznīcu, kas bija ļoti grezna. Spēlēja ērģeles, un tā noskaņa mani ļoti iespaidoja. Baznīcā bieži redzēju skaisto grāfieni Komarovsku. Poļu grāfam Komarovskim Suvainišķos piederēja Ratkūnu muiža, viņš bieži brauca uz Neretu, ciemojās pie vācu barona Lintena viņa muižā. Lintenam bija ļoti skaistas meitas. Kad viņas izjāja ar zirgiem, piestāja arī pie veikala, nopirka šokolādi, baroja to zirgiem un arī mums, puikām, iedeva.
Tās ir manas jaukās bērnības atmiņas. Neretas muižā pirmo reizi redzēju kino. Toreiz tās saucās miglu bildes. Neretā bija vēl otra muiža, kurā bija ierīkota vecu ļaužu patversme, un iemītnieki bija mani iemīļojuši. Kad tur gāju, visi jau mani gaidīja un ieraugot priecīgi sauca: «Nāk mūsu Jānītis ar jaunām ziņām!» Mans tēvs pasūtīja dažādus izdevumus – žurnālus, avīzes –, lasīju tos vecīšiem priekšā, tā arī pats izglītodamies. Zināju par notikumiem Latvijā un citur pasaulē, iegaumēju dažādu valstsvīru vārdus. Tēvam interesēja politika, un līdz ar to es arī tajā dzīvē biju no bērnu dienām iekšā. Man viss bija skaidrs.
Mums pie mājas kuploja skaistas liepas. Vienai trīs zari bija saauguši kopā, un es tur sēdēju kā sēdeklī, sapņoju par nākotni, par to, kas es būšu, kad izaugšu. Domāju, ka labi būtu kļūt par robežsargu. Ejot ar vecmāmiņu uz Lietuvu, uz robežas stāvēja robežsargi – latviešu puiši skaistos mundieros, un robežsargs man likās ļoti svarīga un cienījama profesija.
Manos sapņos bija arī virsnieks, sportists, dakteris, bet aktieris gan nebija.
Uz tēva abonēto žurnālu vākiem skatījos bildes no Latvijas smalkajām aprindām. Tur bija populāri cilvēki, arī aktieri – frakās un smokingos, lepni un cēli. Aktrises, smalkas dāmas, greznās vakarkleitās. Viņi bija no pilnīgi citas, man nezināmas, pasaules un nepieejami.
Stimulu dzīvē izsisties man deva mamma. Mēs nebijām bagāti, bet mamma lieliski gatavoja, bija laba rokdarbniece. Kad pirmās četras klases gāju Riekstiņu pamatskolā, mamma uzšuva man zilu bostona uzvalciņu. Tas vienmēr bija tīrs un rūpīgi izgludināts, šlipsīte sasieta kārtīgā mezglā. Ar visu pieticību arī kurpītes man nopirka un uzmanīja, lai būtu vienmēr spodri nopucētas. Mani sauca par kundziņu. Kas es par kundziņu?! Klasē kopā ar mani mācījās saimniekdēli, tie bija kundziņi un sevi par tādiem apzinājās. Bet man patika būt sakoptam, un tā mammas ieaudzinātā tieksme manī palika uz mūžu. Nevīžība man ir absolūti sveša un nepieņemama gan izskatā, gan attiecībās ar cilvēkiem.»
