Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
23
-
3
-
2
-
8
-
3
-
2
-
2
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2018. gada 49. numurā.
– Šī ir pirmā intervija kopš Valērija aiziešanas. Un patiesībā galvenais, ko man gribas zināt, – kā pārdzīvojāt brīdi, kas zināmā mērā sabrucināja jūsu dzīvi, un kā dzīvojat šobrīd.
– Brīdī, kad aizgāja Valērijs, sabruka mana ģimene. Ģimene, kas sastāvēja no trim cilvēkiem – manis, Valērija un manas meitas Hannas. Tāpat sabrukusi mūsu lielā ģimene, kas sastāvēja no divām lielākām ģimenēm – manas un Valērija.
Mēs esam palikuši katrs par sevi kā šķembās sasista krūze.
Citi lasa
Ģimene sabruka, saira. To var salīdzināt ar skudru pūzni, kuram iesper ar kāju… Tas ir nenormāli. Bet… kā notika, tā notika. Vienīgais, ko es varu darīt, – saglabāt mieru un lūgt par visiem Valērija bērniem un nu jau arī par viņa mūžībā aizgājušo māti. Viss, kas notika, ir skumji, traģiski, briesmīgi.
– Zinu, ka jūsu meitai Hannai un Valērijam bija ļoti labas attiecības. Kā viņa izjūt Valērija aiziešanu?
– Meitenei, manuprāt, ļoti svarīgi, lai ģimenē būtu vīrietis. Hannas dzīvē bija divi spēcīgi vīrieši – viņas tēvs un Valērijs. Tēvs, paldies, Dievam, joprojām ir, bet Valērija vairs nav… Viņi bija labākie draugi, starp viņiem valdīja ļoti labas, brīnišķīgas attiecības. Valērijs nebija viņas tēvs, taču mīļais Valērijs gan, un viņa aiziešanu ļoti izjuta arī mana meita.
– Kā tikt pāri brīdim, kad dzīve sabrūk?
– Bija ļoti daudz projektu, ko aizsāku dzīves posmā, kad biju kopā ar Valēriju. Tie bija jāpabeidz, lai tur vai kas. Čerez ņe mogu, bet darīju.
Diezgan daudz projektu uzsāku šobrīd, piemēram, darbošanos kinojomā. Nu jau vairākus mēnešus studēju režiju Maskavā vienā no prestižākajām kinoskolām. Lai tajā tiktu, bija jāiztur ļoti liels konkurss. Tādējādi turpinu, ko biju iesākusi, ko odobril Valērijs. Taču nedaru to viņa, bet sevis pašas dēļ. Zinu, ka, tur studējot, esmu savā vietā. Šobrīd intensīvi mācos, strādāju arī pie vairākiem mākslas projektiem.
Ja es neko nedarītu, tā būtu nodevība. Pret Valēriju, bet visvairāk pret sevi pašu.
Un vēl jau arī fakts – ja ir slikti, man noteikti jādarbojas, jāstrādā, nevaru iztikt bez darba. Ja neko nedarītu, es dzīvotu vienās panikas lēkmēs – tā izpaužas mana veģetatīvā distonija. Tad, ja strādāju, tā mani liek mierā.
– Prese rakstīja par jūsu finansiālo atkarību no Valērija. Mani interesē, kā izdzīvo sieviete, kura izlikta no mājām un atlaista no darba lielā uzņēmumā (dienu pēc Valērija nāves Elīnu atbrīvoja no amata uzņēmumā «Silvanols» – red.).
– Paliku bez naudas, bez apģērba, bez mājām. Bija jāstrādā par apkopēju.
– Un jūs tiešām arī strādājāt?!
– Bet kā jūs domājat – ko man bija darīt?! Man kāds naudu deva? Trīs gredzenus varēju pārdot? Man ir māte, meita, ģimene… Visiem kaut kur bija jādzīvo.
