Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pandēmija pārtrauca tava vīra Aigara Dinsberga producēto tautasdziesmu koncertu sēriju Dieva dēli un saules meitas, kurā arī tu piedalies, toties Saules meita varēji būt šovā Balss maskā.
– Biju tik priecīga par šo iespēju – varēju izdziedāties to, ko gribējās un kas man piestāv! Un vēl visa tā slepenība šovā, azarts… Par to, ka piedalos šovā, zināja tikai mans vīrs, un arī viņš – vien nejaušas sagadīšanās dēļ. Klusēju kā partizāns! Sākumā bija domāts, ka būšu Saule, bet kļuvu par Saules meitu. Man, starp citu, bija viena no smagākajām maskām.
– Vai nojauti, kas slēpjas aiz citām maskām?
– Pārsteigumu pārsteigums man bija Planēta – maska, kurā slēpās Māris Grigalis. Un arī šova uzvarētāju Gintu Andžānu – Balto Vilku – neatkodu līdz pat brīdim, kad viņš noņēma masku. Nojautu tikai, ka aktieris. Viņš pat bija man blakus istabiņā un vienā reizē aizmirsās, kur atrodas, un pilnā balsī sāka runāt. Bet, pat balsi dzirdot, nevarēju pateikt, kas tas par cilvēku. Bet nu… ņemot vērā, ka gadu neesam bijuši teātrī…
– Protams, mēs visi gaidām to brīdi, kad varēs atkal iet uz teātri, uz koncertiem… Bet kas tevi visu šo laiku notur līdzsvarā?
– Autoskolā man instruktors teica: pati meklē ceļazīmes, nevis pēkšņi ieraugi – o, zīme! Tieši tāpat ir ar labajām lietām – pašai jāmeklē pozitīvais. Situācija šobrīd ir tāda, kāda ir, – nu ko tagad darīt? Dzīvoju, kā ir, bet varu parūpēties, lai arī šajā situācijā ir forši tur, kur esmu, un ar tiem, ar ko kopā esmu. Man ir savas sakārtošanās metodes, kā to panāku, tāpēc dzīvoju priecīgi, ar enerģiju, man ir labi, esmu laimīga.
– Atklāsi savas metodes?
– Tā jau ir kvantu fizika. Bet tas tikai izklausās sarežģīti.
Viss laikam sākās ar sevis izzināšanu, kad sāc domāt – kāpēc mēs te nākam?
Kāpēc man ir tā, bet kādam citam – pavisam ne tā? Soli pa solim, un ieraugi, ka pasaulē cilvēki par šīm lietām runā – par to, kā darbojas Visuma likumi. Tikai – kurš saklausa un kurš ne. Piemēram, tu nevari risināt problēmu no tā paša stāvokļa, kādā esi to radījis. Kad iedziļinies, saproti – ja mana rīcība visu laiku ir vienāda, es nevaru iegūt citu rezultātu. Ir jākļūst par kādu citu, lai varētu saņemt kaut ko citu.
– Cik ilgi ar to jau esi aizrāvusies?
– Ar šo dzīvoju jau gadus sešus. Kad ir iespēja, vadu arī transformācijas meditācijas, kas palīdz iepazīt sevi, un lekcijas par to, kā pašiem radīt savu realitāti, ieraudzīt sevi veselu, turīgu, laimīgu – kas nu kuram svarīgi.
Man pašai svarīgi ir piepildīt nevis citu vēlmes, bet savējās, dzīvot sev un ar baudu.
Man ļoti patīk, kā saka mikrobiologs Brūss Liptons: Ja kaut kur vispār pasaulē ir paradīze, tad tā noteikti ir uz Zemes.Tas atkarīgs tikai no mums pašiem. Tu vari no rīta pamosties dusmīgs un sapīcis, ieraudzīt, ka līst, un vēl vairāk sapīkt, nejauši izliet kafiju un tad vispār secināt – cik štruntīga diena… Un diena tāda arī izvēršas, jo tu pats šo sajūtu uzturi.