Visu mūžu sargājuši labi cilvēki
«Kad, beidzot Neretas vidusskolu, vajadzēja izlemt, ko tālāk mācīties, mamma uzstāja, ka jāapgūst kaut kas praktisks, lai būtu dzīvē nodrošināts. Viņa gribēja, lai kļūstu par piensaimnieku. Tolaik tā bija ļoti ienesīga profesija, tāpēc turēta augstā godā. Iestājos Smiltenes piensaimniecības skolā, praksē mani nosūtīja uz Neretas pienotavu, kuru vadīja burvīga dāma – Bērziņ’ jaunkundze. Tur es piedzīvoju Latvijas neatkarības zaudēšanu. Vienā pievakarē, iznākot no spodrās pienotavas, kurā rindojās zeltainās sviesta muciņas, ko mēs sūtījām uz Angliju, ieraudzīju, ka neparasti stipri put lielceļš. Un tad parādījās karavāna ar tankiem un smagajām mašīnām, pilnām ar nekoptiem, drūma izskata karavīriem. Nesapratu, kas notiek. No pienotavas iznāca Bērziņ’ jaunkundze. Viņa raudāja un pateica: «Jānīt, nekad vairs nebūs tā, kā bija…» Tas man dziļi iespiedies atmiņā. To smago laiku negribas atcerēties, bet visu mūžu ar pateicību pieminu Bērziņ’ jaunkundzi. Viņa mani vairākkārt izglāba no nāves.
Kad ienāca vācieši, viņa nokārtoja, ka man nebija jāiet karā. Vāciešiem svarīgas lietas bija Butter, Eier, Speck (sviests, olas, speķis), un tas Butter, ko gatavoja mūsu pienotavā, viņiem bija vajadzīgs. Tomēr, kad Vācija sāka zaudēt karu, saņēmu pavēsti ierasties Paplakā, kur formēja SS latviešu leģiona vienības. Mājās sarīkojām atvadu balli, atbrauca draugi, kuri, pēc baigā gada šausmām uz patriotisma viļņa aizgājuši leģionā brīvprātīgi, bija palaisti atvaļinājumā. Uzzinājuši, ka arī es iešu leģionā, iesaucās: «Jāni, nemūžam!…» Viņiem pēc atvaļinājuma bija jāatgriežas savā daļā, jo bija nodevuši zvērestu un dezertēšanas gadījumā tiktu sodīti. Draugi teica, ka nav jēgas iet karot vāciešu pusē, jo arī viņi mūs tikai izmanto savās interesēs. Abi režīmi ir vienādi, tikai dažādos iepakojumos.
Tēvs aizveda mani uz Lietuvu un paslēpa nomaļā vietā pie paziņām. Nāca ķemmētāji, kas meklēja dezertierus. Paguvu ierakties siena pantā. Vācieši ar šauteņu durkļiem bakstīja sienu, kādas reizes tie paslīdēja man tuvu garām. Pārdzīvojums pēc tam bija tik liels, ka momentā aizmigu. Mani pamodināja pēc vairākām stundām. Nespēju aptvert, ka esmu palicis dzīvs. Tie cilvēki, kas mani glāba, paši riskēja,
Ja mani atrastu, visticamāk, viņus nošautu. Arī vēlāk, zinot, ka es slēpjos, cilvēki varēja mani nodot, bet klusēja.
Daudzkārt esmu runājis Jaunsudrabiņa vārdus: «Esi mūžam sveicināta tu, pelēkā smilts, kas manas pēdas kādreiz saņēmusi mīkstām rokām! Esiet mūžam sveicināti jūs, mīļie cilvēki, kuri daudzkārt vadījāt manus soļus un manas domas uz visu labu.» Nereta visu mūžu ar tās cilvēkiem man palikusi mīļa. Bērnība un jaunība no atmiņām nepazūd nekad.»
