Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
3
-
1
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ieva» 2014. gada 27. numurā.
Sēžam uz terasītes Elitas mājas priekšā, un ap mums virmo saldas vasaras smaržas – rozes, āboliņš… Koptais dārzs zied. Aivars ik rītu to izstaigājis un vērojis, kā aug, plaukst un zied «lauvmutītes» – tā viņš dēvējis puķes. Aivara pieskāriens jūtams ik uz soļa. Ne tikai mājā un dārzā, bet arī sarunā. Lai par kādu tēmu mēs runātu, galu galā Elita nonāk pie Aivara. Dažbrīd raud. Mirkļiem šķiet, ka Elita pati to nemaz nemana, ka asaras dzīvo savu, no viņas gribas neatkarīgu dzīvi. Tās Elitas, ko pazīstu jau daudzus gadus – smejošas, dzirkstošas un spridzīgas, vairs nav. Jā, viņa smaida un smejas, bet smiekliem trūkst aizrautības. Kad Elita saka: «Dzīve mani sadedzināja,» man tas šķiet mazliet melodramatiski. Bet pēc sarunas es tiešām noticu, ka kaut kas Elitā ir pārdedzis.
Vīlusies Dievā
– Šķiet, tavas dzīves pēdējos mēnešus varētu raksturot ar vārdiem «nāves paēnā».
– Viss sākās ar Aivaru, tad aizgāja Harijs Spanovskis, tad Niks Matvejevs un Andris Grūtups. Man pat bail domāt, kas būs turpmāk. Kādreiz mēģinu atcerēties, kā bija tad, kad nomira Aivars, bet daudzi posmi man vispār izkrituši no atmiņas.
Psihe kādus fragmentus izslēdz, lai cilvēks nesajuktu prātā.
– Par katru no pieminētajiem vīriešiem tev ir savs stāsts?
– Par Aivaru man ir romāns, ne tikai stāsts. Harijs Spanovskis bija labs Aivara draugs, viņi kopā brauca makšķerēt, izstrādāja dažādas ēverģēlības, ākstījās – viņiem ļoti saskanēja. Tieši tāpat bija ar Niku Matvejevu – arī viņš bija Aivara draugs, un viņiem labi saskanēja, arī dziedot. Ar Niku mēs kopā uzstājāmies. Kad Aivars aizgāja, bija palikuši trīs nenospēlēti koncerti, kuros būtu jāuzstājas man, viņam un Raimai (Elitas māsa, aktrise Raimonda Vazdika – red.). Dabiski, cilvēki saprastu, ja mēs uz koncertiem neierastos. Taču man bija pārliecība, ka Aivara piemiņas dēļ mums šie koncerti jānotur, un tie patiešām notika, tikai Aivara vietā uzstājās Niks. Kaut gan Aivara vietā jau nevar būt neviens, Niks bija savā vietā… Koncerti bija ārkārtīgi saviļņojoši. Kaut mani nervi bija nostiepti kā striķi – stundu un piecpadsmit minūtes vadīju koncertu, smaidīju un skumu, pieminēju Aivaru. Kad nogāju no skatuves, mākslinieku ģērbtuvē vienkārši sabruku. Sāku histēriski raudāt, un man bija sajūta, ka es nekad vairs nevarēšu apstāties. Raima man paijāja plecu un teica: «Raudi, izraudi visu, tagad jau var…»
Arī no Nika puses piedalīšanās koncertā bija liela ziedošanās – viņš ļoti pārdzīvoja Aivara aiziešanu. Nedēļu pēc tam viņš vispār neizgāja no mājas, tikai sēdēja, raudāja un dzēra. Kad aizgāja Niks, es biju šokā.
Sēdēju un domāju – kāpēc Dievs ir tik netaisnīgs, kāpēc viņš ir tik egoistisks?
Kāpēc viņš paņem cilvēkus spēku plaukumā? Cilvēkus, kas vēl varētu izdarīt daudz labu, altruistisku darbu? Aivars strādāja Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, kur vadīja grupu «Spārni»: mācīja dziedāt cilvēkiem, kuri iepriekš nebija dziedājuši un no kuriem daļa bija invalīdi. Aivars šiem cilvēkiem iedeva prieku par dzīvi, pašvērtības sajūtu. Viņš šo darbu varēja darīt vēl gadu gadiem.
– Tu esi vīlusies Dievā?
