Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas zināms vien Dievam…
Ar LPSR kultūras ministra Vladislava Kaupuža pavēli 1964. gada 8. jūlijā Eduards Smiļģis cietsirdīgi tika atstādināts no galvenā režisora pienākumiem. Aijai to smagi atcerēties. «Pēdējais posms tēva dzīvē bija traģisks,» viņa saka. «Vienlaikus sabruka viss, kas viņam bija vērtība un kam viņš bija veltījis savu mūžu. Tikai mūsu siržu noslēpumu zinātājs Dievs vien zina, kādas mokas viņš izcieta. Domāju, vienīgais, kas tēti uzturēja, bija viņa reliģiskie principi un svētā ticība.»
Klausoties Aijā, atceros nostāstus – Dailes teātra dibinātājam visu mūžu kabatā bijusi atslēga no Sāpju Dievmātes (Mater Dolorosa) baznīcas pie Rīgas pils, un arī padomju laikā naktīs viņš tur gājis lūgt Dievu…
«Viss, ko tēvs savā garīgajā piepildījumā bija darījis, izrādījās nevienam nevajadzīgs,» Aija ar rūgtumu piebilst. «Formālais iemesls – vecums. Bet vai tikai?
Citi lasa
Dīvaini, bet arī mūsu mājā paātrinātā tempā viss sāka brukt, it kā solidarizējoties ar pašu saimnieku.
Tā beidzās arī mana bezrūpīgā bērnība. Sabiedrībā visvairāk tiek apspēlēta tēva mūža pēdējā divdesmitgade. Kādēļ? Aiz līdzcietības, vainas apziņas, vainīgā meklēšanas vai tieksmes paironizēt, ceļot savu pašapziņu? Nē, jubilejas reizē man negribas par to runāt! Jo tā jau netiek svinēta mana tēva pēdējai lomai – padzītā karaļa tēlam –, bet gan par godu cilvēkam, kas ir latviešu teātra mākslas atjaunotājs, Dailes teātra dibinātājs, kas ar savu mūža darbu un talantu uzcēlis savas mākslas piramīdu tik augstu, ka tā paceļas uz debesīm, un ar ko mums ir gods lepoties,» ar cieņu saka režisora Smiļģa meita.
Ģēniji tik bieži no tās pasaules uz Zemi nenāk. «Tādēļ jau viņus ir tik grūti izprast un pieņemt,» Aija piekrīt. «Arī par tēvu es runāju no sava skatpunkta. Viņš man mācīja, ka nedrīkstu balstīties uz viņa vārda, slavas un nopelniem, ka man pašai jāveido sava dzīve. Un galvenais – jābūt patiesai! It kā pretruna. Tētis bija ļoti reliģiozs, romantisks, mākslā liels fantasts, bet dzīvē visaugstāk vērtēja patiesību. Vēl viņš man ieteica nesaistīt savu dzīvi ar teātri vai kādu citu mākslas veidu. «Tajā zaņķī tu nedrīksti savu kāju spert!» viņš stingri teica, un es šo norādi nekad neesmu pārkāpusi – izvēlējos ekonomistes finansistes profesiju. Mana meita (viņa piedzima sava vectēva simtgades laikā) ir topošā gleznotāja. Varbūt radniecīga daba ir radusi atbalsi šajā dvēselē? Es cenšos pārnest uz saviem bērniem jaunībā saņemto tēva ietekmi. Redzu viņos šos gēnus, rakstura iezīmes.
Mani bērni dzīvē nekad nav satikuši savu vecotēvu, tomēr kodola dziļumā starp viņiem ir cieša saite.
Dēls beidza Tehniskās universitātes Arhitektūras un celtniecības fakultāti un strādā par inženieri projektētāju. Meita pēc Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības nodaļas beigšanas turpina studijas maģistrantūrā. Man par to ir ļoti liels prieks.»
«Die’s vien zina, vai ir vēl skaistākas vērtības par Galaktiku, par Saules sistēmu, kas riņķo mūžīgā trauksmē… Cilvēks un Visums! Vai var būt kas dižāks? Venera, Saturns, Jupiters! Vēl augstāk! Vēl tālāk! Aiz Saules sistēmas kosmosa bezgalībā!» šie ir Eduarda Smiļģa vārdi. Aija atzīstas: «Dažkārt esmu domājusi, ka tētis nācis no citām Galaktikām… Viņam patika šis vārds. Varbūt viņa laiks ir bijis pāragrs? Varbūt tāpēc viņš nav saprasts? Bet nekas! Kā Spēlmanītis saka: «Nāks laikiem pāri cits, kas spēlēt pratīs!» Nekas nekur nepazūd, arī garīgais jaunrades lādiņš, mākslas valodā izteiktā informācijas plūsma un radošie meklējumi. To pierāda tautas lielā atsaucība tēva atceres dienās, svecīšu svētkos un citos ar viņa vārdu saistītos pasākumos. Joprojām daudziem ir kāda nepieciešamība, vēlme pēc garīgā kontakta ar Eduardu Smiļģi.»
