Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Privātā Dzīve 2013. gada 47. numurā
– Jūsu radītā mūzika aktualitāti nav zaudējusi kopš 80. gadiem. Kas ir jūsu panākumu atslēga?
– Tas, ka šī ir viegli saprotama mūzika. Mūsdienās ir gana daudz sēnalu. Viens otrs tekstiņš ir piektās klases līmenī. Visi teksti, ko esmu radījis, saistīti ar notikumiem manā dzīvē. Arī mazi stāstiņi par to, kā varētu būt, reiz redzētas ainas. Daudzas dziesmas ir veltītas manai sievai. Vienu tādu – Paldies, ka tu man esi – uzrakstīju Viktora Lapčenoka repertuāram.
Citi lasa
Kad sieva šo dziesmu izdzirdēja, uzreiz pateica – tas taču par mums! Ir gan.
– Absolūts hits nu jau vairākus gadus ir dziesma Dzeltenie aizkari. Kad to radījāt, varējāt iedomāties, ka šodien vārdus zinās teju katrs latvietis?
– Īpatnēji, ka dziesma tik ļoti iemīļota tautā. Pirmo reizi klausoties, šķiet, ka tur ir diezgan liels bezsakars – par skudru, kas baļķi veļ! Tā ir viena no retajām dziesmām, kurai izmantoju cita autora tekstu – Skaidrītes Kaldupes dzejoli. To atradu uz ātru roku, pašķirstīju klubā dzejoļu grāmatiņu, un šis vienkārši derēja pie meldiņa.
– Neviena latviešu ballīte neiztiek bez dziesmas Kurtizāņu ugunskurs. Kur smēlāties iedvesmu tik neparastam tekstam?
– Godmanis reiz teica – cilvēkam jānodzīvo 50 gadu, lai uzrakstītu tādu dziesmu kā Kurtizāņu ugunskurs (smejas). Dziesma ir patiess novērojums – stāsts par pērkamu skuķi. To redzēju pirms pāris gadiem, kad vakarā ar vienu radinieku iegājām paēst vakariņas viesnīcas Latvija krogā. Pie bāra sēdēja jauna, smuka meitene. Viņai apkārt pinās veči – nu gluži kā es tagad – ar resniem vēderiem. Viens parāda naudu, otrs parāda. Meitene vienu izvēlējās, un abi aizgāja. Pēc laika meitene atgriezās, iedzēra šampīti, uzpīpēja un tirgojās tālāk. Tovakar mēs tur nosēdējām vairākas stundas un šī aina ik pēc laika atkārtojās. Spriedām – kas būs, kad viņai būs piecdesmit? Kam viņa būs vajadzīga? Nauda jau visu neaizstāj…
– Kā notiek radošais process – kur un kā rakstāt dziesmas?
– Gadās, uzrakstu vienu rindiņu un redzu – roka pati raksta turpinājumu. Hop, un četras rindiņas jau gatavas! Daudzas dziesmas atnākušas sapnī.
Labi rakstījās, kad strādāju par naktssargu autostāvvietā.
Tur mani neviens netraucēja, uz galda vienmēr bija diktofoniņš… Man vajag klusumu, mieru un savu devu vientulības. Ja es pie galda strādāju, bet sieva paspraucas garām, lai izkārtu veļu uz balkona, tas mani izsit no domas.
– Tagad kā mūziķis esat finansiāli apmierināts?
– Kurš tad šobrīd Latvijā ir pa īstam apmierināts? Parādiet! Taču stipri nesūdzos. Tiem, kas gaužas, saku – vajag rakstīt to, kas patīk publikai. Ja ne, labāk muzicē pagrabā ar draugiem. Iedzeriet kopā aliņu, un tur visi teiks, ka nekas labāks nemaz nevar būt. Ja gribi nopelnīt, ar publiku jārēķinās. Man paveicies, jo pagaidām publikas vēlmes sakrīt ar manām. Spēlējot redzu, ka cilvēki dziesmām zina vārdus, un tas, ņemot vērā latvieša kūtrumu, nav slikts rādītājs.