Aktieris kļuvu Lilijas dēļ
«Nereta ir arī vieta, kur es iepazinos ar savu sievu Liliju. Mēs jau Neretas skolā reizē mācījāmies, viņa kādu klasi zemāk. Atceros, ka deju mēģinājumā mūs reiz salika vienā pārī. Es viņai teicu kādus komplimentus, bet viņa nereaģēja, bija labi audzināta un ļoti kautrīga. Kad pēc kara strādāju Neretas pienotavā, pie Lilijas vecākiem īrēju istabiņu. Daugavieši dzīvoja pašā Neretā, manas mājas bija patālāk. Lilija tad jau mācījās Rīgā Drāmas teātra studijā. Sākumā bija ņēmusi privātstundas pie Dailes teātra premjera un režisora Kārļa Veica. Viņas māsa Elza Daugaviete spēlēja Dailes teātrī, un arī Lilija gribēja kļūt par aktrisi. Vasarā, atbraukusi mājās, ņēmās mani pierunāt: «Jāni, tev jābūt aktierim!» Atrunājos: «Kas es par aktieri?!» Jauniem cilvēkiem patīk izklaidēties – es spēlēju vijoli, viņa runāja dzeju, un tā mēs saspēlējāmies. Rezultātā uz Rīgu aizbraucu arī es. Pirms tam Smiltenē noliku vēl pēdējos eksāmenus pa piensaimniecības līniju. Tur bija skolotājs, kas mani bija redzējis dramatiskajā pulciņā un teica: «Jāni, tev tā piensaimniecība laikam ne visai. Vai tu negribi iet uz teātri?» Pateicu to Lilijai, un viņa iesaucās: «Redzi, arī citi saka, ka tev jāiet uz teātri!» Viņa mani burtiski piespieda aiziet uz noklausīšanos Drāmas teātra studijā, kurā vajadzēja dažus puišus. Domāju – lai Lilija liktos mierā, aiziešu, mani izbrāķēs, un mēģināšu stāties Konservatorijā. Vijoles spēlēšanai pirksti bija kļuvuši par raupjiem, cerēju iekļūt diriģentos.
Komisijā bija kādi astoņi cilvēki: Drāmas teātra galvenais režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis, režisori Žanis Katlaps un Vera Baļuna, valodniece Ieva Celmiņa no Universitātes, vēl kādas teātra autoritātes, jautāja, ko esmu sagatavojis. Lilija ar mani bija pastrādājusi, man bija etīde, bezpriekšmeta darbība, dzeja. Teica, lai lasu dzeju. Runāju, protams, savu novadnieku Jaunsudrabiņu. Biju sagatavojis astoņpadsmit pantu garo balādi Kalējs Kalvis: «Melna nakts. Pa reizei ierēkdamies,/ Ducinādams brauc pa gaisu pērkons:/ Smago lielgabalu smagās nastas./ Kalējs Kalvis šonakt nevar aizmigt –/ Dārdiem cauri jūt viņš savu sirdi.» Es vēl tagad varētu norunāt visu šo dzejojumu. Palikuši prātā pēdējie vārdi, kas ir ļoti spēcīgi: «Tver viņš āmuru un apgriež gaisā./ Pirms pie ieročiem šie pagūst ķerties,/ Visi guļ, kur gulta bija klāta./ Viņa pēdēj’s kalums bija tēvuzemei.» Vēlāk citi man teica, ka es traks, tādu dzejoli runādams. Tas bija 1947. gads, Staļins vēl bija dzīvs.
Norunāju dzeju, domāju, ka spēlēšu etīdi, bet Briedis pēkšņi nokrācās. Briedītim bija paradums iekrākties divos gadījumos – ja viņam patika vai nepatika. Pasauca mani pie galda un pateica:
«Jaunais cilvēks, esat uzņemts. Jūs mums būsiet vajadzīgs, tikai jāatbrīvojas no izloksnes.»
Kad, ārā izgājis, pateicu, ka mani uzņēma, Lilija apkrita man ap kaklu. Viņa ļoti gribēja, lai esmu aktieris.