– Jā, esmu. Kur ir Dieva taisnīgums un izslavētā mīlestība? Viņam tur augšā vajadzīga kompānija? Bet mums tā nav vajadzīga?! Nesaprotu, kāpēc mums viss tiek atņemts… Kāds man teica – ir grūti būt par Dieva advokātu. Bet, ja Dievs ir tik varens, vai tad nebija iespējas rīkoties citādi?… Es jau saprotu, ka tagad redzam tikai gobelēna kreiso pusi – nesmuku, ar izraustītiem diegiem un mezgliem. Un, kad būsim Tur, augšā, tad sapratīsim, redzēsim to īsto bildi. Bet es gribu redzēt tagad! Un, vai es vispār TUR nonākšu? Vienīgais, kas man kaut cik sniedz mierinājumu – kad nomiršu, mana vieta būs blakus Aivaram. Bet, vai es ar viņu reiz tikšos… Nezinu.
– Tu pieminēji arī Andri Grūtupu. Ko tev nozīmēja viņš?
– Viņš nebija mans draugs, bet intelektuālais sarunu partneris gan. Ar viņu vienmēr bija ļoti interesanti. Iepazināmies Tautas frontes laikā, kad viņš kopā ar domubiedriem atjaunoja pieminekļus latviešu brīvības cīnītājiem. Viņam bija milzīga uzņēmība, viņš bija pretrunīgs cilvēks ar ļoti cietu raksturu un ārkārtīgi spēcīgu advokāta gēnu. Andris bija ļoti loģisks, un es domāju – neviens viņam negribēja būt par pretinieku. Vairākkārt viņu intervējot, sapratu – tik gudru cilvēku Latvijā ir maz. Ir ļoti maz sarunbiedru, kas tik sulīgi, dziļi, erudīti varētu atbildēt uz žurnālistu jautājumiem. Viņa intelekts bija spožs, un man žēl, ka viņa vairs nav.
– Neilgi pirms viņa nāves sazvanījāties.
– Jā, viņš man zvanīja pirmdienā, nedēļu pirms aiziešanas, un sacīja, ka labprāt sniegtu interviju. Tā kā tobrīd biju Polijā, sarunājām sazvanīties pēc atgriešanās. Vienīgi viņš vairs nespējot iziet laukā, viss sāpot, zāles vairs nelīdzot. Vien divas stundas dienā viņš jūtoties kaut cik normāli. Piedāvāju – aiziešu pie viņa. Nē, viņš negribot, ka redzu viņu tādu. Tāpēc vienojāmies, ka intervija notiks pa telefonu. Pirmdien, braucot uz darbu, uzzināju vēsti par viņa nāvi. Uzskatu, ka viņa aiziešana bija ļoti vīrišķīga, viņš vairs nespēja izturēt milzīgās ciešanas un spēra drosmīgu soli. Viņš vairākkārt uzsvēra, ka nevienam negrib būt par nastu.
Jā, un Grūtups bija teicis dēlam Viktoram, lai nekrologu rakstot es. Tas man bija ļoti nozīmīgi.
Asaru toveri
– Grāmatā par Aivaru droši vien būs aprakstīts jūsu iepazīšanās stāsts.
– Tolaik strādāju žurnālā «Melnā Pantera», un mēs izlēmām, ka jāintervē «līvs» Aivars Brīze. Sazvanījāmies, un viņš atbrauca uz redakciju. Ilgi runājām, bet pēc tam Aivaru fotografēja. Vienā brīdī Aivars man saka – iesēdies man klēpī, uztaisīsim tādu bildi! Es arī iesēdos. Vēlāk Aivars teica – tobrīd viņā kaut kas tā – knikš – ieslēdzies. Manī neieslēdzās nekas. Sarunājām kaut kad tikties, kopā kādreiz paslēpot, un aizgājām katrs uz savu pusi. Nākamreiz – pēc mēneša – satikāmies Žaklīnas horoskopu ballē Mežotnes pilī, kur uzstājās «Līvi». Kāpu lejā pa kāpnēm, bet augšup kāpa Brīze. Vēlāk viņš man stāstīja, cik krāšņi, garajai vakarkleitai plīvojot, es esot nākusi viņam pretī pa kāpnēm. Tas nekas, ka patiesībā man mugurā bija mazā, melnā vakarkleita… Tai vakarā tā arī viens no otra vairs neatkāpāmies ne soli.
