Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es domāju par karu
«Es domāju par karu. Diemžēl… Esmu dzimusi 1939. gadā, atceros karu un domāju par bērniem, kuri tagad kara dēļ briesmīgi cieš Ukrainā. Es atceros naivo bunkuriņu, kuru mans paps kara laikā izraka dārza stūrī, lai mums būtu, kur paslēpties. Atceros starmešu gaismas, kas naktīs plaiksnījās debesīs, sirēnu kaukšanu. Kad viss noklusa, opaps skrēja skatīties, vai mēs dzīvi. Viņš netālu no mums dzīvoja.
Otras kara laika atmiņas man ir no Vidrižiem, kur 1944. gadā aizbraucām pie mammas māsas Annas, kādu laiku tur pavadījām, un tur notika liela nelaime ar manu brāli. Kaimiņu puisis bija atradis patronas, abi ar Raimondu stāvēja pie krāsns, meta tās ugunī, un tad bija pamatīgs blīkšķis. Es stāvēju gabaliņu tālāk un redzēju, kā Raimonda seja pārklājās melnām, sīkām lāsītēm. Pēc tam visa seja uztūka un sāka pūžņot. Acis aizgāja ciet. Mamma bija drausmīgā izmisumā, baidījās, vai puika nav zaudējis redzi. Viens dēliņš, kas piedzima pirms Raimonda, nomira, un tagad atkal ar bērnu notiek nelaime. Raimondam bija kādi astoņi gadi. Vidrižos tikko bija ienākuši krievi. Visi drausmīgā paskatā – noskrandušās pufaikās, netīri, bet viņiem bija ziede pret šāviņu apdegumiem, un Raimondu ar to sadakterēja. Tas bija brīnums, ka seju saglāba.
Otrs brīnums notika ar papu. Viņš no Rīgas bija kājām nācis pie mums uz Vidrižiem un pa ceļam uzgājis virsū vācu pirmajai līnijai, atskanējis – halt! Paps mācēja vāciski, teicis, ka iet pie sievas un bērniem, un vācieši viņu palaida. Ja paps būtu iekļuvis krievu līnijā, tas varēja beigties traģiski. Zinot, kā viņi tagad rīkojas Ukrainā, nav šaubu, ka krievi papu nošautu. Viņam bija sargeņģeļi, visu dzīvi kāds viņu vienmēr sargāja. Mums ģimenē bija dīvaina situācija – viens papa brālis bija leģionā, otrs krievu armijā. Vasilijs, kas bija krievu pusē, krita pie Kurskas, un viņa kapa vietas mums nav.
Atgriezāmies mājās Iļģuciemā Nordeķu ielā 8. Dārzā blakām mūsu bunkuram bija sprāgusi bumba, tas bija izārdīts. Bail iedomāties, kas būtu noticis, ja tādā brīdī mēs tur slēpušies.
Kara atbalsis skanēja vēl ilgi pēc kara.
Nesprāgušas bumbas un šāviņi bija visās malās. Spilves pļavas pilnas, un brālis atkal izdarīja muļķību. Mūsu šķūnītī ķimerējās ar atrastu patronu. Tā sprāga un gandrīz norāva brālim pirkstu. Raimonds tad jau mācījās spēlēt klavieres. Es mudīgi skrēju pie opapa, viņš pa pusei norauto pirkstu stingri sasaitēja. Par laimi tas normāli sadzija, bet rēta kā atgādinājums palika uz mūžu. Kad paps uzzināja, kas noticis, brāli nežēlīgi noslānīja ar siksnu, lai tādas muļķības vairs nekad nenāktu galvā. Šodien par tādu rīcību kliegtu, ka tā ir vardarbība pret bērnu, bet tiem laikiem tā bija pareiza audzināšana, jo puikas neapzinājās, kāda traģēdija var notikt. Vienu Raimonda klasesbiedru spridzeklis sarāva gabalos. Mātei vienīgais bērns aizgāja bojā.