Jo – sākumā ir doma, tad rodas emocija, un uz tās pamata katra nākamā lieta tikai nostiprina šo domu, līdz cilvēks kļūst par negatīvās enerģijas kopumu un attiecīgi visu laiku pievelk lietas, kas viņam pašam nepatīk. Vienmēr saku: uzmanies ar izjūtām, kuras tu trenē! Jo tajā, ko tu trenē, tu kļūsti ļoti labs. Tāpēc izvēlies, ko gribi trenēt, – to, ka esi laimīgs un priecīgs, vai to, ka esi bēdīgs, dusmīgs un tev dzīvē neiet? Mums katram ir izvēle. Ja izvēlies būt priecīgs, laimīgs, ar laiku ķermenis to pieņem, un tas sāk darboties kā zemapziņas programma – ar tevi visu laiku notiek kaut kas labs.
– Tev pašai tas vienmēr izdodas?
– Pašā sākumā man bija tāds kā dīls ar Visumu. Man bija kāda vēlme, un tik ļoti gribējās, lai tā piepildās. Lai aizdzītu neticību par to, vai izdosies, teicu Visumam tā: ja tu mani dzirdi, ja tu zini, ko es gribu, tu dosi man saprotamu zīmi – akmeni sirds formā. Tobrīd apceļojām Sardīniju, pludmales tur akmeņainas. Nākamajā dienā, kamēr dēls mācījās peldēt, es, turpat krastā atlaidusies, iegremdēju rokas oļos, un pēkšņi… izvelku akmeni sirds formā. Nodomāju: labi, bet varbūt tā tomēr nav sirds, bet vienkārši trijstūris… Pēc mirkļa izvelku mazāku akmeni, arī it kā sirds forma jaušama, bet man joprojām neticība – nu nevar būt, ka tas bubļiks ir sirds. Pagāja vien sekunde, un ūdeni ieraudzīju vēl mazāku akmeni, bet precīzi sirds formā. Laikam tobrīd Visums man vēstīja:
Kas tev, cilvēk, vajadzīgs, lai tu noticētu, ka es tevi dzirdu? Šos trīs akmeņus turu kā atgādinājumu sev – vēlies, mīli, uzticies un palaid…
– Kā tas izmainījis tavu dzīvi?
– Man visa dzīve ir mainījusies… Es teikšu tā – laime mīl klusumu, tāpēc tās lietas, kas ar mani notiek, publiski neafišēju, taču labprāt dalos ar savām zināšanām, kā to panākt, – stāstu, kā darbojas smadzenes, kā mūs ietekmē mūsu domas un rīcība. Tikai no katra paša atkarīgs, kāda dzīve viņam būs, un es tagad dzīvoju labsajūtā, čiliņā. Taču neesmu arī nekāda svētā, tāpat varu sadusmoties, sakliegt, bet zinu, ka tas nebūs ilgstoši. Es analizēju savu rīcību un reakcijas un, ja saprotu – šis manā dzīvē atkārtojas, bet es to negribu, tad zinu: lai to izmainītu, man atkal ir jākļūst par citu cilvēku. Viss ir manās rokas – es pati visu varu, man nav vajadzīgi ārēji apstākļi, lai būtu laimīga.
– Labi, pieņemsim, ka es vienkārši slikti jūtos. Fiziski, mentāli… Kā to mainīt?
– Kāp no tā ārā! Pirmais solis – apzinies, ka tev ir slikti, un saproti, ka tu tā negribi. Nākamais – kā tu gribi? Kas tev liek justies labi? Vai tu vispār zini, ko tu gribi? Ļoti bieži cilvēki to nezina, un tā ir problēma. Vai nu tu meklē iemeslu, kāpēc kaut ko nevari, vai arī meklē iespējas. Ja cilvēks saka, ka viņš ir neveiksminieks, tad viņš raida šo savu enerģiju uz ārpasauli, visi apkārtējie to nolasa, un viņam pievelkas tieši tas, ko viņš jūt. Kur tu ieguldi savu uzmanību, tur tu ieguldi arī savu enerģiju.
– Kas tev pašai ir patiešām svarīgi, lai labi justos?
– Darīt to, kas man patīk, būt kopā ar saviem mīļajiem. Un būt patiesai pret sevi. Protams, kad sāc darīt tā, kā patiešām vēlies, tu kļūsti arī neērts citiem. Jo pirms tam tu bieži kaut ko darīji vai nedarīji tikai tāpēc, ka negribējās otru aizvainot vai otra bija žēl… Bet kāpēc ļaut sevi iztukšot? Vai nav vienkāršāk pateikt: es nevēlos to darīt! Kādreiz arī piekritu dziedāt jebko, bet tagad man ir svarīgi gūt no tā gandarījumu un prieku.
