Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
60. gadu jaunieši, rokrokā sadevušies, mīlas pavasaros dungoja līdzi Ores pasakainajam valsim Zilās naktis, ko iedziedājis Jānis Zābers. Ļoti populāras bija dziesmas Es ticu, draugs, Pavasara dziesmiņa un citas, bet bērneļu prātos iegūlās viņa sacerētās melodijas dzirkstoša humora un dzīvesprieka pilnajai filmai Kapteiņa Enriko pulkstenis. Ores vārds laikrakstos tika daudzināts saistībā ar viņa izveidotajiem un vadītajiem orķestriem.
«Viņš bija labs cilvēks, ļoti talantīgs, labi rakstīja, pārvaldīja orķestri,» saka Raimonds Pauls par savu kādreizējo cīņu biedru Ringoldu Ori. Ar viņam adresētiem epitetiem «spožs simfoniķis, muzikāli izglītots, ražens darbarūķis» neskopojas Ores laikabiedri. Latvijas pieredzējušākais skaņu režisors Jāzeps Kulbergs atzīst, ka viņu šai profesijā ievadījis tieši Ringolds Ore, toreizējais Latvijas Radio toņmeistars. Sirsnīga draudzība mūziķi vienoja ar ievērojamo muzikologu Oļģertu Grāvīti, kurš J. Mediņa Mūzikas vidusskolā kļuva par Ores pedagogu ārzemju mūzikas vēsturē, konstatēdams, ka audzēknis ir varbūt pat labāk informēts šai jomā nekā skolotājs.
Trompetists Zigurds Linde Orem bija ļoti pateicīgs par aicinājumu – pievienoties jaundibinātajam Radio estrādes orķestrim, tādējādi atpestot no nemitīgajiem izbraukumiem kopā ar REO. Un, kad Linde reiz atprasījies uz pāris dienām no mēģinājumiem, lai dotos līdzi sieviņai Brigitai, kas palika dziedāt REO sieviešu ansamblī, Ore smaidot atbildējis: «Protams, brauc! Esmu par veselīgas ģimenes saglabāšanu!» Citreiz viņš ļāvis doties brīvsolī mūziķiem, kam bija jāpalīdz vecākiem kartupeļu talkā vai jābrauc uz radu kāzām.
Savu cilvēcisko smalkjūtību un inteliģenci Ringolds Ore bija apguvis ģimenē, audzināts adventistiem tipiskā garā.
Pulksteņmeistara dēls
Latviešu mūzikas vēsturē savu taku ieminuši trīs mūziķi ar Ores uzvārdu, un visi trīs nāk no Vidzemes ziemeļiem: Ādams Ore (1855–1927) bija pirmais akadēmiski izglītotais latviešu ērģeļu virtuozs un komponists, daudz koncertējis Rietumeiropā, izdoti divi Ādama Ores dziesmu krājumi. Komponists un pianists, Pēterburgā dzimušais un turienes konservatoriju absolvējušais Harijs Ore (1885–1971) darba mūžu aizvadījis Tālajos Austrumos, lielākoties Honkongā, kur strādāja par pedagogu. Latvijā viņš ciemojies tikai bērnībā, tēva dzimtajās mājās Mazsalacā, kur pasaulē nācis arī Ādams Ore.
Turpat netālu, Rūjienā, 1900. gadā kalpu ģimenē dzimis Ringolda Ores tēvs Emīls, kam vasaras pagājušas ganu gaitās. Pa ziemu puisis apmeklēja skolu, kara laikā piedalījās tranšeju rakšanas darbos, līdz 1919. gadā tika iesaukts un cīņā pret bermontiešiem – ievainots. Emīls kļuvis klibs, daudzus gadus vēlāk kāja amputēta.
Ore vispirms atgriezās Valmierā, kur strādāja par rēķinvedi, tad izmācījās par pulksteņmeistaru, tad nez kādi vēji viņu aizpūta uz Jelgavu.
Te arī 1927. gadā noslēgta Emīla Ores un Ženijas Gaišas laulība. Jaunais vīrs tobrīd bija sekretārs Latvijas kara invalīdu savienības birojā, un 1931. gada 13. janvārī pasaulē nāca pirmdzimtais Ringolds. Interesanti, ka 30. gadu otrajā pusē un līdz pat padomju varas nodibināšanai Emīla Ores amats bija Jelgavas pils Hercoga kapeņu gids, bet pēc kara viņš atkal ķēries pie pulksteņu remontēšanas.
Emīlam bijusi arī māsa Edīte, kas palikusi Valmierā, savukārt Ringolda mātes Ženijas ģimenē Jelgavā uzauguši četri bērni. Krievu armijas unteroficierim Jānim un Magdalēnai Ženija bija vecākā meita, viņai sekoja Lidija un divi brāļi – Armands, kura pēcteči mīt Amerikā, un Eduards, kas gājis bojā 2. pasaules kara laikā. Pašlaik Gaišu uzvārdu vairs nenes neviena šīs dzimtas atvase.
