Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ģimenes mantojums
«Augustā man būs trīsdesmit trīs gadi. Neesmu vairs gluži jauns, ne arī pārāk vecs un sava veida pamatus dzīvei esmu jau paspējis ielikt,» saka Jānis. Uz jautājumu, vai viņš tic horoskopu raksturojumiem, atbild: «Lauvas zīmei, kas ir manējā, piedēvē stipru gribu un mērķtiecību, un varu šim raksturojumam piekrist. Liktenim un zvaigznēs rakstītajam, protams, ir sava nozīme, bet uzskatu, ka cilvēks savu dzīves ceļu tomēr nosaka un veido pats, ar savu darbu, piesaistot veiksmi vai attiecīgi to palaižot garām. Mana pārliecība vienmēr ir bijusi, ka dzīves galveno vektoru veido paša izvēles, apņēmība un darbs.
Visticamāk, šī pārliecība manī ielikta jau agrā bērnībā ģimenē. Daudz ko esmu pārņēmis no saviem vecākiem un vecvecākiem. Esmu rīdzinieks jau vairākās paaudzēs.
Mana pēctecība nāk no Pierīgas, Zolitūdes, kam nosaukums cēlies no franču vārda solitude, kas nozīmē vientulība.
Aizsākumi Zolitūdei savukārt nāk no Solitūdes muižas. Manu vecvecāku bērnībā tur pletās plašas ganības un lauki. Zolitūdes pļavās viņi ganīja govis, manām abām vecmāmiņām tur bija mājas ar iekoptiem dārziem. Kad sākās lielo māju celtniecība, līdzīgi kā citām ģimenēm, tas viss bija jāzaudē, un visiem no savām mājām nācās pārcelties uz dzīvi daudzstāvu namu dzīvokļos.
Mani vecāki Zolitūdē dzīvoja kaimiņos un tā arī iepazinās. Es uzaugu muzikālā vidē.
Lai gan mani vecāki nav mūziķi, ģimenē svētkos un radu sanākšanās vienmēr skanēja ziņģes un es jau kopš bērnības apguvu visas populārākās dziesmas, ko dzied tautā, – gan senus šlāgerus, gan populāras Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Ulda Stabulnieka un citu komponistu dziesmas. Tētim ir ļoti skanīga un skaista balss. Viņa draugi stāsta, ka reiz, atpūšoties pie Usmas ezera, dzirdējuši otrā krastā kādu dziedam un uzreiz pazinuši, ka tas ir Edvīns, mans tētis. Braukuši pāri ezeram, un tas tiešām bijis viņš. Sanāca, ka draugi todien satikās, pateicoties tēta balsij. Viņš ir jautrs, ļoti atraktīvs cilvēks, ar lielu harizmu, visu kompāniju dvēsele. No tēta esmu mantojis balsi un muzikalitāti, kas piemīt visai viņa dzimtai. Tēta māsa ir mūzikas skolotāja.
Savukārt no mammas daudz ko esmu mācījies skatuves kustībās. Viņa savulaik nodarbojās ar mākslas vingrošanu, un, manuprāt, ir ļoti plastiska un gracioza dāma. Vienmēr cenšos uzklausīt viņas padomus, dažkārt arī kritiku par manām skatuves kustībām. Ņemu vērā viņas ieteikumus, ko pielabot un kā labāk kustēties. Mamma ir beigusi sporta un ekonomikas maģistrus. Līdzīgi tas bijis man – lai gan patika mūzika, labi padevās arī eksaktie priekšmeti.»
Sporta tulznas
«Skolas gaitu sākums man bija Rīgas 2. vidusskolā, vēlāk, lai padziļināti apgūtu matemātiku, pārgāju uz Rīgas Valsts 1. ģimnāziju,» stāsta Jānis. «Mācoties 2. vidusskolā, paralēli sāku iet Rīgas Zēnu Doma kora skolas vakara nodaļā. Apguvu klavierspēli, solfedžo, dziedāšanu, dziedāju korī. Labi attīstīta matemātiskā domāšana piemīt daudziem mūziķiem, to veicina gan klavierspēle, gan abstraktā domāšana, kas raksturīga mūzikai.