Viņa «klikšķis» laikam kļuva arī par manu «klikšķi».
Pēc pasākuma aizbraucām uz Jūrmalu. Viņš pie manis atnāca ar vienām vilnas zeķītēm, tamburīnu un vecu ģitāru. Tā bija visa viņa mantība. Aptuveni pēc pusgada viņš izšķīrās no sievas un turpmākos piecpadsmit gadus pavadīja kopā ar mani.
– Esi no tiem cilvēkiem, kurus vai nu mīl, vai ienīst. Klīst daudz leģendu – ka tu esi VDK aģente, ka tevi sponsorē augstas amatpersonas, ka tu esi izmantojusi Brīzi sava labuma gūšanai.
– Savādi, ka cilvēki tērē tik daudz dvēseles spēku, lai izplatītu un uzklausītu muļķības… Bet tas, ka izmantoju Brīzi, gan ir fakts. Tāpat kā tas, ka viņš izmantoja mani. Mēs pārtikām viens no otra, nevis no pārtikas precēm – kā tajā dziesmā… Tie piecpadsmit bija skaistākie, dramatiskākie, piesātinātākie, asaru un smieklu pārpilnākie, visbrīnišķīgākie gadi manā mūžā. Mums klājies visādi – bijuši arī ļoti grūti brīži. Sākumā naudas ziņā bija ļoti smagi, bieži vien Majoros stūra veikaliņā ņēmām pārtiku uz parāda. Priecājāmies, ja vienreiz dienā varējām paēst. Pēc tam lēnām sāka pavērties apvārsnis… Aizgājām Majoros uz krodziņu, Aivars bija paņēmis līdzi ģitāru un nospēlēja dažas dziesmas. Atsaucība bija ļoti liela, un krodziņa īpašnieks piedāvāja Brīzem spēlēt katru sestdienu par naudu un nopirka arī ģitāru. Aivars spēlēja un dziedāja, un es viņam piedziedāju.
Par mūsu koncertu aktivitātēm, nezinu, kādā veidā, bija uzzinājis Raimonds Pauls, kurš pēkšņi, pēc savas iniciatīvas mums uzdāvināja aparatūru – divas «tumbas», sintezatoru, pastiprinātāju, mikrofonus un vadus. Un Aivars par nopelnīto naudu vēl nopirka lielisku divpadsmitstīgu ģitāru. Mums pievienojās Ēriks Avotiņš, kas spēlēja sintezatoru, un tā mēs trijatā «maucām». Beidzot sākām pelnīt arī kādu naudiņu.
Šķiet, tas bija 2000. gads, kad intervēju aktieri Eduardu Pāvulu. Atceros, viņš man teica – meitiņ, man tā gribas pie cilvēkiem… Tā mēs trijatā sākām koncertēt, braucām uz dažādiem kultūras namiem. Zāles bija pārpildītas! Atceros, vienu mēnesi nospēlējām pat 32 koncertus. Sešus gadus braukājām pa Latviju, sniedzot cilvēkiem koncertus.
Aivars mani ļoti dresēja. Pārmeta – ko tu te dziedi koristes balsī! Foršākais bija tas, ka viņš jau nebija tikai roka dziedātājs, dziedot liriskās dziesmas, viņā ieslēdzās pilnīgi cits cilvēks. Tieši uz skatuves Aivaru visvairāk jutu kā savu īsto otro pusi. Tā vairs nebūs nekad…
– Bet ideāls jau viņš nebija.
– Kurš tad ir?! Viņš bija brīnišķīgs, kolosāls mūziķis, bet arī mākslinieciski bezatbildīgs.
Viņš uzskatīja, ka nauda patiesībā krīt no gaisa, viņš neko nezināja par rēķiniem, kas jāapmaksā.
Par tiem atbildēju es. Atceros, bija mēneši, kad, nomaksājot visus rēķinus, palikām tikpat kā bez naudas. Kad teicu to viņam, viņš sakliedzās – ko tu atkal par to naudu?! Nauda atnāks! Dusmojos – nez, no kurienes tad tā atnāks… Un tiešām, uzradās gan darbs, gan nauda.
– Kad bijāt blakus, parasti šķīda dzirksteles. Bet arī atsevišķi esot, nebija labi.
