Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
169
-
2
-
1
-
30
-
1
-
9
-
1
-
VERONIKA: Apkārt ir tik daudz melnā, lai Dievs stāv klāt. Liela daļa cilvēku ir melni. Es jau vairs neskatos uz cilvēkiem, es negribu to visu redzēt… Jo es taču redzu cilvēka ķermenim cauri, – man tik vajag pacelt roku, un tas izgaismojas. Ļoti daudzi paši sevi tīšu prātu iznīcina – pīpē, dzer… Nu nevajag. Kad tas šausmonis, ko sauc par vēzi, kaut kur iesēžas, viņš taču ēd tevi kopā.
AIVA: Cilvēki šobrīd reāli vairāk arī slimo?
Es gribētu teikt – cilvēki kļuvuši garīgi slimāki. Fiziski daudzi ir slimi, jo veselības iestādes mūs marinē, nevis ārstē.
Man rokā iekoda zebiekste, – kaķis ar viņu plēsās, kā es to kaķi ņēmu, tā zebiekste iecirta man rokā. Zvanu vietējai dakterei – lūdzu uzrakstiet man nosūtījumu pie ķirurga, man sācies abscess. Jā, lūdzu – pēc divām nedēļām nāciet. Kā – pēc divām nedēļām? Tad jau es būšu kapsētā! Labi, ka manā paziņu vidū ir ārsti, kuriem varu piezvanīt. Tur uzreiz teica – brauc tūliņ pat šurpu! Viņi mani izglāba.
Kāpēc jūs vairs mājās nepieņemat cilvēkus?
Tāpēc, ka ar šausmīgi netīrām domām nāk.
Man ir baznīca, un es pati baznīcēniem, kas atnāk ciemos, taisu rasolu vai sacepu pīrādziņus – salieku galdā visu, kas man ir, vai aizbraucu uz kafejnīcu, nopērku. Bet apkārt dzirdu – viņai jau visu tāpat pienes! Neviens nepienes!
Kamēr būšu dzīva, manā baznīcā mises laikā neviens nestaigās ar ziedojumu trauku un ziedojumus neprasīs. Tas, kuram ir, tas iemet. Un tam, kuram nav, ceļam un maizei var paņemt. Un to, kas paliek, es atdodu priesterim par misi un samaksāju ērģelniekam vai vijolniecei. Man nepaliek neviens cents.
Es dzīvoju no savas pensijas un no tā, ko cilvēki ziedo vai samaksā par to, ko es daru, – par diagnozes noteikšanu un rozes ārstēšanu.
Runājot par rozi, – pat ārsti tādos gadījumos iesaka meklēt tantiņas…
Rozei vajag krītu. Kas ir krīts? Krīts ir dezinfekcija. Un vajag tumšu papīru, labāk – zilu. Tur, kur roze, uz ādas nedrīkst mainīties gaismas spektrs. Roze zied gaismā. Vienmēr nosmērēju kāju ar cūku taukiem un aplieku apkārt zilu papīru, uz kura ar krītu savelku rūtis. Un nedrīkst mazgāt, nedrīkst tikt klāt ūdens. Ārsti to visu zina, bet viņiem labāk patīk griezt. Kad rozi griež, viņa nedzīst un rodas trofiskā čūla.
Tā kā savās mājās vairs nepieņemu, braucu tur, kur cilvēkiem ērtāk piebraukt – uz Siguldu, Lielvārdi, Kandavu, Bausku, Liepāju un, kad mani izsauc, braucu uz Stradiņiem un Gaiļezeru.
Esmu diagnostiķis un nekas vairāk, un ne ar ko citu negribu nodarboties, kā cilvēkiem palīdzēt. Jūs prasījāt par slimībām… Tas, ko tagad redzu – daudziem ir krūts vēzis, dzemdes vēzis… Es izrunājos ar cilvēkiem un iesaku vērsties pie ārsta. Uzrakstu vēl zīmīti – dakterīt paskatieties, vai redzu pareizi. Un glābiet! Tie, kas paklausījuši, dzīvo. Jo – kur ir jāgriež, tur ir jāgriež, vēzi izārstēt tā nemaz nevar. Ja var, tas nav īsts vēzis.
Jums ir savs izskaidrojums, kāpēc tik daudzi slimo ar vēzi?
