Rīga +8°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pierīvēšanās
Jurijs: «Kopdzīves sākumā nebija viegli, jo es dzīvoju Maskavā, Margarita – Rīgā. Man nebija svarīgi, ka viņai ir cita tautība, taču, kad aizbraucu uz Krasnojarsku pie mammas un izstāstīju, ka esmu iepazinies ar latvieti, viņa sacīja: «Viņa taču ir mazākumtautības pārstāve!» – «Kāda tam nozīme?» brīnījos. Tikai vēlāk sapratu, ko mamma ar to bija domājusi, – tā ir cita mentalitāte, citas tradīcijas.»
Margarita: «Mana mamma pieņēma jebkuru manu izvēli. Viņa uzskatīja – galvenais, lai ir labi bērnam. Robežas un attālums nebija šķērslis mūsu attiecībām ar Juri, jo Latvija un Krievija tajā laikā bija viena valsts, mūs šķīra stundas un divdesmit minūšu lidojums. Es braucu ciemos pie Jurija uz Maskavu, viņš apciemoja mani Rīgā. Par kāzām sākumā nedomājām.»
Jurijs: «Šķiroties dzīvokli un visu iedzīvi atstāju bijušajai sievai. Rakstnieku savienība man piešķīra dzīvokli, bet mājokļa jautājums vilkās divus gadus. Beidzot to dabūju un izremontēju. Cerēju, ka Margarita pārcelsies pie manis. Par to nebijām runājuši – es vienkārši uzskatīju, ka sievietei jādodas līdzi vīram. Bet Margarita vēlējās palikt Latvijā, un man ar to bija jāsamierinās.»
Margarita: «Man nebija pat tādas domas, ka es varētu pārcelties uz Maskavu! Manas mājas ir Latvija, te dzīvo mana mamma, dēls. Viņi nebūtu braukuši projām.»
Jurijs: «Ja es būtu uzstājis, domāju, ka mēs izšķirtos. Uz Latviju bija jāpārceļas man. Apprecējāmies 1985. gada 21. aprīlī.»
Margarita: «Kāzu ceremonijai manās acīs nebija lielas nozīmes, tomēr tās organizēšana bija uz maniem pleciem, Juris no Maskavas atlidoja tikai dienu pirms kāzām. Kleitu man šuva tērpu māksliniece Ārija Poļenova, kas veidojusi visus manus skatuves tērpus. Ārijai bija baložu pelēks sudrabains mežģīņu audums, ko viņa šad tad man rādīja. Teicu: «Ja kādreiz precēšos, tu man no tā darināsi kāzu kleitu.» Tā arī bija. Vedēji bija Ojārs Grinbergs ar sievu.
Laulību reģistrācija notika Rīgas Centra rajona dzimtsarakstu nodaļā. Uzvārdu nemainīju.
Saviesīgā daļa turpinājās viesnīcā Latvija. Kāzas bija lustīgas!»
Jurijs: «Varbūt mūsu dzīve nokārtotos citādi, bet bija astoņdesmito gadu otrā puse, valstī sākās pārbūve. Viss juka un bruka. Izira Rakstnieku savienība, attiecības starp rakstniekiem kļuva neizprotamas. Maskavā ir apmēram trīs tūkstoši rakstnieku, bet es neesmu štata cilvēks, nevēlos stāties ierindā, cīnīties par sevi. Vienmēr esmu centies norobežoties no pūļa, tāpēc man nebija grūti tam visam pagriezt muguru. Pārdevu dzīvokli un pārcēlos uz Rīgu. Sākumā bija grūti pieņemt jaunos apstākļus, bet es centos pieslīpēties. Mana ikdiena, sadzīve pilnīgi atšķīrās no Margaritas dzīves ritma. Mans tēvs bija miris, mamma dzīvoja noslēgti, pie mums mājās reti nāca draugi, pēc dabas biju vienpatis. Nu piepeši dzīve mutuļoja, sievas radinieki cits par citu interesējās, rūpējās, kopā svinēja jubilejas, svētkus. Es tā nebiju radis. Šajā sakarā man prātā ienāca anekdote. Sestās klases skolniekam jautā: kādu tu iztēlojies savu nākamo sievu? Viņš atbild: lai viņai būtu pēc iespējas mazāk radu. (Smejas.)»
