Ekskluzīva intervija! Krievijas aktieris Smoļjaņinovs atklāti par dzīvi Latvijā

Rīga pamatīgi piesnigusi. Tev patīk ziema?

Man ļoti nepatīk pāreja no rudens uz ziemu, tas slapjdraņķis. Taču, kad ir uzsalis un sasnidzis, – tas ir kaifs.

Šī ir jau otrā ziema, kuru pavadi Latvijā. Pērn vēl tikai taustījies, meklēji dzīvesvietu, iespējas realizēties svešā valstī, taču nu esi kļuvis par rokgrupas cheLOVek līderi, kuras sastāvā ir latviešu mūziķi. Kā satikāties?

Citi lasa

Kristīne Sēnele

Māja

Kā pareizi kurināt krāsni? 4 lietas, kas jāzina

Katrīna Jaunslaviete-Ķipure

Māja

Vai drīkst vākt malku valsts mežā?

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Tas bija kaut kas līdzīgs sešu rokasspiedienu teorijai vai pasakai par rāceni. Bijušais laikraksta Komersant galvenais redaktors, žurnālists Andrejs Vasiļjevs, kurš Latvijā dzīvo, savulaik veidoja projektu Graždaņin poet. Viņš man piezvanīja un piedāvāja to atjaunot. Vasiļjevs mani iepazīstināja ar producenti un aktrisi Jekaterinu Lanskuju, kura arī jau vairākus gadus ar ģimeni dzīvo Latvijā. Katja mani iepazīstināja pianistam Andrejam Osokinam, kurš savukārt mani saveda kopā ar mūziķi Aināru Majoru, bet viņš – ar ģitāristu Jāni Ruņģi. Jānis mani iepazīstināja ar pārējiem mūziķiem. Man ļoti paveicies, jo esmu atradis cilvēkus, kas garā man ļoti tuvi.

Nevienu reizi vēl neesat sakāvušies?

Pagaidām ne. Nav arī bijuši nopietni konflikti. Ar gadiem esmu kļuvis daudz pacietīgāks, saprotu – ja kaut kas neizdodas, kā gribētos, visdrīzāk problēma ir manī, jāatrod vienkārši citi vārdi, kā paskaidrot.

Kāpēc jūsu grupā ir tikai vīrieši? Meitenēm tur nav vietas?

Mēs nevienu piemērotu vēl neesam atraduši. Starp citu, mūsu grupas pirmajam singlam Elsinore sieviešu partiju iedziedājusi dziedātāja Dināra Rudāne, turklāt stundas laikā – atbrauca, izdarīja, aizbrauca.

Ko tad viņu grupā neņemat?

Dināru tik viegli nepaņemsi.

Kā trenē balsi pirms uzstāšanās?

Es taču darbojos rokmūzikas žanrā, nevis strādāju Latvijas Nacionālajā operā. Man gan ļoti patīk daudzbalsība, ļoti mīlu kormūziku. Latvija ir muzikāla zeme. Šovasar izdevās pabūt Dziesmusvētku noslēguma koncertā Mežaparkā, biju mēms no redzētā un dzirdētā. Pirmkārt, tas ir vizuāli iespaidīgi. Otrkārt, tas skan satriecoši. Kad redzi, ka zem klajas debess stāv vairāki desmiti tūkstoši cilvēku un dzied, kopā ņemot vienu noti, tas ir unikāli. Nekad mūžā neko tādu nebiju redzējis, piedzīvoju katarsi.

Puiši korī vienmēr ir deficīts. Neesi domājis iestāties kādā kora kolektīvā, un pēc pieciem gadiem pats būsi to tūkstošu vidū, kas dzied Mežaparka estrādē.

Es labprāt, ja kāds ņemtu.

Latvijā tu ne tikai muzicē, bet arī filmējies pie režisora Dzintara Dreiberga filmā, kas vēsta par 20. gadsimta izcilāko sieviešu basketbola komandu TTT.

Es spēlēju galveno antogonistu – čekistu. Ko gan citu?

Man acīmredzot piemīt kāds ļaunuma valdzinājums. Mēs gan vienojāmies ar režisoru, ka mans varonis nebūs totāls ļaundaris un sadists, tam būs arī pozitīvas šķautnes.

Pats spēlē basketbolu?

Ar manu augumu? (Smejas.)

Maziņie ir labi saspēles vadītāji.

Arēnā Rīga mājas spēles aizvada ukraiņu basketbola klubs Prometey.  Draugi mani aicina uz viņu spēlēm. Šajā klubā pats mazākais spēlētājs Iļja Sidorovs ir par mani divas galvastiesas garāks.

Esi bijis Stūra mājā – ēkā, kur savulaik bija Latvijas PSR Valsts drošības komiteja?

