Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
21
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
1
-
«Kāpiet atpakaļ uz galda!»
Nav grūti izrēķināt, ka 14. jūnijā Aina svinēs 78. dzimšanas dienu. Uz interviju viņa uzvilkusi kleitu ar pīpenītēm un ir mazliet sakautrējusies – nu ko gan viņa varot pastāstīt! Bet, tāpat kā piedzimšana, visa viņas dzīve bijusi raibu pavērsienu pilna. Nu jau viņa ir vecvecmāmiņa – trīs bērni, septiņi mazbērni un četri mazmazbērni. Un viņas uz Sibīriju tā arī neizvestie vecāki katrs nodzīvoja garu mūžu tepat Latvijā.
1941. gada 14. jūnijs Balvos sākās kā parasta diena – Ainas tētis Aloizs, kas bija beidzis komercskolu un Aglonas ģimnāziju un tāpēc pieņemts darbā par rakstvedi pie pilsētas galvas, devās uz darbu, bet mamma Eiženija, kura gaidīja savu ceturto bērniņu, palika mājās.
«Tētis aizgāja uz darbu, bet priekšnieks viņam saka: «Aloiz, ej mājās, pasaki sievai, lai ģērbjas, – tūlīt jums atbrauks pakaļ! Rugājos un Viļakā jau liek cilvēkus mašīnās un ved prom. Tu un tavi brāļi bijāt aizsargos, tāpēc esat sarakstos.» Tētis aizgāja mājās, bet tur mammai jau nogājuši ūdeņi, tūlīt sāksies dzemdības, jāved uz slimnīcu! Mamma izlēma iet kājām. Slimnīca bija turpat blakus mājai, pāri ezera stūrim, un maniem vecākiem visi dakteri pazīstami. Slimnīcā mammai lika tūlīt kāpt uz dzemdību galda, bet tēti paslēpa pagrabā,» no vecākiem daudzkārt dzirdēto atmiņu stāstu atstāsta Aina. Tikmēr viņu mājās ieradušies izvedēji. Uzzinājuši, ka Aloizs aizvedis sievu uz slimnīcu, braukuši pakaļ. Tur Eiženija gulējusi uz dzemdību galda, bet par pagrabā paslēpto Aloizu dakteri raustījuši plecus – nezinām, aizgāja projām. «Labi, lai sieviete kāpj nost no galda un nāk līdzi.» Eiženija nokāpusi, bet dzemdības jau bija sākušās, un bērniņš sācis spiesties ārā. Tas pat skarbajiem vīriem bijis par daudz, viņi uzklieguši, lai kāpj atpakaļ uz galda, un gājuši dzenāt rokā citus izvedamo sarakstā ieskaitītos.
Citi lasa
Karavīriem nebija dūšas dzīt uz automašīnu dzemdējošu sievieti.
Divus gadus pazudis
Mazā Ainiņa piedzima, mamma atgriezās mājās, bet Aloizs – pazudis bez pēdām! Kā akā iekritis. Varbūt nošauts, varbūt apcietināts, varbūt aizvests? Tā pilsētā bija noticis ar daudziem. Divus gadus no viņa nebija nekādu ziņu, Eiženija viena grūtajos karalaika apstākļos audzināja savus četrus bērnus un raudāja pēc vīra.
Un pēkšņi, kad Ainai bija jau divi gadi, pienāca ziņa no Rīgas, no vīra māsas – Aloizs ir dzīvs.
Izrādās, Ainas tētis, bēgot no izvedējiem, kājām devies no Balviem pie radiem uz Rīgu, kur māsa strādāja pie ebrejiem, bet māsas vīrs bija Kalēju un Peitavas ielas stūra nama sētnieks. Ceļš no Balviem ilga divas nedēļas – pa dienu bēglis gulēja mežā, jo baidījās satikt cilvēku ķerstītājus, bet naktīs gāja savu garo ceļu. Kad vēlāk bērni prašņāja, kā tēvs šajās divās nedēļās nenomira badā, tētis stāstījis, ka tolaik laukos klētis ciet neslēdza un pienu dzesēja akās. Naktīs varēja atrast kaut ko ēdamu un padzerties pienu.
Kad viņš ieradās pie māsas, radi bēglim atrada slēptuvi – mājai bija malkas apkure, un māsasvīrs sētnieks Aloizu noslēpa pagrabā aiz malkas grēdām. Pa dienu viņš sēdēja tur, pa nakti gāja pie radiem uz dzīvokli gulēt. Un tā – divus gadus. Kas to lai zina, kādēļ radi viņu slēpa tik ilgi, jo iekārtas tikmēr bija mainījušās un viņa vajātāji paši kļuvuši par vajātajiem.