– Ar apkopējas algu diezin vai iespējams apmaksāt mājvietu, dzīvošanu…
– Nu labi, attiecībā uz apkopējas darbu runāju metaforās, taču tā gan ir taisnība, ka strādāju fizisku darbu. Nekas radošs tas nemaz nevarēja būt, man vienkārši vajadzēja kustēties. Un, starp citu, es to neuzskatu par pazemojumu.
Atkal nonācu punktā, kādā biju, mācoties desmitajā klasē. Bet es taču tomēr gadiem biju veidojusi savu karjeru teātrī, strādājusi Olainfarm koncernā, vadījusi uzņēmumu… Pēkšņi tev vienā dienā nekā vairs nav, nav arī ienākumu. Bet tu joprojām esi atbildīgs par tiem cilvēkiem, par kuriem reiz uzņēmies atbildību. Tad tu dari, ko vari, – krāso sienas, mazgā grīdas, restaurē ģipša figūras… Ir lietas, ko māku izdarīt praktiski, kur nevajag vārdu un uzvārdu. Un cilvēks ar rokām var daudz ko izdarīt. Glezno, pārdod gleznas. Lūdzu!
Vispār jau Valērijs bija mums visu nodrošinājis, bet ģimene ir ģimene… Viņa ģimene izlēma spert savus soļus. Pirms tam man bija viss, un pēkšņi man nebija nekā. Paliku ar to, kas mugurā.
Man viss bija jāsāk no nulles. Kā cilvēkam, kam nodegusi māja.
Un kam nav darba, pat tā, kas bijis. Nu un? Ar to dzīve sākas vai beidzas? Protams, ne. Kāds cits manā vietā noteikti būtu juridiski agresīvāks, bet es tik un tā cienu un mīlu Valērija ģimeni. Par ko man necienīt, nemīlēt? Tāda tā vienkārši ir.
– Tiešām visu šo laiku esat spējusi viņus mīlēt un cienīt?
– Tai brīdī nedomāju par citiem, tikai par meitu un sevi, tas bija galvenais uzdevums, ar ko man bija jātiek galā. Cilvēks aiziet, bet dzīve jau neapstājas.
Man šķita, ka man ir kādi desmit draugi, beigās izrādījās – divi vai trīs. Varu tos saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, kā izrādās… Draugi pazuda līdz ar lielo naudu. Viens, kad par šo tēmu lasi literatūru, skaties filmas. Pavisam kas cits, kad tas notiek ar tevi pašu. To pat nevar nosaukt par nodevību, tas ir kaut kas daudz dziļāks, jo saproti, kādā situācijā patiesībā atrodies.
– Pastāstiet par īstajiem draugiem. Kā var palīdzēt cilvēkam, kuram viss sabrucis?
– Pajautājot: «Kā tev klājas?» – nevis: «Vai tev ir nauda? Nevari man iedot piecus (desmit, piecpadsmit, divdesmit piecus) tūkstošus?» Tā vietā, lai pajautātu, vai man vajag palīdzēt, jo esmu vispār bez iztikas līdzekļiem un mājām… Ar šo saskāros mēnesi pēc Valērija nāves. Un to jautāja nevis svešinieki, bet mani draugi. Cilvēki, kurus līdz tam uzskatīju par saviem draugiem.
– Valērijs ir viens no retajiem cilvēkiem, par kuru labu runāja arī pirms viņa aiziešanas. Varat viņu raksturot?
– Visi labie vārdi, ko zinu, – tie ir par viņu. Tāds cilvēks, tāds džentlmenis kā viņš… Citu tādu nezinu. Viņš varēja pieiet klāt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no viņa statusa, ieņemamā amata. Bija ļoti atsaucīgs pret cilvēkiem, pret visiem cilvēkiem, kam vajadzīgas atbildes no dzīves. Un šobrīd es nerunāju par naudu, es runāju par dvēseles būtību. Tik atsaucīgu un gribošu iedziļināties citu dzīvē, tik gribošu palīdzēt gan morāli, gan finansiāli, – nevienu citu tādu cilvēku savā dzīvē neesmu satikusi.
