Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
16
-
1
-
0
-
9
-
1
-
0
-
1
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2017. gada 24. numurā.
– Tu biji Jāņa pēdējā sieviete. Vai tagad vari sacīt, ka laiks patiesi dziedē visas bēdas un mazina arī šķiršanās sāpes?
– Protams, tā ir. Vispirms ir lielas sāpes, bet pēc laika tu samierinies ar to, kas noticis, un vēlāk domā: cik labi, ka mēs vispār reiz satikāmies un, lai gan ne uz ilgu laiku, tomēr bijām kopā.
Bet tāpat jau skumjas atnāk, jo bija tik labi, kad man bija Jānis, kad es varēju sajusties kā sieviete. Atceros, kā viņš šeit dzīvoja, kā es domāju par to, kā viņu iepriecināt, ko garšīgu pagatavot ēst.
Jānis bija laimīgs, jo beidzot jutās kā mājās.
Dažkārt domāju: tiešām tā vairs nebūs nekad? Laiks mums abiem kopā bija tik īss, bet, no otras puses, tajā ir arī labais. Kad satikāmies, Jānis teica, ka es būšot viņa pēdējā sieviete – tā arī sanāca.
– Reiz tu Jānim esot strikti pateikusi, ka tu viņa dēļ ar citām sievietēm necīnīsies.
– Tā es tiešām teicu? Domāju, ka vairumam mūziķu varētu teikt kaut ko vai neteikt, tāpat viņi darīja, ko gribēja.
Mēs ar Jāni satikāmies laikā, kad viņš jau varbūt juta, ka viņam drīz jāaiziet. Toreiz Jānis sacīja, ka beidzot vēlas normālu dzīvi, attiecības. Viņš jau bija daudz ko pārvērtējis. Savai mammai viņš bija atzinis, ka vēlētos būt kopā ar sievieti apmēram viņa vecumā.
Kad satikāmies, Jānis teica: esmu laimīgs, ka Dievs man atsūtīja tevi, bet nesaprotu, kāpēc es tev tiku atsūtīts? Bet man Jānis bija īsts vīrietis. Pa dienu tu dzīvo vienu dzīvi, bet pa nakti esi ar savu cilvēku – tā ir vēl viena cita dzīve, kas tev tiek uzdāvināta. Tas bija skaisti. Tagad dzīvoju, bet vakaros man nav blakus otra cilvēka, un tā pietrūkst.
Dažkārt domāju, cik interesanti tai dzīvē notiek – tu gadiem mīli «Līvus», klausies «Līvu» dziesmas, ej uz viņu koncertiem, visus mūziķus zini, bet pēkšņi vienā dienā uz zināmu cilvēku paskaties kaut kā citādi, un notiek brīnums. Mīlestība – tas tiešām ir brīnums. Manuprāt, to nevar meklēt internetā iepazīšanos portālos. Mani dažkārt vīrieši mēdz uzrunāt sociālajos tīklos, bet es uz šīm vēstulēm pat neatbildu.
Jānis bija stabils, viņā mita spēcīgs gars. Viņš bija godīgs cilvēks. Nu, varbūt ne pret sievietēm (smejas). Viņš runāja par velnu un Dievu, kas viņā cīnās, bet es teicu: kāds tu velns, tu esi īsts Dieva dēls.
– Un tomēr Jānis dzēra. Nav viegli būt blakus cilvēkam ar atkarībām.
– Jā, es neko tādu dzīvē nebiju pieredzējusi.
Mūziķi, kas tik daudz no sevis atdod citiem, radot mūziku, nevar dzīvot mierīgu, mērenu dzīvi. Tā tas ir. Ja kāds ir mērens savā dzīvē, visbiežāk viņš tāds ir arī mākslā. «Līvos» visi bija patiesi, traki, atklāti, kas pa dzīvi gāja ar tīru sirdi. Un tas viņu dziesmās cilvēkus aizrāva. Bet vienlaikus viņi nevarēja būt ne piesienami, ne kādos rāmjos ieliekami. Nekādā veidā viņi sevi nesaudzēja, sanāk, ka gandrīz visi «līvi» sevi ir sadedzinājuši.