Trešajā gadā Aloizs beidzot izgāja no savas slēptuves, un viņu pieņēma darbā par grāmatvedi kādā uzņēmumā Bolderājā, pat iedeva dzīvokli. Vienīgā nelaime – slēpšanās gados viņš bija slāpējis bailes un neziņu ar stiprajiem dzērieniem, un no tā vairs tik viegli vaļā tikt nevarēja.
Aloizs aicināja sievu un bērnus uz Rīgu pie sevis, bet Eiženija negribēja. Ko viņa Rīgā iesāks ar četriem bērniem? Balvos sava gotiņa, aitas, sivēns, mājputni. Taču viņi brauca ciemos – Aina vēl atceras, kā bērnībā tēvs rādījis virs Bolderājas pacēlušās lidmašīnas.
1945. gada februārī piedzima brālītis Andrītis. Aina atceras, kā ar vecāko brāli Neonu – tādu elegantu vārdu bija izdomājusi mamma – no krāsnsaugšas slepus un nobijušies noskatījušies vecmātes rosīšanos, brālītim dzimstot. Pēc laiciņa pasaulē nāca vēl arī Jānis un Pēteris, un nu Eiženijai un Aloizam bija septiņi bērni. Meitām mamma bija izvēlējusies skaistus un latviskus vārdus – Dzidra, Laimdota un Aina.
Pēc kara Ainas tēvs no Rīgas atgriezās un viņu pat iecēla par ciema padomes un pēc tam par kolhoza priekšsēdētāju. Tikai tā Rīgā sākusies dzeršana traucēja. Priekšsēdētāja karjera beidzās, kad ezera ledū ielūza tēva zirgs un kamanas un viņš mājās atgriezās viens, ar sakām rokās. Tad viņš zaudēja priekšsēdētāja amatu un aizgāja strādāt uz lopu sadales bāzi. «Tētim bija ļoti labs raksturs, viņš mūs sauca: manas zīlītes, mani putniņi!» atceras Aina.
Kaucmindietes rokas
Ainas mamma Eiženija bija mācījusies slavenajā Kaucmindē, viņa vērpa, šuva, adīja, tamborēja – pati apģērba visus savus septiņus bērnus. Meitām šuva skaistas kleitas, Ainai gan – kā jau jaunākajai māsai – nācās nēsāt lielo māsu valkātās štātes. Mamma uz meitas žēlabām atbildējusi nepielūdzami – pati sāksi strādāt un pelnīt, tad arī pirksi sev jaunas kleitas.
Eiženijas mājās pat aizkari bija izšūti un virtuves dvieļi aptamborēti ar mežģīnēm. Aina vēl tagad atceras krustdūriena izšuvumu uz dvieļa: Nāc mazgāties, no ūdens nebaidies! Un auduma maisiņus, uz kuriem ziliem diegiem rūpīgi izšūts: Sīpoli, Papīri, Zeķes…
Kad sākās kolektivizācija, Ainas mammai, septiņu bērnu mātei, arī bija jāiet darbā, un viņa kļuva par slaucēju kolhoza fermas divpadsmit govīm. Aina atceras, kā gājusi palīgā un viņai dots slaukt tās ar mīkstākajiem pupiem.
«Mamma vienmēr bija priecīga – man ir bērni, izaugs un palīdzēs! Bet bērni izauga un aizbrauca katrs uz savu pusi,» noteic Aina. «Mamma nodzīvoja līdz 83 gadiem. Un vienmēr man teica: meitiņ, atceries, ka darbs ir cilvēka maize! Viņa nekad neprasīja no citiem, bet gribēja pati citiem dot. Dzīve viņai bija grūta, bet visi gribēja braukt pie manas mammas ciemos, jo zināja, cik garšīgi viņa gatavo.»
Lēca arī ar izpletni
Aina pati bērnībā bija sasapņojusies kļūt par vecmāti – tāpat kā viņas tēva mamma, vecāmāte Anna. Ainai pat otrs, baznīcā kristītais vārds ir tāds pats kā vecaimātei – Anna.