Vai, dieniņ, kādas nelaimes notika! Vajadzēja iekurus, sievas vāca malku un žagarus. Mūsu mamma arī gāja uz Zundu, vilka laukā baļķēnus, kas tur peldēja. Mana klasesbiedra mammīte bija salasījusi žagarus, nepamanīja tajos spridzekli un, kurinot plīti, aizgāja bojā. Visa klase bijām bērēs. Tas laiks man palicis neizdzēšamā atmiņā.
Mana draudzene apprecējās ar puisi, kuram nebija ne ausu, ne deguna. Kā puika bija sakropļots ar kara atstātu dāvanu. Visur tās mētājās. Man pazīstama ārste apprecējās ar aklu puisi, kas redzi tādā veidā bija zaudējis. Mans Iļģuciema kaimiņš Zigmunds Skujiņš to visu ir aprakstījis savos stāstos par Iļģuciemu. Viņš bija viens no sešiem brūtes brāļiem, kad 1947. gadā precējās mana papa jaunākā māsa Olga. Viņai tika sarīkotas kāzas, kādas tajos laikos var tikai iedomāties. Salaulājās ļoti skaistā ceremonijā Mārtiņa baznīcā ar sešām brūtes māsām un sešiem brūtes brāļiem. Es, ģērbta skaistā kleitiņā, nesu līgavas kleitas šlepi. Man vēl ir tāda bilde.»
Zudušais Iļģuciems
«Es domāju par Iļģuciemu. Mūsu bērnībā līdz karam tā bija romantiska, ziedoša un brīnišķīgi sakopta apkaime. Visiem bija dārzi. Varēja iziet ārā plikām kājām, skriet pa zaļu zāli, pie upeņu un ērkšķogu krūmiem ēst ogas. Man nav dzirdes atmiņas, kas ir manam brālim, bet redzes atmiņa izcila. Visos sīkumos atceros bērnības Iļģuciemu – katru vietiņu, katru kociņu, katru zālīti, pirmās pienenes pavasarī. Atceros smaržas. Ceriņu, jasmīnu, liepziedu… Vasaras vakaros dārzu pārņēma burvīgais matiolu reibinājums. Ja man mūžā bijuši skaisti Ziemassvētki, tad tie ir tur – Iļģuciemā. Raimonds pie klavierēm spēlēja Klusa nakts, svēta nakts. Visas skaistākās atmiņas man saistās ar bērnības Iļģuciemu.
Iļģuciema iznīcināšana ir mans otrais karš, ko es piedzīvoju, kad sešdesmito gadu sākumā tika nojauktas iļģuciemiešu mājas, iznīcināti iekoptie dārzi un to vietā saceltas vienveidīgas daudzstāvenes, kurās ievācās iebraucēji. Iļģuciemu burtiski izvaroja. Nojauca Balto muižu, nolīdzināja Baltos kalnus, vecie Iļģuciema iedzīvotāji tika padzīti. Manus vecākus no divstāvu mājas ar sešām istabām aizsūtīja uz Ķengaragu, kur kastītes mājā viņiem piešķīra pusotras istabas dzīvoklīti. Iļģuciema mājā man bija darbnīca ar tēva gatavotajām lielajām stellēm – to visu es zaudēju.
Tas ir noziegums, ko izdarīja ar Iļģuciemu. Tie bija latviešu arhitekti, kas izplānoja un visur salika tās šausmīgās kastes, pelēkos klučus. Nojauca mana opapa skaisto māju, kuru viņš pats uzcēla, strādādams smagā darbā Iļģuciema stikla fabrikā par stikla pūtēju. Karstums, spilgtā gaisma, kuru izstaro izkausētais stikls, atstāja iespaidu uz redzi. Mūža pēdējos desmit gadus opaps pavadīja pilnīgā tumsā, un viņam, aklam cilvēkam, nācās piedzīvot izlikšanu no savas mājas, tās nojaukšanu, pārcelšanos uz dzīvokli, kur dienas bija jāpavada četrās sienās. Bez dārza, koku šalkām un puķu smaržām.