– Jūs balss ir spēcīgs instruments, grūti sajaukt ar kādu citu. Kā par to rūpējaties?
– Neko īpašu nedaru. Jaunībā palaimējās tikt pie laba vokālā pedagoga, kas iemācīja pareizi elpot, izdziedāt patskaņus un vārdu galotnes. Biju cītīgs skolnieks, darīju visu, ko man lika. Tāpēc arī tagad nekādu problēmu nav. Smejamies – mūsdienās daudzi jaunie, kam zobu pilna mute, šļupst un galotnes nevar izdziedāt. Kad dzied Zariņš, kam mutē divi zobi, katru vārdiņu un skaņu var saprast!
– Jūs nākat no muzikālas ģimenes?
– Mammu tikpat kā neatceros. Man bija trīs gadi, kad viņa izvēlējās aiziet no šīs dzīves. Acīmredzot bija kādas nepārvaramas problēmas. Tēvs nodibināja citu ģimeni, bet mani izaudzināja vecmāmiņa – tēta mamma. Tas ir neparasts stāsts, jo nemaz nebijām asinsradinieki. Vecmāmiņa manu tēti savulaik paņēma no bērnunama. Būtu ļoti interesanti atrast radiniekus pa tēva līniju, taču tagad nav ne laika, ne finanšu. Zinu, ka tēva īstā māte nāk no Liepājas. Visticamāk gan, ka viņas vairs nav starp dzīvajiem.
– Kā mūzika jūs atrada?
– Kāds bija pamanījis manas dotības un ieteica mani pa šo ceļu virzīt. Dziedāju korī, mūzikas skolā apguvu vijoļspēli. To darīju gariem zobiem, jo pašam labāk patika sports. Mūzika mani pa īstam uzrunāja tikai pusaudžu gados. Kaimiņu puika spēlēja ģitāru. Bija vasara, logs vaļā, un viņš tur trinkšķina. Mani tas baigi ieinteresēja. Prasīju, lai pamāca. Drīz vien nodibinājām skolā grupu. Uz mūsu skolu atnāca džeks, kas toreiz spēlēja Tramvaju un trolejbusu tresta kluba grupā Prauli. Paņēma mani pāris reižu līdzi, un tā lieta aizgāja. Grupai noalgoja vadītāju – Gunāru Freidenfeldu, un pie mums sāka dziedāt tolaik nevienam vēl nezināmā Mirdza Zīvere. 1972. gadā pirmo reizi pa īstam sapratu, ka esmu uz lielās skatuves. Piedalījāmies festivālā Liepājas dzintars. Dalījām trešo vietu ar grupu Menuets, bet Mirdza dabūja balvu kā jaunais talants.
Tā tas turpinājās, kamēr cits pēc cita aizgājām armijā.
– Jaunībā īpaša nozīme jums bija arī dziesminieka Kaspara Dimitera dzīvē…
– Pēc armijas atgriezos grupā Prauli, un Dimiters nāca uz klubu, kur mēģinājām. Tolaik viņš vēl neprata spēlēt ģitāru. Ieraudzījis manu elektrisko ģitāru, Dimiters palūdza, lai iedodu to uz mājām paspēlēt. Iedevu arī. Atceros, kā viņš to aiznesa – kā zelta gabalu! Pēcāk viņam ierādīju akordus, un drīz jau sākām spēlēt kopā. Manā karjerā, kā smejos, iestājās Godmaņa laiks. Man palaimējās tusēt kopā ar diviem lieliem valstsvīriem – Godmani un Zatleru. Vienam bija iesauka Peksis, otram – Zaķis. Ar Zatleru gan nebijām vienā grupā. Viņš bija Vara Vētras blicē, spēlēja bungas. Savukārt es muzicēju kopā ar Godmani un Dimiteru, kurš vēl bija pavisam jauns puika. Liels dullums viņā bija iekšā, gadījās arī iešņabot un citas muļķības sastrādāt. Atceros, ka viņa mamma Vija Artmane man piekodināja – tu Kasparu pieskati! Taču viņš pa īstam aizrāvās ar mūziku un ātri vien tika no visiem zaņķiem ārā.