Protams, mēs tur arī filmējam. Izstaigāju čekas pagrabus, kas uzdzen šermuļus. Runājot par pašu māju, biju sašutis, ka šī skaistā ēka grimst pamestībā un iet postā. Pirmie divi stāvi vēl strādā, bet tālāk ir briesmas. Jocīgi, ka tāds arhitektūras piemineklis ir šādā stāvoklī.

Kā Dreibergs tevi atrada?

Pirms diviem gadiem Latvijā piedalījos filmā Ebrejs, kura tā arī neiznāca uz ekrāniem un, visticamāk, tik drīz arī neiznāks. Daudz filmējām Cinevillā, kur iepazinos ar dažādiem cilvēkiem. Kad jau biju pārcēlies uz dzīvi Rīgā, uz ielas nejauši satiku aktieru atlases režisori Gunitu Grošu, kura teica, ka Dzintars meklē aktieri čekista lomai. Aizgāju uz provēm. Par pārsteigumu uzreiz tiku arī apstiprināts. Man dzīvē reti tā ir gadījies.

Filmējies kopā ar Latvijas kinozvaigznēm Artūru Skrastiņu, Agnesi Budovsku. Viegli bija atrast kontaktu?

Nekādu problēmu. Budovska ir brīnišķīga aktrise, kuru uz rokām jānēsā. Īsts briljants. Viņa ir talantīga, arī kā cilvēks ļoti laba. Mums visiem, kas dzīvo Latvijā, vajadzētu samesties un nosūtīt viņu mācīties uz Holivudu. Viņā ir milzīgs potenciāls.

Rīgā tevi uz ielas atpazīst?

Jā, ļoti bieži, pat tad, kad esmu ietinies šallē un milzu kapuci uz galvas. Ir bijis, ka sarunājos kafejnīcā ar kādu, un pēkšņi man pienāk klāt svešs cilvēks un saka: «Jūs esat Smoļjaņinovs? Es pēc balss pazinu.»

Tev patīk sava balss?

Esmu ar to kopā visu u dzīvi, man citas nav bijis, tāpēc grūti vērtēt. Jaunībā bija grūti savu balsi kino klausīties, bet ar laiku pieradu. Kad dzirdu sevi dziedam, ne viss patīk.

No cik gadiem spēlē ģitāru?

No sešiem. Pusaudžu gados meitenēm parasti patika puiši, kas spēlēja ģitāru. Vislabāk gāja Visocka dziesma Liriskā, meitenes to dievināja. Bet visbiežāk mani tomēr aicināja puiši uzdziedāt pagrabā, kur spēlēju krievu roku, Metallica repertuāru.

Kāpēc pārcēlies tieši uz Latviju?

Es te biju jau strādājis, filmējies, pazinu vairākus cilvēkus. Zināju, ka te ir liela krievvalodīgo kopiena un daudz talantīgu ļaužu. Turklāt man Rīga ļoti patīk, intuitīvi sapratu, ka tā man ir kā radīta. Un nekļūdījos. Kad Krievijā sākās mobilizācija, kļuva skaidrs, ka tik ātri karš nebeigsies, ilgi neprātojot, nopirku biļeti vienā virzienā uz Latviju.

Vai atceries dienu, kad ieradies Rīgā?

Tas bija pirms gada, 28. septembrī. Lidostā mani sagaidīja divas draudzenes žurnālistes no portāla Meduza.

Atlidoju ar vienu somu plecā. Neko daudz līdzi nepaņēmu – pāris apģērba gabalu, zeķes.

Es nepieķeros mantām. Neticēsi, bet bikses, kas man kājās, un jaku valkāju jau trešo gadu. Absolūti neesmu materiālists. Dzīvei man daudz nevajag. Esmu pamanījies līdz 40 gadu vecumam Krievijā neko neuzkrāt. Man nekas nepieder – ne dzīvoklis, ne automašīna. Kaut kā sanāca, ka brīdī, kad man parādījās liela nauda, es to vienmēr iztērēju ģimenei, kas man ir kupla, ceļojumiem vai mūzikai, kas ir dārgs prieks.

Kā Latvijā plānoji izdzīvot bez uzkrājumiem?

Aizņēmos naudu no drauga. Rāvos iespējami ātri to atdot, bet viņš teica, ka nav steidzami, varu atdot, kad būs iespēja. Es noteikti to izdarīšu.

Kā pagāja tavi pirmie mēneši Rīgā?

Pirmo laiku nodarbojos ar dokumentu kārtošanu. Kad cilvēki, kas mani te pazina, uzzināja, ka esmu atbraucis, sāka piedāvāt darbiņus. Pamazām iedzīvojos, iepazinos ar dažādiem cilvēkiem, ieguvu sakarus, sāku domāt pats savus projektus.

