Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Elvisa Preslija vārds un dzīvesstāsts ir tikpat novalkāti kā Merilinas Monro stāsts. Un tomēr… Viņa seksuālā enerģija un provokatīvie priekšnesumi burtiski padarīja meitenes trakas. Tās bija gatavas turpat skatītāju rindās noraut sev krūšturi un mest rokenrola karaļa virzienā. Viņa dziesmas Suspicious Minds, Heartbreak Hotel un, protams, balāde Love Me Tender kļuva par absolūtiem hitiem.
Ļaudis mēdza runāt, ka Elviss ir vienīgais baltais vīrietis ar īsteni melnu balsi. Vīrietis, kura ieņemšanas brīdī daba bija satrakojusies un dāsni iedeva viņam visu – izskatu, balsi, harismu, mērķtiecību. Dokumentālajā filmā The Searcher Elvisu atklāja kā mākslinieku, nevis aptaukojušos, kokaīna ellē grimstošu brunču mednieku dīvainā baltā kostīmā ar spožām pogām. Izrādās, viņš ir nežēlīgi strādājis. Balss it kā bija, bet nekas prātīgs neskanēja. Viņu karjeras sākumā atraidīja visi – ierakstu kompānijas, komponisti, viduvējas grupas, pat gospeļu ansamblis.
Viņš sevi burtiski spīdzināja, lai spētu balsī ielikt to enerģijas un jūtu lādiņu, kas vēlāk uzsprāga kā atombumba. Ar savām skatuves kustībām, kas nozīmēja daudz gurnu, dibena un kāju darba,
Elviss uzlaida gaisā visas pēckara ASV svētulīgās morāles normas.
Tobrīd Elvisa gorīšanās bija kaut kas neredzēts. Vecākie cilvēki šausmās saķēra galvas un draudēja viņam pat draudēja ar tikumības tiesu par jauniešu pavešanu netiklībā! Visās ASV baznīcās bija izlikti plakāti ar uzrakstu: «Jaunieši, sargieties no Elvisa Preslija!»
Tomēr šīm hiperseksuālajām deju kustībām bija kāds nopietns iemesls – tās radās no stresa. Savos pirmajos TV ierakstos Elviss bija tik uztraucies, ka viņa kājas nevis trīcēja, bet burtiski kratījās kā uz nāvi notiesātajam pirms pakāršanas. Viņš tirinājās un gorījās, lai noslēptu apkaunojošo trīci. Un meitenes sajuka prātā. Visi sajuka prātā, un Elvisam nekas neatlika, kā turpināt kratīties un gorīties publikai par prieku.
Viņš nebija seksuāli neaktīvs, bet nebija arī īsts brunču mednieks. Ēdienu mīlēja vairāk par sievietēm, tas izvērtās par viņa lielo nelaimi ar resno vēderu mūža galā. Visu dzīvi cieta no uzmācīgām domām par savu dvīņubrāli, kas bija miris dzemdībās. Elvisam šķita, ka viņš brālītim parādā arī viņa nenotikušo dzīvi.
Pārāk stipri, maniakāli un teju incestuāli dievināja savu mammu. Ienīda pamāti, ko tēvs apprecēja pēc mammas nāves. Pats
apprecēja mazgadīgo Priscillu, kurai tobrīd bija četrpadsmit gadu (viņam – divdesmit četri)! Mūsdienās viņš tiktu tiesāts par pedofiliju.
Bet toreiz, sešdesmitajos, Amerika bija tieši tik interesanta: par dibena gorīšanu uz skatuves varēja nonākt cietumā, bet pusaudzes apprecēšana skaitījās normāla lieta.
Elvisa vienīgā īstā dzīves mīlestība bija mūzika. Viņš sadega ātri un kaunpilni kā sērkociņš, kas īsā laikā no dievišķa Apollona kļuvis par Karlsonu… Kad 1971. gadā sašķobījās viņa laulība, Preslija dzīve sāka gāzties kā kāršu namiņš. Viņš sāpīgi pārdzīvoja šķiršanos no Priscillas, kaut arī abi uzturēja draudzīgas attiecības un par kopīgi audzināja savu vienīgo meitiņu Lizu Mariju.
Preslijs dzīves izskaņā aizrāvās ar recepšu medikamentu lietošanu – viena gada laikā viņš veselas divas reizes tika hospitalizēts pēc barbiturātu pārdozēšanas. Viņa pēdējā dzīves gadā žurnālists Tonijs Šermans rakstīja: «Preslijs ir kļuvis par sava bijušā enerģiskā, sakoptā tēla grotesku karikatūru. Viņš ir pamatīgi noresnējis, bet prātu notrulinājušas zāles, kuras viņš katru dienu lieto. Viņš tik tikko spēj izturēt savus jau tā saīsinātos koncertus.»
Preslijs mira 1977. gada 16. augustā, vien 42 gadu vecumā. Nāves cēlonis – sirdstrieka. Pataloganatoms Maikls Bādens skaidro, ka Preslijam dzīves laikā bija palielinājusies sirds, kas mēdz notikt cilvēkiem ar aptaukošanos, taču kombinācijā ar amfetamīnu, opiātu un sedatīvo medikamentu atkarību, noveda karali līdz nāvei.