– Bija laiks, kad ļoti pārdzīvoji par savu izskatu, par savu ķermeni, mocīji sevi ar diētām. Tagad esi iemācījusies sevi pieņemt?
– Tad man tas šķita svarīgi, un es gāju uz mērķi. Tagad mana laimes izjūta vairs nav atkarīga no mana auguma formas, man ir pavisam citas prioritātes. Tāpat arī kādā brīdī sapratu – kāpēc gan man jākrāso gaišāki mati, ja es tāpat jau esmu blondīne! Un nu jau četrus gadus vairs matus nekrāsoju.
Visu nosaka tavs fokuss. Man, piemēram, ir svarīgs, pirmkārt, pats darbs, ko daru ar patiku, un atalgojums ir blakus efekts. Ja cilvēks kaut ko dara no sirds, tad viņš tiks novērtēts; ja aiz aprēķina – agrāk vai vēlāk cietīs fiasko. Nav vērts koncentrēties uz to, kā tev nav, jo tad enerģija aiziet miskastē. Tad labāk domāt, ko tu gribi darīt, lai tev tas būtu. Cilvēkus bieži vien pieradina pie mazumiņa, un bieži vien mēs neaizdomājamies, ka varētu no dzīves gūt vairāk. Jo mēs esam kaut kas vairāk, nekā mums ir mācīts, stāstīts.
– Kā uzzināt, kas var darīt laimīgāku?
– Biežāk vajag teikt dzīvei jā. Ļauties iet nezināmajā, nevis baidīties. Vienkārši ļauties. Lai iegūtu citu rezultātu, ir jāiet cits ceļš, jo tikai tad tu vari ieraudzīt kaut ko jaunu. Lūk, arī visa formula.
Es dzīvoju šodien, jo kad tad vēl! Atceros, bērnībā mamma man nopirka kleitu un teica: tā tev būs iziešanai. Cik nepareizi! Es no kleitas izaugu tik ātri, ka paguvu uzvilkt tieši vienu reizi. Vai – skaistie trauki plauktos paredzēti tikai ciemiņiem. Vai tad nevaru skaisti sev servēt galdu arī ikdienā? Vai pret sevi nevajag attiekties ar cieņu un mīlestību – tāpat kā pret ciemiņiem? Man patīk uzņemt viesus, gādāt, lai visi labi justos. Bet, pag, pag, – vai tad man pašai neko nevajag? Un kas gan cits man iedos, ja es pati sev neiedošu. Tāpēc varbūt iemācies vispirms pret sevi izturēties ar cieņu, un tad tu vienmēr mācēsi dot arī otram. Tas ar laiku pie manis atnāca. Es, piemēram, speciāli sev esmu nopirkusi bezgala skaistu porcelāna tasīti, no kuras nesteidzīgi – kā filmā – no rītiem baudu kafiju… Mēs katrs pats sev radām svētkus.
– Kā tu pati vērtē – kāds izvērties tavs dziedātājas ceļš?
– Mans bērnības sapnis bija kļūt par dziedātāju, un to esmu piepildījusi. Pirms pāris gadiem atteicos no vokālās pedagoģes darba, jo sapratu – tas man vairs nerada gandarījumu. Mācīt dzirdēt notis ir svētīgs darbs, bet tas nav manējais… Tas bija kļuvis par rutīnu, par konveijeru, kas izdzen. Nolēmu, ka es tā vairs negribu.
– Vai ir kas tāds, ko tu būtu gribējusi ātrāk saprast par to, kā dzīve iekārtota?
– Ja kaut ko varētu dzīvē mainīt, tad gribētu, lai tās zināšanas, kas man ir šodien, būtu jau tad, kad gaidīju savu dēliņu. Vecākiem gribas bērnu pasargāt, iedot to labāko, bet mēs nevaram pasargāt bērnu no viņa pieredzes. Reizēm liekas – tavam bērnam to nevajag, bet viņš saka: nē, es tā gribu! Nu labi, dari… Domājot par to, kā aug mūsdienu bērni, gribu nocitēt, manuprāt, lielisku kāda arābu šeiha sacīto, kad viņam prasīja, kā attīstās valsts: «Manam vectēvam bija kamielis, manam tēvam bija kamielis, es braucu ar mersedesu, manam dēlam ir Land Rover, mazdēls arī brauc ar Land Rover, bet mazmazdēlam atkal būs kamielis.» Kad viņam prasīja, kāpēc tā, šeihs atbildēja:
Grūti laiki rada spēcīgus cilvēkus, spēcīgi cilvēki rada labus laikus, labi laiki rada vājus cilvēkus, vāji cilvēki rada grūtus laikus, un tā tas iet pa apli.