Kādā no Latvijas teātriem nemēģināji atrast darbu?

Apzināti to nedarīju. Negribēju un negribu strādāt teātrī. Visticamāk, šī lappuse manā dzīvē ir aizvērta.

Maskavā tev bija viss – sakārtota dzīve, darbs. Grūti bija izkāpt no komforta zonas?

Komforts man nekad nav bijis svarīgākais dzīvē. Esmu audzis nabadzībā, daudz pieredzējis, arī to, kā vienaudži mirst no narkotikām. Mani grūti ar kaut ko izsist no līdzsvara. Bija periods, kad mēs, sešu cilvēku ģimene, dzīvojām mazā vienistabas dzīvoklītī ar suni un kaķi, pārtikām tikai no griķiem. Taču tad man paveicās. Veiksmi nevar paredzēt, nopirkt vai aprēķināt.

Pirmā, kas atrisinājās nākamajā dienā pēc manas ielidošanas Rīgā, bija dzīvesvieta. Satikos ar aktrisi Čulpanu Hamatovu, pie kuras tieši tobrīd ciemojās draudzene, ar kuru viņa sen nebija tikusies. Runājāmies, un noskaidrojās, ka Čulpanas draudzene dodas pastrādāt uz Maskavu. Kad uzzināja, ka man nav, kur Rīgā dzīvot, piedāvāja apmesties viņas tukšajā dzīvoklī. Es savukārt viņai piedāvāju padzīvot manā īrētajā dzīvoklī Maskavā.

Ko redzi pa dzīvokļa logiem?

Pretējo māju. Vienā pusē ir degvielas uzpildes stacija, bet otrā –lielveikals. Nekas elpu aizraujošs. Dzīvoju otrajā stāvā, logi iziet uz Valdemāra ielu, visu laiku braukā ātrās medicīniskās palīdzības mašīnas ar ieslēgtām sirēnām. Bija grūti pierast.

Pats sev gatavo ēst?

Sev nav interesanti gatavot. Un arī slinkums. Vieglāk aiziet uz degvielas uzpildes staciju un notiesāt hotdogu. Latvijā ir daudz foršu vietu, kur paēst. Man ļoti patīk kafejnīca Osiriss, Jūrmalā ir brīnišķīgs restorāns Laivas. Tomēr visiecienītākais man ir bistro blakus mājai – Mr. Bobs. Tur ir tik brīnišķīgas un draudzīgas bufetnieces. Ir bijis, ka aizmirstu mājās naudu, viņas pabaro, bet naudu es pēc tam aiznesu.

Ir kāds latviešu tradicionālais ēdiens, kuru nevari ieēst?

Dievinu auksto zupu, pelēkos zirņus ar speķi, šprotes. Vienīgais – vēl maizes zupu neesmu mēģinājis. Esmu ziemeļu cilvēks. Ne velti Sanktpēterburgu mīlu vairāk nekā Maskavu. Man patīk ziemeļu debesis, laikapstākļi, vējš. Liepāja ir viena no manām iemīļotajām pilsētām.

Kuras latviešu tradīcijas tev ir sanācis iepazīt?

Ļoti gribēju Lāčplēša dienā aiziet pie Rīgas pils nolikt svecīti, bet aizņemtības dēļ nesanāca. Taču vasarā es Madonā pirmo reizi svinēju Līgo svētkus. Ar dejām, tautastērpiem, jāņuzālēm.

Cik litru alus izdzēri?

Alus man ne pārāk, cita lieta – latviešu sidri. Dievinu!

Esmu pamēģinājis visdažādākos – ābolu, cidoniju, rabarberu, plūmju, bumbieru. Bet Līgo svētkos es tikpat kā nedzēru un neēdu, gribēju izbaudīt atmosfēru. Lēcu pāri ugunskuram, spēlēju ar vietējiem muzikantiem, dziedāju, kopā ar visiem sagaidīju saullēktu.

Esi izteicies, ka, ierodoties Latvijā, tev ilgstoši bija depresija. Tā ir pārgājusi?

Vienā mirklī tas, protams, nenotiek, bet šobrīd jūtu iekšēju pacēlumu. Man apkārt ir līdzīgi domājoši cilvēki, grupa, Latvijā esmu atradis mīļoto sievieti. Pamazām dzīvē viss sāk nokārtoties.

Pirms mēneša tev bija 40. jubileja. Vai dzīve pēc 40 tik tiešām tikai sākas?

Manā gadījumā pilnīgi noteikti. Esmu atstājis visu savu iepriekšējo dzīvi Krievijā, sācis dzīvi no tukšas lappuses. Kāda tā mana jaunā dzīve būs, rādīs laiks.