Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
ES
««No zila gaisa, no baltas smilts…» ģeniālais Smiļģis spēja uzburt izrādi. Tu kopā ar saviem bērniem Adriānu un Gintu uzbūri tēva un vectēva garam un sabiedriskajam statusam atbilstošu piemiņas vietu. Emocionāli šķiet, ka Smiļģis nevis atdusas Raiņa pakājē, bet beidzot atkal ir savā teātrī, kur viņu ieskauj viņa templis – vecās Dailītes skatuve. Kāpēc jums tas bija nepieciešams?»
«Šāds jautājums varētu rasties daudziem cilvēkiem, apskatot jaunizveidoto kapa ansambli,» atzīst Aija. «Tēvs aizgāja padomju laikos, kad bija tradīcija ievērojamus cilvēkus saskaņā ar viņu darba un dzīves nopelniem apglabāt vērienīgi. Tas absolūti bija valsts pārziņā. Ģimenei atlika ierobežotas iespējas kaut ko noteikt. Tika izvēlēti Raiņa kapi (tā bija mana tēva griba, jo Rainis bija viens no viņa mākslas stūrakmeņiem), kapavieta atradās tā saucamajā valsts nozīmes sektorā, un attiecīgi tika arī aprūpēta pēc tālaika pieņemtajiem standartiem. Rindu kapi, visi vienādi – vienādas kopiņas, vienādas plāksnītes… Tas man nepatika jau pašā sākumā. Tēva identitāte tam absolūti neatbilst.
Viņš bija viņš pats, radošs gars, ar savu neatkārtojamo individualitāti un talantu, turklāt apzinājās savu vērtību.
Citi lasa
Viņš vienmēr sevi atdalīja no pūļa, no pārējiem. Pat viņa paraksts bija zīmīgs – ES. Iniciāļi, bet iespaidīgi! Kad līdz ar padomju laiku beigām beidzās arī šī valsts aprūpētā sektora darbība, ieguvu tiesības privātai kapa aprūpei. Nolēmu izveidot tēvam atbilstošu piemiņas vietu.»
Pulēta melna granīta pieminekļa ansamblis atgādina Dailes teātra – Smiļģa vecās Dailītes – skatuvi un zāli miniatūrā. Aija stāsta: «Pirmais uzdevums, ko sev noteicu, izstrādājot pieminekļa plānu, – piemineklim jābūt tēvu raksturojošam. Centrā ir bronzas krustiņš, kas simbolizē ticību Dievam. Dievs bija tēva visaugstākā vērtība. Mēs arī tikām pievērsti stingrai katoļu ticībai, ko vēlāk pārnesu arī uz saviem bērniem. Reiz bērnībā tēvam jautāju: «Kā tu zini, ka Dievs ir?» Viņš atbildēja: «Man nav jāzina, es ticu!» Pieminekļa metam piemērots šķita vecās Dailes teātra makets – skatuve ar kulisēm, piepacelta skatuves grīda. Taču viens ir to iztēloties, pavisam kas cits – realizēt. Šķiet, man palīdzēja kādi Augstāki spēki, varbūt tēva gars. Neesmu māņticīga, turklāt man šajā jautājumā bija skaidra doma, bet… pirms divām ziemām kādā rītā gāju uz Meža kapiem pie sava vīra Ivara Vīgnera. Man patīk kavēties atmiņās brīžos, kad tumsa mijas ar gaismu. Pēkšņi tālumā skaidri ieraudzīju pieminekļa aprises, vieglā dūmakā tītas. Izbrīnā uz mirkli apstājos. Ejot tam tuvāk, vīzija pagaisa.
Taču es to jau biju fiksējusi – lūk, tādam jābūt tēva piemineklim!
Man prieks par bērnu pašaizliedzību, morālo un materiālo atbalstu: Gints rasēja tehnisko zīmējumu, veica aprēķinu, pēc kuriem arī pats izstrādāja pieminekļa projektu, Adriāna piedalījās māksliniecisko jautājumu risināšanā. Akmeņkaļu meistars Guntis Pandars palīdzēja gan ar savu talantu, gan unikālo akmens izjūtu (viņš strādājis arī pie Brāļu kapu atjaunošanas, Lestenes leģionāru kapu noformējumiem, pie Komunistiskā genocīda upuru piemiņas vietas izveidošanas Dobelē). Piemineklis tapis tikai par mūsu ģimenes līdzekļiem – tas man bija principiāls jautājums,» uzsver Aija un piebilst: «Sevišķi mani aizkustināja Adriāna – viņa vēl studēja Mākslas akadēmijā un visu savu Jarmarkas tirdziņā nopelnīto naudu atdeva vectēva pieminekļa izveidei. Domāju – manam tētim ir prieks, jo pie pieminekļa iestādītās puķes zied tik skaistiem, liesmojošiem ziediem.»
Klausos Aijā un domāju – Panevēžā, Miltina Drāmas teātra priekšā, sēž tā dibinātājs, izcilais lietuviešu režisors Jozs Miltinis, domīgi nolūkodamies uz mūsu paaudzi. Varbūt atceras, kā reiz gribējis braukt mācībā uz Rīgu, uz Dailes teātri, pie slavenā Eduarda Smiļģa, tā paša, kura senči nāk no Lietuvas, no Biržiem. Bet varbūt Miltinis gara acīm nākotnē skata pieminekli arī dižajam Smiļģim viņa dibinātā teātra priekšā? Kas zina…