Bet ko mēs ēdam? It īpaši tagadējā paaudze? Tas ir tikai no pārtikas! Piemēram, es ēdu rupjmaizi, kas cepta tikai no miltiem, lai nekādi graudi nav iekšā. Ja man saka – jāēd ar graudiem, jo tad uzņemam šķiedrvielas, es prasu – bet jūs esat redzējuši, kā lietainajā vasarā tos graudus nogatavina? Ar Raundapu nolej un trešajā dienā pļauj. Tas grauds ir pilns ar to, sevišķi apvalciņš. Un tad, kad mēs tādu graudu lietojam, tad ir kuņģa, aizkuņģa, aknu vēzis. Tāpēc es tos mistrus, kas maizē iekšā, pat negribu aiztikt. Es ēdu visu to, kas ir dabīgs. Īsts. Es ēdu speķi, īstu melno šokolādi, daudz ēdu sausiņus. Dārzeņus arī ēdu tikai tos, kas izaug pašas dārzā – kāļus, kartupeļus, burkānus.
Ziniet, man neviena bite rudenī neatnāca – no trīsdesmit stropiem dzīvs palika tikai viens. Bitīte ieiet laukā, kas ir nomiglots ar pesticīdiem, un ceļu atpakaļ vairs neatrod. Bitīte mirst uz tā lauka. Tad, lūdzu, – ko mēs ēdam? Tad ir jāsāk domāt, ko bite ienes stropā…
Cilvēki neēd gaļu, bet gaļa ir jāēd, lai smadzenes darbotos. Tāpēc jau slimo ar veģetatīvo distoniju, ka kļūst par veģetāriešiem, vegāniem un svaigēdājiem. Es gaļu ēdu kapitāli. Un pie kafijas lieku cukuru. Tagad man ir Baltkrievijas cukurs, tas vismaz ir salds.
Kāds ir jūsu dienas režīms?
Ceļos sešos. Nē, es nevingroju – pa māju tāpat noskraidos. Manā vecumā – man ir 82 gadi – vairs nevar pavingrot. Es izeju dārzā, aizeju uz baznīcu palūgt Dieviņu, lai visiem cilvēkiem dod labu prātu, lai cilvēki savā starpā neēd viens otru. Tad, kad nenāk miegs un kaut kas sāp, šķīdinu eļļas krāsu ar terpentīnu un gleznoju. Nebija mums ziemas, apsēdos un to uzgleznoju. Un tūlīt bija klāt sniegs. Ja gribu sauli, uzgleznoju.
Es nekad neesmu zinājusi, kas ir depresija. Cilvēki saka – man ir garlaicīgi, bet man nav, es vienmēr atrodu, ko darīt. Man ļoti nepatīk šie pārprastie aicinājumi – domājiet par sevi, žēlojiet sevi.
Tie, kas tikai sevi mīl, tie arī iekrīt depresijā un jūk prātā. Es otru mīlu, mīlu tos, kuriem palīdzu.
Protams, ka tā palīdzēšana atņem spēku, – ne velti, kad mani ved, es ceļā vienmēr aizmiegu. Man vajag atpūsties. No cilvēkiem es neņemu enerģiju. Guļot saņemu visu, ko man vajag.
Jūs teicāt – palūdzu, lai cilvēki neēd viens otru…
Bieži redzu – cilvēki ir ļoti nenovīdīgi, skaudīgi, savā starpā karo. Māsas un brāļi nevar satikt. Kādēļ? Mantas dēļ? Bet kur tad liks? Vai tad kapsētā līdzi var paņemt? Tev vajag tik, cik vajag, nevis vairāk. Atnāk un sūdzas – mamma atstāja mums māju abām, tagad āboli no manas puses birst māsas pusē, viņa tos ābolu ņem. Bet saki, lūdzu, – vai tu iestādīji to ābeli? Mamma stādīja jums abām. Nepatīk, ka māsa ņem ābolus? Nu tad nozāģē to ābeli! Nebūs ne tev, ne viņai… Vai dalīties ar otru tiešām ir tik grūti?
Es vienmēr saku – tikai mēs paši varam sevi izglābt.
Jums ir no nāves bail?
Es zinu, ka nomiršu. Zvana man no TV Šopa – mums tagad par izdevīgu cenu ir tas un tas… Saku – meitiņ, piedāvā man zārku. Es labprāt aizbraukšu apskatīties un nopirkšu. Jo zārkā to visu, ko jūs man piedāvājat, es nevarēšu ielikt. Otrā galā nosviež klausuli. Kāpēc cilvēkus baida zārki? Dvēsele atdzimst. Mēs atdzimstam jaunā miesā. Es tam tiešām ticu – mēs dzīvojam tik, cik Dievs mūs atgriež atpakaļ uz Zemes. Un tad, kad dvēsele savu uzdevumu veikusi, mēs nonākam paradīze.