Apprecējāmies, piedzima Edgars, tad Alnis, un Lilija ģimenes un bērnu dēļ atteicās no aktrises karjeras. Aizgāja uz Televīziju, ilgus gadus bija režisore Mūzikas raidījumu redakcijā. Atgriezās ēkā, kur bija sākušās viņas aktrises gaitas Jelgavas teātrī. Tas atradās Āgenskalnā, kur pēc tam bija mājvieta Televīzijai, un Lilija visu mūžu tur nostrādāja. Tā iznāca, ka es, īsti nemaz to negribēdams, kļuvu par aktieri, bet Lilija, kurai tas bija sapnis, atteicās no tā zināmā mērā manis dēļ. Uz skatuves esmu mīlējis daudz, bet dzīvē bija tikai viena mīlestība – mana Lilija. Mans princips – ir jādzīvo pilnasinīgi, bet nav jāuzdzīvo! Vajag arī iedzert, bet nepļēgurot un nepalikt par žūpu. Vajag mīlēt, baudīt dzīvi un priecāties, bet nedarīt pāri cilvēkiem, nekrāpt. Dzīvē vilinājumu ir daudz, bet, ja esi vienai solījies, nedrīkst tiem ļauties.»
Manas skatuves mīlestības
Velta Līne
«Tuvs cilvēks man bija teātra zinātniece Lilija Dzene. Grāmatā, ko viņa uzrakstīja par mani, ir vārdi: «Iemīlēties skaistos aktieros un viņu tēlos vajag. Tas ir tāpat kā skatīties uz zvaigznēm. Un, ja kādreiz meitenes nesūtīs aktieriem ziedus, negaidīs viņus iztālēm pie teātra durvīm, tad tā būs teātra pēdējā diena.» Esmu saņēmis simtiem pielūdzēju vēstuļu. Izlasīju, bet nekad nevienai neatbildēju. Kad beidzās sezona, savācu visas vēstules un krāsnī, kas mums bija ogļu bunkurā, kur vēlāk izbūvēja Aktieru zāli, tās sadedzināju. Un tā daudzus pavasarus. Skaistos vārdus, kas bija vēstulēs, paņēma uguns, bet tie vārdi palika manī, un es uz tiem atbildēju no skatuves savās lomās.
Par visām savām skatuves partnerēm varu pateikt labu, bet visspilgtākās man bijušas Velta Līne, Antra Liedskalniņa, Māra Zemdega, Rasma Garne, Lidija Freimane un Lāsma Kugrēna. Velta bija vella pilna. Viņai patika nest cauri. Es, no laukiem iebraucis, sēdēju mēģinājumā adītā džemperī. Blakus man elegantā Velta. Pēkšņi viņai kaut kas nokrīt. Es pieliecos un paceļu. Pēc brīža viņai atkal kaut kas nokrīt. Paceļu. Trešajā reizē, kad viņa atkal kaut ko nometa, sapratu, ka Velta to dara tīšām, dzen velnu, un izlikos, ka neredzu. Neliecos un nepacēlu. Tas bija manos pirmajos gados teātrī. Velta jau bija slavena, spēlēja galvenās lomas, publika nāca uz izrādēm, lai redzētu skaisto un talantīgo Veltu Līni.
Viņa bija mana partnere Arbuzova lugā Taņa. Hermanis bija mana pirmā lielā loma. Bažījos, ka ar to neparedzamo sievišķi man būs ļoti grūti, bet Velta bija apbrīnojami smalkjūtīga un viegla partnere. Viņas abas ar Baļunu, kas bija izrādes režisore, tik smalki veda mūsu tēlu attiecības, ka man nebija nekādu bažu, kā es nospēlēšu. Mums ar Veltu bija daudz intīmu skatu, sarežģīti dialogi, un esmu viņām abām pateicīgs, ka loma man izdevās. Tā primitīvi runājot, šajā izrādē Baļuna un Līne iemācīja mani uz skatuves mīlēt.
Vēlāk ar Veltu mums bija skaista partnerība izrādē Klejojuma gadi. Skroderdienās Silmačos bijām Joske un Zāra – mana pukite, buketite, Goldstückchen… Mums ļoti labi saskanēja. Velta vienmēr bija velna pilna. Lugu lasījumos eksemplārs ir uz galda un tur arī paliek, kad aizejam pusdienās vai kādā pauzē. Uznāku atpakaļ un skatos, ka manā eksemplārā sazīmēti visādi velniņi, sarakstīti mīlestības vārdi, kas neko nenozīmē. Velta sēž, it kā nekas nebūtu, bet zinu, ka to visu viņa ir sadarījusi. Visādus numurus taisīja, un es pie tā biju pieradis.