– Viņš nevienam negrieza ceļu, un es arī ne. Viņš nekad negribēja piekāpties, reizēm strīdējāmies līdz ārprātam. Tomēr pēdējos gados tie strīdi bija tāds kā teātris – ja jūs gribat, lai strīdamies, tad pastrīdēsimies arī. Pamētājām metāla bumbiņas, lai šķīst dzirksteles. Bet tās dzirksteles nekādu ugunsgrēku neradīja. Pēdējos gados viņš bija kļuvis rāmāks, un es droši vien arī. Varbūt strīdi bija izkristalizējuši vērtības, aizskalojuši lieko. Viņā atklājās īpašības, kuras viņš pats sevī nebija cerējis atklāt. Pārdodot Jūrmalas dzīvokli, varējām nopirkt māju, un atklājās, ka viņš ir lielisks saimnieks. Viņš apmīļoja katru akmeni, katru koku. Pirtiņa bija viņa svētnīca. Aivars zināja visu, kas te notiek, katru rītu skatījās, kā aug katrs augs. Viņš bija tik lepns, tik gandarīts par to, ka mums ir sava māja. Un, paskaties, pagāja tikai gads un daži mēneši, un tagad viņa mājas ir citur…
– Mācējāt pateikt, ko patiesībā viens otram nozīmējat?
– Ne īpaši. Viņam ik rītu bija savs rituāls. Drīz pēc pamošanās viņš sunim teica: «Un tagad, Bruno, mamma pastāstīs, cik ļoti viņa mūs abus mīl.» Es vienmēr atbildēju – un kāpēc nepiemini mūsu sešus kaķus?! Tas, ka tos labos, mīļos vārdus neteicām, bija mūsu abu vaina. Aivars bieži gribēja dzirdēt, ka viņu mīlu, bet es neesmu radusi to teikt. Domāju – ja reiz es par tevi rūpējos, uztraucos, gatavoju ēst, ja daru visu tevis dēļ, ja tevi aizstāvu, acīmredzot es tevi mīlu.
Dabīgi, ka tagad nožēloju vārdus, ko nepateicu…
Draugi saka – Elita, ja tu zinātu, kā viņš tevi mīlēja. Jā, es to zinu. Un es to arī jutu, kaut reizēm man uz viņu bija tādas dusmas, ka gribēju nosist ar pannu.
– Par ko tu tik ļoti dusmojies?
– Par to, ka viņš dzēra. Gadu turējās un tad atkal «piemaucās». Viņš taču nedrīkstēja pat «Prozit» konfektes paostīt… Varbūt man nevajadzēja tik ļoti cīnīties pret dzeršanu. Bet man tomēr gribas ticēt, ka es viņam palīdzēju nodzīvot labāku dzīvi, nekā tā būtu bijusi, neierobežoti lietojot alkoholu. Aivaram bija milzīgi «maršala plāni», un man jāatzīst, ka daudzus no tiem viņš arī realizēja.
Jā, Aivara dēļ esmu izraudājusi toveriem asaru, bet arī prieka bijis daudz… Piecpadsmit gadu laikā šķirti bijām pavadījuši labi, ja divas naktis. Un, protams, to pēdējo nedēļu. Par notikušo vainoju sevi un tikai sevi.
– Kāpēc tu vaino sevi?
– Man ļoti negribējās, ka viņš brauc uz slēpošanas instruktoru apmācību Austrijā, tāpēc man tomēr vajadzēja pielikt lielākas pūles, lai viņu atrunātu. Viņš slēpoja ļoti labi, bet nekāds instruktors no viņa nesanāktu – zinot viņa raksturu, biju pārliecināta, ka viņš nespēs piemēroties apmācamo kaprīzēm. Viņš pats bija «kings» uz kalna.
Aivars uz Austriju aizbrauca, jau būdams saaukstējies. Es tikai brīnos, ka tie, kas bija apkārt, nepievērsa uzmanību tam, cik slikti Aivars jutās un cik strauji viņa veselības pasliktinājās. Ja es būtu bijusi blakus, es to būtu redzējusi…
Kad uzzināju, ka Aivars atpakaļceļā nonācis slimnīcā Polijā, devos ceļā pie viņa. No rīta jau bijām Gdaņskā, kad man telefoniski paziņoja, ka Aivars ir miris. Jau pirms desmit stundām… To, kas notika tālāk, atceros vāji, tas no manas atmiņas ir izdzisis. Prātā palicis vien tas, ka vēlāk nokāpu slimnīcas morgā un aizvēru viņam acis.
