Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2016. gada 31. numurā.
Pieturzīmes
- Dzimis 1951. gada 12. jūnijā.
- 1967. gada Latvijas čempions kalnu slēpošanā.
- Muzicējis grupās Tip top, Lāčplēsis, regulāri ar koncertiem uzstājies dažādās Latvijas baznīcās.
- 1976. gadā sarakstījis poēmu ērģelēm Mīlestība nekad nebeidzas ar Arvīda Ulmes vārdiem.
- Izdevis albumus Pasaka par atslēdziņu, Starp divām gaismām, Es esmu rīts.
– Tev ir kāds skaidrojums, ar ko jūs – dziesminieki – spējat savos koncertos gadu no gada pulcēt arvien vairāk klausītāju?
– Es domāju, ka atslēga ir tajā, ka dziesminieki ir ļauži, kas nekāpj uz skatuves patikt, bet iet pateikt to, kas viņiem sāp vai par ko viņi priecājas.
Tāpēc dziesminiekiem vajag nākt un teikt, ko viņi domā. Nav jābaidās, jo bailes ir vienīgais, kā ļaunums mums tiek klāt.
Popmūzikā vai šlāgerī ir citādi – izpildītājam uz skatuves ir klausītājiem jāpatīk. Atceros, kad vēl padomju gados strādāju Filharmonijā, man deva uzdevumu izklaidēt padomju pilsoni pēc grūtas darba nedēļas, lai pirmdien viņš ar jauniem spēkiem atkal varētu mesties darbā. Tās ir divas diametrāli pretējas lietas – teikt to, kas ir uz sirds, vai otru izklaidēt un mēģināt patikt. Vismaz dziesminieku rindās uz skatuves dēļiem man tiešām gribas redzēt tos, kam ir, ko teikt, nevis tos, kas grib tur būt. Lai gan bijis ir visādi. Koncertos mums katram jānodzied trīs dziesmas. Bet es netieku no skatuves nost, publika prasa nospēlēt vēl vienu. Nospēlēju un vēl netieku prom. Un tad dzirdu: «Kāpēc man ir tikai trīs dziesmas, bet Sīmanis nodziedāja piecas?» Manuprāt, ja tu vienkārši gribi būt uz skatuves dēļiem, tavs funktieris jau ir garām.
Kad runājam par radošumu un dziesmām, es cilvēkiem vienmēr saku: tas, ko dziedu, nav mans, tas ir jūsu, bet caur mani. Es šajā procesā esmu starpnieks. Tāpēc uz skatuves man nedreb rokas. Un, ja dreb, tad – pēc šitā lietošanas (rāda sev priekšā uz galdu, kur nolikta glāzīte ar melno balzamu – aut.), kad pie bāra esmu par ilgu pasēdējis (smejas).
Jā, bet tā vēlēšanās uz skatuves būt pamanītam ir līdzīgi kā ar manu mazo meitu. Bija tāds gadījums, kad taisījos uz koncertu un viņa pieteicās līdzi. Es vēl neizpratnē: kāpēc brauksi, ja vēl neko jaunu neesmu uzrakstījis un tu jau visu esi dzirdējusi? Bet viņa sakniebj lūpas un saka: «Braukšu tik un tā. Ļoti gribas pazīmēties.» (Smejas.)
– Kā tas nākas, ka tev negribas pazīmēties?
– Redz, es tikai pēc armijas tā nopietni pievērsos mūzikai. Visu jaunību biju kalnu slēpotājs un blandījos pa pasauli – pa Kaukāzu, Almati, Karpatiem. Biju Latvijas izlasē čempions, kas tik es nebiju!
Es domāju, ka zvaigžņu slimība ir jāizdzīvo līdz astoņpadsmit gadiem.
Ja tā ir ilgāk, tu esi beigts. Vēl jāapzinās, ka septiņas no desmit daļām mums ir devis Augstākais, bet tā vārdā no daudz kā ir jāatsakās. Es nerakstu mūziku, prasot, vai man par to maksās, jo stāv teikts: kam tiek dots, no tā tiek prasīts.