Tāpat arī daudzi mūziķi ir labi sportisti. Viktors Lapčenoks koncertos bieži mēdz stāstīt par savu aizraušanos ar basketbolu, un tā man ir mīļa tēma, par ko aprunāties, jo arī es esmu izgājis basketbola skolas rūdījumu.
Kad iestājos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, gribēju nopietnāk spēlēt basketbolu un pievienojos Valda Valtera basketbola skolai. Basketbols un mācības paņēma daudz laika, tāpēc citām lietām, arī mūzikai, tā vairs neatlika.
Tomēr gadi, kurus pavadīju sportā, man ir ļoti daudz ko mācījuši, un par to esmu pateicīgs saviem treneriem Guntim Endzelim un Svetlanai Krūmiņai. Vispirms par rūdījumu, ko viņi iedeva vasaras nometnēs.
Kad tagad kādreiz aizbraucu uz Lapmežciemu, pirmais, kas ataust atmiņā, ir basketbola treniņnometnes: kā mēs jūrā no trešā sēkļa metām kūleņus līdz krastam, deguni un ausis bija pilnas ar ūdeni. Tad izpūtām gaisu un sacentāmies, kurš ātrāk uzskries augstas smilšu kāpas galā. Un tā trīs piegājienus pēc kārtas. Pēc tam vēl bija trīs kilometru kross līdz sporta kompleksam, kur dzīvojām. Tur stadionā mūs jau sagaidīja jauns uzdevums – uz ātrumu aprāpot veselu apli vēzītī, pēc kura uz plaukstām izveidojās pamatīgas tulznas. Bet vakarā ar caurdurtajām un jodā apsmērētajām tulznām nācās vēl izspēlēt turnīru viens-pret-viens ar katru komandas biedru.
Caur šādiem izaicinājumiem sāc apzināties, ka dzīvē ne vienmēr būs tikai zemenes ar putukrējumu, nāksies izturēt arī grūtības. Sports iedod dzīvei ļoti vērtīgu rūdījumu un krampi, un tas nenoliedzami ir audzinājis manu raksturu.
Basketbolā ieguvu draugus. Labs draugs man bija Ernests Kalve, kurš vēl tagad profesionāli nodarbojas ar basketbolu. Forši bija lielie puikas Kristaps Janičenoks, Jānis Blūms – jautri un draudzīgi basketbolisti, kas mūs, jaunākos, izaicināja uz saspēli: vai vari par pieciem latiem mani nosegt? Viņi, protams, vienmēr mūs apspēlēja, bet tomēr bija prieks, ka lielie puikas bija uzrunājuši un izaicinājuši. Viņi jau spēlēja klubā, tikmēr es ar sviedru slaucīšanas birsti sēdēju pie groza, ar cieņu uz viņiem noskatījos, un man, mazajam, arī gribējās kādreiz nokļūt viņu līmenī.
Basketbola komanda, kurā es spēlēju, divas reizes izcīnīja Latvijas jaunatnes basketbola līgas zelta medaļas. Tas ļoti motivēja. Piedzīvojot, ka ar darbu un neatlaidību viss ir iespējams, arī vēlāk radās motivācija censties, lai sasniegtu to, ko biju iecerējis. Basketbols kā profesionāls mērķis man nekļuva. Savā komandā ar augumu metrs deviņdesmit viens biju pirmais vai otrais mazākais, tomēr basketbols man ir devis daudz kontaktu, paziņu, ar kuriem joprojām ir sirsnīgas saites, un galveno ieguvumu – rakstura rūdījumu.»