Tas nav aizmirstams un piedodams, kas cilvēkiem tika nodarīts.
Nelaimes sākās jau ar krievu ienākšanu Iļģuciemā. Pirmo reizi ar tiem saskāros 1940. gadā, kad mūsu mājā ienāca trīs krievu lidotāji un jautāja, vai nevar dabūt naktsmājas. Paps, pieklājīgs būdams, viņus ielaida, un bija arī bail kaut ko iebilst. Pēc otrreizējās krievu okupācijas viens no viņiem atgriezās un, atļauju neprasot, ievācās mūsu mājā. Pateica, ka viņš ir atbrīvotājs un viņam pienākas. Drīz vien no Krievijas ieradās visa viņa ģimene. Pievāca to mājas daļu, kur bija tualete, un mēs gājām uz tualeti ārā dārza malā, skrējām tur aukstās ziemās. Krievi dzīvoja kā kungi. Nemaksāja ne par elektrību, ne savas tualetes izvešanu. Par visu vajadzēja maksāt papam. Krievs aiz sienas pīpēja mahorku, pretīgā smirdoņa nāca mūsu istabā. Viņi radīja mums neciešamus apstākļus – visu piegānīja, izpostīja dārzu.
Sešus gadus tā mocījāmies. Tas bija ārprāts! Mamma vienā brīdī pateica, ka tā nevar turpināties, un tēvs rakstīja sūdzību uz Maskavu Hruščovam. Atnāca atbilde, lai to lietu kārtojam tiesas ceļā. Tiesas spriedums krieviem atstāja vienu istabiņu, un viņi aizvācās.
Kādā reizē viens zaldāts iekāpa pa logu un nozaga visu vērtīgo, kas mums bija. Tā kā tagad krievi darās Ukrainā, tā viņi darīja te. Iznesa visu, ko varēja paņemt. Papa smokingu, mētelīti ar bebra apkaklīti, hūtīti – visas labākās lietas. No neatkarības gadiem man bija palikušas laka kurpītes un skaista kleitiņa, arī tās paņēma. Mēs neko tādu nebijām pieredzējuši. Krievi uzvedās pilnīgi nenormāli, un viņi nemainās. Tieši tāpat tagad viņi rīkojas Ukrainā – zog, atņem, slepkavo…»
Ukrainas pieskārieni
«Es domāju par Ukrainu. Kad iestājos akadēmijā, vasarā pēc otrā kursa kopā ar Aiju Zavicku devāmies ceļojumā uz dienvidiem. Studentiņiem naudas nav, braucām ar autostopiem. Tolaik visi tā brauca, un nekas slikts nenotika. Lietuvā izstaigājām skaistās Kuršu kāpas, braucām cauri Baltkrievijai, kas mums atstāja briesmīgu iespaidu. Sādžās uz soliem sēž cilvēki, grauž semečkas, apkārt viss piespļaudīts ar melnām čaumalām. Iebraucot Ukrainā, pavērās pilnīgi cits skats. Dzelteni saulespuķu lauki, milzīga garuma kukurūza, baltas mājiņas, apkārt glīti žogi, ziedoši puķu dārziņi. Gājām vienā sētā lūgt, vai nevaram viņu šķūnītī pārlaist nakti. Mūs ieveda ļoti tīrās istabās, garšīgi samieloja, izguldīja baltos palagos gultā ar četriem spilveniem, ievilktiem aptamborētās spilvendrānās. Cilvēki bija tik mīļi pret mums, kā pret visgaidītākajiem radiem.