Jā, mēs dzīvojām vētraini. Jā, mēs varējām saplēsties – nu un?
Žēl, ka tas izskanēja publiski, jo tā bija tikai un vienīgi mūsu darīšana. Jūs neesat mums sēdējuši klāt un nezināt, kāda bija mūsu dzīve. Tā bija dzīve, kas mums patika. Katram ir savi ideāli. Un tāda bija mūsu ideālā ģimene.
Vai mani kāds spieda būt kopā ar Valēriju? Nē, es esmu brīvais putns. Vai viņu kāds spieda būt kopā ar mani? Viņš vēl jo vairāk nekā es varēja izvēlēties, ko grib darīt. Un viņš izvēlējās būt kopā ar mani. Mūsu likteņi savienojās kopīgā ģimenē, un mēs bijām laimīgi. Man tas nebija aprēķins, viņam tāpat. Domāju, viņa vienīgā motivācija bija mīlestība. Vēl joprojām esmu par to pārliecināta, citādi mēs nevarētu ne sadzīvot, ne izdzīvot. Ja nebūtu mīlestības, nebūtu nekā.
Domāju, Valērijs gribētu, lai šodien to pasaku – lai kā mums gājis, visu turēja kopā, visu mūsu kopā būšanas laiku pastāvēja mīlestība. Viss pārējais ir pastarpināti.
– Vai pēc Valērija zaudēšanas vēl ticat mīlestībai? Tam, ka ar jums kas tāds varētu notikt vēlreiz?
– Šobrīd ne. Uzskatu, ka kopā ar Valēriju piedzīvoju absolūto mīlestību. Tādu mīlestību, par kādu reiz runāju diezgan skarbi un skeptiski. Protams, arī attiecībās ar manu pirmo vīru (režisors Dž. Dž. Džilindžers – red.) bija mīlestība. Taču cita mīlestības forma. Kopā ar Valēriju ieraudzīju to, ko iepriekš nebiju redzējusi, ko spēju tikai iztēloties. Viņš bija mans ideālais cilvēks, es viņu atradu. Tikai viņš no manas dzīves izdzisa tik ātri, ka…
– Kas mudina dzīvot tālāk?
– Mana meita. Par viņu ir jārūpējas, viņai ir jāmācās, ar viņu ir jānodarbojas. Viņai ir jāpeld, jādzied, jādejo. Arī man ir jāfilmē, jāmācās.
Man ir divi draugi, kas man palīdz morāli, fiziski, finansiāli. Mani atbalsta arī mamma, māsas, brāļi. Bet viņiem ir sava dzīve, viņi neko neatrisinās manā vietā, tas jādara pašai. Kā tai vardītei, kas kūlās pa krējumu, kamēr sakūla sviestu un tad izlēca no burkas. Tā es jūtos. Kā tā vardīte. Gan jau viņa spirinoties kaut ko uzkuls…
– Pirms mūsu tikšanās lasīju jūsu agrākās intervijas. Un sapratu, ka varbūt nevajadzēja. Vismaz pēdējās jūs bijāt dusmīga.
– Gribat atzīšanos? Dusmas, agresija ir mans aizsargslānis.
Es nenāku uz interviju dvēseliski plika, es nāku sagatavojusies, saģērbusies, ietinusies aizsargslānī.
Parasti nobruņojos kārtīgi – uzlieku brilles, ķiveri, tikai tad esmu gatava sarunai. Turklāt runāju visu, kas man nāk prātā, kas man šķiet stilīgi, lai uzturētu savu griezīgo pīāru. Tikai tie daži, kas prot lasīt manas intervijas, saredz, kas zem tām slēpjas. Ka patiesībā esmu mazs bērns, kas meklē mīlestību, vietu virs zemes.