– Pašu bohēma nekad nav skārusi?
– Kad biju brīvs cilvēks, vairāk iedzēru. Ar narkotikām gan nekad neesmu ņēmies, ja nu vienīgi zāli kādu reizi uzpīpējis. Tagad arī nekāds atturībnieks neesmu, bet sevi kontrolēt varu, uz skatuves iedzēruši nekāpjam. Esmu tam gājis cauri. Šķita, ka viss ir baigi labi, bet, kad gadījās sevi dzirdēt un redzēt no malas, sapratu – tā nevar! Godīgi sakot, man vairs nepatīk skaļas kompānijas. Vislabāk jūtos mājās. Ja gribas iedzert, nopērku kaut ko veikalā. Es gan nevaru aizrauties, jo sieva ne dzer, ne pīpē. Viņai vispār iedzērušie dikti nepatīk.
– Kas jums ir afterpārtiju vietā? Kā atpūšaties?
– Mana relaksācija ir televizora skatīšanās. Patīk mierīgi atlaisties dīvānā un skatīties visu pēc kārtas. Vislabāk raidījumus par laukiem, piemēram, Savai zemītei. Kad sieva aiziet gulēt, paskatos kādu krievu bojeviku.
– Kā kļuvāt par baušķenieku?
– Dienesta laikā iepazinos ar puisi no Bauskas. Kopā spēlējām oficieriem balles. Pēc armijas ievēroju, ka grupā Prauli pārējie zēni sākuši aizrauties ar bohēmu. Pasākums vēl nebija pusē, kad šie jau iesiluši.
Armijas laikā daudz paspēlēt nedabūju, man to ļoti gribējās.
Dienesta biedrs teica – nāc uz Bausku, mums ir aparatūra! Braukāju uz Bausku no Rīgas, taču tad paputēja mana pirmā laulība. Drīz vien Bauskā iepazinos ar savu tagadējo sievu, sāku strādāt turpat kolhozā un pārcēlos uz šo pilsētu pavisam. Nonācām līdz grupai Dālderi, kurai sāku rakstīt dziesmas. Labi startējām divos konkursos. 1982. gadā mūsu dziesma Dzeltenie aizkari skanēja Mikrofona aptaujā.
– Jūsu karjerā savulaik nozīmīga bija satikšanās ar Raimondu Paulu. Kā tas notika?
– 80. gados grupu Dālderi aicināja uz raidījumu Varavīksne. Televīzijā iepazināmies ar Paula meitu, kas tur strādāja. Kādu dienu viņa kopā ar Paulu atbrauca pie mums uz mēģinājumu. Paklausījās, un doma par to, ka Maestro mums varētu iedot pāris dziesmiņu, izauga par iestudējumu Nāc pie puikām. Viņš mums deva pilnīgu brīvību. Bija melodija, bija vārdi, bet mēs ar to visu drīkstējām rīkoties pēc saviem ieskatiem. Pauls mūs lielīja – lauku zēni tik īsā laikā tādu darbu padarījuši! Iestudējums sagādāja aizraujošu pieredzi un lielu popularitāti. Grupas pirmā turneja Bauskas kultūras namam ienesa lielu naudu. Vienas sezonas laikā nosedzām visus kultūras nama parādus. Mūs mudināja taisīt jaunu programmu. Taču tas tik viegli un ātri vairs nenāca…
– Bijāt izdeguši?
