Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ceturtā rinda
«Vai tu tiki gājusi uz Dailes teātri un atceries kādu no tēva slavenajiem iestudējumiem? jautāju. Atbilde skan īsti smiļģiski: «Pirmā tēva izrāde, kuru redzēju, ir Spēlēju, dancoju. Bail, protams, bija no kapličas skata, kur zārki un mirušais Kungs (viņu tēloja Artūrs Dimiters) šaušalīgi klabina zobus… Pēc izrādes naktī pat nevarēju gulēt. Lai bailes kaut kā pārvarētu, tētis mani veda uz teātri, viņa kabinetā tika ataicināts Dimiters, un viņš man demonstrēja zobu klabināšanu, parādīja savu parūku, izskaidroja, ka tas viss ir tikai grims un kostīms. Mēģināju to saprast, tomēr īstas uzticības tiem elles skatiem man tomēr nebija… Savā mūžā Spēlēju, dancoju esmu skatījusies neskaitāmas reizes, un nekad šis iestudējums mani nav atstājis vienaldzīgu! Tā ir mana mīļākā izrāde.
Faktiski esmu redzējusi visus sava tēva inscenējumus, sākot no piecdesmito gadu beigām. Pateicoties tēta lielajiem iestudējumiem, jau bērnībā iepazinu Raini, Šekspīru, Ibsenu, Tolstoju un citus klasiķus. Man patika iet uz teātri un būt tētim blakus.
Es jau maziņa apzinājos, ka mans tētis ir varens, un ļoti, ļoti lepojos ar viņu.
Pirms izrādes tētis vienmēr kavējās savā kabinetā, dodams norādes, kas kuram vēl darāms. Kad jau bija noskanējis trešais zvans, mēs devāmies augšā zālē. Tētis, lepni izslējies, aizgāja uz savu ierasto vietu ceturtās rindas vidū, es apsēdos blakus, zālē lēnām izdzisa gaisma (man šķita, ka apgaismotāji speciāli nogaida, līdz tētis apsēdīsies)… Un sākās izrāde! Tā bija pavisam cita pasaule: krāsu bagātība un spilgtums, lieliski aktieri, no skatuves plūst dīvains spēks… Grandiozi!» Aijai iemirdzas acis.
Tikai aktierim pieder teātris, nevienam citam – tā bija Smiļģa pārliecība. Neticami, jo Dailes teātrī taču valdīja viņš viens!
«Tētim vienmēr ļoti svarīgs bija radošais ansamblis,» kā nolasot manas domas, bilst Aija. «Viņa konsultanti – cilvēki, kam viņš uzticēja veidot izrādes kustību, scenogrāfiju, mūziku, skaņu, gaismu, un, protams, aktieri.»
«Vai tu atceries arī savu vecmāmiņu – tēva māti Hedvigu, kuru vienīgo tavs tētis respektēja?» jautāju. «Starp citu, tava meita Adriāna viņai ir ļoti līdzīga.»
Aija pasmaida. «Domāju, ka tētis respektēja daudzus. Tikai tā viņa ārējā izpausme…. un tas, kā cilvēki izprata viņa mīlestību… Jā, varēja likties, ka tēvam mūža nogalē ir zudusi ticība draudzībai un mīlestībai, ka viņš dzīvo, noslēdzies sevī. Iespējams, dzīves pēdējie gadi viņam tādi arī bija.
Tomēr jāatzīst, ka sirdī tēvs paturēja gaišumu un mīlestību pret visu dzīvo pasauli.
Viņš ļoti mīlēja kokus, augus, dzīvniekus. Viņš teica: «Dzīve un daba ir mākslas darbs, kuru radījis Dievs.» Bērnībā tiku mācīta saudzēt šos mākslas darbus, bez vajadzības ne zariņa nelauzt. Lai arī tēvam māja bija svētnīca, tur vienmēr atradās vieta arī kādam noklīdušam sunītim. Tētis pat palīdzēja uzsliet nojumīti, kur atradenītim dzīvot. Arī grūtībās un trūkumā nonākušiem cilvēkiem mūsu mājas durvis vienmēr bija atvērtas.»
Man prātā nāk lasītais – Smiļģis augstsirdīgi palīdzējis aktrises Lilijas Štengeles mātei, kad pirmskara prīma jau bija devusies emigrācijā. Bezprecedenta gadījums, kad paņem savā mājā un pēc tam izvada arī pēdējā gaitā.
Bet Aija turpina par savu vecmammu: «Viņa bija ļoti stingra, ar nesatricināmiem principiem arī mājas un lietu kārtībā, viņas istabā tāpat vien ienākt nedrīkstēja neviens. Kad tētis apprecējās, manai mammai šī kārtība bija jāievēro. Tētis savu māti cienīja, uzrunāja uz jūs un katru vakaru, atgriezies mājās, vispirms devās pie viņas – apjautājās, kā viņa jūtas, vai nevajag kaut ko palīdzēt. Mani vecāmamma mīlēja, es atgādināju viņas pašas meitu Aneti, kura bija nomirusi jauna, un šī sāpe viņai nekad nenorima. Lai gan biju vēl maza, mans pienākums bija vecaimammai pakalpot. Starp citu, viņa runāja vācu valodā.»
«Vai tad tu ko saprati?» brīnos.
«Sākumā neko,» Aija smejas, «bet es ātri apguvu. Varētu pat teikt – pirmā valoda, kurā sāku runāt, bija vācu valoda. Vecāmamma man bieži stāstīja par savu meitu, baletu, un es viņai kaut ko uzdejoju. Tie bija ļoti jauki brīži. Kad tuvojās viņas aiziešanas laiks, vecāmamma lūdza, lai noņemu viņai no kakla medaljoniņu, un viņa to uzlika man. Ilgi nevēru vaļā… Atvēru tikai tad, kad jau biju pieaugusi. Tur bija vecāsmammas meitas ģīmetne. Šo medaljonu uzlieku īpašos gadījumos.»