Reiz, kad Krievijā sēdējām un ar komponistu Imantu Pauru runājām, viņš jautāja: «Es nesaprotu, nauda tevi neinteresē, slava un popularitāte arī ne, tad kāpēc esi mūzikā?» Es atbildēju, ka mani neapmierina, kas te notiek (smejas).
– Bet kādreiz mūžā slava, nauda un vara ir bijis tev pārbaudījums?
– Redz, es no mazām dienām ar tēvu esmu rāpojis pa baznīcu torņiem (Haralds un viņa tēvs bija skārdnieks – aut.). Caur šo augstumu, arī caur to, ka visur esmu juties kā ciemiņš, ne savējais, man bijis citādāk uz pasauli jāparaugās.
– Kāpēc tu visur jūties kā ciemiņš?
– Viens mans vectēvs bija čigāns, bet otrs – vācietis. Kad tu aizej pie latviešiem, tu esi roms, bet, kad esi pie romiem, tad tu esi sveštautietis. Es visu laiku esmu bijis kā ciemos. Bet uzaugu es latviskā vidē, man ar romiem maz bija, ko runāt. Mani neinteresēja, kā vienā pilsētas malā kaut ko ņemt un otrā to pārdot dārgāk, vai braukt kaut kur štelles taisīt.
Es agri sapratu, no kurienes nāku, uz kurieni eju un kas man jādara.
Vienu brīdi, kad jutu popularitāti, pie sevis domāju: jāmūk vai nu tornī pie darba, vai uz mežu. Jo jātiek prom no pūļa, lai ieraudzītu, kas patiesībā notiek.
Reiz biju pie kāda komponista, vārdā nesaukšu, un viņš man saka: «Harald, atnes kādu savu mūzikas ierakstu, gribu paklausīties.» Atbildu, ka man tāda nav. Mēs tikāmies mūzikas studijā, un viņš rāda, ka viņam gan turpat ieraksti stāv nolikti. Es prasu: bet kāpēc tie nekur neskan? Kad par tiem samaksās, tad tos laidīšot tautā. Es teicu, ka man ir vienkāršāk, es uzrakstu dziesmu un, ja man nav bijis iespēju to iznest tautā, jūtos vainīgs, ka neesmu atdevis ļaužiem to, kas caur mani nācis šajā pasaulē. Viņš tik nosmēja: tev gan baigi vienkārši (smejas).
– Tu arī mūzikā esi tāds sava ceļa gājējs, savulaik strikti pateici, ka Mūzikas akadēmijā noteikti nestudēsi.
– Kad strādāju baznīcā, es tur pa brīviem brīžiem mēdzu ērģeles uzspēlēt. Reiz komponists Marģeris Zariņš teica, lai piesēžos pie ērģelēm, puikas (dzejnieks un dziesminieks Valdis Atāls un dzejnieks, Vides aizsardzības kluba prezidents, bijušais politiķis Arvīds Ulme – aut.) sakot, ka protot spēlēt. Piesēdos, un viņš pēc brīža brīnās: kur esmu mācījies tādus muzikālus salikumus? Tādus nekad viņš nav dzirdējis. Atāls, kam nav pēc vārda kabatā jāmeklē, teica: «Protams, ja jau būtu mācījies, tad spēlētu kā visi citi.» Marģeris uzstāja, ka man jāiet mācīties uz konservatoriju. Bet es – nē! Jo zinātnisko komunismu nemācīšos, oratoriju oktobrim nerakstīšu un dziesmu Ļeņinam arī ne. Es gribētu mācīties tikai tad, ja kāds manī attīstītu to, ko Dievs manī ielicis. Bet lielākoties studiju laikā individualitāte tiek aplauzta. Ar Ingu Pētersonu esmu par to runājis. Viņš teicis, ka man no dabas ir nostādīta balss, neko nevajag darīt. Bet es esmu dzirdējis solistus pirms un pēc balss nostādīšanas, tāpēc varu salīdzināt. Nereti viss ir pareizi un skaisti, bet dvēseliskā momenta vairs nav.