Dažādās izvēles
«Varu teikt, ka mans līdzšinējais dzīves ceļš bijis veiksmīgs, tomēr viss nācis caur darbu un atbildību pret to, ko daru,» atzīst Jānis. «Esmu ieguvis labu izglītību, daudzus gadus ieguldījis nopietnās studijās, tāpēc savā profesijā saprotu, ko es daru. Uzskatu, ka cilvēks savā izaugsmē nekad nedrīkst apstāties, visu laiku ir jāmācās. Visa dzīve ir kā nepārtraukta skola. Jo vairāk iemācies, jo esi zinošāks un izdari pareizākās un tālredzīgākās izvēles. Varbūt man ir teicamnieka iezīme, bet, pateicoties tai, esmu varējis apgūt un darīt lietas, kas man tiešām patīk. Tūlīt pēc 1. ģimnāzijas iestājos Rīgas Ekonomikas augstskolā, ko sauc arī par Zviedru augstskolu. Konkurss bija liels, bet biju tam kārtīgi gatavojies. Augstskolā mācības notiek angļu valodā un studiju slodze ir liela. Studentu vidū tur ir teiciens: «Guli mazāk, ēd ātrāk!» Sākumā grūtāk gāja, angļu valodā pierakstot lekcijas, bet divu mēnešu laikā ar to apradu, un viss aizgāja.
Paralēli studijām biju atgriezies arī mūzikā. Tas notika, var teikt, nejauši. Vecmammas dzimšanas dienā uzspēlēju klavieres un nodziedāju viņai apsveikuma dziesmu. Svinībās piedalījās mūziķis, kas bija nolīgts, lai uzturētu muzikālu gaisotni. Viņš man ieteica paskolot balsi un padziļināti pamācīties mūziku. To arī darīju – pie Ances Krauzes mācījos dziedāšanu, pēc tam Mūzikas akadēmijā pie Vokālās nodaļas vadītāja Arvīda Lustes apguvu klasiskā vokāla prasmes, Denisa Paškeviča izveidotajā džeza skolā pie Jolantas Gulbes pilnveidoju džeza vokālu, pirms tam to nostiprinot pie džeza vokālistes Ingas Bērziņas. Visi šie brīnišķīgie dziedātāji un mūziķi bijuši mana mūzikas gājuma galvenie ceļveži.
Jūtos komfortabli starp džezu un improvizācijas mākslu, bet neslēpšu, ka man ļoti patīk arī šlāgeris.
Tautā vairāk esmu zināms tieši kā šlāgermūzikas izpildītājs. Tā kā visu bērnību esmu pavadījis, dziedot līdzi tētim, tas bija man vislabāk zināmais repertuārs, kas lielā mērā veidojis manu muzikālo gaumi. To drēbi es ļoti labi zinu. Ja kādās svinībās nenotika sadziedāšanās, tās nebija izdevušās. Man ļoti patīk latviešu estrāde, sevišķi vecie, labie gabali. Zilais lakatiņš un citas Rozenštrauha dziesmas, Imanta Kalniņa burvīgā daiļrade, skaistās Paula melodijas, bet tolaik nevarēju iedomāties, ka man būs iespēja uzstāties kopā ar pašu Maestro.»
Pasaule ir skaista
«Mūzikas lauciņā parādījos kā jauns, nezināms censonis. Man bija sešpadsmit gadi, mācījos 1. ģimnāzijā, un mani ik pa brīdim jau aicināja dziedāt vai kādam piedziedāt. Kā bekvokālists biju uzstājies ar dziedātāju Chilli Eirovīzijas atlases konkursā. Tad kāda paziņa no 6. vidusskolas, kas jauniešu orķestrī spēlēja vijoli, uzaicināja piedalīties koncertā, muzikālā apsveikumā māmiņām, kas bija veidots no Paula dziesmu repertuāra. Koncertā piedalījās arī pats Maestro, atzinīgi novērtēja sadarbību, tāpēc notika vēl viens koncerts Rīgas Latviešu biedrības namā Māmuļā, un pēc tā Pauls man piezvanīja un pajautāja, vai es gribētu dziedāt un izpildīt viņa mūziku.