– Tā ražot nebija iespējams. Tāpēc paši par sevi uzrakstījām kļauzu un aizsūtījām to uz Melngaiļa Tautas namu. Sak’, kā var tik zaļu koncertu nospēlēt? Mums tūdaļ iedeva diskvalifikāciju uz diviem mēnešiem (smejas) un varējām mierīgi strādāt. Kā grupa vēl pāris gadu bijām, tad sākās pirmās rīvēšanās, un pašķīrāmies. Pēc vairākiem gadiem savācāmies atkal kopā. Lietuvā ierakstījām pirmo kaseti, sākām piedalīties Lietuvas festivālos un uzstāties klubos, kādi Latvijā nevienam vēl sapņos nerādījās. Spēlējām aktīvu, agresīvu mūziku angļu valodā, tāpēc mūs parasti programmā lika pēdējos. Tur mēs, kas dzimtenē bijām raduši spēlēt labi ja 300 cilvēku lielai auditorijai, pirmo reizi redzējām tik lielu publiku – tūkstošus. Uzstājāmies Šauļu lidlaukā kopā ar Boney M – tiem laikiem mums bija lieliska karjera un labs atalgojums. Taču sapratām, ka tā nebūs mūžīgi. Lietuvas periodā paralēli uztaisīju grupu Dakota. Ierakstījām pirmo albumu Klaidoņa pasakas, tūdaļ sekoja nākamais – Vakariņas piecatā, kas 2003. gadā dabūja Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu kā labākais kantri un šlāgermūzikas albums.
– Bausku sauc par latviešu kantri dzimteni. Šī pilsēta ietekmēja žanra izvēli?
– Nedomāju, ka esam izteikta kantri grupa. Kāda dziesma mums sanāk, tādu arī spēlējam. Lai kritiķi mūs pa žanriem sakārto. Taču kantri man patika jau sen, tikai trūka informācijas. Padomju laikā nevienā veikalā nebija nopērkami ārzemju diski. Pirmos pēc pasūtījuma sadabūju mūzikas veikalā Dzirnavu ielā. Pēcāk, muzicējot Lido, iepazinos ar Amerikas latvieti Aivaru Zandbergu. Pirms desmit gadiem viņš man uzdāvināja kovboju cepuri – smalku, ar čūskas galviņu rotātu. Lieliski nostrādāts indiāņu roku darbs, glabājas īpašā koferī. Man šī cepure ir ļoti dārga.
– Dakotā esat bijis?
– Nē, vispār Amerikā neesmu bijis, bet vajadzētu aizbraukt. Grupas nosaukumu es aizņēmos no veikala, kas ilgus gadus bija Tallinas ielā. Tā bija pirmā vieta, kur varēja dabūt dažādas ar kantri saistītas lietas.
– Kāda no jūsu atvasēm arī izvēlējusies mūzikas ceļu?
– Nekad neesmu gribējis, lai manas meitas ietu šo ceļu.
Pats tam zaņķim esmu cauri gājis – bohēma, iedzeršana, pīpēšana.
Mana jaunākā meita Linda labi dejo. Kad pirms trim gadiem uzstājāmies Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvā, viņa bija kopā ar mums uz skatuves. Meita arī lūdza, lai iemācu spēlēt ģitāru… Tā vietā viņu aizsūtīju uz tekvondo, lai labāk iemācās sevi aizstāvēt. Arī vecākā meita savulaik pabeidza mūzikas skolu, taču tālāk šo ceļu negāja. Zināmā mērā ar mākslu viņa tomēr ir saistīta – veido nagu dizainu. Patlaban kopā ar manu mazmeitu dzīvo Argentīnā.
– Viņas esat apciemojis?
– Man Argentīnu nemaz tik ļoti negribas redzēt. Neesmu liels ceļotājs. Reiz ar grupu uzstājāmies Īrijā. Kad radās iespēja aizbraukt vēlreiz, nerāvos. Teicu – ja kā uz darbu, tad braukšu, bet vēlreiz skatīties gan negribu. Tāpat bija ar Stokholmu. Uzstājāmies uz kuģa, izstaigāju pilsētu – pietika.