Ja tu vienā intonācijā nodziedi balts un melns, karš un miers, dzimšana un nāve, tad man tas neder.
Es katrai dziesmai cenšos sameklēt kaut ko tikai tai raksturīgu. Liela daļa mūziķu, arī rakstot dziesmas, paliek noteiktā rāmī. Ar mani tā nevar, nav tāda plaukta, kur to Sīmani ielikt (smejas).
Man nav skolotāju, es cenšos radīt, skatoties uz iekšu. Jo redz, nabags jau nav tas, kam maciņš tukšs, bet – kam nav prāta un sirds. Ja to, kas caur tevi nācis, neizlaid caur sirdi, tad tas nekur tālu arī neaizies. Ar to jau cilvēki cits citu suģestē, tāpēc viņiem ticam, ka viņu sacītais, izdziedātais nāk caur sirdi.
Ne ģitāru, ne ērģeles nekādās skolās mācījies neesmu. Man bija tā iespēja Cēsīs divus ar pusi gadus katru rītu, nākot uz darbu, pa stundiņai uzspēlēt. Tas taču ir forši, ka tev aiz muguras ir īsts orķestris. Es gan biju mazliet huligāns, jo nespēlēju jau nekādu ortodoksālo mūziku, bet to, ko man tobrīd gribējās. Zinātāji teikuši: rokas uz taustiņiem turu pareizi. Es par to nekad neesmu domājis – spēlēju, kā man ērti.
Ja tā padomā – viss, kas ir vajadzīgs, jau tevī ir. Reiz lasīju vienu grāmatu, un tur ievadā bija rakstīts: ja, lasot šo grāmatu, jūtat, ka tas tā ir, tātad tas tā ir. Ja jūtat, ka tas tā nav, tātad – nav. Šī grāmata vienkārši nav jums.
– Tomēr tas nav tik vienkārši – atrast savu ceļu.
– Ja par mūziku, man grūdiens bija Bītlu laiks. Skolas direktors reiz piedraudēja: Sīmani, ja jūs tur ņemsieties ar tām ārzemju dziesmām, es jūs izformēšu (smejas). Nu ko darīt? Bija jāsāk rakstīt pašiem.
Bet, ja par savu ceļu kopumā, es saku, ka esmu dabas parādība, kas atnākusi uz šo zemi, lai sevi pilnveidotu un darītu labus darbus.
Kādreiz man prasa: kāpēc, Sīmani, tu nevari atnākt uz mežu un drusku pastrādāt? Bet es atbildu, ka tas man ir tabu – iet uz mežu un raut zemei laukā matus. Saproti? Ir lietas, ko es nedaru. Kad iešu prom no šīs pasaules un Sīmanis Pēteris man prasīs: ko tu labu esi darījis, man par to būs jāatbild. Zeme ir dzīva būtne, diemžēl cilvēks neprot ar to sadzīvot. Es nevaru zāģēt mežu, jo ir lietas, ko nedrīkst darīt. Tāpat kā nedrīkst kādu puišeli šovā nosaukt par zvaigzni un pēc tam izmest uz bruģa – tu mums vairs neesi vajadzīgs. Bet viņš pēc tam ir sačakarēts bērns.
Ja tu vēl pieņem, ka esi zvaigzne… Lasīju internetā, ka Hiltone iet uz mājas ballītēm, bet par to prasa simts tūkstošus, jo tas taču ir baigi prestiži, ka viņa ir tur. Kā saka krievi: boļniji ļuģi (slimi cilvēki – no krievu val.). Turīgā ļaužu daļa ir ļoti sakarīga, ja nekļūst alkatīga. Protams, arī nauda ir sava veida brīvība, bet brīvs tu vari būt dažādos veidos. Es esmu brīvs mūzikā.