Bet ar medicīnas mācīšanos nekas neiznāca, visu izjauca trijnieks matemātikas eksāmenā. Bija jāgaida un jāmēģina vēlreiz, bet vasarā pat mācīšanās īsti neiznāca, jo mammas māsa, skolotāja, saveda kaudzi ar lāpāmiem cimdiem un zeķēm, kurus lāpīdama meitene ganos sēdēja caurām dienām. Otrs sapnis bija kļūt par dārznieci, jo dārznieks bija arī mammas vectēvs. Aina bērnībā nesa no meža un pļavas puķes un reiz bija izrakusi pat krūkli, ko gribēja iestādīt dārzā, bet mamma pret jaunās dārznieces eksperimentiem bija stingra – puķudobēs jāaug kārtīgām dārza puķēm! Pojenēm un flokšiem!
Visbeidzot viņa iestājās Malnavas tehnikumā mācīties par agronomi, bet pēc tam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā mācījās dārzkopību. Tikai profesijā strādāt īsti neiznāca, un tā palika kā brīvā laika kaislība. Pārcēlusies uz Rīgu, Aina apmetās pie brāļa, kurš dzīvoja blakus Mežaparka izpletņlēcēju tornim un strādāja tur par instruktoru. Viņš arī māsu iekārtoja mazliet ekstrēmajā darbā, un Aina, drosmīga lauku meitene, arī lēca un pat tika filmēta televīzijas raidījumam. Bet dzīve mainījās, un bija jāmaina arī darbi. Kur tik neiznāca strādāt! Aina pat īstenoja savu sapni par medicīnu, iestājās medmāsu skolā un piecus gadus strādāja par fizioterapeiti Linezera slimnīcā. Bet nu jau 24 gadus viņa rediģē grāmatas Braila rakstā neredzīgajiem. Toreiz, darbā pieņemot, viņai teica: pirmie 25 gadi būs grūti, pēc tam būs vieglāk!
Jāni izsūtīja
Tādos pašos raibos pavērsienos veidojās viņas un Jāņa attiecību stāsts. Nākuši no vienas puses, viņi nesatikās tolaik, kad bērnībā dzīvoja gandrīz kaimiņos, bet daudz vēlāk, kad Aina jau bija kļuvusi par rīdzinieci, bet Jānis atgriezies no izsūtījuma.
Jānis nāca no vēl lielākas – 15 bērnu – ģimenes. Izsūtīti viņi tika divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vīra brālis bija Latvijas armijas virsnieks, otrkārt, kāds vietējais bija iekārojis ģimenes skaistās un čakli sakoptās mājas, tādēļ viņus nodeva un vēl piemeloja, ka pārējie brāļi esot mežabrāļi. Pēc tam nodevējs pats ievācās viņu mājās.
Brāli Jāzepu, virsnieku, aizsūtīja uz raktuvēm Noriļskā, bet lielāko daļu pārējās ģimenes (visus lielās ģimenes bērnus neizsūtīja, daži jau bija savā dzīvē) – uz Omskas apgabalu.
Jāni paņēma no desmitās klases. Bet strādīgie balvēnieši Sibīrijā nepazuda – mamma auda un šuva, brālis Aleksis, meistars koka darbos, gatavoja vērpjamos ratiņus, brālis Benedikts bija kalējs un kala pannas, kuras Sibīrijā gribēja visas saimnieces, – drīz viņus Sibīrijā sāka cienīt. Un tad vēl viņiem no Latvijas sasūtīja puķu sēkliņas, un pie nātrēm aizaugušajām mājām sāka parādīties kliņģerītēs, asteres un samtenes. Visi tās gribēja! Vēl viņi iemācījās būvēt mājas no kleķa un kaltētiem govju mēsliem, un gan sev uzcēla, gan būvēja citiem.
Jānis apguva traktorista amatu, bet vēlāk, atgriezies Latvijā, kļuva par tūristu autobusa šoferi un izbraukāja visu Padomju Savienību. Aina atvaļinājumu laikā laimīga brauca vīram līdzi.
Ja patīk, neatstum!
Bet attiecības nesākās raiti. Vispirms atnāca vēstule no māsas Dzidras: «Atbrauc, mašīnu un traktoru stacijā būs balle! Būs tikai šoferi un traktoristi, bet padejot varēsi!»
«Rīgā es arī gāju uz ballēm, bet tur man nebija sevišķas piekrišanas, jo man bija kļoša kleitas, bet tur visas meitenes staigāja muciņkleitās,» atceras Aina. Viņa atbrauca un kopā ar māsu un māsasvīru Hugo trijatā devās uz balli. Tur durvīs satika kādu simpātisku vīrieti, kurš grasījās doties prom – viņam ballē neesot, ko darīt, jo tur neesot viņa meitenes. Tas bija Jānis, un tajā laikā viņam bija cita. Viņš tomēr atgriezās deju zālē, Ainu tikmēr dancināja cits puisis, taču malā norisinājās maza drāma – kāda meitene ar troksni paķēra savu mēteli un aizskrēja. Ainas partneris atstāja viņu plača vidū un aizskrēja temperamentīgajai meičai pakaļ. Tad Ainu uzlūdza Jānis.