Šodien, iespējams, esmu atnākusi viskailākā. Man ir apnicis slēpties, izlikties par to, kas neesmu. Man ir zināma pagātne, neseni sāpīgi pārdzīvojumi un priekšā vēl nezināma nākotne. Bet tieši šobrīd esmu mazs bērns, kas uz pasauli skatās ar jaunām acīm.
– Kāda ir tā Elīna, kuru redzēja, saskatīja Valērijs?
– Noteikti ne tā, kas saskatāma vienā no pēdējām dusmīgajām intervijām.
– Bet viņš noteikti jūs pazina arī tādu.
– Viņš mani pazina visos sešdesmit astoņos veidos, kāda es spēju būt. Tas arī viņu manī saistīja. Neviens nekad nezinās, kāda es biju mājās, bet viņš zināja. Viņš zināja visas sešdesmit astoņas, nē, ne būtības – man nav šizofrēnijas –, bet veidus, kā izpaužos. Viņš zināja mani pilnībā. Un viņš iemīlēja tieši to Elīnu, ko atrada sev tuvu esam. Tā visdrīzāk ir tā Elīna, kāda šodien sēžu jums pretī. Nevis tā dusmīgā.
Ziniet, labāk lai par mani saka: re, kur tā iedomīgā, pretīgā kuce, nekā glauda pa spalvai un saka, kāda es laba. Vai – vēl trakāk – žēlo. Es labāk pasargāju savu būtību aiz aizsargkārtas. Nu, un arī mani īsie mati kaut ko pasaka par mani. Skin head frizūru gan vairs netaisīšu. Kaut gan es taču tāda precējos – gandrīz bez matiem. Ar mašīniņu tos nodzinu.
– Tas bija protests? Vēlme kaut ko pierādīt, parādīt?
– Redziet, man joprojām pašai sev ir daudz jautājumu par savu seksualitāti, sievietes būtību. Diezgan lielu savu mūža daļu eju pret savu sievišķību, jo tas palīdz aizsargāties pret pasauli. Taču patiesībā – kāda starpība, cik tev īsi vai gari mati, cik sievišķīga vai nesievišķīga tu esi, sēžot, piemēram, šeit, cigāru klubā? Vai tad cilvēkam svarīgākais nav būt kopā ar ģimeni? Ja vēl ģimene ir spējīga pieņemt tavu publisko tēlu – brīnišķīgi! Un tie mati – tas nav tikai tāpēc, ka es tā gribu, tā ir arī daļa manas būtības. Arī tā asā Elīna ir mana būtība. Un tā ir mūžīga iekšējā cīņa.
– Teicāt – jums joprojām ir jautājumi par savu seksualitāti. Vai tas nozīmē, ka īsti neesat pārliecināta, kurš no dzimumiem jums šķiet pievilcīgāks?
– Pat ja es teiktu, ka esmu biseksuāla, tas nenozīmētu ne sievietes, ne vīriešus. Tas nozīmē tikai un vienīgi cilvēku tev blakus, tev pretī. Kāda ome teiktu – ak Dievs, ak Dievs, ko tu runā. Bet vārds biseksuāls nav nemaz tik briesmīgs. Jo cīņa ir tevī pašā.
Es, protams, esmu par tradicionālu ģimeni. Vienmēr esmu bijusi un būšu, vēl jo vairāk tagad. Bet… Lai rezumētu jautājumu par biseksualitāti, varu pateikt – es neskatos uz dzimumu, es skatos vienkārši uz cilvēku, ar kuru tiekos, runāju, kurā spēju iemīlēties. Šiem cilvēkiem nav dzimuma. Es neiemīlos krāniņā vai vagīniņā, pupos vai nepupos. Man tam nav nekādas nozīmes. To gan varu godīgi pateikt, ka neesmu lesbiete (smejas). Bet seksuālā orientācija… Mēs neesam kaut kā orientēti, patiesībā mums nav orientācijas, mēs vienkārši esam dzīvas būtnes, cilvēki. Viss atkarīgs tikai no tā, vai esam tendēti uz ģimenes veidošanu vai ne. Viss.