– Pirms dažiem gadiem zibens iespēra tavās mājās un tā nodega. Var jau teikt, ka runa ir tikai par materiālām lietām, un tomēr mājas mums katram ir īpaša vieta.
– Bet tā notiek. Tagad dzīvojam kopmītņu tipa mājā, vienā no dzīvoklīšiem.
Redzi, es uz to skatos tā. Arvīds (Arvīds Ulme – aut.) Saeimā nosēdēja divus sasaukumus, viņš saņem vismaz desmit reižu lielāku pensiju par mani. Vai man skauž? Nē. Vai viņam ar to pietiek? Nē. Vai man pietiek? Arī nē.
– Tev bija sapnis par savu māju
– Ugunsgrēks notika laikā, kad sagruva veikals Maxima. Toreiz pieņēma jaunos likumus un mums bija jāpārtaisa mājas projekts, būvatļauju neesmu dabūjis līdz pat šim brīdim. Bet tas gan skaidrs – es to necelšu vairs Madonas pusē, tās trīs ar pusi stundas līdz Rīgai ir par daudz. Mans lielais puišelis dzīvo Cēsīs, ir skārdnieks jumiķis jau trešajā paaudzē, viņam blakus puiši, kas var palīdzēt, tāpēc celšu to netālu no Cēsīm, bet arī prom no ļaužiem. Cerams, ka izdosies. Bet redz, pagaidām neko nevaru darīt. Tiklīdz iecirtīšu lāpstu zemē, tā kaimiņš zvanīs un prasīs: vai viņš drīkst to darīt? Jo latvietis latvietim ir latvietis (smejas). Latvietis dzīvo pēc principa, ka visu zina labāk un ka blakus ir mans tīrumiņš, mana pļaviņa. Ja krievs pateiks: ja, viņam teiks, čto ti jakaješ, ja ir alfabētā pēdējais burts. Jo viņi dzīvo sādžā čupā. Bet te ir tā: redzu kaimiņu pa gabalu, un labi. Bet tik un tā, lai arī redz pa gabalu, otrs par mani zina labāk nekā es pats (smejas).
– Tu teici – tavas mazākās meitiņas. Abas ar četru gadu starpību ienāca tavā ģimenē, jo bioloģiskie vecāki par tām nespēja rūpēties. Ir cilvēki, kas godīgi atzīst, ka nespēj mīlēt svešu bērnu. Turklāt tev jau bija trīs savi bērni.
– Es jau arī nebiju plānojis, ka tā notiks.
Gita (Haralda sieva – aut.) Grostonas Kristīgajā skolā strādāja par pavāri. Līdzi brālītim, kas tur tika sagatavots skolai, atnāca trīsgadīgā Martiņa. Gita viņu ņēma lejā uz virtuvi, kur arī mazā darbojās. Atceros, es katru rītu gāju projām un man bija mīļš darba āmurs, liets no viena metāla gabala, ar gumijas rokturi. Vienu rītu skatos – āmura nav, neviens nezina, kur tas palicis. Izrādās, Marta paņēmusi un to paslēpusi zem matrača, lai es neeju prom.
Martai bija sava gultiņa, bet viņa nāca gulēt pie mums. Kaut kā viss notika, to nevar izskaidrot. Martas mammīte bija mirusi, tētis nevarēja viņu audzināt, vecvecāki bija par vecu, viņi trīsgadīgu bērnu nepieskatīs. Martai vajadzēja aizbildņus, un mēs par tiem kļuvām. Tieši tāpat triju gadu vecumā pēc četriem gadiem pie mums atnāca arī jaunākā meitiņa. Martai tagad ir septiņpadsmit un Samantai – trīspadsmit gadu.