Mūziķos savienojas viņu trauslā dvēsele un vienlaikus pašiznīcinās. Man jau šķiet, ka to veicināja arī laiks, kurā augām. 80. gadi bija tāds traks laiks, kad jaunieši daudz lietoja alkoholu, priecājās un trakoja. Tagad ir cita paaudze un arī mūzikā ir citāda.
Par spīti visam, «Līvi» daudz devuši savai tautai. Diemžēl viņi paši par to daudz maksāja.
– Tomēr daudzas sievietes nespēja būt ilgstoši kopā ar mūziķiem, kas nav nekādos rāmjos ieliekami.
– Bet viņi jau paši sievietes pameta. Viņi paši aiziet. Izdzīvo mīlestību un, kad rodas nākamā, viņi ir prom.
Jā, daudzas sievietes, kas bijušas ar «līviem» kopā, arī ir sadegušas.
Tā nav viegla dzīve būt muzikanta sievai. Daudzas sievietes ir sabrukušas, Jānim sieva arī mirusi.
Ja sieviete nav spēcīga un koncentrējas tikai uz vīrieti, ar laiku viņa šādu dzīvi vairs nevar paciest. Jo vīrietim, kur vien viņš parādās, citas sievietes ir apkārt.
Jānis kādreiz teica: nu kāpēc mēs nesatikāmies agrāk, pirms divdesmit gadiem? Es toreiz atbildēju, ka tad viss būtu bijis citādi. Mēs satikāmies īstajā laikā. Bet nebija jau vienmēr viegli. Jānim bija cietusi veselība. Kad kritiskie periodi tika pārdzīvoti, bijām laimīgi, bet vienmēr pienāk pēdējā robeža, kad kalns ir pārāk augsts, lai to pārkāptu. Beigās Jāņa organisma rezerves bija izsmeltas.
– Tu biji tā, kas Jāni pēc diviem kopdzīves gadiem izvadīja…
– 10. jūnijā mēs nosvinējām Jāņa dzimšanas dienu, un 15. jūnijā viņš nomira. Daktere brīdināja, ka Jānim vairs nav atlicis daudz laika. Uz slimnīcu pasaucu mācītāju, lai Jāni nokristītu.
Vērmaņdārzā bija paredzēts ziedojumu vākšanas koncerts, bet sanāca atvadu koncerts… Tik daudz cilvēku plūda uz Vērmaņdārzu, tas bija skaisti.
Jānis negribēja tikt apbedīts, viņš vēlējās, lai pēc nāves viņu sadedzina un pelnus izkaisa Liepājā, Rožu laukumā. Tagad it kā žēl, ka nav Jāņa kapa vietas, toties ir Spoku koks Liepājā, Rožu laukums. Un arī «Līvu» dziesmas ir tas īstākais piemineklis viņa piemiņai.
– Tu biji kopā ar Jāni, kurš sevi nekad netika saudzējis. Tu vispār varētu būt kopā ar mierīgu, nosvērtu cilvēku?
– Jānis patiesībā bija ļoti mierīgs, nosvērts cilvēks! Bet galvenais, ka viņš bija Jānis Grodums no «Līviem», kas reiz dziedāja «Dzimto valodu».
Visas sievietes vēlas blakus vīrieti, un man arī pašlaik dažkārt iesaka: izdomā un uzzīmē, kādu tu gribētu savu vīrieti. Bet es to nevaru izdarīt. Man vispār šķiet, kad īstie cilvēki satiekas, viss ir skaidrs. Jānim patika, ka ar mani bija interesanti, vienmēr bija, par ko runāt un ko kopā darīt. Jānis teica, ka mums neviena diena nebija vienāda.
Kādreiz Jānis sacīja, ja nebūtu es, viņš būtu nomiris zem kāda tilta.
Bet mums kopā bija labi. Jānis teica, ka beidzot esot laimīgs, ka viņš ir kopā ne tikai ar mīļu sievieti, bet arī mākslinieci, tātad slavenu sievieti (smejas).
– Tev ir atbilde, kāpēc pirms Jāņa tev nebija ģimenes un nav bērnu?
