Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzīve ar karalieni
Margarita: «Jurijam Latvijā viss patika, viņš uzreiz iemīlēja šo zemi, taču viņam nebija vēlmes iekļauties latviešu rakstnieku vidē. Sākumā viņam to pārmetu, bet tā bija viņa izvēle. Pārmaiņu laikā rakstnieks varēja rakstīt pats sev, jo par grāmatu maksāja kapeikas. Arī tagad Krievijā viņa kolēģi, izcili rakstnieki, strādā par smieklīgu naudu. Ja mēs būtu jauni, tad droši vien dzīvotu citādi, jo būtu jādomā, kā iztikt.»
Jurijs: «Es tikai tagad saprotu, kāpēc daļa labu rakstnieku nevēlas stāstīt par saviem pārdzīvojumiem, savu sāpi, ilgas izlikt uz papīra. Jo lasītāju un klausītāju kļuvis maz, visi nodarbināti ar savām problēmām.
Tā ir kultūras cilvēku sāpe. Es vienmēr kultūru esmu iztēlojies kā lielu upi.
Ir periodi, kad tā izžūst, bet upe nekad neizzudīs, pēc laika tā atkal izlauzīs sev gultni. Pasaule tagad ir orientēta uz citām lietām, bet cik ilgi krāsies komercijas krava? Līdz sabruks zem sava svara. Pēc laika cilvēkus atkal interesēs māksla, kultūra, grāmatas.
Margaritai arī bija jāizvēlas – izpildīt komerciālu mūziku vai dziedāt dvēselei. Krievijā viņai būtu jādzied krieviski, bet viņa taču ir latviete. Balto sauli jādzied latviešu valodā!
Es gribēju iemācīties latviešu valodu, pieteicos latviešu valodas kursos. Man bija piecdesmit gadu, bet grupā – tikai puiši un meitenes. No kursiem atceros frāzi: (saka latviski) jo vairāk esam kopā, jo laimīgāki mēs. Un viss…»
Margarita: «Pēc Atmodas viss nojuka arī ar manu profesiju. Varbūt izdarīju milzīgu kļūdu, nogriežot visus kontaktus ar Maskavu. Man bija izredzes turpināt karjeru, Krievijā mani mīlēja, aicināja uz Maskavu. Tur es varbūt būtu strādājusi vēl šobaltdien. Bet es izdarīju izvēli – paliku Latvijā. Izsāpēju, izraudāju, izdzīvoju savas profesijas traģēdiju, kad likvidēja Filharmoniju un pajuka mans profesionālais ritms. Tagad katrs solokoncerts prasa milzīgu nervu slodzi un fizisku spēku. Nospēlējot dažus koncertus, ieguldītais darbs neattaisnojas ne mākslinieciski, ne ekonomiski.»
Jurijs: «Margaritas dziedātājas karjera vēl nav beigusies! Reizēm jokoju – mēs esam gulējuši visas bijušās padomjzemes viesnīcās. Es braucu viņai līdzi uz koncertiem, pavadīju uz pieņemšanām. Esmu pārdzīvojis visus viņas skatuves draugus un nedraugus. Margarita dzīvo ar savu profesiju, bet es, lai cik grūti arī būtu, – ar savējo. Mēs saprotam viens otru.
Kā ir dzīvot ar karalieni? Kad vēl biju jauns, strādāju par žurnālistu kādā avīzē. Mana raksta virsraksts 8. marta numurā bija Par lepnu, grūti iekarojamu sievieti. Margaritai piemīt apbrīnojama īpašība – nepakļaujama pakļāvība. Saproti, kā gribi! Viņa ir pieejama, bet vienlaikus tāla un neaizsniedzama. Bez pārspīlējuma šī savienība ir dabiska, tā ir viņas rakstura harmoniskā nots. Kopdzīvē ļoti svarīga ir abpusēja vaļsirdība. Es vienmēr Margaritai esmu varējis atklāt ko negaidītu, uzticēt savas radošās fantāzijas. Viņa māk klausīties un glabāt noslēpumu.
Atšķirībā no manis Margarita ir introverta. Es savā ekstravertumā varu sakliegt, bet viņa – nekad. Ja esmu viņu aizvainojis, pēc trim gadiem kādā skaistā, saulainā dienā, kad viss dabā plaukst un zied, viņas vaigs ir samācies, jo – Margarita piepeši ir atcerējusies apvainojumu, ko esmu izteicis pirms vairākiem gadiem!… Nu jau esmu iemācījies: ja esmu vainīgs, eju pie Margaritas, nokrītu uz ceļiem un lūdzu piedošanu. «Piedod, ja vari, esmu rīkojies pārsteidzīgi.»
Ja es to nedarītu, nespētu pārkāpt savam lepnumam, ļoti ātri aplauztos.
Margarita ir viegli ievainojama, jutīgi uztver pasauli. Iedomājieties, viņai vajadzēja kārtot eksāmenu pilsonības iegūšanai! Jo viņa ir dzimusi Sibīrijā! Protams, viņa jutās aizskarta. Pierunāju Margaritu Saeimai uzrakstīt vēstuli. Apmēram tā: «Vakar nejauši kādā no lielajām Latvijas enciklopēdijām atradu savu vārdu. Tajā par mani ir uzrakstīts daudz kas labs. Vai ar to ir par maz, lai iegūtu pilsonību?» Piezvanīja deputāts Ābiķis, atvainojās. Diemžēl šādu aizvainojumu Margaritai ir bijis daudz. Viņai ir grūti sevi aizstāvēt, un viņa necieš, ja viņu žēlo.
Es Margaritai bieži saku: es tevi mīlu. Kā rakstnieks esmu mēģinājis savas jūtas noformulēt. Mīlestība nav universāla līme. Tikai uz mīlestību vien divu cilvēku likteņus nesalīmēsi – tie atgrūdīsies. Mīlestībai jāpāraug cieņā, izjūtās, kad šķiet, ka nav iespējams bez otra cilvēka dzīvot. Tas ir kaut kas vairāk par mīlestību, kaut kas, ko vārdos grūti definēt. Mēs kopā esam nodzīvojuši vairāk nekā trīsdesmit gadu, un tagad Margarita man nozīmē daudz vairāk nekā agrāk. Es nespēju bez viņas dzīvot! Pārdzīvoju pat īslaicīgas šķiršanās.»
Margarita: «Mēs abi ļoti pārdzīvojām, kad es pusgadu Amerikā auklēju mazdēlu. Braucot projām, nedomāju, ka būs tik smagi, kaut gan Amerikā guvu tikai pozitīvas emocijas, man blakus bija dēls, vedekliņa, mazdēliņš. Taču man ārkārtīgi trūka Jura. Mēs bieži runājām pa telefonu, bet tas nemazināja ilgas pēc vīra. Biju tuvu nervu sabrukumam… Mēs viens bez otra nevaram dzīvot. Kad piedzima mazmeita Elizabete, aizbraucu pieskatīt arī viņu, bet vairs ne tik ilgi.
Tagad mazdēlam Valteram jau ir četri gadi, mazmeitiņai Elizabetei – divi. Katru gadu braucu ciemos. Arī šos Ziemassvētkus sagaidīšu kopā ar saviem mīļajiem Amerikā.»