– Uz skatuves esat vairāk nekā pusi mūža. Varat sevi iedomāties darām arī kaut ko citu?
– Esmu laimīgs, ka mans darbs ir mans hobijs, mana sirdslieta. Taču arī bez mūzikas es bojā neaizietu, jo amatu man ir daudz. Smejos – nav kā Lapčenokam, kas savā mūžā bijis tikai basketbolists un dziedātājs. Paralēli mūzikai ilgus gadus strādāju par mēbeļu galdnieku, ar elektrību protu darboties. Manas pirmās sievas mamma strādāja Rīgas Modēs un iemācīja mani piegriezt.
– Esat bijis skroderis?
– Esmu pahalturējis. Sākumā šuvu savējiem. Sieva un meita izskatījās kā konfektes! Teicu – tikai draudzenēm neizpļāpājieties, kur jūs tās drēbes ņemat. Beidzamo reizi kaut ko pāršuvu pirms kādiem trim mēnešiem. Vecmāmiņa mantojumā atstāja labu šujmašīnu. Tagad tā glabājas pie jaunākās meitas, kurai arī esmu iemācījis šūt. Šujmašīnu vecmāmiņai kāzu dienā uzdāvināja viņas māte. Savukārt vecvecmāmiņa to dabūja kā dāvanu uz pilngadības svētkiem no savas mātes.
– Pastāstiet par savu sievu!
– Ja tic horoskopiem, mēs esam absolūti nesaderīgs pāris. Es Skorpions, Karmena – Auns. Taču mēs jau sen kā esam nosvinējuši sudrabkāzas.
Protams, gadās tā sastrīdēties, ka vilna iet pa gaisu. Taču beigās tāpat katrs paliek pie sava.
Ar laiku esmu iemācījies paklusēt. Arī Aunam ir laba īpašība – ātri eksplodē, bet tikpat ātri arī savācas un aizmirst notikušo. Beidzamie trīs gadi mums bijuši grūtāki, jo sieva iekļuva auto avārijā. Kopā ar draudzenēm brauca mājās no darba. Sēdēja aiz vadītāja, mašīnas saskrējās… Abas kājas bija lauztas. Septiņas operācijas bija jāpārcieš, un gandrīz divus gadus viņa pavadīja uz gultas. Tagad jau iet uz labo pusi – ar kruķiem varam arī iziet ārpus mājas. Lielu paldies jāsaka sievas ārstam Andrim Vikmanim, kas no Gaiļezera brauca pie mums uz mājām Bauskā un darīja visu, lai mana sieva pēc iespējas ātrāk tiktu uz kājām.
– Kādas Skorpiona īpašības jūsos perinās?
– Ilgi varu sevī krāt aizvainojumu, turklāt esmu ļoti atriebīgs. Pāridarījumu nekad neaizmirsīšu. Var paiet gadi, bet es izmantošu iespēju pāridarītājam iedot dunku sānā. Godīgi sakot, visbiežāk problēmas radušās ar sievietēm. Viņām gadās izrunāties ko tādu, kā nav. Jo tālāk šis stāsts aiziet, jo nepatiesāks un nepatīkamāks kļūst.
– Tāpēc sievietes grupā neņemat?
– Man ir bail. Godīgi sakot, es vairs nemaz negribētu ar skuķiem kāpt uz skatuves. Man arī ir augstas prasības. Viņai jābūt nevis ar klasisku standarta balsi, bet ar īpatnēju tembru. Arī izskatam uz skatuves jābūt perfektam, jāpiemīt harismai.
Jābūt interesantai – tādai kā Aijai Andrejevai. Viņā vēl ir tas velniņš, mazā atsperīte.
