Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmais pamana Macats
Pēc savas pirmās nopietnās uzstāšanās Ilze, braucot mājās, no saviļņojuma aizgūtnēm raudājusi. «Toreiz domāju – es gribu šīs izjūtas vēl un vēl! Jūs mani no skatuves vairs nenovilksiet,» atceras viņa.
Vairākus gadus meitene mājās bija spēlējusi ģitāru un trenējusies dziedāt, un to darījusi tikai tad, kad neviens nedzird. Demonstrēt savu talantu citiem vilcinājusies. «Es šausmīgi kautrējos uzstāties!
Pat mani vecāki īsti nebija dzirdējuši, kā dziedu.
Līdz vienkārši kādu dienu izgāju klases priekšā un nodziedāju Elvisa Preslija dziesmu Jailhouse Rock. Manu mūzikas skolotāju Antru Ķesteri tas pārsteidza, un viņa mani iedrošināja uzstāties plašākai publikai,» atminas Ilze.
Pēc vidusskolas jaunā māksliniece sākusi uzstāties bāros. «Man ļoti mīļš bija rockabilly žanrs. Reiz pēc kāda gabala pie manis pienāca, kā man tobrīd šķita, dusmīgs onkulis un teica: «Eu, šitā ir laba lieta! Kas te spēlē?» Vēlāk uzzināju, ka tas bija Raimonds Macats. Viņš uzaicināja mani pievienoties viņam un Aivaram Hermanim pasākumos, un tie bija mani pirmie nopietnie koncerti. Pirmajā daļā viņi spēlēja džeziņu, bet otrajā pievienojos es un Ainis Zavackis pie bungām. Tas bija nereāli! Atceros, vecāki atbrauca uz koncertu, un pirmo reizi dzirdēja, kā dziedu. Viņi bija šokā.
Macatu un Hermani uzskatu par saviem muzikālajiem krusttēviem, jo viņi man deva pirmo lielo grūdienu mūzikā. Viņi arī bija pirmie, kas pamanīja, ka rakstu dziesmas. Darīju to, ko man visu laiku bija teicis tētis: «Raksti savu mūziku latviešu valodā!» Ir viegli ieslīgt tajā, ka visu laiku izpildi tikai citu radītu mūziku, bet tētis mani ieprogrammēja, ka jāraksta pašai,» atzīst Ilze.
Intervijas turpinājums:
