Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2010. gada 1. numurā.
Bokseris ar mākslinieka dvēseli
Uģis dzimis un pirmos soļus, turēdamies kaķim pie astes, spēris Iecavā. Vecāki mīlēja teātri un mūziku. Mamma darbojās Iecavas pašdarbības teātrī, tēvs un brālis dziedāja, spēlēja akordeonu un ģitāru. Uģis pievērsās, viņaprāt, vīrietim piedienīgākām nodarbēm. Kad ģimene pārcēlās uz Pierīgu, uz Katlakalnu, puika iedegās par motosportu, hokeju, savu spēku pierādīja, ceļot svara stieni, bet drosmi – boksa ringā. «Pa krūmiem un izgāztuvēm vācām «hlamus», saķīlējām un ar močiem dzenājāmies pa Daugavmalas mežiem. Tēvs strādāja Lauksaimniecības konstruktoru birojā, kura paspārnē bija izveidots motoklubs. Sporta meistara Zigurda Rasas vadībā ar motosportu un skijoringu sāku nodarboties nopietnāk, tiku pie glaunāka braucamā. Ziemā skijoringa sacīkstēs Biķernieku trasē ar slēpēm braucu aiz Zigurda Rasas moča, bet vasarā – mototrasēs. Tehnika bieži pievīla – pusi trases braucu, otru pusi skrēju… Taču bija norūdīts, veselība bija laba. Vēlāk aizrāvos ar hokeju. Vasarā Kandavas sporta bāzē trenējāmies kopā ar «Rīgas Dinamo» meistarkomandu, katru rītu mežā skrējām krosu, peldējāmies. Tas bija skaists laiks,» dziļdomīgi novelk dziedātājs un pasmaida mazliet šķību smaidu.
Par Uģa «folkloru» kļuvis stāstiņš par to, kā viņš ar puikām peldējis pāri Daugavai pēc saldējuma. Sportisko kaislību akcenti mainījās pēc kāda traģiska notikuma mototrasē – Uģa vadītais mocis uzbrauca uz šķēršļa, un viņš smagi krita, atvadoties no vairākiem zobiem. Mamma mudināja dēlu pievērsties dziedāšanai, jo Uģim bija dabas dota brīnišķīga balss. «Mamma un kaimiņi pa gabalu dzirdēja, ka nāku no skolas, – gāju cauri mežam un skaļi dziedāju. Skolas gados man patika romantiskā itāļu un krievu mūzika, Muslims Magomajevs.» Uģis nekaunas uzskaitīt savus jaunības dienu elkus mūzikā.
Citi lasa
Viņa balsi ievēroja Baložu pamatskolas skolotāji. «Lai «aizlīferētu» no stundām, ar skolas aģitbrigādi braucām pa Latviju un dziedājām. Dziedāju arī toreiz vēl jaunā solista Vladimira Okuņa koncertā, bet, mācoties Ķekavas vidusskolā, – mūzikas skolotāja Arvīda Platpera vadītajā ansamblī un vīru korī «Absolventi». Bez nopietnās kora mūzikas repertuārā bija arī Raimonda Paula melodijas,» ar labdabīgu ironiju atceras mākslinieks.
Uģim nolēma savu nākotni saistīt ar mūziku, balsi un muzikālo dzirdi izkopjot, pieslīpējot Latvijas Valsts Konservatorijā. Taču – viņam nebija saprašanas par notīm, topošais mākslinieks nemācēja spēlēt nevienu instrumentu, no brāļa bija aizguvis vien prasmi strinkšķināt ģitāru. Tālab atlika stāties «režisoros». «Konkurss bija liels, man pietrūka pusotra punkta. Varēju gaidīt, līdz kāds students atkrīt, taču esmu lepns. Aizgāju armijā.»
Dienestā Uģis iemācījās gan notis, gan spēlēt mūzikas instrumentus. «Mani un kādu puisi no Mārupes (jo mums uz miesas nebija tetovējumu, arī biogrāfija bija tīra) nosūtīja uz Valsts Drošības komitejas karaspēka daļas sakaru nodaļu. Radiotehnika mani nesaistīja, fizikā nesapratu ne tik, cik melns aiz naga, negribēju arī kāpt mastā un vilkt sakarus.
Reiz skatos – muzicējot aizsoļo orķestris. Sameklēju muzikantus un ieminējos, ka arī es gribētu spēlēt orķestrī.
Daļā bija arī vokāli instrumentālais ansamblis. Nodziedāju tolaik Padomju Savienībā populāro Paula hitu «Ļistja žoltije», un puiši slavēja – o, forši, ārzemnieks! Viņi aizveda mani pie diriģenta un teica: gribam, lai viņš spēlē orķestrī. Man iedeva tūbu, un es katru dienu sešas stundas mācījos to pūst. Ar orķestri koncertējām Maskavā: spēlējām gan augstu amatpersonu bērēs, gan ģenerāļu meitu kāzās, uzstājāmies kopā ar krievu skatuves zvaigzni aktieri Jevgeņiju Ļeonovu. Latvieši prata iekārtoties: puisis no Mārupes bija pārtikas nodaļas pārvaldnieks (paēduši bijām!), vēl kāds tautietis taisīja zārkus. Arī es Maskavā pavadīju divus nesliktus gadus. Pēc armijas man piedāvāja palikt virsdienestā. Nepiekritu.»
Atgriezies Latvijā, Uģis Roze iestājās Konservatorijas sagatavošanas kursos, pēc tam viņu uzņēma augstskolā. «Balansēju uz izslēgšanas robežas. Tomēr man dzīvē ir laimējies satikt labus cilvēkus. Profesors Leonīds Vīgners mani paņēma operas klasē, docents Jānis Matulis palīdzēja apgūt klavierspēli, atbalstīja arī profesore Laima Andersone-Silāre, kas izsita estrādes dziedātāju novirzienu. Pārējie mācībspēki uz mums, vieglās mūzikas dziedātājiem, skatījās caur pirkstiem. Ar Uldi Marhilēviču un Juri Kulakovu piedalījāmies aģitpasākumos. Kad pēdējā kursā sāku dziedāt «Turaidas Rozē», pasniedzēji uz manām radošajām spējām raudzījās jau citādi, un augstskolu es pabeidzu.»
Kroga muzikants
«Kad dienēju Maskavā, man atsūtīja žurnālu, kurā bija raksts par ansambli «Inversija». Lasīju un domāju – būtu jauki, ja es varētu dziedāt tādā ansamblī! Pēc dienesta mani uzaicināja uz «Inversiju». Domām ir liels spēks! Diemžēl ne vienmēr domājam to, ko vajag, un domas ne vienmēr aiziet tur, kur tām pienāktos nokļūt,» dziedātājs mirkli aizdomājas un turpina: «Viktors Lapčenoks dziedāja programmas pirmajā daļā, es – otrajā. Uzvarējām dziesmu konkursos «Jūras pērle» un «Liepājas Dzintars». Sākumā bija Harija Baša periods – komponists rakstīja nopietnu mūziku, dziesmas bija sarežģītas, taču mums patika, un mēs spēlējām. Sekoja skaņraža Jāņa Griķa periods. Dziedāju arī itāļu mūziku un citas populāras melodijas, ko spēlējām ballītēs, klubos, krogos.»
Uģis Roze nekaunas atzīt, ka, būdams profesionāls dziedātājs, bijis spiests pelnīt naudu, spēlējot krogos un restorānos. «Varam runāt par augsto mākslu,» šajā brīdī es māksliniekam piedotu, ja viņš iekaistu, taču Uģis saglabā mieru. «Mēs visi esam krogu muzikanti, kuru pamatdarbs ir kāzas, banketi, korporatīvie pasākumi, prezentācijas, salonu atklāšanas – tur muzikanti pelna naudu. Tagad redzam, kas notiek, kad firmas vairs nemētājas ar naudu, – ielās atkal parādās afišas, un mākslinieki koncertē!
Vai Uģis Roze ir baudījis arī muzikanta dzīvei neiztrūkstošo bohēmu? «Mēreni,» viņš atturīgi saka. «Armijā nesmēķēju, bet, dziedot «Inversijā», biju spiests pīpēt. Braucot uz koncertiem, autobusā visi «vilka», un es kā muļķis sēdēju dūmos. Tad jau labāk pīpēt arī pašam! Protams, viss ir bijis – kā jau pie muzikantiem: iedzeršanas, meitenes, filozofiskas pārdomas par dzīves jēgu… Tomēr – mērenās devās.»
Kalniņa ēra
«Aizgāju uz «Turaidas Rozes» koncertu VEF Kultūras pilī. Olga dziedāja Imanta Kalniņa dziesmas, un skatītāji zālē raudāja. Sapratu – lūk, mūzika, ko vēlos dziedāt! Tā manā dzīvē sākās Imanta Kalniņa ēra, kas turpinās joprojām. «Turaidas Roze» bija profesionāls kolektīvs. Gājām uz mēģinājumiem katru dienu kā uz darbu un saņēmām algu (bijām Turaidas izmēģinājumu stacijas paspārnē). Skaņdarbi bija sarežģīti, bet jānodzied tā, lai klausītājiem dziesmas nešķistu vokāli grūtas. Varbūt tāpēc Imanta Kalniņa mūzikai neviens neķeras klāt?
Grupas koncertdzīve bija ļoti aktīva – mēnesī līdz trīsdesmit koncertu. Raimonds Pauls mūs ar Olgu izvirzīja festivālam «Jūrmala ’87», piedāvājot konkursā dziedāt savus skaņdarbus, bet mēs pierunājām Imantu Kalniņu īpaši festivālam sacerēt dziesmas. Olga dziedāja «Mi ubiļi kamara», es – «Zaežģij muzikant» ar Bulata Okudžavas vārdiem. Konkursā uzvarēja igauņu dziedātāja, bet mums ar Olgu piešķīra otro vietu. Pēc festivāla kopā ar pārējiem laureātiem koncertējām Krievijā, mūs pavadīja Baltkrievijas simfodžeza orķestris. Pirms mūsu uzstāšanās koncertzālē Rossija kāds spēkavīrs mētāja hanteles…» Uģis ironiski pasmaida. «Pēc viņa mēs ar Olgu dziedājām Imanta Kalniņa «Šekspīra Sonetus», un pēc dziesmas skatītāji cēlās kājās un sarīkoja vētrainas ovācijas.
Pēc koncerta pienāca kāds vīrs un teica, ka, klausoties šo dziesmu, viņam spalvas uz rokām sacēlušās. Viņš piedāvājās kļūt par mūsu grupas producentu un solīja – būs viss, ko vēlaties!
Ieradies Rīgā, Imantam piedāvāja ierakstīt «Turaidas Rozes» mūziku labākajā Krievijas studijā. Krievijas televīzijas dziesmu festivālā «Pesņa ‘87» dziesmu «Vējš un liepa» izpildījām latviešu valodā. Toreiz neviens neko tādu nevarēja atļauties, taču par mums viss bija nomaksāts… Tomēr Imants negribēja koncertēt Krievijā, nevēlējās savu mūziku pārlikt krievu valodā. Nolēmām Krievijas tirgu iekarot bez Kalniņa un uzaicinājām Eināru Jaunbrāli. Nekā spoža jau nebija: Krievijas dzīve, viesnīcas ar prusakiem, Kazahijā piedzīvojām zemestrīci… Kolektīvā pasliktinājās savstarpējās attiecības. Ja vairāki cilvēki ilgstoši uzturas vienā telpā, agrāk vai vēlāk nepatika kādam izlaužas uz āru… Kad atgriezāmies mājās, Imants paziņoja, ka Turaidas Rozes vairs nav. Bijām šokā, centāmies kaut ko glābt. Pieaicinājām Niku Matvejevu un izveidojām grupu «Jumis». Imanta Kalniņa dziesmas ierakstījām angļu valodā modernā skanējumā, izdevām skaņuplati. Pašiem šķita baigi «kruti», bet Imantam nepatika. Tagad klausos, un man arī nepatīk – pārskaņojot komponista mūziku, zūd noskaņa. Imanta Kalniņa skaņdarbus jāmāk spēlēt, nevar improvizēt, jo tajos viss ir uzrakstīts. Šī mūzika ir īpatnēja, tāpēc izcila!
Nesen Krievijas televīzijā komponists Maksims Dunajevskis teica, ka deviņdesmitie gadi noslaucīja visu, kas vieglajā mūzikā bija labs, un vietā nāca tā saucamais širokotreb*. Tomēr pamazām atgriežas augsta līmeņa mūzika un vieglajā mūzikā atdzimst tāds žanrs kā koncerts.»
Mīlestība un rolmopši
Vidusskolas beidzamajā klasē Uģis iemīlējās skolasbiedrenē. Viņam bija astoņpadsmit gadu, Ritai – septiņpadsmit. Tā bija romantiska aizraušanās, kam nebija lemts pāraugt patiesās jūtās. Jauniešu draudzība izvērtās skandālā, jo Rita gaidīja bērniņu, bet tajā laikā, lai apprecētos ar nepilngadīgu meiteni, bija nepieciešama īpaša atļauja.
«Ritu mīlēju, bet dzīve ir pierādījusi, ka attiecības nevajag sasteigt,» Uģis ar ierastu kustību notrauc apmaldījušos pūku no samta žaketes. «Paši vien bijām vainīgi, taču nozīme bija arī vecākiem. Varbūt vajadzēja stingrāk audzināt… Apprecējāmies, piedzima Adriāna (Adriāna Roze, kultūras žurnāliste), un es aizgāju armijā. Dienests mūs ar sievu attālināja. Kad atgriezos, kādu laiku dzīvojām kopā, taču tad… Es iemīlējos. Antuanetē. Varbūt laiks, ko bijām pavadījuši kopā ar Ritu, bija pārāk īss, lai viens otru iepazītu un iemīlētu…
Vecākiem šķiroties, visvairāk cieš bērns. Kad ar Ritu vairs nedzīvojām kopā, braucu uz Ķekavu, vēlējos būt kopā ar Adriānu, devāmies pastaigās.
Taču drīz viens pēc otra piedzima bērni Ansis un Elīza otrajās laulībās, radās citas rūpes, un kontakts ar Adriānu pazuda. Vēlāk viņa mani sameklēja, atbrauca uz Dundagu. Izrunājāmies. Adriāna mācījās, centos viņai palīdzēt. Tomēr šķiet, ka meita nav tikusi pāri aizvainojumam, kas ir viņas sirdī, un es jūtos vainīgs.»
Uģa vecāki un brālis ir miruši, viņš no ģimenes palicis gandrīz viens (Uģim ir pusbrālis un pusmāsa no mammas pirmās laulības). Taču viņš ir ieprecējies kuplajā Kalniņu dzimtā. Ar Antuaneti, Imanta Kalniņa meitu no pirmās laulības, Uģis iepazinās, ar grupu «Inversija» spēlējot viņas draudzenes kāzās. Uģis teic, ka nekad neesot īpaši lencis meitenes, bijis pārāk bikls, lai pirmais uzrunātu, tomēr toreiz kāzās muzicēšanas starplaikā uzaicināja Antuaneti dejot, un viņu deja turpinās jau divdesmit piecus gadus.
Vai Antuanete nebija vīlusies, uzzinot, ka dziedātājs ir precēts vīrs un viņam ir meitiņa? «Tas viņai bija šoks, un viņa joprojām ar to nav spējusi samierināties,» Uģis saka. «Tomēr mūsu starpā toreiz notika klikšķis, un kopš tā laika turamies kopā. Esmu diezgan atturīgs, neprotu sievieti aplidot, nedāvinu ziedus katru dienu. Toties esmu praktisks, man patīk palīdzēt, gribas, lai mums visiem ir labi. Vēlos, lai Antuanete justos komfortabli, gādāju par bērniem. Man rūp, kā Ansis un Elīza dzīvos, vai viņiem būs darbs. Kad sieva pārmet, ka es varētu viņai biežāk dāvināt ziedus, kādu laiku to daru, bet pēc tam piemirstu… Bet vispār mums ar Antuaneti saskan. Mums ir radnieciskas dvēseles, līdzīgi uzskati par dzīvi, muzikālā gaume. Ģimenē tas ir svarīgi.»
Uģis noraida, ka ceļu uz «Turaidas Rozi» viņam nobruģēja kāzas ar Imanta Kalniņa meitu. «Mēs jau bijām precējušies, kad Antuanete tēvam, kurš bija atnācis pie mums ciemos, ieminējas, ka es dziedu. Viņš pabrīnījās un sacīja – jāpamēģina, ko tu vari. Noklausījies uzrakstīja man divas dziesmas, un tad es sāku dziedāt «Turaidas Rozē». Acīmredzot viņš manā balsī kaut ko saklausīja.
