Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
«Manuprāt, pašapziņu ieaudzina vai arī tā ir dabas dota jau no dzimšanas. Runājot par sevi, acīmredzot esmu radījusi labu iespaidu, jo ar savu pašapziņu vēl joprojām strādāju. Esmu pēdējais padomju laika metiens, kas paspējusi padzīvot tā laika audzināšanas šablonā. Arī mani ir ietekmējušas vispārzināmās tendences, piemēram, vispirms domāt par citiem un tikai pēc tam par sevi. Un jūtu, ka sievietēm Latvijā šis Mātes Terēzes glābējas sindroms ir īpaši izplatīts,» atklāj dziedātāja.
Atslēga ir pašrealizācija
Pēc manām domām, atslēga iekšējai drošībai un sajūtai, kas rada pašapziņu, ir pašrealizācija. Ka vari darīt to, ko mīli darīt, mācīties to, ko vēlies mācīties, un realizēt sevi lauciņā, kurā jūties vislabāk, reizē nesatraucoties, vai ar to nopelnīsi. Manā gadījumā šis iekšējais dzinulis ir mūzika, konkrētāk – dziedāšana.
Jāsaka milzīgs paldies vecākiem, kas gudri man kā bērnam ļāva attīstīt to, uz ko man ir dotības, un neuzspieda savu baiļu šablonu.
Es biju vijolniece, saksofoniste un brīdī, kad varēju pati izvēlēties, kā pilnīgi norāvusies no ķēdes metos iekšā visā, kas saistījās ar dziedāšanu tajos mūzikas žanros, kas vienmēr šķituši saistoši. Zinu daudz gadījumu, kad vecāki uzspiež savu ideju par bērna nākotni, un pieaugot viņiem ar nožēlu nākas atzīt, ka sapņi tā arī palikuši nepiepildīti. Taču, ja cilvēkam ir mīlestība uz kādu lietu, viņš teju instinktīvi meklēs veidu, kā realizēt savu radošumu, vienalga, vai tā būtu dziedāšana, spēlēšana, adīšana vai sportošana.
Mēs sev izliekam lamatas
Manuprāt, latviešu sieviešu klupšanas akmens ir neatbilst kāda cita gaidām, vīzijām, cerībām vai pašu uzliktajām augstajām latiņām. Mēs sev izliekam lamatas, jo atduramies pret pašu izveidotām ilūzijām un izraisām vilšanos sevī, līdz aiziet ķēdes reakcija – es jau neko nevaru, man nekas nesanāk, kas ietekmē pašapziņu.
Pēdējo gadu laikā mēģinu atgūt kontaktu ar savu īsto es un pieņemt, ka dotajā mirklī varu izdarīt vien tik daudz un tik labi, cik varu. Kā arī vēlreiz atgādināt sev pašai un citām sievietēm – mēs nevienam neko neesam parādā un varam dzīvot tā, kā pašas vēlamies. Jā, tas prasa drosmi, un šīs izvēles bieži ir baiļu pilnas Bet pa kripatiņai, pa ikdienišķam solītim pamazām varam iet uz to, kas liek acīm mirdzēt.»