Es esmu bijusi nosperta ar pērkonu un nokļuvusi pēc tam tādā vietā, kuru alkstu vēl vienu reizi redzēt un vairs neatgriezties. Es nezinu, kur tas bija, bet es biju caur tuneli turp aizvesta…
Redziet – es staigāju ar lauztu kāju, man ģipsis nav vajadzīgs. Zinu, ka kāja būs ātri vien vesela, – palūdzu Dieviņu un staigāju uzmanīgi. Un es jums tūliņ pateikšu, kāpēc kāju salauzu. Par savu muti! Es dabūju tūliņ atpakaļ, otrā dienā. Kad esam ko ļaunu pateikuši vai izdarījuši, mēs saņemam par to pretim. Neviens sliktais darbs nepaliek neatmaksāts. Dievs jau nesamaksā, tu pati maksā par to, ko izdari. Bumerangs! Arī ielienot otra ģimenē, tu par to maksā. Ja vīrietis ir divreiz precējies, un tu būsi viņam trešā, – tu nebūsi viņam pēdējā. Par to vajag domāt! Meitenes šausmīgi grēko ar to, ka lien svešā ģimenē. Un tad brīnās, ka četrdesmit gados vēzis.
Pie manis atnāk sieviete – man vajag to vīrieti, izšķir viņus! Kāpēc man tas ir jādara?
Tāpat atnāk vīrietis – man tā pirmā sieva tik ļoti patika, es viņu tā mīlēju, pēc tam sākām strīdēties un man uzradās cita… Kas uzradās? Ceļa rādītājs? Aiziet no sievas, un tā otra ir tikai izmantošanai… Bet atpakaļceļa jau vairs nav.
Pirms gadiem četriem pie manis atbrauca meitene no Anglijas – es gribu palikt stāvoklī. Vīrs tev ir? Nē, man ir draugs, mēs jau sešus gadus dzīvojam kopā… Saku – man tas cilvēks ir jāredz! Kad prasu – kāpēc neprecaties, viņa atbild – mēs tik ilgi jau dzīvojam kopā, kāpēc mums jālaulājas? Bet kas ir laulība? Atbildība vienam pret otru, cieņa. Tagad jau neciena.
Pats svarīgākais ir nedarīt otram to, kas nepatiktu pašam.
Man bērnībā arī visādas šausmas notikušas. Es taču kara laikā dzīvoju. Un vai tādēļ, ka man tad bija slikti, man kādam sliktu jādara? Lai Dievs sargā no tā!
Kā mēs varam sevi pasargāt no ļauna?
Mīļā saulīt, – ej no rīta ar krustiņu ārā. Ej, Dieviņi, tu pa priekšu, es aiz tevis iešu… Un tad var uz tevi gan ar skaudīgu aci skatīties, gan apriet un lamāt, – nekas slikts ar tevi nenotiks.
Es vienmēr pie sevis domāju – šodien sievietes, kuras gaida bērniņu, demonstrē savu laimi visai pasaulei. Tai, kurai bērnu nevar būt, nemaz nevajag būt ļaunai, lai padomātu – viņai ir, bet man nav. Kāpēc viņai ir? Pietiek ar vienu šādu domu…
Viss ir ārstējams, ja mēs paļaujamies uz Dievu. Cilvēki saka – es ticu, bet vai tu paļaujies?
Un ar manu kāju tāpat – viss notiks tā, kā būs jānotiek.
Ja Dievs gribēs uz zemes mani veselu, es tāda būšu. Vai arī riktīgi samaksāšu par to, ko izdarīju.
Paļauties ir liela drosme. Bet cilvēki nav tik droši.
Vai paļauties nozīmē dzīvot bez plāna?
Man tiešām nav plānu – kas nāk priekšā, to daru. Jāstāda dārzā, stādu, ja ir jāravē, ravēju…
Jūs vienmēr esat tik smuki sapucējusies.