Es gribētu, lai mans dēls izaug par stipru cilvēku.
– Teici, ka tevi tik daudz kas dzīvē interesē. Ar ko vēl esi aizrāvusies?
– Šopavasar izdomāju, ka man vajadzētu pamēģināt iesēt tomātus, un izdevās! Jau zied! Uz balkona esmu sastādījusi puķes. Man ļoti patīk eksotiskie augi, mamma saka: nu jau gana! Bet man tā gribas džungļus mājās! Lai ir sajūta, ka esmu tuvāk dabai… Priecājos, ka izdīdzis avokado kauliņš un mango kauliņš, un papaija. Tad vēl manam banānkokam izauguši divi bērni, ko pārstādīju… Pirms tam nevarēju iedomāties, ka es kaut ko varētu stādīt un pārstādīt. Kad bērnībā mamma lika laistīt istabas puķes, pie sevis tik bubināju – kam tās vispār mājās vajadzīgas! Un vēl mums beidzot ir arī kaķis Hugo Boss, par ko visi ģimenē priecājamies.
– Jūsu kāzu jubilejā tavs vīrs sociālajos tīklos bija ielicis skaistu jūsu abu bildi…
– Kad dzirdu kādu sakām, ka pie attiecībām jāstrādā, manā izpratnē tādām attiecībām nav nekādas vērtības. Ja gribas otru mainīt, tur nekas nebūs. Otrs cilvēks tev vai nu der, vai neder. Protams, kad satiecies un iemīlies, par to nedomā. Tu ļaujies, un tikai pēc tam sāc skatīties: bet kur palika tas? Kāpēc vairs nav tas? Un tas ir abpusēji. Tāpēc labāk būt patiesam pret sevi un neiztaisīties par to, kas neesi, un otrs tad lai tevi vai nu pieņem, vai nepieņem.
Protams, mēs ar vīru pielāgojamies viens otram. Man, piemēram, nevajag mājās nepārtraukti pieprasīt no viņa uzmanību. Redzu – vīrs skatās televizoru, labi, es daru savas lietas. Tur ir tas sāls – ja iemācies labi justies pats ar sevi, tev ir forši arī ar to otru kopā.
– Tavs vīrs ir producents, viņš nemēģina arī mājās dzīvi režisēt?
– Viņš režisē, bet mani nevar ielikt rāmī. Un, ja vēl režisē tajā laukā, kas man neder, no manas puses mēdz būt spuras gaisā. Nav jau tā, ka mums nekad nav strīdu, tik viena vienīga medusmaize. Globāli mums viss ir forši, bet, ja manī ir iekšēja pretestība, es neturu to sevī, uzreiz saku, ko domāju, un tad reizēm emocijas iet pa gaisu. Aigars īstenībā vairāk pieklusē. Viņš labāk tad iziet no istabas. Man gan gribas domāt, ka mēs, kopā dzīvojot, esam iemācījušies runāt tad, kad dusmas pārgājušas. Ja vienam vēl nav pārgājis, tad labāk nogaidīt. Ir bijušas reizes, kad nerunājam divas dienas. Galvenokārt jau es esmu tā, kas nerunā. Bet tas ir absolūti bez aizvainojuma, vienkārši saprotu – ka tajā brīdī nav jēgas, ir jāsakārtojas iekšēji. Tāpēc, lai otru neaizvainotu, labāk paklusēt… Katram savi tempi, kā mēs sagremojam informāciju. Bet vispār man ir prieks, ka joprojām ik dienas varam kopā pasēdēt un sarunāties un mums ir interesanti.
– Tu esi ļoti stipra savā raksturā, bet ko tu novērtē otrā?
– Es ļoti daudz no vīra mācos, sevišķi disciplīnu. Viņš ir ļoti organizēts un precīzs. Ja sola, tad izdara. Bet no manis viņš, šķiet, mācās brīvību – ka nevajag vienmēr būt ļoti pareizam, precīzam, ka šad tad groži jāpalaiž arī vaļīgāk. Katram jau pievelkas tas, ko viņam vajag.
Es esmu ļoti ekspresīva, plaukti man ir vajadzīgi, bet ne rāmis.