Margarita: «Lai gan pēc rakstura ar Juri esam atšķirīgi, mēs intuitīvi jūtam viens otru, mūsu pasaules uztvere, dzīves principi ir līdzīgi. Tas mūs tuvināja, neļāva pašķirties, kad radās nesaskaņas. Esam strīdējušies, jā, pat ļoti, bet tas bija attiecību sākumā. Un sākumā mums vispār neklājās viegli. Es biju ļoti aizņemta – gadā man bija vairāk nekā simt piecdesmit koncertu, katrs brīvais brīdis piederēja dēlam. Juris tāpēc bija greizsirdīgs uz Andri, tas savukārt – uz Juri; Juris bija greizsirdīgs uz manu mammu, viņa – uz Juri… Mācījos nogludināt asumus, jo viņi visi man bija vienlīdz mīļi un svarīgi. Par laimi, vismaz uz maniem pielūdzējiem Juris nav bijis greizsirdīgs – muļķis viņš nekad nav bijis! –, tomēr mūsu attiecības bija saspringtas.
Tā ir profesionalitāte – dziedāt arī tad, kad sirdi plosa rūgtums, aizvainojums un skumjas.
Ar ko es kāpju uz skatuves, to nesu zālei. Varbūt tās dziesmas toreiz skanēja citādi… Bet ar to jau dzīve ir interesanta!
Problēmu mums bija daudz, bet centāmies tās pārvarēt, galvenais – saprast, vai vēlamies palikt kopā vai ne. Mācījos pielāgoties Jura rakstura īpašībām, mentalitātei. Mēs esam dikti atšķirīgi! Juris ir impulsīvs, ātri, asi uz visu reaģē. Viņš runā, runā, runā, mani aizvaino līdz sirds dziļumiem, bet pēc piecām minūtēm saka: «Blēņas, es neko tādu neesmu teicis!» Pie tā bija jāpierod. Juris kādreiz saka: «Žēl, ka nesatikāmies agrā jaunībā, tad dzīve būtu bijusi citāda.» Dievs zina, ko dara. Ja mēs būtu iepazinušies jaunībā, šaubos, vai kopā būtu nodzīvojuši vairāk nekā trīsdesmit gadu. Lai mēs paliktu kopā, bija jāmainās abiem. Ar lielām pūlēm man ir izdevies Juri par daudz ko pārliecināt, šo to mūsu attiecībās palabot. Arī no Jura esmu daudz mācījusies.»
Jurijs: «Starp citu, Margarita ļoti garšīgi gatavo. Manā dzīvē bijis daudz ēdnīcu – esmu ēdnīcu cilvēks –, bet pēc Margaritas gatavotajiem ēdieniem vairs negribas ieturēt maltīti ārpus mājas.»
Margarita: «Jurim ir problēmas ar kuņģi, svarīgs regulārs ēšanas režīms, arī uzturam jābūt sabalansētam. Viņš nemācēja gatavot, arī tagad tas viņam nepadodas. Kad aizbraucu uz Ameriku, Juris pārtiek no cīsiņiem. (Smejas.) Mūsu kopdzīves sākumā es arī nepratu, bet skatījos, kā mamma gatavo. Viņa bija profesionāla kulināre, bet man šīs prasmes ierādīja nelabprāt, tikai sacīja: «Skaties un mācies!» Mamma dzīvoja Jūrmalā, mēs bieži sazinājāmies, ciemojāmies pie viņas, pēdējos gadus viņa pārcēlās pie mums.
Mans dēls arī labi gatavo. Man padodas salāti un zupas, bet Andrim – cepeši, dažādi gaļas ēdieni.»