Ilgu laiku ar Imantu Kalniņu dzīvojām blakus dzīvoklī. Mums tas bija ļoti labs, ar ērtībām, tomēr mēs nopirkām māju Dundagā. Pārcēlāmies uz «čuhņu», jo gribējām, lai, no rīta pieceļoties, bērniem varētu pateikt – aizskrieniet līdz grāvim un salasiet baravikas mērcei! Mēs gribējām dzīvot brīvi, darīt tā, kā paši gribam. Kad izjuka «Turaidas Roze», bija jādomā, kā izdzīvot. Koncertējot Vācijā, iepazinos ar latvieti, restorāna «Rasputin» īpašnieku, kurš man piedāvāja restorānā dziedāt latviešu tautasdziesmas un krievu romances. Devos peļņā uz Vāciju, bet Antuanete ar bērniem palika Dundagā. Dzīves apstākļi tur bija drausmīgi. Pirms braukšanas uz Vāciju mājā pazuda elektrība. Ziema, bet virtuvē nav pat grīdas… Atvēru durvis, piebraucu mašīnu, ieslēdzu gaismas un situ dēļus, lai viņiem virtuvē nebūt jāstaigā pa smiltīm. Dažkārt no rīta ūdens krānā bija sasalis… Noņemu cepuri Antuanetes priekšā – daudzas sievietes to neizturētu!
Piecus gadus spēlēju ārzemēs. Kā jūrnieks pusgadu dzīvoju mājās, pusgadu biju projām. Vācijā piepelnījos, arī dziedot prezentācijās, izstāžu atklāšanā, uzstājos «sarkanajā nedēļā» – krievu preču gadatirgū, dziedāju pat Bundestāgā Kolam, prinčiem un pieņemšanā pie Krievijas vēstnieka Vācijā. Viņš atzinās, ka viņam latviešu tautas mūzika patīkot daudz labāk nekā krievu. Pat avīzē nopublicēja bildi, kurā mēs stāvam blakus Krievijas vēstniekam. Starp citu, atgriežoties Latvijā, šī bilde mūs izglāba. Lietuvas robeža bija ciet, un mēs, piekrāvuši mašīnu ar mantām, braucām cauri Baltkrievijai. Lai gan uzrādījām zīmes, kas apliecināja, ka naudu esam nopelnījuši godīgi, muitnieki draudēja mums visu atņemt. Atcerējos par avīzi, kur esam kopā ar Krievijas vēstnieku, un parādīju. Nu varējām turpināt ceļu.
Kad atgriezos Latvijā, atkal sākās cīņa par izdzīvošanu. Vācijā biju iepazinies ar krievu, kuram piederēja lašu pārstrādes cehs. Viņš piedāvāja izveidot zivju pārstrādes uzņēmumu. Blakus mājai uzbūvēju cehu, iegādājos vakuumiekārtas, bet sadarbības partneris ierādīja, kā griezt lasi šķēlītēs un ielikt vakuumā. Pirmie Latvijā ieviesām šādu tehnoloģiju, produkciju eksportējām uz Vāciju. Kad sadarbība ar vāciešiem beidzās, darbu turpinājām. paši. Abi ar Antuaneti izdomājām receptes, piepalīdzot dažiem strādniekiem, kūpinājām zivis, tinām rolmopšus. Pārstāvji no lielajiem uzņēmumiem brauca skatīties, kā strādājam. Ja Latvijā būtu vairāk šādu nelielu ģimenes uzņēmumu, kuros ražo desas, sieru, cep maizi, žāvē zivis, gaļu, mēs būtu paēduši un iztikuši!
Pēc desmit gadiem zivju biznesā pagurām. Kāpēc nepieņēmu darbiniekus? Lai speciālists strādātu ar tīru sirdsapziņu, viņam par darbu labi jāmaksā. Turklāt lielveikalu tīkli pieprasīja ilgāku produkcijas realizācijas termiņu, bet es nevēlējos ražot zivis ar konservantiem un E vielām. Tad labāk nedaru neko! Man ir svarīgi, lai darbs, ko daru, ir izdarīts ļoti labi – vienalga, vai tā ir mūzika vai bizness. Tāpēc metām biznesam mieru, lai gan vēl ilgi maksājām kredītus.