– Man bija skaista pirmā mīlestība skolas laikā, ko izdzīvoju visā krāšņumā. Viņš bija foršs, smukākais zēns klasē, es pat toreiz domāju – kā tas iespējams, ka viņš mani izvēlējās?! Ļoti gudrs. Staigājām rociņās sadevušies, bučojāmies lietū. Viss bija. Es varēju apprecēties, palikt dzīvot Ogrē, un mana dzīve noteikti būtu pilnīgi citāda, nekā ir pašlaik.
Bet dažkārt dzīve piespēlē noteiktas situācijas, un tu aizej pa citu ceļu. Es tolaik strādāju «Rīgas modēs», šuvu tērpus, bieži atrados mūziķu vidē. Kādreiz domāju, ka par savu vētraino jaunību varbūt maksāju ar to, ka man nav ģimenes. Bet tie bija trakie 80. gadi.
Būtu man ģimene, būtu es varbūt palikusi dzīvot Ogrē, bet tad es nebūtu tā, kas esmu tagad. Citi saka, cik man interesanta dzīve. Tā jau arī ir.
– Bet to, ka tev nav bērnu, esi nožēlojusi?
– Es uzskatu, lai radītu bērnu, vajag ģimeni. Bērni jārada precētiem pāriem. Tā kā man ģimeni izveidot nesanāca, man nav arī bērnu.
Toties manai māsai ir bērni – meitas Betiņa un Alisīte. Nu jau es jūtos gandrīz kā vecmāmiņa, jo Betiņai jau ir savi bērni – Benjamiņš un meitiņa Klaudija. Tagad Betiņa dzīvo Vācijā, man viņas tā pietrūkst! Arī otrai māsas meitiņai ir bērniņš. Manām draudzenēm ir meitas, un viņām jau savi bērni, man ir vairāki krustbērni, tā ka bērnu apkārt man netrūkst.
Manos rados ir viena līnija ar cilvēkiem, kuriem nav savu bērnu vai kuri vispār ir vientuļnieki. Varbūt arī man tas jau no dzimtas ir nolikts. Toties man ir daudz kā cita. Kad bija Jānis, es redzēju, kā viss mainījās tajos pāris gados: es sevi veltīju viņam, laika strādāšanai atlika daudz mazāk.
– Un tomēr darbs nav visa dzīve. Tu kādreiz Dievam lūdzi, lai atsūta tev vīrieti.
– Jā, un es vienreiz pat pie zīlnieces biju aizgājusi un prasīju viņai: vai man būs vīrietis? Viņa tik noteica: būs, būs, savu vientulības kausu tu jau esi izdzērusi.
– Esi gatava, lai tagad tavā dzīvē kāds ienāktu?
– Es tiešām nezinu. Reiz atnāca pie manis Olga (dziedātāja Olga Rajecka – red.) un novāca visas Jāņa fotogrāfijas, jo mirušo bildes nevajagot turēt. Bet, kā viņa aizgāja, visu noliku atpakaļ. Šis laiks ir jāizdzīvo.
No Jāņa vēl nevaru atvadīties, un to arī nevajag.
Man šķiet, ka Jānis vienmēr būs man blakus. Arī tad, kad man vajag spēku, es klausos «Līvu» dziesmas.
– Tu satiecies arī ar Jāņa radiem?
– Es sazinos ar Jāņa mammu, izrunājam visus jaunumus, pārrunājam, kas bijis, par Jāni, viņa bērniem. Visu. Jāņa mamma ir gudra un stipra sieviete, ne velti viņa ir Jāņa mamma, savulaik vadījusi Metalurgu pilī kultūras dzīvi un dzīvojusi līdzi arī «Līviem».
– Tu ar tuvāko nāvi sastapies jau ļoti agrā vecumā, tev bija tikai desmit gadu, kad nomira mamma.
– Kad mamma bija slima, tas bija grūti. Bet man šķiet, ka mana māsa, kas bija piecus gadus jaunāka, to pārdzīvoja vēl vairāk. Māsa arī vēlākos gados atzina, ka viņai ļoti trūcis mammas padoma.
Es to izjutu citādi, jo biju vecākā, un pēc mammas nāves ļoti pieaugu. Tētis bija ātrās palīdzības feldšeris un pa telefonu man stāstīja, kā zupu vārīt, kā gurķus skābēt. Es visu darīju. Tagad skatos uz bērniem, kuriem desmit gadi, un domāju – bet tas taču vēl pavisam mazs bērns! Es šai vecumā ļoti pieaugu. Arī darbi man padevās. Pa vasarām dzīvoju laukos un arī tur strādāju visus lauku darbus.