Užgorodā, atpazīdams, ka mēs varētu būt no Latvijas, mūs uzrunāja cilvēks, skolas mācību daļas vadītājs. Aicināja uz savu māju, iedeva mums šķēres, lai ejam dārzā un griežam vīnogu ķekarus. Saēdāmies saldas, garšīgas ogas, sula tecēja gar zodu. Braucot cauri Ukrainai, ieraudzīju, ka viņiem ir garspalvainās aitas, kādas līdz tam nebiju redzējusi, un pie vieniem saimniekiem sarunāju, ka viņi man atsūtīs vilnu. Divi lieli maisi pienāca. Uztaisīju Korridu, kurā vērsis man ir ar garo Ukrainas aitu vilnu, ko tam nokrāsoju melnu. Citās krāsās sakrāsotu, vilnu izmantoju darbos Zaļā zeme, Nakts. Tā man ir Ukraina. Nekad to līdz šim neesmu stāstījusi. Draudzība ar ukraiņiem, kas man sūtīja vilnu, turpinājās arī pēc tam. Ukraina manās domās dzīvo jau sen, tāpēc tagad ļoti pārdzīvoju par ukraiņiem. Nav dienas, kad nedomātu un nelūgtos, lai tās šausmas beigtos. Kad krievi 2014. gadā iegāja Krimā un okupēja Donbasu, es savai izstādei Koronetes uztaisīju kronīti Maidans. Tas ir mans Ukrainas sāpju vainags.
Ukrainā notiekošā iespaidā esmu veidojusi vēl citus darbus. Skatos ziņas, un redzētais dod impulsus. Tā radās darbs, kas saucas Gaisma. Tumsa. Asinis.
Tie ir skarbi motīvi – asinis, ciešanas, sāpes, bet tikai tā spēju izteikt savas emocijas.
Es nesaprotu un nekad neizpratīšu krievu rīcību un vienas pasaules daļas iecietību pret Krievijas agresiju, mēģinājumus notušēt vājprātīgās traģēdijas apmērus, arī daļas valstu līderu joprojām koķetēšanu ar Putinu, ANO gļēvumu un nevarību, kas apliecina šīs organizācijas bezjēdzību.
Tas ļaunuma apmērs nav aptverams, bet es ceru, ka Krievija saņems sodu. Nav šaubu, ka Ukraina tai pieprasīs par visu atbildēt, sameklēs katru, kas ir saucams pie atbildības, un visi tiks tiesāti. Tāds ļaunums nedrīkst palikt nesodīts, un mans mākslinieces pienākums ir ar saviem darbiem likt tādai tiesas dienai pienākt. Es nedrīkstu klusēt. Manās sajūtās ir palikuši Ukrainas pieskārieni – siltā kukurūzas maize, saldās vīnogas, cilvēku labestība un dāsnums. Tādi pieskārieni neaizmirstas un silda visu mūžu.»
Esmu dzīvojusi divas dzīves
«Es domāju par savu dzīvi. Esmu padomju laika produkts. Es to apzinos.
Esmu dzīvojusi divas dzīves, un tā bijusi drausmīga sajūta.
Man vienmēr bija mazvērtības kompleksi. Domāju – neesmu nekas īpašs, bet man laimējās iestāties Mākslas akadēmijā, nokļūt pie tāda lieluma un augstas inteliģences cilvēka, kāds bija tekstilmākslas profesors Rūdolfs Heimrāts, un tad likās, ka visa dzīve ir skaista. Dabīgi, ka mēs bijām PSRS Mākslinieku savienības biedri, un dzīve bija jāizdzīvo tajā sistēmā, jo citu iespēju mums nebija. Visiem bija pasūtījuma darbi, bet es nekad neesmu audusi kaut ko ideoloģiskai nodevai. Tas, ko mākslinieki auda, gleznoja, kādus pieminekļus kala, bija atkarīgs no katra kā cilvēka. Mākslinieku grupa reiz Maskavā bijām darbnīcā pie viena tēlnieka. Viņam tur stāvēja Ļeņina biste. Viņš glaudīja Ļeņina galvu un atklāti pateica: «Tā ir mana maizīte…» Godīga atbilde. Mums arī pilna Latvija bija ar Ļeņina pieminekļiem un krūšutēliem, un tos veidoja mūsu tēlnieki. Arī to milzīgo monstru – okupācijas pieminekli, ko tikai pirms gada beidzot nogāza, veidoja labi zināmi mūsu tēlnieki. (Aivars Gulbis un Ļevs Bukovskis – L.B.)