Atgriezāmies Rīgā, un es atkal sāku dziedāt. Bērni pabeidza Rīgas mākslas un dizaina vidusskolu: Ansis ir mēbeļu dizainers, Elīza – tekstildizainere. Viņas meitiņai jau ir pieci gadi. Antuanete strādāja «LNT» par seriālu rekvizitori. Tagad sieva ir aizrāvusies ar astroloģiju, ko galvenokārt apguvusi pašmācības ceļā. Šad tad paskatāmies, ko mums rāda zvaigznes, kā sastājušās planētas. Jāatzīst, tās nemelo. Pirms gadiem mums piedāvāja zemesgabalu Carnikavā, bet atteicāmies, jo mums bija māja Dundagā ar piecpadsmit hektāriem zemes. Kad atnācām uz Rīgu, jo gribējām būt tuvāk bērniem, kas galvaspilsētā mācījās, gribējām māju Dundagā pārdot, iegādāties saimnieka solīto zemi Carnikavā un uzcelt māju. Bet saimnieks to vairs negribēja pārdot. Astroloģe ieteica ievietot avīzē sludinājumu par mājas pārdošanu un norādīja konkrētu datumu un laiku, kad uzrunāt zemes īpašnieku. Nosmējos, jo astroloģijai neticēju, bet noteiktajā laikā viņam piezvanīju. Labi, tev es zemi pārdošu – viņš teica. Drīz atradās pircējs arī Dundagas mājai… Pirms diviem gadiem sākām būvēt māju Carnikavā. Man patīk visu darīt pašam. Dundagas māju dēlīti pa dēlītim pats sasitu. Mājas celtniecība gan mani «izģērba». Tagad visu daru pats, cik ļauj līdzekļi.»
Zvaigznēs ierakstīts arī, ka Uģis ar Antuaneti viens otram ir īstie. Tomēr nesen viņu ģimenes stabilie pamati sašķobījās – dziedātājam uzradās jauna simpātija. «Protams, es biju vainīgs,» Uģis atzīst. «Kļūdīties ir ļoti viegli, bet jābūt stipram, lai kļūdas izlabotu.
Šīberis var aiziet ciet dažādu iemeslu dēļ – cilvēks piedzeras un nesaprot, ko dara, vai pārstrādājies zaudē orientieri, bet varbūt no sevis iedomājas vairāk nekā vajag.
Labi, ka ir kas Augstāks, kas viņa galvā saliek visu pa plauktiņiem.» Tajā laikā Uģis bija ļoti noslogots: Jānis Lūsēns uzaicināja dziedāt Ķikuļa kunga lomu mūziklā Agrā rūsa, ko iestudēja Liepājas teātrī, sekoja muzikāls projekts «Les Miserables», kurā Uģis uz Ķīpsalas skatuves izdziedāja Žana Valžana partiju. «Tas bija elles ritenis. Viss sagadījās vienā laikā – Liepājā izrādes, bet Rīgā mēģinājumi. Īsā laikā galvā bija jāsadzen ļoti daudz materiāla. Var strādāt daudz, bet nedrīkst pazaudēt pavedienu, kāpēc tu to dari. Ja pats neapstājies, kāds tevi aptur, iegrūžot ar seju dubļos un liekot padomāt par to, ko dari. Pieliku punktu attiecībām. Patiesībā tās nebija nekādas attiecības. Biju iedomājies – es tagad varu tā un šitā… Vairs nejutu atbildību ne pret sevi, ne citiem. Dzīvoju Carnikavā pirts mājiņā… Bet es jau nedarīju to tīšuprāt – piepeši aizkrita klapes… Imants Kalniņš ir teicis: jāiziet tam visam cauri, lai varētu paskatīties atpakaļ un saprast, kas būs priekšā. Man negribas skatīties atpakaļ!»
Antuanete Uģim ir piedevusi. «Ja cilvēks mīl, viņš spēj piedot,» Uģis saka.
*Plašam patēriņam – krievu val.
