Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Prieks kopā novecot
Jurijs: «Kādreiz skatos – aizbrauc ar ziediem, baloniem, lentēm rotāta kāzu mašīna. Tad es domāju: vai jaunajam pārim pietiks prieka nodzīvot kopā tik daudz gadu, cik mēs ar Margaritu esam nodzīvojuši? Nezinu, kas ir labāk – mīlēt vienam otru šajā vecumā vai tad, kad visa dzīve vēl priekšā?»
Margarita: «Kāda Austrumu sieviete televīzijas raidījumā teica: mūs kopš bērnības māca izvēlēties nevis to cilvēku, ar kuru būtu prieks apprecēties, bet to, ar kuru būtu prieks kopā novecot. Jutos pārsteigta, bet tad sapratu – šajos vārdos ir dziļa filozofija. Divu cilvēku attiecībās vispirms jāatbild uz jautājumu – vai tu vēlies būt kopā ar šo cilvēku visu mūžu? Ja jā, tad daudz ko var paciet, piedot.»
Jurijs: «Kur rast prieku kopā nevecot? Dzīve un dzīvot ir divas atšķirīgas lietas! Ja vari teikt, ka dzīvot ir labi un dzīve ir laba, tas ir brīnišķīgi.
Bet līdz tam jānoiet garš ceļš. Jāprot piedot. Taču svarīgākais laulībā ir pacietība.
Ja vari paciest, tad spēj arī patiesi mīlēt.»
Margarita: «Mēs mīlam Latviju no visas sirds, mīlam savu dzīvokli, šo skatu, kas paveras uz jauno Dienvidu tiltu. Jurijam patīk iekārtot vidi, kurā dzīvojam. Reizēm viņš ir iegādājies jaunu interjera priekšmetu, pielicis to pie sienas vai nolicis uz grīdas, bet es pamanu tikai pēc nedēļas… Mans kabinets ir virtuve. Te uzturos gan tad, kad gatavoju, gan tad, kad vēlos pabūt viena, lasīt. Jurijs respektē manu vienatni, lai gan arī pie tās viņam bija jāpierod. Mūsu kopdzīves sākumā viņš nesaprata, kā es varu stundām ilgi klīst pa mežu. Bet es varu iet, iet…
Kad braucam uz Mērsragu, kur ir mūsu vasaras māja, priecājamies par skaistajām mājām, sakoptajām sētām, ziediem, nopļautajām ceļmalām. Mums pieder puse vecas zvejnieku mājas pasakaini skaistā vietā. Katru rītu basām kājām ejam cauri mežam uz upīti peldēties. Tikai pēc peldes jūtos pamodusies. Katru rītu pateicamies Dievam par to, ka dzīvojam tik skaistā vietā. Jurim patīk arī strādāt dārzā.»
Jurijs: «Esmu dzimis Sibīrijā, netālu no Baikāla, un Mērsrags man atgādina dzimteni. Tur ir mežs, priedes, jūra…»
Margarita: «Varbūt tas ir iegājies no manas profesijas, bet es joprojām nevaru aiziet gulēt agrāk par pulksten vieniem naktī, un man patīk ceļot. Mēs ar Juri daudz ceļojam. Ja rocība ļautu, mēs lidotu uz visām pirmizrādēm Vīnes Operas teātrī, Veronas opermūzikas festivālu, Zalcburgu. Iemīļotākā vieta man ir Francija, Parīze, tur esmu ar mieru atgriezties vēl un vēl.»
Jurijs: «Sapņojam vēlreiz aizbraukt uz Franciju. Parīze – tā ir pilsēta diviem. Tu ej pa to, trotuārs šaurs, bet novietots galds, divi krēsli, var apsēsties, iedzert kafiju un vērot cilvēkus.»
Margarita: «Esmu no ticīgas katoļu ģimenes, Juris ir pareizticīgais. Mamma vēlējās, lai salaulājamies baznīcā. Man laimējās satikt mācītāju Arturu Kristapoviču, kas izvadīja manu mammu, apbērēja arī mammas brāli. Kad man bija grūti, nomāca kāda problēma, es piezvanīju mācītājam, mēs satikāmies, daudz runājām. Priesteris salaulāja manu dēlu, un Jura septiņdesmit gadu jubilejā arī mēs nolēmām salaulāties Svētā Franciska katoļu baznīcā. Laulību ceremonijā klāt bija tikai liecinieki. Pēc tam braucām uz balli Hotel de Rome, kur viesnīcas septītajā stāvā nosvinējām Jura dzimšanas dienu.»
Jurijs: «Margaritai šomēnes aprit septiņdesmit gadu, nākamgad pavasarī man būs septiņdesmit piecu gadu jubileja. Trīsdesmit piecus gadus esam kopā. Mēs gribam to nosvinēt.»
Margarita: «Uzaicināsim visus draugus. Man patīk uzņemt viesus. Mūsu mazajā dzīvoklītī ir bijuši pat divdesmit cilvēku. Mūsu rados pieņemts rīkot ballītes. Kad ar vecotēvu dzīvojām Tallinas ielā, mūsu dzīvokļa durvis vienmēr bija vaļā, visi bija aicināti. Svinējām gan baznīcas svētkus, gan partijas svinamdienas. Vectēvs vārīja alu un lēja mazā ozola muciņā. Dziedājām un dejojām. Draugiem esmu teikusi: kamēr esmu dzīva, mēs tiksimies katrā manā dzimšanas un vārda dienā ar tik lielu rocību, kāda tā ir. Visi tiks gaidīti, apmīļoti un izklaidēti.
Esmu uzaugusi mīlestībā, saņēmusi lielu mīlestību no vecākiem, radiem, draugiem. Arī vīrieši, kas manā mūžā bijuši, mani ir mīlējuši, lutinājuši. Ir tik patīkami pieskarties mīļotajam cilvēkam! Pieskārieni mani silda, rada drošību, pārliecību, ka neesmu viena. Esmu laimīga sieviete.»