Aktrise viņa bija lieliska, bet kā cilvēks ne visiem jauka un tīkama. Veltai bija dzēlīga valoda. Varēja tā pateikt, ka tas cilvēks gāja viņai ar līkumu. Bet Velta bija tieša un godīga, nekad aiz muguras neaprunāja. Ja gribēja kaut ko teikt, tad teica acīs, un reizēm tas nebija patīkami. Man viņa nekad nav neviena slikta vārda pateikusi. Mums bija ļoti koleģiālas attiecības.
Hamilkara kungā Velta gribēja ar mani spēlēt, bet tajā izrādē mums neštimmēja, un viņa palika pārī ar Sebri. Tās nianses uz skatuves ir tik smalkas, un nevar izstāstīt, kāpēc tās nostrādā vai nenostrādā. Uz skatuves notiek mūžīgā improvizācija, kas skatītājiem paliek neredzama un nezināma. Lai emocijas būtu dzīvas un svaigas, katrā izrādē ir jāiet kā pirmo reizi. Iedegas prožektori, ieraugi uz skatuves partneri, un visam jānotiek kā pirmo reizi. Ja tas paliek par rutīnu, tā jau ir atstrādāšana.
Baltezerā bijām ar Veltu kaimiņi. Ciemos viens pie otra nestaigājām, bet mums bija laba satikšana. Arī ar Gunāru. Velta Cilinskim bija viņa dzīves lielais ieguvums un stabilitāte, kas viņam bija ļoti svarīga. Gunārs bija sieviešu aplidots, daudzas pēc viņa tīkoja, un viņam tas patika, bet viņš apzinājās, ka bez Veltas būs zaudētājs un sabruks viss, kas viņam dzīvē svarīgs.»
Antra Liedskalniņa
«Veltas pretstats bija Antra. Viņa pret mani bija ļoti kautrīga. Nesamērīgi kautrīga pret viņas izcilo talantu. Mums bija ļoti īpatnas attiecības. Es pilnībā piekrītu Lilijai Dzenei, kad viņa rakstīja: «Sieviete, kuru Jānim Kubilim lemts mīlēt par visu vairāk pasaulē, ir Antra Liedskalniņa uz skatuves. Tur viņi top pāris – vīrietis un sieviete, kas radīti viens otram. Varētu domāt, ka arī dzīvē viņi ir tuvi cilvēki. Tā tas nebūt nav. Viņu savstarpējais pievilkšanās spēks atmostas tikai uz skatuves.»
Mums ar Antru patika abiem kopā spēlēt. Saskanīga partnerība izveidojās jau Briedīša iestudējumā Rīga 1958. gadā, kur Antra bija Ortrūde manam Krauklīšu Pēterim, un mēs izrādē delverējāmies. Antra bija izcila Baļunas pēdējā iestudējumā teātrī Mans nabaga Marats 1965. gadā. Viņas Ļikas un mana Marata smeldzīgā mīlestība bija satricinoši patiesa.
Neaizmirstama partnerība mums bija izrādē Trešais vārds, bet mūsu pēdējā satikšanās uz skatuves melodramatiskajā un eksistenciālajā izrādē Hamilkara kungs mūs cilvēciski satuvināja. Desmit minūtes pirms iziešanas uz skatuves pie manas ģērbtuves durvīm atskanēja klauvējiens un ienāca saposusies, skaista, perfekti izrādei sagatavojusies Antra.
«Janci, vai es drīkstu pie tevis pasēdēt?» Man bija ieradums pirms izrādes iedzert stipru tēju, apēst šokolādes gabaliņu.