– Pieminējāt panikas lēkmes, no kurām pēc Valērija aiziešanas bēgāt strādājot. Kas savulaik palaida jūsu veģetatīvo distoniju?
– Pēcdzemdību depresija. Piedzemdēju meitu, un man pēc diviem mēnešiem sākās veģetatīvā distonija smagā formā. Es visa trīcēju, drebēju, man bija panikas lēkmes. Tik ļoti trīcēja rokas, ka nevarēju iedzert tēju, kafiju. Ejot uz darbu, pa ceļam trīs reizes kritu, jo pēkšņi vairs nejutu kājas. Tad es rāpoju, lai tikai nenokavētu mēģinājumu. Bet pēc brīža atkal varēju paiet, jo pēkšņi viss pārgāja. Bija pat reize, kad panikas lēkmē izrādes laikā noskrēju no skatuves. Ieva Segliņa, kas mani aizvietoja grūtniecības laikā, tobrīd jau bija devusies mājās. Viņa pusceļā griezās atpakaļ un otrajā cēlienā spēlēja manā vietā.
Tā ir drausmīga slimība. Es pa īstam miru.
Un tagad, pēc visiem šiem notikumiem, varu teikt – šī slimība ir kā māsa, kas tev sēž uz pleca un saka: «Aiziet, aiziet, paniko!» Tev atsakās kāja, tad roka, streiko vairogdziedzeris, vēl kaut kas… Es mocījos un vēl joprojām mokos ar šo slimību, un tur neko nevar darīt. Uz tabletēm gan negrasos sēdēt.
Turklāt šī slimība nekad neparādās stresa brīdī, tikai pēc tā. Piemēram, meita pārsita zodu. Tai brīdī ne ģību, ne panikoju. Aizvedu viņu uz slimnīcu, tur brūci apkopa, atbraucām mājās, un tikai tad sākās. Ja kāds jāglābj, nav nekādas distonijas, bet, tiklīdz stress beidzas, viss…
– Bija kāds brīdis, kad distonija bija likusi jūs mierā?
– Jā, kad saticīgi dzīvoju ģimenē. Man bija miers, brokastis, pusdienas, vakariņas, laba gaisotne mājās, un pa atvērto logu plūda jūras gaiss. Tad panikas lēkmēm nebija pat niecīgāko aizmetņu. Nedēļu pēc Valērija nāves tās sākās atkal. Tad, kad beidzot kaut cik aptvēru, kas noticis…
Kad saskaries ar nāvi, sāc domāt par to, kas šai dzīvē patiešām svarīgs. Kas paliek aiz mums, kad mūsu vairs nav. Atsevišķas lietas pēkšņi kļūst nesvarīgas. Cilvēki, kas nav bijuši svarīgi, tādi kļūst, un pretēji – tie, kas bijuši svarīgi, varbūt kļūst nesvarīgi. Skaties uz viņiem un domā – kas viņiem svarīgs? Un saproti – viņi šo ciklu vēl nav izgājuši. Jo izrādās, ka viņiem svarīgs kaut kas cits nekā tev. Kaut kas cits, nekā tu biji domājis. Un tad ir liela vilšanās.
Valērijs – viss, kas viņam bija svarīgs, bija ģimene. Tas, vai maječku nopirksi par pieciem eiro vai piecsimt… kāda starpība?! Jā, nauda dod zināmas privilēģijas. Bet ne jau tajā ir laime. Es to zinu, es par to varu galvot. Ne tur ir laime…
– Ko jūs esat sapratusi? Kas ir svarīgs?
