Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Klubs 2010. gada 2. numurā.
– Iedomāsimies šādu ainu: nupat iznācis jaunais dzeltenās preses izdevums un tavs foto ir nodrukāts uz vāka – kārtējais lētais skandāls vai safabricējums. Kas tādā dienā notiek ar tavu sirdi, vai tā sitas straujāk un grib, lai to kāds samīļo un nomierina?
– Šāda aina manā dzīvē gadās visai bieži. Bet esmu jau pieradusi viegli laist visu gar ausīm un iet tālāk, jo pretējā gadījumā man būtu jāmaina profesija. Protams, ir gadījumi, kad sirds iesāpas ļoti, bet, par laimi, man līdzās ir pāris tuvu dvēseļu, kas vienmēr spēj mierināt.
– Šķiet, esi ļoti drosmīga meitene. Starp citu, vai esi jau izslimojusi bailes «ko citi par mani padomās»?
– Tas ir tik savādi, ka daudzi mani uzskata par ļoti drosmīgu un pārliecinātu būtni… Sirdī nemaz tāda neesmu.
Joprojām pirms katra pasākuma naktīs nevaru aizmigt, jo domāju, ko par mani padomās.
Un, zini, man liekas, ka lielākoties visi ir gan izslimojuši šīs bailes, gan arī katru reizi tās piedzīvo atkal un atkal no jauna. Sevišķi, kad grasās paveikt kādu lielu darbu, kas tiks nodots publiskai apskatei. Un nav nozīmes – tas ir jauns mūzikas albums, glezna vai biznesa projekts.
– Esi tāda meitene, par kuru var teikt – vienmēr sasniedz to, ko vēlas?
– Varbūt ne vienmēr, bet lielākoties – jā.
– Un kā ar vīriešiem? Vai uz savu iekāres objektu ej tikpat mērķtiecīgi kā pa karjeras kāpnēm?
– Man vīrietis nenozīmē tikai iekāres objektu. Vīrietis ir mans draugs un uzticamības persona, dzīves partneris un savā ziņā arī skolotājs. Konkrēti no savas pieredzes zinu tikai vienu gadījumu, kad esmu rīkojusies pēc scenārija «Ieraudzīju, iepatikās, dabūju». Jāatzīst, ka šis scenārijs ir izrādījies gaužām veiksmīgs un turpinās vēl šobaltdien.
– Vai ir kādas pazīmes, pēc kurām uzreiz vari pateikt – jā, šis vīrietis ir manā gaumē?
– Tādu pazīmju nav. Manā gadījumā var gadīties arī tā, ka konkrēto cilvēku pazīstu jau sen, bet pēkšņi – hops – es negaidīti viņā ieskatos. Nav nozīmes ne acu krāsai, ne miesas uzbūvei, ne matu tonim. Es šo ieskatīšanos saucu pavisam vienkāršā valodā – klikšķis. Un tas vai nu ir, vai nav.
Vēl es domāju, ka cilvēkus kaut kādā veidā saista dvēseļu radniecība un arī tai ir liela nozīme, jo, lai arī cik kāds cilvēks man nešķistu skaists savā ārējā veidolā, iekšēji viņš varbūt nav manas dvēseles radinieks ne tik, cik melns aiz naga, un mums vienkārši nesanāk savienoties. Kā saka – nav pa ceļam.
– Kas, tavuprāt, ir labākās zāles pret salauztu sirdi?
– Tas ir tik smieklīgi, jo šo žurnālisti man jautā itin bieži. Es jau sāku justies kā salauzto siržu eksperte. Bet, ja nopietni, vislabākās zāles ir apzināties, ka viss dzīvē notiek uz labu, un pat tad, kad šķiet, sirds lūst pušu, un sāp tā, ka no gultas nedēļām nevar izkāpt, vajag piespiest sevi domāt labas domas. Vienkārši piespiest, un viss!
Es atkārtošos, bet ir viens labs teiciens, kas, iespējams, varētu palīdzēt kādai salauztai sirdij: «Pirmās mīlestības burvība ir tur, ka nezini, ka būs arī otrā un trešā.»
– Latvijā sievietes, protams, ir ļoti skaistas, un tomēr ar neapbruņotu aci var pateikt, ka latviešu daiļā dzimuma pārstāvēm tomēr trūkst pašpārliecinātības. Bet tevī pašpārliecinātība burtiski mutuļo! Tas tomēr ir tik netipiski latviešu meitenei.
– Man būtu interesanti uzzināt, kāpēc tev tā šķiet?
– Varbūt tāpēc, ka tu vienmēr ej taisnu muguru un arī tavs skatiens ir tāds, ka šķiet, skaidri apzinies savu vērtību.
– Patiesībā šīs pārliecības vietā manī mīt baiļu, neziņas un neatbildētu jautājumu izvirdumi.