Lietuvieši un igauņi savā stājā bija daudz stingrāki. Mēs bijām ļoti padevīgi. Dekoratīvajai mākslai, par laimi, bija sava taciņa, un mēs necietām. Ja mākslinieks pats gribēja savā darbā ielikt sirpi un āmuru, tā bija viņa izvēle, bet citādi vismaz tekstilmāksla tādā veidā netika izmantota. Tēlnieki, kas netaisīja pasūtījumu darbus ar padomju karavīriem, šautenēm un sarkanajām zvaigznēm, izdzīvoja, privātos pasūtījumos veidojot kapu pieminekļus. Visu cieņu tiem, kas nekalpoja padomju varai un, nepieņemdami šādus pasūtījumus, no tās norobežojās, lai gan materiāli tāpēc cieta.
Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā Maskavā notika triennāle, kurai tika ņemti mani darbi. Aizgāja lielie privātie darbi, kronīši, mazās bildītes, veidotas ar stikliņiem un pērlītēm. Izstādi Caricinā bija apmeklējuši 65 000 skatītāju, tas ir daudz. Tā bija mana otrā personālizstāde Maskavā. Pirmā notika pirms četrdesmit gadiem Centrālajā izstāžu zālē. Par katru iespēju mūsu māksliniekiem izstādīties ārpus Latvijas es priecājos, jo mums ir maz tādu iespēju, tas maksā lielu naudu. Es biju iedevusi darbus izstādei Meksikā, un viena liela tekstilija neatgriezās. Izstādes katalogā, ko man atsūtīja, tā ir, bet vēl šodien nav atbildes, kur tas darbs palika un kāpēc netika atdots. Tas ir ļoti negodīgi. No Caricinas izstādes visi mani darbi atnāca atpakaļ, bet varēja arī neatnākt, jo tūlīt sākās karš. Tagad gan es nekādā gadījumā savus darbus nedotu nevienai izstādei Krievijā. Jebkāda sadarbība ar šo valsti nav vairs iedomājama.
Kad izstādes rīkotāji atbrauca pie manis, pirmais jautājums, ko viņi man uzdeva: «Kāpēc jūs ienīstat krievus?» – «Tāpēc, ka no jums baidās…» pateicu un neļāvu viņiem tālāk turpināt šo sarunu. Nezinu, ko tā sieviete, kas to man jautāja, tagad domā par prātam neaptveramo, ko viņas valsts nodara Ukrainā.»
Noziegums netika izmeklēts
«Es domāju par savu dēlu. Pagājuši sešpadsmit gadi, kopš sarunājos ar viņu tikai domās. Esmu domājusi, ka drīz būšu pie Paula, bet mana brūce pēkšņi tika atrauta vaļā. Pagājušajā gadā pēc ilgiem klusuma gadiem man piezvanīja no Jēkabpils policijas un teica, ka es varu iepazīties ar krimināllietu, kas bija ierosināta sakarā ar mana dēla nāvi laikā, kad viņš 2006. gada vasaras nogalē uzturējās Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Man pateica, kurā dienā un cikos jābūt. Es nevaru tā vienkārši aizbraukt uz Jēkabpili. Kādam mani jāaizved. Zvanīju draudzenei, kura ir manos gados, bet vēl brauc ar mašīnu, lai mani aizved. Viss ir sarunāts, bet iepriekšējā dienā lietas izmeklētāja man piezvana un pasaka, ka viņa nevarot tajā dienā ar mani tikties, jo viņai saslimis bērns. Man nebija, ko teikt… Viņa Jēkabpilī nevar sarunāt, kas paliek ar viņas bērnu, kamēr es izlasu krimināllietu! Man taču nav iespēju no Rīgas aizskriet jebkurā dienā un laikā. Pie tam es esmu slima visu laiku, mokos ar sāpēm, pārvietojos ar grūtībām.