– Ja laiks ir punkts un es šai punktā neatstāju kaut vai nelielu skrāpējumu, es pazūdu. Pazūdu bez pēdām. Tādējādi man ir ļoti svarīgi aiz sevis atstāt kaut vai švīku. Tāpēc jau es ņemos ar kino, tāpēc gleznoju – jo neredzu citu jēgu dzīvei. Jā, protams, redzu jēgu arī ģimenē – mīlu savu bērnu, gribu viņu izaudzināt, redzu jēgu rūpēs par tuviniekiem, bet aiz sevis jāatstāj kaut kas vēl. Tā švīka.
Visticamāk, tā manis atstātā švīka nevienam nav un nebūs vajadzīga, bet tā ir vajadzīga man. Svarīga šai brīdī, kad dzīvoju. Jo cilvēks aiziet, un aiz viņa nekas nepaliek. Tikai darbi. Aiz Valērija palicis tas labais, ko viņš darījis cilvēkiem. Negribu ieslīgt personālijās, bet Valērijs palīdzējis ļoti, ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem.
– Kuras ir jūsu švīkas?
– Ja mums būtu vairākas stundas brīva laika, es parādītu veselu klāstu ar videoperformancēm, īsfilmām un daudz ko citu, kas jau uz urrā aizgājis pasaulē. Tikai Latvijā es par to nerunāju.
Nekaunēšos no tā – es nejūtu nekādas patriotiskas jūtas pret Latviju. Es nepiederu šai valstij.
Šī ir vienkārši mana dzimšanas vieta, kas ierakstīta pasē. Taču pēc būtības es esmu pasaules pilsone.
– Jūsos ir aizvainojums pret Latviju vai vienkārši tāda dzīves uztvere?
– Man ir gan aizvainojums pret šo valsti, gan tāda dzīves uztvere. Manī nav nevienas patriotiskas jūtas, man tādu nav bijis kopš vecuma, kad mācījos pirmajā klasē un par šo valsti dzirdēju tikai sliktus vārdus.
Jā, es esmu latviete. Desmit gadu esmu nostrādājusi valsts teātrī. No rīta līdz vēlam vakaram. Bet manī nav nekādu jūtu pret šo valsti.
– Mani interesē, kāpēc. Jābūt ļoti dziļam aizvainojumam, lai teiktu kaut ko tādu.
– Piedzimu padomju laikā – astoņdesmit sestajā gadā –, un izjutu arī pēcpadomju laiku. Deviņdesmitajos gados apšāva mana tēva paziņas, visur apkārt skanēja vārdi zog, privatizējam, likuma nav. Ir tikai piecpadsmit ministrijas, kuras neko nedara. Un tas viss turpinās vēl šobaltdien. Labi, varbūt šodien vairs nešauj, bet pa trepēm jau tāpat cilvēki krīt, jo vienkārši paslīd… Man šķiet, ar šo pietiek, lai nokautu visu patriotismu, kas jebkad bijis.
– Jums nesāp, ka jūsu darbi nav novērtēti Latvijā?
– Nē, nesāp. Man Latvija nav vajadzīga. Mani darbi pietiekami ir novērtēti citur pasaulē. Šeit tikai maksāju nodokļus, pati nesaprotu, kāpēc. Ja nu vienīgi tāpēc, ka mammai šeit jādzīvo, jāārstējas. Nu lai jau būtu…
– Un kā jūs tikāt tai pasaulē? Lielākā daļa mūsu dziedātāju, mākslinieku saka – viņi tur, ārpusē, nevienam nav vajadzīgi.
– Es vienkārši spēru soli ārpusē, un izrādījās, ka esmu vajadzīga. Visu sasniedzu pati. Sāku ar Ukrainu. Sākumā, uzzinot, ka esmu no Pribaltikas, tika uzskatīts, ka mani darbi ir gavno. Tad viena izstāde, otra, trešā. Pēc tam jau vairs nebija svarīgi, no kurienes esmu, bija svarīgs mans vārds. Tagad man ir vairāk nekā trīsdesmit izstāžu dažādās pasaules vietās, vairāk nekā astoņdesmit kinofestivālu, kuros piedalos. Bet šeit jau tas nevienu neinteresē, te ir tikai Lielais Kristaps.