– Sakāt – sievietei uz skatuves jābūt perfektai. Bet kā tad ir ar vīriešiem? Kādreiz pasportojat arī?
– Kur tie gadi, kad nekas nav darīts. Jaunībā biju aizrāvies ar boksu, bet tas nepatika manai pirmajai sievai. Ja nebūtu pakļāvies spiedienam, iespējams, man nebūtu slikta karjera šajā jomā. Varēju kļūt par treneri, jo man kā sportistam jau 17 gadu vecumā bija labi panākumi. Tagad sportam vairs neatliek ne laika, ne gribēšanas. Labāk šiverējos pa virtuvi. Vecmāmiņa man visādas gudrības savulaik iemācīja. Lielākais skuķis piezvana un prasa – kāpēc tavas kotletes vēl nākamajā dienā ir pufīgas, bet manas ne? Saku – pirmkārt, masu vajag maisīt tikai ar rokām, otrkārt, pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Ar rauga pankūkām ir otrādi – jāmaisa pulksteņrādītāja virzienā, lai pēc tam nesaplaktu.
– Tad jau Karmena ir laimīga sieviete!
– Tas gan. Sievai nav obligāti jāsagaida mani ar siltām vakariņām. Zina, ka pats visu atradīšu, uztaisīšu. Traukus man arī patīk mazgāt, lai gan kopumā esmu diezgan slinks. To ar gadiem sevī pamanu arvien biežāk. Pirms pāris dienām sieva aizrādīja, ka aizkariem viens riņķītis no stangas nomucis – jāuzliek atpakaļ. Šorīt, uz autobusu steigdamies, atrāvu aizkarus vaļā un skatos – jā, riņķītis stāv, kur stāvējis… Vēl esmu diezgan spītīgs, lai gan ar vecumu nākusi arī gudrība, ka labāk to izpaust iekšēji, bet uz āru – ne. Tāpat kā ar to trako greizsirdību…
– Esat bijis traki greizsirdīgs?
– Protams! Jaunībā visādi pigori bija. Gadījies arī uzstāšanās vidū ģitāru pa gaisu aizsviest tikai tāpēc vien, ka zālē kāds dejo ar manu sievu, un man izskatās, ka rokas ne tā uzlicis.
– Publika zālē jūs mēdz nokaitināt?
– Vairs ne. Grūtāk ir spēlēt galdiņu vakaros. Esi norāvis četras stundas, bet visi tā iesiluši, ka viņiem vienalga, kas tur skan. Gadās – nospēlē savu noteikto laiku, bet ap pieciem rītā noteikti atradīsies kāds neapmierināts iereibušais, kurš sūdzēsies – kāpēc tik maz? Konfliktos es neiesaistos, saku – ejiet runāt ar vadību. Visgrūtāk kaut ko ieskaidrot ir iereibušam cilvēkam, jo tad viņš ir īpaši uzmācīgs.
– Kurš bijis jūsu radošās dzīves zelta mirklis?
– Ir bijis daudz laba, bet pats labākais noteikti vēl ir priekšā. Man ir tāda sajūta.
Esmu gandarīts par savu otro ģimeni – Dakotu.
Pateicoties Raitim, Kristapam, Ilvaram un Sašam, kas mani vēl pacieš, esmu patiešām laimīgs un vienmēr gatavs jaunām cīņām. Reiz ākstīdamies internetā aizpildīju horoskopa formu – ierakstīju savus dzimšanas datus, pulksteņa laiku. Atnāca astroloģiskā prognoze, kas piepildījās jau pēc pāris nedēļām. Bija rakstīts, ka būs liels, nozīmīgs pasākums manā profesionālajā darbībā. Patiešām – 2010. gadā dabūjām Latvijas Mūzikas ierakstu balvu par labāko kantri albumu – Viss vēl būs!. Tur vēl bija rakstīts, ka pēc ilgāka laika nāks arī finansiāli panākumi. Kas zina – varbūt tie jau tuvojas?