Bijuši jau visādi feini momenti. Reiz, kad Martiņa bija pavisam maza, teicu, ka pie mums atbrauks mans mazais dēliņš Sandijs un tad brauksim visi peldēties. Sandijs ir dzimis 1970. gadā. Viņš atbrauc ar lielu mašīnu, sievu, bērniem un izkāpj pats – liels, garāks par mani, pliku galvu un saka: čau, vecais! Un Marta man prasa: tas ir tavs mazais dēliņš?! Ir tādi momenti, ko smejot atceros.
Mana meita Inga ir trīs gadus jaunāka par Sandiju, viņai šobrīd ir četrdesmit divi gadi. Bet viņa savulaik ir teikusi: kā tu ar tām meitenēm ņemies, ar mums tu gan tā neņēmies! Es nekad par to nebiju domājis, kā es tur ņēmos vai neņēmos.
Man visi bērni ir mīļi.
– Tev ir vēl viena meita.
– Jā, no pirmās laulības man ir divi bērni. Un tad man ir vēl viena meita Zane. Kad biju izšķīries ar sievu, kādu laiku satikos ar Zanes mammu. Bija tāda situācija, ka Sandijs bija jāved prom no Cēsīm. Viņš bija sasējies ar vienu kompāniju, kurā bija vairāk nekā desmit puiku. Vienam jau bija izziņa, ka viņš par sevi neatbild… Un visi kopā kaut kur blandījās. Reiz bija gājuši peldēt uz pansionātu Cīrulīši un tas puisis ar minēto izziņu bija paņēmis svešu pulksteni. Bet pārējiem par to bija jāatbild. Tā notika vienu reizi, otru, trešo. Atbraucu no dziļas Krievijas, un manu vecāko bērnu mamma saka: tev jāiet uz nepilngadīgo lietu komisiju. Es viņai prasu: tu nevari aiziet? Nē, saucot tēvu! Tāds – noplīsušos džinsiņos un matiem krietni pāri mugurai – gāju. Un tur man saka: biedri Sīmani, ja jūs savu dēlu neizolēsiet no šīs vides, mēs viņu sūtīsim uz specskolu. Ātri apdomājos un teicu: vasarā man jānospēlē koncerti, un ar pirmo septembri dēls būs otrā Latvijas malā. Es nezināju ne kur braukšu, ne ko darīšu. Bet viņš bija jāved projām. Sandija mamma nekur braukt negribēja. Un es viņai teicu: labi, divus mēnešus gaidu, bet pēc tam – čau! Tobrīd meitai bija trīspadsmit, dēlam sešpadsmit gadu. Es pārcēlos uz Kuldīgu, sieva neatbrauca, un tā mēs pašķīrāmies.
Es izdomāju tā: ja dēls atkal ies dienas skolā, kamēr es vakaros strādāšu, viņš atkal skraidīs apkārt. Tāpēc ieliku viņu vakarskolā un iekārtoju restaurācijas pārvaldē, kur viņš drīkstēja strādāt četras stundas dienā. Viņam bija sava nauda, un viņš neblandījās riņķī. Ja gribēja satikt meiteni, es teicu: ja gribat pasēdēt, tad tikai mājās, nekādas kafejnīcas! Es savukārt tikmēr aiziešu citur.
Nu jā, un pēc pārcelšanās uz Kuldīgu man bija citas attiecības, Zanes mammu pazinu jau sen. Pieteicās bērniņš, lai gan mums nebija nekādu runu, ka mēs dzīvosim kopā. Tā mēdz notikt – ja gribi sasmīdināt Dievu, tad pasaki, kā savu dzīvi esi ieplānojis. Un tad es satiku Gitu.
– Ar sievu Gitu esi kopā jau daudzus gadus. Tev ir skaidrojums, kāpēc ar vienu kopdzīve sanāk, bet ar citu – nē?
