Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tava mamma no dzīves aizgāja, kad tev bija tikai piecpadsmit…
– Un, redz, kā kaut kas no viņas zemapziņā nāk līdzi… Franču valoda, mūzika, arī tā aiz skatuves smarža… Vienmēr lūdzu, lai viņa man atnes dejotāju tilla svārkus – pačkas, bet lielākais dārgums man bija Gatves dejas kronis.
Laiks ir pagājis, bet joprojām nav viegli pieņemt, ka mammas vairs nav. Un nekad arī nebūs citādi.
Man būtu ļoti gribējies mammas klātbūtni… Kaut ko pajautāt viņai, dalīties priekā. Tagad varbūt vairs ne tik ļoti, bet pirmajos gados gan. Līdz ar mammas aiziešanu man vienmēr ir pietrūcis ģimeniskuma. Labi, ka man ir brīnišķīga krustmāte, kura mūs visus ir vākusi kopā un šo ģimenes sajūtu vismaz kaut kā uzturējusi. Bet droši vien ir lietas, kas man nav nodotas, varbūt es būtu bijusi cits cilvēks, ja mamma nebūtu tik agri nomirusi… Kas to lai zina.
– Ko tu būtu vēlējusies, lai būtu citādi?
– Kļuvu ļoti noslēgta. Nedomāju, ka māsai, kura nosacīti pārņēma audzināšanu, ar mani bija viegli. Mums ir desmit gadu starpība, viņa ir ārkārtīgi gudra, mīļa – riktīgi forša māsa, bet tajā brīdī… Man tikko bija sabrukusi visa pasaule, biju uz visiem dusmīga, ierāvos sevī. Tā atvēršanās jau nāca ļoti lēnām. Tā nebija situācijas pieņemšana, drīzāk saprašana, ka viss nav tikai melns vai balts, viss ir kaut kādā kontekstā ar kaut ko, un, ja gribu normāli dzīvot, ir jāspēj sevi mainīt. Ārēji jau viss izskatījās kārtībā – ej un dari, trenējies, spēlē basketbolu, dziedi, bet ir tik grūti atklāt savas emocijas. Es, piemēram, nespēju tā vienkārši uzdziedāt saviem radiniekiem. Viņi joprojām mani ķircina: mēs tev samaksāsim, lai tu mums padziedi. Bet man ir ļoti grūti dziedāt viņiem, es pat nevaru to izstāstīt – ir kaut kāda kauna un neērtības izjūta. Es pat vīram nevaru padziedāt, un viņš arī velk mani uz zoba.
– Bija arī brīži, kad šķita – visādi varēja beigties?
– Nē, mans iekšējais kompass, lai cik trausla bija tā ģimenes būšana, ir nostādīts diezgan normāli. Protams, bija jaunības trakumi un ballītes, Cabaret laika bohēma. Tā gan droši vien nebija tāda kā Viktora Lapčenoka laikos – tāda normāla jauniešu dzīve. Bet katrā savas dzīves posmā es kā dadzītis esmu pieķērusies kādam projektam vai cilvēkiem, līdz ar to tas kompass nesabojājās. Un nav jau bijis arī laika – ja gribi kvalitatīvi savu darbu darīt, jābūt diezgan labā formā. Nekad neesmu arī atļāvusies ballēties pasākumos vai koncertos – man tas ir tabu.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Ieva» jaunākajā numurā!