Tas man bija liels pārsteigums, jo nekad nebiju domājis tādā plāksnē attīstīt savas muzikālās spējas. Paula piedāvājums, protams, pacēla manu vokālo darbību pavisam citā līmenī, un tas bija ļoti būtisks pavērsiens manā muzikālajā karjerā.
Pirmais koncerts ar Paulu notika Jāņos, kas, klātesot ļoti lielam klausītāju pulkam, norisinājās Ērgļos, Pulgošņa ezera krastā. Pat šodien atceros, ko toreiz dziedāju. Viena dziesma bija Visskaistākie vārdi pasaulē, otra – mazāk zināma Paula dziesma Vējlukturis. Man, jaunam puikam, tāda mēroga koncertā tas bija milzīgs satraukums! Piedevām vēl mani pieteica divreiz. Kad uznācu, nebija vēl palaista televīzijas tiešraide, tāpēc bija jānogaida un man jānāk vēlreiz. Ārprāts! Koncertā man bija vēl citi piedzīvojumi. Es pazaudēju maku, bet basģitārists Roberts Rasa, par laimi, to atrada. Šo koncertu es vienmēr atcerēšos.
Tad sākās braucieni pa visu Latviju ar Paula koncertprogrammu, kas atbalstīja Tautas partiju Saeimas vēlēšanās. Dziedājām stadionos, kultūras namos, bija ļoti daudz klausītāju. Galvenie izpildītāji bija Ance Krauze un Normunds Rutulis. Pāris dziesmas bija uzticētas arī man. Tas bija skaists un jaukām atmiņām piepildīts laiks, daudz ko mācījos no pieredzējušajiem kolēģiem.
Tad nāca nākamais Paula piedāvājums. Viņš bija atradis Lieni Šomasi un izdomājis, ka mēs varētu dziedāt kopā kā duets. Izpildījām dziesmas, kas kļuva par spēlētākajām Latvijas Radio. Ierakstījām zelta disku Pasaule ir skaista. Uzstājos dažādās pārraidēs, piemēram, Zvaigžņu lietus, vadīju televīzijas raidījumu Latvijas zelta talanti, izdevu savu pirmo solo albumu Šķiršanās blūzs ar vienpadsmit dažādu latviešu komponistu dziesmām, kuras joprojām koncertos izpildu. Dziedāšana bija mans sirdsdarbs, patīkams brīvā laika pavadīšanas veids, iespēja nopelnīt ļoti labu kabatasnaudu, kas man kā skolniekam un vēlāk studentam bija ļoti svarīga. Varēju basketbolam nopirkt labas kedas, mammai kādu dāvanu, studijām iegādāties labas grāmatas angļu valodā. Biju ļoti priecīgs par šo iespēju, bet paralēli mūzikai gāju klasisko izglītības un karjeras ceļu.
Zināju, ka, atbilstoši ģimnāzijā iegūtajām zināšanām, studēšu jurisprudenci vai ekonomiku. Ekonomika pēc būtības man ļoti patika. Es biju uzņēmējs jau no bērna dienām. Smejas. Aizdevu kādam klasesbiedram latu un nākamajā dienā prasīju divus atpakaļ. Man tagad pilnīgi kauns par tādiem procentiem. Šausmīgs augļotājs! Mamma iedeva uz skolu ābolu. Es to nevis apēdu, bet pārdevu. Pilnīgs ārprāts! Bet tāds ekonomikas dzinulis un uzņēmēja gēns manī bija jau bērnībā un nav zudis arī šodien.»