– Vai tai laikā savā ziņā nekļuvi par mammu savai māsiņai?
– Māsa ir teikusi, ka es viņai biju kā mamma, jo es visu darīju, pat māsai skolas formu uzšuvu. Arī griezu viņai matus. Reiz sanāca pārāk īsi, un tad gan laidos lapās (smejas).
– Tētis pēc laika apprecējās otrreiz. Kādas jums veidojās attiecības ar viņa jauno sievu?
– Gāja visādi. Tagad domāju – ja man būtu jāpieņem sveši bērni, droši vien viegli tas nebūtu. Viņiem savu bērnu nebija.
Tētis bija ļoti labs, arī saimniecisks, pats prata gatavot ēst, bet viņam vajadzēja sievietes tuvumu. Vīriešiem tā ir: ja sieva nomirst, viņiem vajag blakus kādu sievieti. Sievietes var dzīvot vienas, bet vīrieši visbiežāk to nespēj.
Tētis tagad miris, viņa sievai ļoti švaka veselība. Lai kā ir bijis, aizbraucu ciemos, žēl man viņas.
– Kas tevī ir no tēva, kas no mātes?
– No mammas man ir talants uz rokdarbiem, šūšanu. No viņas puses vectēvs bija kalējs, mamma pati bija šuvēja modelētāja, viņai bija zelta rokas, bija ļoti radoša. Kad mamma aizbrauca uz laukiem pie māsām, visām tika sašūtas jaunas kleitas. Man arī patīk visu ko izdomāt un uztaisīt. Savukārt tētis bija tāds, kam patika viss skaistais, mūzika, daba. Pret visiem bija labs, izpalīdzīgs un sirsnīgs. Vecmamma arī bija ļoti mīļa, iemācīja man pātarus skaitīt. Viņa tamborēja skaistas špices un adīja cimdus. Gājām uz baznīcu, viņa mani ļoti mīlēja, un es viņu arī. No tēta radiem manī ir patika uz dziedāšanu un muzicēšanu, arī darba tikums un kārtības mīlestība. Forši, ka atceros tās vasaras, ko Latgalē pavadījām. Tur visi strādāja, bet pēc tam no sirds svētkus svinēja. Latgalē tik sirsnīgas vienmēr bija balles! Bagātīgi tika klāti galdi, un visi dziedāja. Kas var būt vēl foršāk?
– Vecmāmiņa tev kompensēja mammas trūkumu?
– Nē, drīzāk tētis man bija arī mammas vietā, ar viņu viss tika pārrunāts. Bet man apkārt bija daudz labu cilvēku. Mana krustmāte – mammas māsa, mammas draudzenes. Arī manu draudzeņu mammas bija ļoti sirsnīgas. Man patika gan ēst gatavot, gan šūt, gan visu ko izdomāt, ar vārdu sakot, biju radoša. Un to cilvēki pamanīja un novērtēja. Man netrūka labu cilvēku apkārt.
Laikam jau tā ir: ja blakus ir kāds bārenītis, tad apkārtējie grib viņu pažēlot.
– Tava pašas pieredze motivē arī tevi iesaistīties labdarības projektos? Esi iesaistījusies vienā, kas vāc līdzekļus aktieriem, kas jau devušies pensijā.
– Es patiešām gribu palīdzēt, mēs taču ar šiem aktieriem esam kopā uzauguši. Agrāk vecus cilvēkus vairāk godāja. Pašlaik tik daudzi jūtas vientuļi, gribas viņus kaut kā iepriecināt.
Jaunie sapriecājušies par mūžīgo jaunību, taču vecums pienāks visiem.
– Tevi vecums biedē?
– Jā, bet ko lai dara? Svarīgākais jau ir tas, kā tu pati savos gados jūties.