Mēs sēdējām, dzērām tēju, kaut ko parunājām vai klusējām un tad abi izgājām uz skatuves. Eleonora bija vēl viena spoža viņas loma, bet dzīvē Antrai tas bija smags laiks. Es tagad saprotu, ka viņa pie manis glābās pati no sevis. Ne es viņai ko jautāju, ne pārmetu, bet pašās beigās Antra no manis vairījās. Viņai bija kauns par savu krišanu… Skatuves dzīve Antrai bija spoža, bet sievietes liktenis traģisks.»
Mīļā Freimanīte
«Mīļa skatuves partnere man bija Freimanīte. Lidija bija izcila traģēdijas aktrise. Pateicoties viņai, man izdevās loma, kas sākumā man nemaz nebija paredzēta. Tas bija Ģirts Pakalns Harija Gulbja lugā Viena ugunīga kļava, par kuru Baltijas teātru skatē man piešķīra prēmiju. Cik brīnišķīga izrādē bija Lidija! Vēl šodien atceros, kā viņa pēdējā skatā dzina mani projām, jo viņas Ruta bija atšifrējusi, kas Pakalns ir par cilvēku, un pārrāva savu mīlestību pret viņu. Lidijas brūnajās acīs es redzēju tādu sāpi, kas nāca no viņas dziļākās būtības. Viņa savu lomu nespēlēja, viņa tajā dzīvoja.
Gandrīz pilnīgi bez vārdiem mēs sapratāmies citā Gulbja lugā – komēdijā Silta, jauka ausainīte, saspēlējāmies ar humoru.
Lidija man bija laba partnere un ļoti svarīgs cilvēks, brīnišķīga kaimiņiene Baltezerā. Ja kāds Birzītēs klapēja man pie loga, zināju, ka aiz tā ieraudzīšu Lidijas ģīmīti. Viņa bija man labs draugs, sieviete, bez kuras mana dzīve nav iedomājama.»
Māra, Rasma, Lāsma
«Ļoti laba partnere man bijusi Mārīte. Brīnišķīga Sondra, kuras mīlestību mans Klaids nebija pelnījis, izrādē Amerikāņu traģēdija. Māra dublēja Antru Margas lomā Trešajā vārdā, kuru nospēlējām gandrīz 300 reizes. Nebija tādas skatuves Latvijā, uz kuras nebūtu šo izrādi spēlējuši. Skatītāji to pieprasīja, mūs visur aicināja, un mēs braucām. Māra man bija ļoti jūtīga partnere. Kritika viņai reizēm pārmeta emocionālu vēsumu, bet partnerībā ar mani viņa bija ļoti jūtīga un emocionāla.
Ļoti siltās sajūtās un atmiņās man palikusi Rasma. Ļoti jauka partnere. Neprasīga, delikāta. Neesam daudz bijuši partnerībā, bet katra satikšanās ar Rasmu vienmēr bijusi ļoti silta. Aktierim ļoti svarīgi, kāda partnere ir pretī, un man bija liela bauda spēlēt ar manām skatuves sievietēm.
Man ļoti žēl, ka ar Lāsmu nebija vairāk lomu. Mana pirmā satikšanās ar viņu bija izrādē, kurā pret Lāsmas spēlēto varoni es savā lomā biju diezgan brutāls. Lāsma bija ārkārtīgi nobijusies un tik patiesa, ka es nezinu, vai viņa baidījās no manis vai no tā personāža, ko tēloju. Viņa izspruka no manām ķetnām un, stūrītī ierāvusies, patiešām trīcēja pie visām miesām. Ļoti saskanīgi saspēlējāmies Ibsena lugā Heda Gablere un jutām, ka mums gribas spēlēt kopā. Lāsmu kā partneri es ļoti izjutu.