Vienīgi atzīšos, ka laikam esmu sasodīti laba aktrise, jo savus patiesībā lielākos kompleksus esmu apslēpusi, radot pārliecinošu iespaidu, ka man to nemaz nav.
– Dejošana uz galdiem, peldes pa pliko u. tml. – ir meitenes, kas, aci nepamirkšķinot, iesaistās šādās aktivitātēs. Tādos brīžos tu parasti stāvi mālā un noskaties vai arī…?
– Esmu mirkļa cilvēks un emociju upuris. Gluži kā hameleons. Vienu dienu tik balta kā tautu meita, kas nāk ar sniegu apsnigusi… Tikumības iemiesojums! Jā, bet tad citu dienu nebaidos sastrādāt tādus cirka trikus, ka daudziem mutes paliek vaļā, bet es pat netrīcu par sekām.
– Kādos brīžos tu pati sev vislabāk patīc?
– Jāteic, ka vislabāk sev patīku tad, kad pieņemu kādu smagu lēmumu un rīkojos tā, lai visiem būtu labi, nevis tikai domāju par sevi.
– Un tagad atzīsties – vai kādreiz atļaujies būt arī Bridžita Džonsa, kas visu dienu pa māju nostaigā halātā un vienkārši neko nedara, tikai tukšo ledusskapi, sērfo internetā vai pārslēdz TV kanālus?
– Tur nav ko atzīties, un tas nav nekas apkaunojošs, ne arī slikts. Mēs visi esam tikai cilvēki, un mums patīk sevi palutināt. Arī es šai ziņā neesmu izņēmums. Šad tad visu dienu pilnīgā mierā varu nosēdēt pie kakaokrūzes, stundām kaut ko lasīt, skatīties filmas, kaut ko rakstīt, zīmēt. Arī tādas dienas ir vajadzīgas.
– Droši vien netrūkst tādu vīriešu, kuri gribētu sevi saukt par Ellas draugu. Kā tu atšifrē tādus tipus, kas tikai kāro pagozēties skaistas un populāras sievietes saulītē?
– Es neko nešifrēju. Šādas situācijas manā dzīvē atrisinās ātri un dabiski.
Man ir pārāk asa mēle, kas spļauj ārā visu, kas uz sirds, ja jūtu, ka kaut kas nav īsti labi.
Dzīves rūdījums man iemācījis neļaut sev darīt pāri.
– Kompliments tev no mūsu redakcijas vīriešiem – visi kā viens apgalvo, ka esi kļuvusi pievilcīgāka. Parasti tādos gadījumos «pie vainas» ir kāds īpašais vīrietis. Tātad – laikam jāsecina, ka nu jau Ella vairs nav brīva meitene…
– Nu, nav gan brīva… (smaida).
– Kā vispār tagad jūties attiecībā pret savas privātās dzīves publiskošanu? Dažkārt mākslinieki noslēdzas un saka – viss, vairs nebūs nekādu komentāru, pietiek, man ir laba mācība.
– Manuprāt, mana mācība notika tik publiski, ka vairāk publiskāk vairs nevarēja būt. Tagad par to varu vien pasmiet, bet tobrīd biju pavisam sašļukusi.
Tāpēc domāju, ka man ir pietiekami liels iemesls, lai vairs nesniegtu komentārus par savu privāto dzīvi. Un vēl es domāju – ja cilvēkam attiecībās viss ir kārtībā, viņš nekad par to nebazūnēs skaļi un neklāstīs – re, cik labi un lieliski mēs saderam kopā!
– Kā tev šķiet – dzīvē ir viena, liela mīlestība vai tomēr vairākas?
– Manā gadījumā vairākas.
– Kāds psihoterapeits reiz teica, ka mīlestība ir kā salāti un katrs aiz šā vārda saprot kaut ko pavisam citu. Kāda ir tavu mīlestības salātu recepte?
– Atklātība un savstarpēja uzticība ir manu salātu galvenās sastāvdaļas. Klāt tiem noteikti vajag tādu būtisku garšvielu kā izrunāšanos. Bet tikai tik daudz, lai viens otru varētu labāk saprast un šīs izrunāšanās garšvielas nekļūtu pārāk uzbāzīga. Jo nereti šīs godīgās sarunas mēdz būt kā smaga un nāvējoša misija, kas dzen strupceļā, nevis rada atrisinājumu. Ir svarīgi, lai mīlestības salāti būtu tādi, lai tos varētu ēst un ēst, un tie tāpat neapniktu. Un, katru reizi mazliet variējot ar garšvielām, abi salātu veidotāji varētu mazliet pamainīt sava meistardarba garšu. Saldu, sāļu vai skābu? Tas gan ir katra pavāra rokās.