Es visu laiku kaut ko daru, skrienu, pati sev esmu gan kungs, gan kalps. Bet, protams, ar gadiem dzīves izjūta mainās. Ilgi var dzīvot ar izjūtu, ka viss vēl priekšā. Piecdesmit gados notiek lūzums, kad saproti, ka dzīve iet uz otru pusi, jūti, ka vairs nav tik daudz spēka kā agrāk. Nav jau tik traki, tikai dažkārt nomāc tā sajūta, ka daudz ņemies ap dienišķās iztikas nodrošināšanu. Agrāk daudz nervozēju, kā samaksāšu īri. Tagad vairs tik daudz nestresoju, jo parasti jau viss atrisinās. Sevi mierinu arī ar domu – ja nevarēšu samaksāt, iešu prom un meklēšu ko citu. Nekur taču neesmu piesieta.
– Par tevi radies priekšstats, ka tu ikdienu spēj pārvērst svētkos.
– Man ir teikts, kad kaut kur atnāku, visi paliek priecīgāki, tādi kā uzlādēti. Tas manī ielikts no dabas. Lai gan, no otras puses, bērnības fotogrāfijās redzu arī sevi ar skumju skatienu.
– Man šķiet, ka tevī arī savienojas gan dzīvesprieks, kas izpaužas tavos darbos krāsu spilgtumā, gan skumjas. Par sevi runājot, esi teikusi, ka nezini, ko nozīmē sievietes pašapziņa, taču zini, ko nozīmē kompleksi…
– Esmu ļoti kompleksojusi par savu izskatu, bet, kad satiec savu cilvēku, tad tam vairs nav nozīmes. Jānis kādreiz brīnījās: «Elita, kā tas iespējams, ka tev nebija vīrietis blakus? Tu taču esi ideāla sieviete!» Lai gan tā taču ir daudzām sievietēm, kuras ir vienas, jo nav satikušas īsto.
Ar gadiem tu arī iemācies sevi pieņemt, dzīvot no sirds, nevis censties atbilst kādam standartam. Galvenais būt pašai un patiesai, un saprast, ka otra tāda kā tu šai pasaulē nav. Tā jau ir tā īstā dzīves gudrība, ka pati kļūsti pašpietiekama un saproti, ka svarīgākais, ko vari cilvēkiem dot, ir patiesas emocijas, prieks. Ja kaut ko dari, tad dari to no sirds. Man tas rada milzu gandarījumu, ka uzšuju sievietei kleitu, viņa to uzvelk un kļūst priecīga. Man kaut kā sanāk iepriecināt cilvēkus. Varbūt kādam šķiet, ka savu dzīvi esmu sadalījusi sīkumos, bet man ir gandarījums par to, ko daru.
Nezinu, vai vispār var būt kāda vēl lielāka laime par to, ka vari otram kaut ko dot.
Ja otram ir labi, arī tu pati kļūsti laimīgāka.
Dažkārt ne no šā, ne tā jūtos laimīga – vienkārši no tā, ka esmu mājās, staigāju pa Rīgu. Vienmēr esmu laimīga, kad dzirdu Jāņa balsi pa radio, kas parasti atskan kādā īpašā brīdī.
– Kas tev ikdienā palīdz justies labi?
– Man šķiet, ka cilvēkam ir jāiet laikam līdzi, jāmainās, lai neiesīkstētu. Es šad tad pārkārtoju dzīvokļa iekārtojumu. Man šķiet, ka to nevajag tā pamatīgi iekārtot – uz visiem laikiem. Dzīvoklim jābūt kā Rīgai, kas nekad nav gatava.
Es pastāvīgi ievēroju diētas. Arī tas palīdz restartēties un labi justies. Zinu, cik labi var justies, ja nav lieki kilogrami, tāpēc man atkal gribas labo sajūtu un es cenšos. Tāpat katram vajag kustības, tāpēc daudz staigāju, ikdienā braucu ar riteni. Katram jācenšas būt aktīvam, dzīvam. Man tādā ziņā paveicies, jo man visu laiku pa darbiem jāskrien, es visu laiku kaut ko daru. Un, ja esi formā, tu, neskatoties uz saviem gadiem, jūties jauns. Tiklīdz tu palaidies, iesūno un noveco.
Un vēl – es noteikti varu pateikties liktenim, ka esmu sastapusi dzīvē Jāni, darījusi viņu laimīgu un pati bijusi laimīga.