Nākošajā dienā pie durvīm zvana kaimiņiene un stāsta, ka pie manis nākusi policija, gribējuši durvis lauzt vaļā, jo zvanīts no Jēkabpils, ka es neatbildot uz telefona zvaniem. Laikam gulēju, nedzirdēju, ka būtu kāds nācis, bet tai izmeklētājai es tiešām vairs neatbildēju. Ar tādu attieksmi pret mani! Pēc sešpadsmit gadu gaidīšanas! Viņi atrāva vaļā manu rētu, manu sāpošo brūci.
Kad Paulītis aizgāja bojā, visi meloja, ka mans dēls ir noslīcis, bet patiesībā viņš tika nogalināts. Dēls bija gājis uz karjeru peldēties, un tur tika noslepkavots, bet to noformēja kā noslīkšanu, nelaimes gadījumu. Policists, kas bija klāt, kad Paulu atrada, toreiz man teica, ka es nevarēšot naktīs gulēt, ja redzēšot Paula līķi. Viņš bija ne tikai nogalināts, bet spīdzināts, viņam bija atgrieztas ausis.
Tajā laikā, kad tas notika, pie karjera, kur Aknīstē iet peldēties, uzturējies kāds izbijis cietumnieks. Viņš tur brīvi staigāja, gāja pie slimniekiem, un neviens no slimnīcas personāla viņam to neliedza. Kad toreiz Jēkabpilī aizgāju pie prokurora, viņš man pateica, ka cietumnieks ir labojies. Tieši tāpat kā Jēkabpils gadījumā tagad, kad nogalināja sievieti. Redzu, ka šie notikumi ļoti saplūst kopā. Tā sieviete taču meklēja palīdzību un aizstāvību, bet nekur netika uzklausīta.
Tagad visi spriež, kā tas varēja notikt, visi par to runā, bet mana dēla gadījumā bija pilnīgs klusums.
Neviens par viņu neiestājās un nepalīdzēja man cīnīties par taisnību. Neviens…
Krimināllietu ierosināja, atzina, ka tā bija slepkavība, bet viss tika novilcināts. To cilvēku, kuru turēja aizdomās, tā arī nenotiesāja. Kad viņš tiesā tika izsaukts, gandrīz jau atzinās, bet piepeši tiesnese paziņoja, ka sēde tiek pārtraukta, jo viņš esot dzēris. Es nesapratu, kas notiek. Negribu ne ar vienu no viņiem satikties un runāt. Taisnību es nekad nepanākšu. Šis Jēkabpils gadījums to apliecina.»
Senā godība zudusi
«Es domāju par māju, kurā dzīvoju vairāk nekā četrdesmit gadus. Ienācu te 1980. gadā, kad manu kooperatīvo dzīvokli un vecāku dzīvokli samainījām kopā uz šo. Nams Artilērijas ielā 3 savā laikā piederēja vienam baltvācietim, viņš visu bija nomaksājis, tāpēc varējām dzīvokļus privatizēt. Man te patika, jo māja ir iekšpagalmā un uzkalniņā. Vecie iemītnieki stāstīja, ka pie mājas ieejas trepēm baltvācietim bijušas divas lauvas. To vairs nebija, bet pagalmā vēl pasakaini ziedēja un smaržoja jasmīnu krūmi. Bija laterna un strūklaka. Soliņš, kur pasēdēt. Klusums visapkārt, nekādu ielas trokšņu. Bet padomju laikā visi dzīvokļi tika pārvērsti par komunālajiem, katrā pa vairākiem īrniekiem, un nams pamazām zaudēja savu kādreizējo pievilcību. Pagalmā nav vairs nekā no skaistuma, kas te bija. Nav pat zaļas zālītes. Dzirdu, kā sētniece katru dienu pagalmā kasa smilti, putekļi iet pa gaisu. Katru mēnesi mājas apsaimniekošanai no manis paņem 50 eiro, citi arī maksā, bet nav redzams, kur tie līdzekļi paliek. Šī ir jūgendstila norieta ēka, varētu to brīnišķīgu atjaunot, bet viss ir noplucis. Vienā gadā pēdējā stāvā izcēlās ugunsgrēks, visu māju salēja ar ūdeni, un sienas kāpņu telpā vēl joprojām nav nokrāsotas. Mājai salikti plastmasas trīs krāsu logi, un tas jau vairs nav jūgendstils. Man vienīgajai ārpusē pie loga ir kastītes, kurās katru gadu sastādu puķes.