Liels paldies maniem draugiem Dacei un Jurim, kuri pēc Aivara aiziešanas katru vakaru bija pie manis, tāpat mana meita, māsa, draugi Ineta un Mareks, Dace un Ziedonis, Sarmīte un Rihards… Viņi visi atbalsta mani joprojām. Bet tā bezgalīgā zaudējuma sajūta no manis neatkāpjas. Neatkāpjas, un viss.
– Uz āru jau gan vienmēr rādi sevi spēcīgu un visu varošu.
– Tā stiprā Elita, šķiet, parādījās tad, kad sākās Atmoda, kad sākām cīnīties pret metro. Tad izlēmu, ka man neviens nevarēs norādīt – dari tā, domā tā un raksti šitā.
Joprojām cīnos
– Un kāda tu biji bērnībā?
– Individuāliste… Klasē bijām deviņas meitenes, bet es ne ar vienu īpaši nedraudzējos, laikam nemācēju. Tagad māku, bet toreiz ne. Man patika būt vienai – būdama pie vecmāmiņas laukos, taisīju lokus, bultas, staigāju pa mežu un spēlēju medības. Arī visas rotaļas bija paredzētas man vienai. Majoros gan bija bērni, ar kuriem kopā dažkārt spēlējos, bet man galvenokārt patika puiku spēles, piemēram, «Kazaki-razboiņiki». Dauzījāmies pa jumtiem, žogiem… Ar lellēm vispār nespēlējos, mani tās neinteresēja. Mana vienīgā spēļmantiņa bija aitādas lācītis.
Toreiz man nepatika masu pasākumi un nepatīk arī tagad. Ja man būtu ļoti daudz naudas, mani kāds sponsorētu – vai nu čeka, vai «augstas amatpersonas», – tad es noteikti dzīvotu laukos, tālu prom no visa. Reizi mēnesī aizbrauktu iepirkties, un viss. Man patīk mežs, patīk būt vienai dabā. Patīk klusēt. Kad kaut kur braucām ar Aivaru, mēs varējām arī nesarunāties, ilgu laiku klusējām.
Un tas mūsu klusums bija absolūti piepildīts. Es zināju, ko viņš domā, viņš zināja, ko domāju es.
Tas klusums nenozīmēja, ka visu esam izrunājuši un vienkārši vairs nav, par ko runāt. Tā ne. Tas drīzāk nozīmēja, ka ir labi būt kopā, un tāpēc negribas runāt. Sacīju, ka man patīk vientulība. Bet divvientulība ir augstāks solis, augstāks pakāpiens, lielāks piepildījums vientulībai. Runāt es varu ar daudziem, bet klusēt… Nezinu, ar ko vēl es tā varētu klusēt.
– Bērnībā tu esot raustījusi valodu.
– Kad mācījos ceturtajā klasē, ejot uz skolu, man no vārtrūmes uzlēca milzīgs vilku sugas suns un briesmīgi nobiedēja. Kopš tā brīža sāku raustīt valodu. Interesanti, ka tas nenotika uzreiz – stostīšanās pastiprinājās ar laiku. Devītajā klasē sāku mācīties citā skolā, acīmredzot stresa dēļ stostījos vēl izteiktāk. Atceros kādu vēstures stundu. Mani izsauca pie tāfeles, un es jutu, ka plātu muti, bet nevaru izdvest nevienu skaņu. Neatceros, vai toreiz par mani kāds smējās vai ne, bet man pašai tas bija ļoti liels pārdzīvojums. Domāju – tālāk tā vairs dzīvot nevar, man kaut kas jādara. Māte mani bija vedusi pie logopēdiem, bet nepalīdzēja. Izdomāju, ka jāsāk runāt ar spoguli. Izvēlējos nevis dzeju, kas ir ritmiska, bet prozu, un katru dienu stundām stāvēju pie spoguļa un skaļi lasīju. Sākumā bija grūti. Bet ar laiku runāju arvien labāk un labāk. Gada laikā aizrunājos tik tālu, ka skolā sāku spēlēt teātri, piedalījos pasākumos, vadīju dažādus vakarus. Jā, reizēm man valoda noraustās, bet tas notiek ļoti reti, un šaubos, ka kāds to mana.
