Valda Zatlera lauku idille ir septiņus hektārus plašā īpašumā mazā ciematā Kurzemes pusē, kur šajā pavasarī eksprezidentu apciemoja žurnāla Santa žurnāliste Ineta Meimane.
«Pirmais pavasaris manā mūžā, kad izbaudu laukus no rīta līdz vakaram, – jau no pusmarta te dzīvoju pastāvīgi. Pirmoreiz mūžā zāli nopļāvu jau 19. martā,» intervijā žurnāla Santa jūnija numurā pastāstīja bijušais Latvijas prezidents.
Viņa galvenais sabiedrotais nesteidzīgajās dienas gaitās ir bīgls Olivers.
Lai gan audzis un ilgus gadus pavadījis Rīgā, Zatlers allaž ilgojies pēc šādas dzīves – tuvāk dabai, prom no pilsētas burzmas. «Tas ir mans bērnības sapnis, vienmēr esmu gribējis savu pleķīti dabas. Kad strādāju par ķirurgu… Tas ir smags darbs, vajadzēja kaut ko likt pretī stresam, nelaimīgajiem cilvēkiem – kaut ko, kas atdotu atpakaļ enerģiju. Vislabākais – fizisks darbs dabā,» atzīst viņš.
Laukos Zatleri dzīvo nelielā, askētiskā namiņā ar terasi pret gravu. «Kad atnācām te dzīvot, šī māja jau bija. Domāju – būs pagaidu mītne, kamēr uzbūvēsim lielo māju. Un labākais lēmums, kādu esmu pieņēmis, – citu māju tomēr nebūvēt. Telpas te optimālas, sievai mazāk jākopj, ir vairāk saskaņas ar dabu,» stāsta eksprezidents.
Apkārtne viņa īpašumā ir ideālā kārtībā. «Latviešu zemnieka daba,» komentē Zatlers. «No tā nekautrējos. Te esmu gadus divdesmit. Piecus pavasarus vajadzēja talciniekus, lai savāktu kolhoza laiku drazu. Bet saku – vēl pasaule nav līdz galam iekopta. Tiklīdz kaut ko te padaru, tā daba man atbild, un man jāveic korekcijas – vai nu jāpiekāpjas, vai jākļūst ietiepīgam.
Mans mērķis ir pēc iespējas mazāk dabai traucēt – vispār netraucēt!
Tā sakot, arī viņai darīt prieku.»
Bijušais prezidents neslēpj – ne katrs fizisks darbs viņam tagad ir pa spēkam. «Es jau pēc slimības pats ar lāpstu neko nevaru izdarīt, puķudobi izrakt nevaru, varu augus tikai aprušināt… Tehnika izrok visu, kas ir vajadzīgs. Ja pirms desmit gadiem kāds man būtu teicis, ka te puķudobes raks ekskavators, atbildētu – tu galīgi traks, man taču ir divas rokas un lāpsta. Bet nu… Tāda diena katram var pienākt. Viss mainās,» teic viņš un atklāj – kādreiz bijis aktīvs slēpotājs, bet nu atradis alternatīvu, lai regulāri izkustētos – iemācījies nūjot.
«Katru dienu drusku patrenējos,» saka Zatlers. Kad kļūs siltāks, viņš atsāks peldēt piemājas dīķī. «Jābūt uzmanīgam ar ekstrēmu peldēšanu aukstā ūdenī. Jāsaprot, ka imunitāte strādā ilgtermiņā, kad dari to visu mūžu… Īstermiņā var būt arī pilnīgi pretējs efekts,» piesardzīgs ir eksprezidents.
Savā lauku īpašumā prezidentūras laikā Valdis Zatlers jutās pasargāts no liekas uzmanības, un tā ir arī tagad.
«Senie latvieši pilskalnus cēla vietās, kur būtu pēc iespējas mazāk svešas intereses. Šie principi jau nav zuduši. Te ir upes līkums, no divarpus pusēm mūs pasargā upe, pat sēņotāji nenāk. Šie dīķi ir manējie (rāda lejā). Tur tālāk – tie jau ir kaimiņa dīķi. Nāk tikai dzērves, stārķi, pīles, gulbji… Līdz lievenim – lapsas, stirnas, āpši un zaķi. Bīgls ļoti labi jūt teritorijas robežas – it kā būtu topogrāfisko karti redzējis, un dzīvniekus viņš dzen tieši līdz robežai, tālāk ne,» stāsta viņš.