Ringoldu Ori cieša draudzība saistījusi ar brālēniem, sevišķi Lidijas dēlu Ēriku – puiši ne tikai kopā peldējušies un vizinājušies ar velosipēdiem, bet arī sarakstījušies, būdami lielākā tālumā viens no otra. Uz kādas no kartītēm Ringolds 1942. gadā pieminējis, ka mācās spēlēt ermoņikas.
Radi Jelgavā dzīvojuši divās mājās – viena piederēja vietējai adventistu draudzei, kur Emīls Ore kā viens no sludinātājiem īrējis dzīvokli. Bet vecmāmiņai Magdalēnai bija māja Aizsargu ielā, kuru mantoja abas māsas – Ženija un Lidija, vēlāk īpašums pārdots. Gan Ores, gan Gaiši bijuši muzikāli ļaudis, visi dziedājuši, un tomēr zinātāji atzīst, ka Ringolds mūzikas studijas uzsācis vēlu.
1947. gada avīzē lasāms, ka Jelgavas Mūzikas skolu togad pabeiguši abi reizē – Ringolds un viņa jaunākā māsa Ināra, kas sapņojusi kļūt par dziedātāju, mācījusies šo mākslu, bet dotības tomēr izrādījušās nepietiekamas.
Tikmēr Ringolda spējas ļāva viņam iestāties Jelgavas Mūzikas vidusskolā, pēc tam viņu mudināja doties uz Rīgu, kur 1946. gadā jauneklis kļuva par J. Mediņa Mūzikas vidusskolas Kompozīcijas un mūzikas teorijas nodaļas audzēkni. Te arī notika Ringolda un praktikanta Oļģerta Grāvīša iepazīšanās: «Nebija šaubu – viņš daudzos 20. gadsimta skaņu mākslas jaunumos noteikti orientējās labāk par mani. Tomēr nekad ar savu pārākumu izcelties nemēģināja, varēja sajūsmā klusi brīnīties, no kurienes divdesmitgadīgajam jelgavniekam tāda erudīcija?»
Turpmākajos gados par Ringolda Ores arvien plašāko skaņu ierakstu kolekciju viņa dzīvoklī Teātra ielā sajūsminājās ne viens vien draugs un paziņa. Studentiski pieticīgajā miteklī Vecrīgā atradās pirmklasīga atskaņošanas aparatūra, un jaunieši stundām ilgi baudīja kā klasiskās, tā džeza mūzikas šedevrus. Plauktos rindojās arī simfonisko skaņdarbu partitūras, ko jaunais mūziķis, pateicoties absolūtajai dzirdei, lasīja arī bez klavierēm un bija apveltīts ar fantastisku muzikālo atmiņu.
Latvijas Konservatorijā Ore iestājās jau 1952. gadā, tolaik to varēja arī bez pabeigtas vidējās muzikālās izglītības – Ringolds tika uzņemts izcilā simfoniķa Jāņa Ivanova klasē, kur 1956. gadā viņam atkal, šoreiz kā jaunākais studiju biedrs, pievienojās muzikologs Grāvītis, nu jau kā tā paša Ivanova students kompozīcijā.
Rīgas Estrādes orķestra dibinātājs
Ringolda Ores diplomdarbs, simfoniskā poēma Tīreļa noslēpums ar Plūdoņa dzejoļa tekstu kļuva par lielu notikumu, piesakot studentu kā cienīgu pēcteci spožākajiem latvju simfoniķiem. Taču jau tobrīd jaunekļa prātu bija sagrozījis džezs – neviens nezina stāstīt, kurā mirklī notikusi šī pārmaiņa, iespējams, Latvijas Radio skaņu režisora gaitās 50. gadu otrajā pusē, kad radio darboties sāka Raimonda Paula un Egila Švarca vadītais estrādes sekstets.
Jā, arī Ringolds Ore it labi spēlēja klavieres, taču, atšķirībā no Raimonda Paula, viņš nebija spožs pianists – improvizētājs. Ores lielais sapnis bija simfodžeza orķestris, kas būtu līdzīgs filmā Saules ielejas serenāde dzirdētajam Glena Millera vadītajam bigbendam. Jaunais mūziķis kādu laiku mācījies diriģēšanu pie Edgara Tona, lai pats kļūtu par diriģentu, un tieši Ringoldam Orem tika uzticēts sapulcēt mūziķus un atrast repertuāru pirmajam Latvijas estrādes orķestrim, kas tika dibināts pie Filharmonijas.