Neparedzamais
«Pēc Zviedru augstskolas absolvēšanas biju pārdomās par sava tālākā ceļa izvēli. Mani saistīja arī teātris, spēlēju Improvizācijas teātrī. Runāju ar savu basketbola biedru aktieri Vari Vētru, ko darīt. Mums reizēm gadās uzstāties kopīgos koncertos un tad vienmēr aprunājamies. Ar Vari var norunāt daudzas stundas. Tolaik biju izdomājis, ka es varētu iestāties aktieros, un to arī paveicu. Savu kursu togad uzņēma režisore Anna Eižvertiņa, kur ar pirmo kārtas numuru tiku budžetā.
Aktiera meistarībā dabūju gandrīz vai augstāko novērtējumu, bet pēc ilgām pārdomām tomēr aizbraucu uz Šveici maģistrantūrā studēt finanses, taču mīlestība pret teātri palika.
Tagad, redzot izrādēs Mariju Linarti Jaunajā Rīgas teātrī, Samiru Adgezalovu Liepājas teātrī, Leldi Dreimani Dailes teātrī, vairākus savējos Ģertrūdes ielas teātrī, atceros, kā kopā gājām uz iestājpārbaudījumiem, kādas etīdes aktiermeistarības pārbaudījumos izspēlējām. Arī manā dzīvē teātris ir palicis.
Spēlēju improvizācijas teātrī Prieka ministrija, kur viss notiek ciešā sasaistē ar skatītājiem. Viņi iesaka tēmu, kas mums jānospēlē, – citreiz tās ir laulāto attiecības, māsas un brāļa vai darba kolēģu attiecības – un tad no šī ieteikuma turpat uz vietas top izrāde, kurai aktieri izdomā sižeta darbību un tekstu. Visbiežāk spontanitāte rada humoru un pārsteigumu, bet šajā žanrā var izspēlēt arī drāmu, pat traģēdiju. Man pašam tas vienmēr ir pārsteidzoši, turklāt pārsteigums nav jātēlo, jo tas vienmēr ir īsts.
Arī dziesmu komponēšana un vārdu rakstīšana man daļēji aizsākās ar improvizācijas teātri. Džezā apgūtais palīdz galvā spontāni radīt melodiju, improvizācijas izrādes izaicinājums ir uzreiz tai radīt klāt tekstu ar atskaņām. Izrādēs paņemu ģitāru un turpat uz vietas tas viss top. Tā ir aizraujoša saspēle ar publiku, kas man ļoti patīk. Skatītāji, nākot uz izrādi, zina, ka tā nebūs luga ar gatavu scenāriju un izstrādātu dramaturģiju, un izrādi radīsim kopā. Šis žanrs ir spēle. Vienmēr negaidīta, neparedzama un pārsteidzoša. Visbiežāk uzstājos Cafe Film Noir, kas atrodas kinoteātrī Splendid Palace, un tā man ir skaista aizraušanās un pārmaiņa pēc bieži vien ļoti saspringtas darbdienas bankā.»
Sirds izvēle – Latvija
«Mana izvēle turpināt studijas banku zinībās labā Eiropas universitātē bija ļoti prātīga un, skatoties retrospektīvā, ļoti pareiza, ko arvien vairāk apzinos un novērtēju. Lugāno universitāte Šveicē, kur bija izteikti internacionāla vide, ierindojas starp četrdesmit labākajām ekonomikas un banku augstskolām pasaulē. Vēl pievilcīgāku šo studiju laiku padarīja Raiņa un Aspazijas saistība ar šo vietu. Biju mājā, kur viņi trimdā dzīvojuši, staigāju pa vietām, kas viņiem bija īpaši tuvas, kāpu kalnos, kur Rainis mēdza sēdēt un, skatoties uz San-Salvatores kalnu, rakstīja Zelta zirgu. Tur tiešām rodas iedvesma, ko izjutu arī es. Tieši tur sāku komponēt un rakstīt pats savas dziesmas. Radās gan vārdi, gan melodijas.