Es aizeju pie frizieres ieveidot matus, negribu cilvēkos iet ar nevīžīgu galvu. Sieviete nevienā vecumā nedrīkst pazaudēt sievišķību! Un, ja vīrs dara pāri, pucējies un ej! Tas, ka vīrietis dusmās pasaka – tu nevienam nebūsi vajadzīga? Atbildi – es desmitiem būšu vajadzīga, bet tu tikai tai vienai. Un pie tās saites, pie kuras tevi tagad sien, tu netiksi atraisīts vaļā… Tā ir atbilde!
Jo padomājiet – vai tad jums vajadzēs atpakaļ vīrieti, kas ar citu sievieti gulējis? Es nepieņēmu savu vīru tādu.
Neesat to nožēlojusi?
Nekad! Cita lieta, ka tas ir sāpējis. Bet sāp jau izniekotais laiks.
Esmu visu mūžu vesela bijusi – vīrieša dēļ neesmu ar seksuāli transmisīvajām slimībām slimojusi.
Vīrietis, kurš maina sievietes… Tā ir viņa impotences stadija. Tad sākas visas problēmas gan ar prostatu, gan domāšanu…
Manā jaunībā bija grēks darīt otram pāri, bet šodien vairs tā nav. Nav vairs līdzjūtības vienam pret otra. Ir tikai es. Es esmu galvenais. Jo kas ir mīlestība? Īsta mīlestība ir tad, kad es otram palīdzu, ziedoju sevi. Bet vai tas otrs to tā pieņem? Ja no otra nav tāda atdeve, tad tā vairs nav mīlestība. Tā ir apmātība ar otru cilvēku. Es vienmēr meitenēm prasu – cik dāvanas esi saņēmusi no sava vīrieša? Tie vīrieši, kas tiešām mīl savu sievieti, viņu turēs augstāk par sevi, nekad nepazemos. Ja sāk lamāt, pazemot, pacelt roku – tā nekad nebūs tava mīlestība…
Ja vīrietis pamet, ir grūti dzīvot tālāk. Nāk virsū domas – es vairs nebūšu nevienam vajadzīga, vairs nevienu nesatikšu… Bet jebkura sieviete var dabūt vīrieti!
Jūs taču nedabūjāt!
Esmu katoliete, un laulājoties devu zvērestu, ka neviena cita nekad man blakus nebūs. Un te jau ir tā nelaime… Piedzima meitiņa, un viņš sāka dauzīties apkārt. Lai viņam debesu valstība un mūžīgs miers. Viņš ir miris tagad. Viņam vēl bez mūsu meitas ir četri bērni, un neviens uz bērēm neatbrauca… Mēs ar meitu divatā paglabājām viņu Elejā.
Pēc tam es vairs nevienam vīrietim neticēju. Man bija gadījums, kad atbrauca viens ar koferi – nāks pie manis dzīvot. Atvaino, – vai tu man prasīji atļauju? Man pilna māja ar vecām grabažām, vēl vienu man nevajag! Viņš bija kuģa kapteinis, viņam katrā vietā, kur piestāja, priekšā bija pa gaidītājai…
Varbūt citi teiks – tās ir muļķības, bet neesmu ne reizi nožēlojusi, ka esmu viena. Neesmu neviena dzīvi izjaukusi, nevienam pāri nodarījusi. Tas varbūt ir mans egoisms. Esmu tikai savai meitai dzīvojusi.
Ziniet, man tā vīriešu liekulība riebjas. Tad, kad viņš tevi grib gultā dabūt, visas vietas tev nobučos.
Man ir grūti bijis satikt cilvēku, jo es redzu cauri. Es redzu, kas aiz viņa stāv, kāpēc esmu viņam vajadzīga… Kad atnāca draudzenes ar saviem vīriešiem, uzreiz jau neko neteicu. Bet pēc tam, kad satiku, vienmēr pabrīdināju – esi uzmanīga, jo es redzu, kas tas par tipu. Cik nav bijis tā, ka zvana, stāsta, ka darbā aizkavējies, bet es redzu – stāv svešā istabā un sieviete blakus…
Bet man jau šīs spējas nav iedzimtas, – tās atklājās pēc tam, kad piecu gadu vecumā mani saspēra pērkons. Tas mani izmainīja.
Un nevienam dzimtā tādas nav bijušas?
Tikai tagad esmu uzzinājusi, ka manam vectētiņam Latgalē no mammas puses bija tādas spējas, ka viņš tirgū pateicis, kurš sviests ir zagts… Varbūt tas ar zibens spērienu manī pamodināts…