Ārā maz izeju. Veselība galīgi sabrukusi. Viss ir bijis: slimības, operācijas, starošanas, ķīmijterapija…
Esmu gājusi caur uguni un ūdeni.
Smagā slimība atkal par sevi atgādina, sāp visas malas, staigāju ar grūtībām. Džeina Fonda teica, ka nodzīti zirgi jānošauj. Varu to teikt arī par sevi. Septembrī man būs 85 gadi. Katru dienu mokos ar sāpēm, bet man ļoti gribas sagaidīt kādas pārmaiņas. Valdību, kas tiešām strādātu Latvijai un valsts labumam.»
Gribu piedzīvot līderi
«Es domāju par to, ko vēl gribētu piedzīvot. Man ir burvīga grāmata Tev mūžam dzīvot, Latvija. Latvijas 20 gadi (1918–1938), ko es turu sev blakus kā Bībeli. Tā dāvināta mana papa brālim Vasilijam, kas krita pie Kurskas, 1938. gada 29. maijā beidzot Rīgas 7. pamatskolu. Tajā ir ieraksts: «Līdz ar šo valdības dāvanu novēlam dzīvē sekot visām labām atziņām, ko esat skolā guvuši, turēt godaprātu, sargāt tikumu, mīlēt daiļumu un ziedot visus savus spēkus Tēvijai Latvijai.» Parakstījuši Izglītības ministrs Tentelis un skolas pārzinis Turjānis. Es viņu vēl paspēju redzēt, kad gāju 7. pamatskolā.
Šajā grāmatā ir viss: Latvijas dibināšana, mūsu karoga un Brīvības cīņu vēsture, ekonomika, zemkopība, kultūra, mūsu dzejnieku darbi. Es vainoju nacionāļus, kuri bijuši visās neatkarības laika valdībās, ka šī grāmata nav izdota krievu valodā un katram skolas beidzējam pasniegta dāvanā, lai viņi izlasa patiesību par Latvijas vēsturi. Paps man teica, lai šo grāmatu glabāju, un esmu to sargājusi līdz šai baltai dienai. Ko es ar to, maza būdama, izdarīju! Tajā bija arī Oskara Kalpaka bilde, un es to izņēmu. Biju iemīlējusies Kalpakā. Viņš bija tik skaists! Man ļoti patika, visu dzīvi ir paticis. Tā bildīte man ir saglabāta, ieliku rāmīti, un tā vēl arvien stāv manā grāmatu plauktā.
Es gribu piedzīvot līderi. Var lamāt Ulmani, bet uzskatu, ka pie kulta rašanās ir vainīgi cilvēki, kas šo kultu rada. Ne jau Kārlis Ulmanis sevi slavināja, bet dzejnieki, kā Edvarts Virza, arī citi, un Ulmaņa kultu radīja tauta. Putinu arī radīja krievu tauta, un tā ir tikpat līdzvainīga par Krievijas noziegumiem Ukrainā, kā Putins.