Manā dzīvē tas bija skaists laiks, prieks, ka varēju iegūt labu izglītību, un pilnīgi noteikti zināju, ka pēc augstskolas beigšanas atgriezīšos Latvijā. Man bija iespēja tālāk studēt doktorantūrā un palikt Šveicē, bet es izvērtēju to, kas mani saista Latvijā, un nebija nekādu šaubu, ka atgriezīšos dzimtenē. Lai cik labi bija tālajā, bagātajā un skaistajā zemē, visu laiku ilgojos pēc mājām. Latvijas daba, vide, valoda, kultūra, cilvēki, mūsu tradīcijas – tas viss man ir ļoti tuvs, un tikai te es jūtos kā mājās. Mans dvēseles kods laikam ir ļoti latvisks.
Manas sirds izvēle bija Latvija. Gribēju atgriezties, un te nu es esmu.
Esmu gandarīts par savu profesijas izvēli un tām iespējām, ko dod mana izglītība. Jau prakses laikā zināma starptautiska korporācija novērtēja manas spējas un to, ko es paveicu. Man piedāvāja darbu, kļuvu par Baltijas mārketinga vadītāju, biju atbildīgs par finanšu un mārketinga jautājumiem vairākiem atpazīstamiem zīmoliem. Drīz pēc tam nāca piedāvājums strādāt vienā no lielākajām bankām ar zviedru kapitālu, esmu tur jau septiņus gadus, un man patīk darbs, ko daru. Paralēli darbam bankā apguvu jurisprudenci, aizstāvēju bakalauru, šogad februārī arī maģistru, iegūstot jurista kvalifikāciju.
Redzu, ka savā darbā varu patiešām ietekmēt tautsaimniecību, ar savām zināšanām un prasmēm sekmēt Latvijas uzņēmējdarbību. Tas rada piepildījuma sajūtu un gandarījumu, ka Latvijas ekonomikā kaut kas uzlabojas, valsts attīstās un arī mans darbs un profesionālās zināšanas kaut mazliet virza šo attīstības procesu uz priekšu.
Manuprāt, šie ir ļoti labi laiki. Mēs esam demokrātiska valsts, mums ir brīva, atvērta ekonomika, viegli pieejami visi pasaules tirgi, durvis ir atvērtas. Mūsu uzņēmumi atkal un atkal apliecina, ka varam būt konkurēt spējīgi arī pasaules līmenī. Mums ir pieejami resursi, un lielā mērā tikai no pašiem atkarīgs, vai spējam un protam mums dotās iespējas izmantot, vai arī palaidīsim tās secen. Nenoliedzami, valsts pārvalde varētu būt labāka, bet, ja mēs ikviens savā darbavietā un profesijā darīsim maksimāli labāko, ko spējam, kopā noteikti varam veidot plaukstošu valsti. Ar savu jurista un ekonomista maģistra grādu es jūtos pietiekami pārliecināts, lai palīdzētu uzņēmējiem uzlabot viņu finansiālo situāciju un, iespējams, ieteikt kādu finansējuma risinājumu, ko paši būtu palaiduši garām.»
Laimes sajūtas
Viena no Jāņa dziesmām, kurai viņš ir gan mūzikas, gan vārdu autors, ir Sapņu taurenītis, kas Latvijas sirdsdziesmu parādē ieguva klausītāju atzinību. Dziesmas videoklipā romantiskās meitenes lomā Jānis aicināja Ritu – toreiz vēl savu draudzeni, bet nu jau sievu, ar kuru kopā aizvadīts pirmais laulības gads.