Šeit ir brīnišķīgi cilvēki, brīnišķīgi mākslinieki, ar kuriem es gribu un man patīk strādāt. Bet es nesaprotu, kāpēc viņi domā, ka aiz Latvijas robežām beidzas viņu dzīve. Šeit vienkārši nav, ko darīt. Naudu šeit nenopelnīsi, un slava…
Tevi apēdīs, sakošļās un izspļaus. Tas arī viss.
Beigās iedos tev Triju Zvaigžņu ordeni. Un? Kur tieši tu to liksi?
Un tas, ka Latvijā aizliegs mācīties krieviski… Speciāli savu meitu apmācu tikai krievu valodā. Viņa jau perfekti runā latviski, kam viņai to vēl mācīties? Kur tieši viņa ar to tiks? Jāzina krievu valoda, angļu, franču. Mans bērns šobrīd brīvi runā četrās valodās.
– Kas tad jūs īsti šobrīd esat? Māksliniece, aktrise…
– Esmu multimāksliniece – aktrise, režisore, fotogrāfe, gleznoju. Taču galvenokārt esmu tendēta uz kinorežiju. Skola man nodrošinās gan apmācību, gan vajadzīgos papīrus.
– Sarunā ik pa laikam lietojat krievu vārdus. Tas ir Valērija dēļ?
– Tāpēc, ka Krieviju mīlu vairāk nekā Latviju. Man labāk patīk krievu valoda – tajā ir daudz vairāk pieejamas literatūras, un es daudz lasu. Reizēm nevaru atrast vārdus, lai izteiktos, ar latviešu vārdiem nepietiek. Tad vieglāk to izdarīt krieviski. Krievu mentalitāti iemīlēju jau bērnībā. Mums bija ļoti inteliģenti ģimenes draugi krievi, un man likās – nu, kā var būt tik labi cilvēki! No viņiem man mīlestība uz krievu kultūru, inteliģenci.
– Reiz teicāt, ka vienīgais, kas maina dzīvi, ir bērns. Ko šodien par to domājat?
– Šobrīd domāju citādi. Bērna piedzimšana ir nopietns notikums, bet tā nemaina dzīvi.
Dzīvi maina katra sekunde, kurā tu dzīvo.
Tas, ka šobrīd ar jums te sēžu, arī maina dzīvi. Jā, kad reāli saskaries ar nāvi, saproti, ka dzīvi maina katra tās sekunde. Vai arī vairs nemaina…
– Veļasmašīnai ir tāda ātrā režīma poga, tāds pagaidu režīms, kurā tā veļu tikai pamuļļā. Vai arvien jūtaties tādā muļļāšanas periodā vai tomēr atļaujaties ieslēgt pilnu mazgāšanas ciklu?
– Nē, pagaidām nē. Es šobrīd dzīvoju atmiņās, nekāda pilnā režīma vēl nav. It kā mēģinu pārslēgt to kloķi uz normālo režīmu, tai pašā laikā negribu to darīt. Negribu un gribu. Ja gribētu, varbūt varētu pārslēgt. Gribu vēl padzīvot to dzīvi, ko dzīvoju savās atmiņās, domās. Tad jau redzēs, kā dzīve iegrozīsies. It kā dzīvoju tālāk – mācos, strādāju, rūpējos par bērnu –, bet neviens jauns cilvēks manā dzīvē neparādīsies. Tas mani noteikti neinteresē. Viss, kas man vajadzīgs, – jārada, jārada un jārada.
Man ir sajūta, ka Valērijs ir tepat blakus. Taču es nemeklēju no viņa zīmes, tās atnāk pie manis pašas. Un man ir svarīgi, lai šīs zīmes būtu, tās paildzina Valērija piemiņu. Es negribu viņu aizmirst…