Taču Ulmanis nebija varmāka, nerausa sev bagātības un īpašumus, negādāja par savu personīgo labumu, bet strādāja Latvijas uzplaukumam, visas tautas labumam, un man gribas piedzīvot valdību, kura to darītu tagad.
Es ceru, ka piedzīvošu labas pārmaiņas gan valsts, gan Rīgas vadībā.
Dzīvoju blakus Brīvības ielai, redzu, cik tā ir pelēka un skumja. Es gribu redzēt Rīgu tikpat skaistu un sakoptu, kā citas Latvijas pilsētas. Madona, Cēsis, Valmiera, Smiltene, Kuldīga, Talsi, Aizpute… Visas ir sakoptas. Es ar sajūsmu skatos televīzijā raidījumus, kuros jaunieši kopā ar suni ceļo pa Latvijas upēm. Tā ir tik brīnišķīga Latvijas atklāšana! Tā komanda ir fantastiska un pelnījusi lielu atzinību. Mazo upīšu krastos es ieraugu un uzzinu brīnumainas lietas, redzu, cik Latvijā ir lieliski cilvēki, kas dara labas lietas.
Tagad visi gaida, ko ievēlēs par prezidentu. Ukraiņi izdarīja ļoti veiksmīgu izvēli, ievēlot Zelenski par prezidentu. Šajā briesmīgajā laikā viņš ir kopā ar savu tautu, saprot to un spēj vienot. Visā, ko dara, viņš ir ar sirdi un dvēseli. Es gribētu, lai mums būtu prezidents, kas tautai dotu ticību un spēku neliekties. Ebrejiem ir sakāmvārds: jo tu vairāk lieksies, jo tev vairāk kāps uz muguras. Es vēlos prezidentu, kurš nepieļautu, ka mums kā tautai kāpj uz muguras. Latviešiem pietrūkst tā stingrā mugurkaula. Es mīlu savu tautu, lepojos ar mums, bet sāp, ka visiem liecamies un ļaujamies tikt pazemoti. Dzirdu, ka latvieši vēl arvien runā krieviski, ja viņus tā uzrunā. Nu, nevajag to darīt! Ar brāļa sievu es neviena vārda neesmu runājusi krievu valodā. No pirmās dienas, kad Lana te atbrauca, runāju ar viņu tikai latviski, un Lana ļoti ātri mācījās valodu. Tas bija pirmais, ko viņa te darīja, apguva gramatiku. Kāpēc krievi dzīvo te gadu desmitiem un elementārā sarunu līmenī nav iemācījušies valodu? Tā ir viņu attieksme pret mūsu zemi un latviešiem. Saukā mūs par fašistiem, bet fašisti ir tie, kas slepkavo Ukrainā un to atbalsta.
Man gribētos ļoti vispusīgu prezidentu, gudru un cienījamu kā valsts līderi. Cilvēku, kuram piemīt harizma. Man ļoti simpatizē Baiba Braže, kura šobrīd ir augstā amatā NATO. Viņu zina pasaulē, un mums ir bijusi laba pieredze ar sievieti prezidenti. No visiem mūsu prezidentiem Vaira Vīķe-Freiberga bija ar vislielāko ietekmi pasaulē.
Jāskatās lielumā, tāpēc es gaidu pārmaiņas. Ļoti gribu tās piedzīvot. Mums pietrūkst lieluma. Vāvuļojam par sīkām lietām un neprotam iet uz lielumu. Mums ir dziļš provinciālisms, arī mākslā. Esmu apguvusi internetu un daudz ko tajā atrodu par mākslas virzieniem un izstādēm pasaulē. Mums ir ļoti daudz iespēju. Jaunajai paaudzei visi vārti ir atvērti, pasaule vaļā, bet daudziem pietrūkst izpratnes, cik grūti mums nācies atgūt neatkarību, un diemžēl tā īsti mēs vēl arvien to neesam atguvuši.»