– Cīnīties pret metro vai pret stostīšanos – tas jau laikam tev ir raksturīgi.
– Tas būtu savādi, ja es necīnītos. Es arī tagad cīnos. Ar sadzīvi, ar atmiņām, ar vainas izjūtu.
Tas, ka smaidu, esmu labā garastāvoklī, tā ir tikai maska. Visīstākā maska.
– Tavs ceļš žurnālistikā vairumam cilvēku zināms. Bet diezin vai daudzi zina, ka arī ar savu pirmo vīru Juri nodzīvoji piecpadsmit gadus.
– Ar Juri iepazinos vilcienā. Tas bija februāris vai marts, pēc lekcijām braucu no Rīgas uz Lielupi. Vilcienā brauca arī Juris Veidemanis. Lasīju grāmatu, bet viņš mēģināja ar mani iepazīties. Biju nikna – negribu ne ar vienu iepazīties, ļaujiet man lasīt grāmatu! Bet viņš tik un tā neatlaidīgi turpināja mani uzrunāt, un līdz Priedainei viņš jau bija ieguvis manu telefona numuru. Viņš piezvanīja jau nākamajā dienā, un mēs satikāmies. Nodraudzējāmies līdz maijam vai jūnijam, un tad izšķīrāmies.
– Jo…
– Vienkārši apnikām viens otram. Juris bija sportists, airētājs, un Lielupes krastā Priedainē viņam bija neliela bāzīte, kur viņš dzīvoja kopā ar saviem čomiem. Tur mūždien valdīja bohēma, un man šī bohēma ātri vien «piegriezās». Janvārī, gadu pēc mūsu iepazīšanās, viņš man piezvanīja – esot jāsatiekas. Piekritu. Tikāmies Rīgā, Mākslas darbinieku nama kafejnīcā, kur dzērām aroniju vīnu. Pie sevis visu laiku domāju – nez, kas viņam aiz ādas… Un pēkšņi viņš man saka tādus vārdus: «Vai tu ņemsi mani par vīru?» Es sāku smieties. Bet viņš atkal: «Beidz, es tev pilnīgi nopietni to jautāju!» Teicu – nu, ja nopietni, tad labi – ņemšu. Tikai tad uzreiz braucam pie maniem vecākiem. Jā, bet tad esot jānopērk konjaks, rozes, taču viņam neesot naudas. Sacīju – tas nekas, tūlīt aizņemsimies! Tā arī izdarījām: aizgājām pie manas vecāsmātes māsas – tantes Marijas, aizņēmos divdesmit piecus rubļus un iespiedu naudu Jurim rokās. Sanāca gan rozēm, gan konjakam. Tajā pašā vakarā aizbraucām pie maniem vecākiem uz Lielupi. Mamma, Juri ieraugot, taisīja lielas acis – kas tas tāds?! Viņa taču Juri nebija pat redzējusi! Tāpat arī tēvs. Nu, un tad Juris gāja runāt ar tēvu. Sēdēju virtuvē un smējos, nezināju, cik tālu tas aizies. Jo tēvs Juri iztaujāja līdz pēdējam sīkumam: kāda ir jūsu profesija, kāda ir jūsu alga, kur jūs dzīvosiet? Mamma otrā istabā šausminājās – nu kā var uzdot tādus jautājumus. Taču viss beidzās labi. Apprecējāmies 1978. gada 13. maijā.
– Mīlestība arī bija vai tikai izaicinājums?
– Bija, bija, protams, ka bija… Viss bija labi un skaisti. Līdz Atmodai… Tad es vairs nepievērsu viņam uzmanību. Bet vīrietim ir vajadzīga sieva. Es no ģimenes pārmetos uz Atmodu, un man nekā cita vairs nebija, tikai Atmoda, tikai avīze un revolūcija. Vēlāk par savu rīcību lūdzu Jurim piedošanu. Juris pilnīgi noteikti nebija vainīgs pie mūsu šķiršanās.
– Biji tāda latviešu Žanna d’Arka?
– Jā, tikai mani nesadedzināja karaļa kalpi, bet gan dzīve. Pavisam jau vēl nav sadedzinājusi, vēl jau es elpoju. Labi, ka ir darbs, labi, ka es protu rakstīt.
– Un meita?