Mums vēl bija kādas izrādes kopā, un tad Edmunds Freibergs bija nolēmis, ka mums abiem jāspēlē Gerharda Hauptmaņa lugā Pirms saules rieta. Es jau tad biju prom no teātra. Viņi abi ar Lāsmu atbrauca pie manis uz Baltezeru, mēģināja pierunāt, bet es biju zaķpastala un atteicos. Kādu laiku dzīvojot bez darba, aktierim zūd pārliecība, un es baidījos iegāzt teātri un Lāsmu. Jaunās meitenes Inkenas lomā viņa būtu ideāla partnere manam vecajam Klauzenam. Gadu ziņā mums būtu laba atbilstība, un skaistāku lomu, kāda man būtu, aktieris nevar vēlēties. Sevī domāju, ka tas būtu bijis notikums Lāsmai, man, Edmundam, bet kas nenotika, tas nenotika.
Daudzi man teica, ka es par ātru aizgāju no teātra.
Man bija tikai mazliet pāri septiņdesmit, lielas lomas, bet teātrī biju nostrādājis piecdesmit gadus un jutos daļēji izsmēlies. Negribēju arī piedzīvot brīdi, kad skatītājiem kļūstu netīkams un viņi domā: ko tas vecītis tur mokās! Atlūgumā rakstīju, ka baidos teātrim nodarīt pāri, tāpēc aizeju. Man ir varbūt pārspīlēta atbildības sajūta, kas reizēm ir slikta īpašība. Es baidos nodarīt kādam pāri. Pieņēmu lēmumu aiziet no teātra un uz skatuves vairs neatgriezos. Ne reizi neesmu to nožēlojis.»
Dievs mani ir sargājis
«Domājot par savu dzīvi, varu teikt, ka Dievs mani ir sargājis. Es ticu Dievam, ticu, ka Dievs vadījis mani pa labiem ceļiem, sūtījis tajos man cilvēkus, kas darījuši man labu. Visādi ir gājis, bet nekad nav bijis garlaicīgi un arī tagad nav. Baltezerā man ir labi kaimiņi. Ir tāds vecs teiciens: «Draugus izvēlas pats, kaimiņus piespēlē Dievs.» Viņš man ir piespēlējis brīnišķīgus kaimiņus. Tuvākais kaimiņš un labs draugs man ir Raimonds Pauls. Mana Lilija viņu dievināja. Pauls, tiklīdz atbrauc, nāk pie manis.
Vakaros atnāk Freimanītes meita Katrīne un znots Juris. Pasēžam, iedzeram tēju. Visi esam ilgu gadu kaimiņi, un mums patīk būt kopā. Kad esmu viens, runājos ar savu runci Mikiņu, klausos klasiskās mūzikas ierakstus, ko Alnis man sagādā. Noskatījos visus Dziesmusvētku koncertus. Līdz vēlai naktij sēdēju un priecājos, cik skaista un brīnišķīga ir latviešu tauta. Skatos filmas. Ikdienā dzīvoju viens, pats ar visu tieku galā. Gan ar saimniecības darbiem, gan savu rožu dārzu pats vēl spēju aprūpēt. Alnis gan uzmana, lai pārlieku ar darbiem neaizraujos.
Alnis ir mākslinieks, Mākslas akadēmijā beidza vitrāžistus. Nupat ieguva restauratora sertifikātu, aizraujas ar fotografēšanu. Otram dēlam Edgaram tuvi ir vienkārši darbi – remontē mašīnas. Viņa meitas dzīvo ārpus Latvijas. Zanda strādā Gibraltārā, iesaistījusies dzīvnieku aizsardzībā. Daiga ir šefpavāre ļoti labā vietā Londonā. Mans mazdēls Jānis Kubilis, Aļņa dēls, ir zvērināts advokāts tepat Latvijā. Mazmeitas bieži zvana, dēli un mazdēls apciemo, palīdz. Vientuļš nejūtos. Turu savu režīmu. Zinu, no kā man jāatsakās.
Vai gadi ātri gājuši? Neticami ātri! Ja jūs sakāt, ka man ir simts gadi, es tam neticu. Es domāju, ka jūs jokojat…»