Starplaikos Aina paguva izprašņāt māsu par jauno kavalieri, un uzzināja, ka Jānis ir atgriezies no Sibīrijas un strādā kopā ar māsasvīru Hugo. Dzer? Iedzer. Pīpē? Uzpīpē. «Man tēvs dzēra un pīpēja, visām māsām vīri dzēra, un es biju izdomājusi, ka man nebūs dzērājs vīrs,» Aina strikti nosaka.
Jānis vēl pieteicās Ainu pavadīt, bet viņa puisi aizraidīja – jums taču sava meitene! – un iesēdās autobusā. Taču Jānis bija neatlaidīgs. Un drīz caur māsu nodeva uzaicinājumu atbraukt uz dziesmu svētkiem Balvos. Aina atbrauca, satikās ar Jāni, bija gotiņkonfektes un Volgas vīns, bet Jānis, saņēmis dūšu, tik strauji metās bučoties, ka viss beidzās ar pļauku, un Aina savā baltajā kostīmā un baltajās kurpītēs klupdama krizdama pa rasoto kartupeļu lauku dusmīga muka pie māsas. Bet nākamajā reizē Jānis ar kravas mašīnu brauca lūgt piedošanu – neesot zinājis, kā ar Rīgas meitenēm jāapietas.
Puisis glīts, Aina piekrita miera sarunām, bet bija strikta: «Tu dzer un pīpē – man tādu nevajag! Man jau ir tēvs, kas dzer.» Tad Jānis teica: es varu nedzert un varu nepīpēt.
Pēc tam Jānis atbrauca apskatīties Rīgu, un, protams, pilsēta bija jāizrāda Ainai. Rīgas draudzenes gan vīpsnāja: tumšzilā mētelī ar rūtainu oderi, platām biksēm – saģērbies kā īsts sibirjaks! Bet Jānis bija neatlaidīgs. Un glīts. Un brālis Neons Ainai teica: ja viņš tev patīk, tad neatstum viņu.
«Tad Jānis pateica, ka grib nopietnas attiecības. Ja es tā gribu, viņš varot nedzert un nepīpēt. Ja mēs saiesim kopā un es vienu reizi redzēšu, ka viņš dzer, tad drīkstu viņu pamest! Kuru meiteni gan tas nepārliecinātu? Jāņa mamma vēl brīdināja, ka viņam esot ļoti stūrgalvīgs raksturs. Bet Aina nolēma – kā būs tā būs! Kopā pagājuši 56 gadi, piedzimušas meitas Aija, Ilze un Baiba, un Ainai prātā nav nācis savu Jāni pamest. «Ja svētkos viņš vienu glāzi izdzer, tad otru var turēt rokās neizdzertu visu vakaru,» viņa nosmaida.
Traģēdijas elpa pakausī
Vēl jau visādi notikumi ir bijuši. 2013. gada novembrī burtiski garām novēdīja Zolitūdes Maxima traģēdija. Ainas meita Ilze ar vīru Oskaru dzīvo Zolitūdē, tieši blakus tam veikalam. Liktenīgajā 21. novembra dienā abi bija tur iegājuši. Iepirkās, bet pēkšņi atskanēja trauksmes signāls, un visiem lika atstāt veikalu. Izskrēja ārā, pamīņājās – un dzirdēja, ka visus aicina atpakaļ, bijusi veltīga trauksme. Ilze atcerējusies, ka piemirsusi nopirkt pienu, un grasījusies doties atpakaļ, bet Oskars atteicis, ka nopirks citreiz. Gājuši mājās un virtuvē sākuši gatavot vakariņas. Un neko nav zinājuši par lielo nelaimi, kas notikusi turpat blakus viņu mājai. Aina ar vīru, dzirdot ziņas, tikmēr metušies zvanīt meitai – vai viss kārtībā? Taču telefona zvanu neviens nedzirdēja. Tad Jānis lēcis vilcienā un pats braucis pie bērniem. Drebošu roku nospiedis durvju zvanu – un Oskars atvēris! Viņi pat nav zinājuši par nelaimi.
«Dzīvē viss notiek, kā tam jānotiek,» tagad par savas dzīves pavērsieniem saka Aina. Senos notikumus viņa atceras brīnumaini labi – visos sīkumos, tikai sūrojas, ka šodienas notikumus reizēm grūti esot atcerēties.
