Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sibīriju iepazīst arī Sigvards Kļava
Dzintra Geka kopš 2006. gada organizē ekspedīcijas uz Sibīriju. «Uz tām piesakās cilvēki, kas Sibīrijā piedzimuši, bijuši izsūtīti kā bērni vai arī tur apglabāti viņu tuvinieki. Piemēram, šogad ekspedīcijai pieteicās Latvijas Radio kora diriģents Sigvards Kļava. Viņam pašam nav tiešas saistības ar izsūtījumu, taču katru gadu viņa vadītais koris dzied 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto piemiņas dienā.
Tāpēc diriģents gribēja 10 ekspedīcijas dienās izbaudīt tūkstošiem kilometru lielo attālumu, saprast šo vidi un izjūtas, lai pilnvērtīgi sagatavotu nākamo tematisko koncertu,» stāsta Dzintra. «Kad viesojāmies Kargasokas sādžā, arī mēs tikām sagaidīti ar muzikālu priekšnesumu – divpadsmit sievu ansamblis dziedāja tik skaisti un skanīgi, ka Pēteris (režisores vīrs komponists Pēteris Vasks – PDz) un Sigvards Kļava bija stāvā sajūsmā.»
Sarežģījumi ar iebraukšanas atļaujām
Vienā no ekspedīcijas dienām ceļotāji bijuši metalurģijas centrā Noriļskā, kas ir otra lielākā Krievijas pilsēta aiz polārā loka. Noriļskā izsūtījumu gados bijuši 500 000 ieslodzīto, no kuriem 560 bija Latvijas armijas virsnieki. «Lai iekļūtu Taimiras apgabalā, trīs mēnešus kārtoju iebraukšanas atļaujas, sūtīju uz Krieviju dažādus dokumentus.
Katram braucējam bija nepieciešama notariāli apstiprināta pases kopija. Ar sarkanu zīmogu.
Divus mēnešus bija jāgaida atbilde – tiks ielaists vai ne. To, kāpēc šāda kārtība, neviens nepaskaidroja. Visticamāk, tas saistīts ar krāsaino metālu un dārgmetālu ieguvi. Arī izsūtītie tur strādāja raktuvēs. Šmita kalna, ko dēvēt par Golgātu, pakājē izveidots milzīgs memoriāls,» stāsta režisore.
Talka memoriālā
«No Noriļskas devāmies uz 170 kilometru attālo Lamas ezeru. Turp savulaik tika izsūtīti 42 Baltijas valstu artilērijas virsnieki. Klausījāmies nometnes uzrauga stāstu, kā šie virsnieki tika aicināti uz mācībām Maskavā, kur viņus apcietināja un aizsūtīja uz nometni, kur gandrīz visi gāja bojā.
1991. gadā 150 Baltijas valstu pārstāvji šeit izveidoja memoriālu, bet viss tur ir aizaudzis, un mēs sarīkojām talku.
Mums ļoti palīdzēja latviešu sarkanā strēlnieka mazmazdēls Oskars Karševskis, kurš dzīvo Noriļskā un organizē visu, kas saistīts ar tūrismu. Viņa vadītā firma uzņēmās par mums atbildību, un pāris naktis mēs palikām arī viņa ģimenes viesu namā. Dzīvojām gan elegantās viesnīcās, gan arī tādās, kur bija pavisam askētiski apstākļi,» atceras Dzintra.
Režisore stāsta – arī viņas tēvs bijis izsūtījumā Gulaga arhipelāgā, tāpēc viņa ļoti emocionāli izjutusi kontrastu starp ārkārtīgi skaisto un vareno dabu un absolūto bezcerību, kāda valdījusi izsūtīto vidū.
Viņa saka – mūsdienās Sibīrijā ļaudis ir gana pārtikuši un dzīves līmenis ir apmierinošs. «Cilvēku attieksme pret mums svārstījās no absolūta sādžu iedzīvotāju dāsnuma, kad gatavi atdod pēdējos iekrājumus, līdz diezgan nelaipnām attiecībām. Tie, kas ir pietuvināti varas iestādēm, kļūst ļoti piesardzīgi, šķiet, gluži kā iebiedēti – labāk nepalīdzēt!» novērojumos dalās Dzintra. «Šādu attieksmi piedzīvojām arī Noriļskas muzejā, kur bijām pieteikuši ekskursiju.
Kad atbraucām, neviens par mums nelikās ne zinis.
Dažas dienas vēlāk gan saņēmām ziņu, ka tiekam laipni gaidīti.»