– Kad Zane jau bija paaugusies, viņas mamma dzīvoja Talsos, un tā Kuldīgā vienā pasākumā, kur Gita deklamēja dzejoļus, es ar viņu iepazinos. Gita pēc profesijas ir kūciņmeitene jeb konditore. Tai pasākumā viņa man tā kā taisījās klāt un es viņai teicu: pagaidi, vecenīt, astoņpadsmit gadus izturēsi, tad precēsimies! Izturēja, un man Gita bija jāved pie altāra! (Šai brīdī Gita iesaistās sarunā un saka: «Viņš man sevi uzdāvināja manā četrdesmit gadu jubilejā.» – aut.).
Kāzās Gitai bija zelta krāsas kleita. Kāzu fotogrāfijā viņa izskatās ļoti laimīga, un es viņai teicu, ka viņa zem tās varētu rakstīt: redzi, es tevi dabūju! (Smejas.)
– Bet kāpēc līdz kāzām bija jāgaida tik ilgi – astoņpadsmit gadus?!
– Kad es teicu par tiem astoņpadsmit gadiem, man tak bija skaidrs, ka Sīmani tik ilgi neviena neizturēs. Vēl tagad draudzenes, kad Gita žēlojas, ka viņai kaut kas neizdodas, saka: Gita, tev piemineklis jāuzceļ tāpēc vien, ka tu tik daudzus gadus Sīmani esi izturējusi.
– Ar ko jārēķinās Gitai, esot tev blakus?
– Nu kā ir māksliniekam? Viņš atslēdzas: ieiet savā pasaulē un neko nedzird. Un tad man saka: es ar tevi runāju, kāpēc tu neatbildi? Bet es viss esmu aizslēdzies.
Mūziķis jau visu laiku arī blandās apkārt. Kad uzstājos, saku: manā vecumā jāauklē mazbērni un mazmazbērni, nevis jāblandās pa pasauli (smejas).
Attiecības visvairāk sagrauj neprasme uzklausīt otru, vēlēšanās otru pakļaut savām domām, savām tieksmēm, savam pasaules uzskatam, interesēm, domāšanas veidam. Bet tas katram ir savs. Cilvēki var būt kopā, īstenībā esot ļoti tālu viens no otra. Ja kopdzīve nesanāk, tātad nav īstais, nav pareizās vibrācijas.
Ja pirmā brīža vēlme pēc otra cilvēka neiet caur sirdi, tad visādi var vēlāk sanākt. Otrs – ir jājūt intuitīvi, sievietes jau to pārsvarā labi jūt. Tāpēc mēdzu teikt: vīrieši uz šīs planētas ir vairāk ciemiņi, nekā tas ir ar sievietēm. Jo sievietes ir garīgākas.
– Tomēr tu esi teicis, ka ir maz sievišķīgu sieviešu, bet daudz tādu, kas spēlē sievišķību.
– Šodien daudzas sievietes ir aizņemtas ar sevi. Paskaties, mūsu biznesa sievietes jau pārsvarā staigā biksēs, pat vizuāli viņas ir vairāk veči, nekā sievietes. Tur nav sievišķības, bet auksts prāts.
Es gribētu, lai sieviete vairāk sastāvētu no jūtām, nekā prāta.
Bet vispār jau gribētos, lai cilvēki vairāk būtu no jūtām, ne prāta. Šodien pateiksi bērnam – Dievs, un viņš smiesies, jo šodien saki – Dievs, bet domā – nauda; pasaki – nauda, bet domā – Dievs. Nav citas vērtības. Kā tehnoloģijas, tā skola to dara – padara tevi atvērtu zombēšanai, lai tu pakļautos. Tu nevari iet čībās, uz kurām nekas nav virsū. Ir jābūt, piemēram, Nike zīmītei, bet par to tev kārtīgi jāpiemaksā.
Pārsvarā cilvēki dzīvo citiem, bet mani tas nekad nav interesējis. Viena no Austrumu gudrībām saka: nekad neuztraucies par to, kā iet citiem. Jo tas nav tavs. Tev jāiet savs ceļš. Arvīds reiz man teica: dzīve ir cīņa, bet es atbildēju: nē, man dzīve ir ceļš.