– Kad viņa piedzima, bija brīnišķīgs 28. novembra rīts – saulains, bija uzsnidzis pirmais sniegs. Juris meitu ļoti mīlēja un joprojām mīl, un es arī, protams. Bet viņa nemaz nav man līdzīga. Nē, nu pēc izskata ir, bet citādi… Reizēm domāju – tā nav mana meita (smejas). Viņa neēd gandrīz neko no tā, ko ēdu es, viņai ir pilnīgi cits raksturs. Viņa ir tikpat spītīga un mērķtiecīga kā es, varbūt pat dubulti spītīga un mērķtiecīga. Un gudrāka.
– Pamatīgu skandālu savulaik izraisīji ar grāmatu «Vīrieši manā mūžā».
– Nekā jau briesmīga šai grāmatā nebija – sentimentāls sieviešu romāns. Sašutuši bija tie, kas grāmatu nebija lasījuši. Daudzas sievietes man vēlāk teica – «johaidī», bet manā dzīvē arī tā ir bijis, un es esmu jutusi tieši to pašu. Principā cilvēku daba jau nemainās – attieksme pret draudzību, mīlestību, seksu, kaislību. Tieši tāpat, kā tas bija pirms simt, divsimt gadiem, tas ir tagad. Ja šausminās par manu grāmatu… Vajag izlasīt, tad nebūs iemesla «šausmām». No sievietēm esmu dzirdējusi tādus dzīvesstāstus, kurus pat nevar uzrakstīt – tik baisi tie ir. Kā jau teicu, mana grāmata bija tikai sentimentāls pastāsts par vīriešiem manā mūžā – par mīļotajiem, par vienkārši draugiem. Vairāk vai mazāk vīriešu taču bijis jebkuras sievietes dzīvē. Nekā šokējošā tur nebija, vien tas, ka cilvēki bija nosaukti vārdā. Tomēr neviens no viņiem netika ne izsmiets, ne noliegts, katrs no viņiem manā mūžā bijis nozīmīgs. Grāmatu beidzu ar Aivaru. Ar jautājuma zīmi pašai sev – kas viņš man būs?
Šī jautājuma zīme kļuva par izsaukuma zīmi, par daudzpunkti, par jebko, tikai ne par punktu.
Un šīs visas zīmes turpinās grāmatā, ko tagad rakstu.
Mēģināšu ne tikai stāstīt par Aivaru, bet arī analizēt cilvēka būtību – pēc kā mēs tiecamies, ko varam zaudēt, ja izdarām šādu vai tādu izvēli. Katram cilvēkam jātiecas pēc ideāla – tas ir tik dabiski, tik normāli. Un šim ideālam nav jābūt spožam kā komētai debesīs. Ideāls var būt arī pirtiņa. Un ideāls ir tad, ja tu esi laimīgs kādā dzīves posmā. Ideāls ir tas, ka laimei caurvijas asaras, ka tu pilnasinīgi, sulīgi nodzīvo dzīvi. Vēl jau līdz galam tā nav nodzīvota, bet kas to lai zina…
– Tev vēl ir ideāli, uz ko tiekties?
– Protams. Jāsaka godīgi, ka man nekad nav bijusi aizvēja sajūta. Varbūt aizvējš ir mans ideāls, pēc kā tiekties… Jā, Aivars bija mans stiprais plecs un mūris, bet arī man bija jābūt viņam par aizvēju. Tāpēc reizēm domāju – vai es vispār mācētu dzīvot pilnīgā aizvējā? Visu savu apzinīgo mūžu esmu cīnījusies par izdzīvošanu, par to, lai nav parādu, par to, lai var mierīgi naktīs gulēt. Taču ļoti, ļoti gribētos kaut uz mirkli nedomāt par ikdienas, sadzīves problēmām. Nesen kopā ar māsu un jau pieminēto Daci un Juri aizbraucām uz Poliju. Pavadījām tur nedēļu, un tad gan no sirds atpūtos, ne par ko nedomāju. Vienīgi tad, kad bijām vietās, kur esmu bijusi kopā ar Aivaru… Tomēr mirkļa aizvēja sajūtu guvu.
Jā, man gribas aizvēju, sienu, drošu roku, stipru plecu. Taču vismaz pagaidām neredzu nekādas iespējas, ka es kādu aizvēju varētu pieņemt. Bet nekad nesaki «nekad»…