«Līdz trīsdesmit gadiem biju ieguvis izglītību, izveidojis veiksmīgu karjeru un varēju padomāt arī par savu personīgo dzīvi. Līdz tam nesteidzos,» atzīst Jānis. «Manā ģimenē arī bija uzskats, ka jaunam cilvēkam vispirms jāiegūst izglītība un stabils darbs, lai vēlāk varētu uzturēt ģimeni. Statistika rāda, ka vismazāk šķiršanos ir pāriem, kas apprecas vecumā no divdesmit astoņiem līdz trīsdesmit diviem gadiem. Mēs ar Ritu, sirsnīgu un ļoti jauku meiteni, apprecējāmies pagājušajā vasarā. Jau ilgi bijām kopā, esam jau pieslīpējušies, daudz kam kopīgi izgājuši cauri, zinām viens otru, saprotam, kad jābūt otram līdzās, kad jāpaklusē un jādod iespēja pabūt vienatnē, kas dažkārt ir ļoti vajadzīgs.
Rita arī ir saistīta ar mūziku. Viņai ir maģistra grāds mūzikas pedagoģijā, diriģē skolas kori, ar kuru es reizēm uzdziedu kādu dziesmu. Mums arī abiem kopā patīk padziedāt, tas notiek ģimenes un draugu pasākumos, kur sievai paspēlēju ģitāras pavadījumu. Tas ir labi, ja otra puse saprot, ko es daru, un es saprotu viņas darbu.
Sieva ir pirmā manu dziesmu klausītāja un vērtētāja. Šajā ierobežojumu laikā esmu radījis diezgan daudz jaunu dziesmu. Man patīk sevi tajās izpaust, un domāju, ka katra jaunā dziesma par mata tiesu ir labāka par iepriekšējo, jo ar katru dziesmu krājas gan muzikālā, gan dzīves pieredze. Vārdos, ko rakstu, ielieku savas emocijas, kaut ko no savas dzīves, un, sacerot dziesmu, vienmēr domāju, kas varētu cilvēkus iepriecināt, pacelt un darīt laimīgus. Man patīk sagādāt prieku, jo es pats esmu jautrs un cenšos dzīvi uztvert no gaišās puses. Ja cilvēks atnāk uz koncertu noskumis vai rūpju mākts, bet no maniem izpildījumiem gūst labu noskaņojumu un prieku, tad manam darbam noteikti bijusi jēga. Smaidošas cilvēku sejas mani dara laimīgu.»
Jāņa Ivanova valsis no režisora Vara Krūmiņas 1957. gadā uzņemtās filmas Zvejnieka dēls rosināja Valdi Artavu uzrakstīt vārdus, radās dziesma Mēnestiņš, ko dzejnieks piedāvāja iedziedāt Jānim, un tā kļuva par šīs vasaras šlāgeraptaujas uzvarētāju. «Viss tā skaisti un labi salikās, arī cilvēki šo dziesmu iemīļoja,» saka Jānis. «Filma ar Eduardu Pāvulu galvenajā lomā, skaistā Jāņa Ivanova melodija Talsu pūtēju orķestra izpildījumā, Valda Artava vārdi, televīzijas režisora Arvīda Babra profesionālā montāža radīja skaistu mākslas darbu, kas šo veiksmīgo kopdarbu pacēla ļoti augstā mākslinieciskajā līmenī. Dziesma izskanēja ar cieņu pret komponistu, pret filmu, pret aktieriem, tāpēc arī cilvēkiem tā tik ļoti patika, un mums, kas šajā darbā piedalījāmies, par to bija neaprakstāms prieks un gandarījums.
Kad dziesmu ierakstījām un bija pabeigta videoklipa montāža, tajā naktī nevarēju iemigt. Bija ļoti laba sajūta, ka mums izdevies radīt kaut ko skaistu un paliekošu. Paguvām dziesmu nodziedāt koncertā, kad vēl nebija ierobežojumu. Cilvēki cēlās kājās un gāja griezt valsi, prasīja atkārtot, bija milzīgs emocionāls saviļņojums. Kad dzīve atgriezīsies, lai atkal varētu dzīvot, gribas šo laimes sajūtu ne reizi vien vēl piedzīvot.»
