Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Nu jau krietni daudz gadu pagājis kopš Jāņa aiziešanas.
– Jau divpadsmit. Es joprojām klausos Līvus, un ir prieks, ka Jāņa balsi gandrīz katru dienu var dzirdēt pa radio, un tad katru reizi ir tāds foršs pacēlums, saviļņojums. Kā atceros viņu, tā rodas spēks.
– Savulaik Olga Rajecka tavā dzīvoklī novāca visas Jāņa fotogrāfijas, lai tu varētu dzīvot tālāk. Un tu pēc tam esot salikusi visas bildes atpakaļ vietās. Kur tās ir tagad?
– Kaut kas bibliotēkā, kaut kas atvilktnēs.
Jāļauj cilvēkam aiziet, bet no savas atmiņas jau tāpat viņu nevar aizvākt.
Ai, viss ir normāli, jādzīvo uz priekšu… Jāni dažreiz redzu sapņos, bet ne bieži. Sapņos redzu arī citus savus tuvos – mammu, tēti, vecomāti, taču arī viņi sen nav bijuši. Savulaik Jānis teica, ka pēc savas aiziešanas viņš man došot zīmi no turienes, bet, redz, nav devis. Tomēr no turienes nevar sazināties. Tas ir tālu citā pasaulē. Kādreiz man jādomā – nomirušo taču ir tik daudz, tik daudz to dvēseļu, un visas tālu, tālu. Bet aizgājēji paliek un dzīvo mūsos. Katrs cilvēks, ko tu dzīvē sastopi, atstāj kaut kādu nospiedumu – ir enerģijas apmaiņa, vai ne?
– Kā tev iet ar jaunu attiecību veidošanu?
– Dzīve ir ritējusi savu gaitu, un atkal kaut kāds brīnums notiek. Katras jaunas attiecības ir kā brīnums.
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla IEVA jaunākajā numurā!