Sākumā tas pieticīgi tika dēvēts par Rīgas estrādes ansambli, savu veikumu publikas vērtējumam nododot 1957. gada vasarā. Tobrīd daudzi ar šaubām uzņēma šo lēmumu, raizējoties par to, vai Ore tādējādi nenovērsīsies no iesāktā ceļa simfoniskajā mūzikā un neizmainīs savu talantu estrādes sīknaudā. Citi turpretim uzgavilēja šim svaiga gaisa malkam pompozajām padomju masu dziesmām piebāztajā koncertrepertuārā. Ko līdzīgu Padomju Savienībā tolaik atļāvās arī Jurijs Silantjevs, savukārt Latvijā tieši Ringolds Ore ar savu harismātisko personību panāca, ka arī pie mums no lielās skatuves drīkst skanēt džezs.
Jāzeps Kulbergs uzskata, ka Ore, pateicoties izcilajai dzirdei, pats rakstījis pirmos džeza skaņdarbu aranžējumus lielajam orķestrim. Sākumā REO repertuāram šo to komponēja Ringolds pats, taču bez iedomības talkā sauca pārējos estrādes pionierus – Raimondu Paulu, Elgu Igenbergu, arī Ģedertu Ramanu, kas līdz ar citiem domubiedriem labprāt kavējās Ores dzīvoklī pie skaņuplatēm un sarunās, un tās, nereti pie kafijas tases un kādu stiprāku dzērienu iemalkojot, ilga līdz rīta gaismai.
Šī dzīve bija liels pretstats adventistiem raksturīgajai stingrībai, kuras garā Ore tika audzināts…
Skaņu režisors Kulbergs domā, ka divu priekšnieku – Filharmonijas direktora Filipa Šveiņika un skaņu ierakstu studijas Melodija direktora Jefima Golendera – vienošanās rezultātā Ringolds Ore no orķestra diriģenta darba tika pārcelts uz Melodiju, kur kļuva par tās māksliniecisko vadītāju. Taču, iespējams, pie vainas bija tas, ka Orem paticis alkohols, jo Šveiņiks bija kategorisks spirtoto dzērienu lietotāju ienaidnieks, no pianista darba Filharmonijā vairākkārt atbrīvodams pat Raimondu Paulu, nemaz nerunājot par zemāka ranga mūziķiem.
Melodijas studijā Ore ne tik daudz pats strādāja pie pults, kā brauca uz Maskavu pie priekšniecības lūgties, lai tā akceptē jaunākos skaņu ierakstus, un, protams, nereti galvassāpes sagādājusi tieši estrādes un džeza mūzika REO sniegumā. Tomēr, tieši pateicoties Ores šarmantajai personībai un pārliecināšanas spējai, līdz 60. gadu vidum skaņuplatēs tika izdota virkne Aino Bāliņas, Edgara Zvejas, Valentīnas Butānes un citu mūsu pirmo zvaigžņu ieskaņojumu.
Ērika un Julona
Ringolds Ore pēc rakstura bijis ļoti, pat ārkārtīgi, labsirdīgs. Sabiedrisks, draudzīgs, ar milzum plašu draugu pulku, kuru papildināja darbabiedri Konservatorijā, kur komponists strādāja par teorētisko priekšmetu pasniedzēju. Starp citu, viņš pieņēmis harmonijas eksāmenu arī trompetistam Zigurdam Lindem, tikmēr komponiste Lolita Vambute atceras, ka aizņemtais Ore visa gada laikā tā arī nav ieradies ne uz vienu praktiskās harmonijas nodarbību. Ore draudzējās ne tikai ar mūziķiem, bet arī ar aktieriem, režisoriem. Viņš komponējis mūziku lugām Sieviete – debess un elle, Pa valzivju ceļu, filmai Hipokrata zvērests, 1963. gadā tapis baleta viencēliens Varavīksne, sacerējis apmēram 30 estrādes dziesmu.
Tikmēr bagātīgā mākslinieciski radošā dzīve ārpus mājas bija saārdījusi mūziķa pirmo laulību ar Ēriku Vilemu, kas tika šķirta 1960. gada 23. janvārī.
Datumu skaidri zina Ores audzēknis skaņu režisūrā, vēlākais kolēģis Jāzeps Kulbergs, jo tas noticis otrā rītā pēc Kulberga 30. jubilejas svinībām: «Svinēšana mums ievilkās diezgan ilgi, transportu bija grūti atrast, un atradām Ringoldam vietu turpat manā istabā, kur pārgulēt. Otrā rītā viņš teica – man te ir cedele, jāiet uz tiesu, šķiršanās lieta.»
Oļģerts Grāvītis atceras tolaik savu draugu līdz asarām izmisušu, vēlāk Ērika sava saimnieciski nepraktiskā, romantiski noskaņotā dzīvesbiedra vietā atrada citu vīru. Bet Ringolds nākamo sievu atveda no Ļeņingradas – turp viņš braukājis arī kā Melodijas pārstāvis, taču Julona nebija mūziķe. 1964. gadā viņiem piedzima meita Žermēna, kas 80. gadu sākumā īsu laiku mācījusies J. Mediņa Mūzikas vidusskolā, tomēr muzikālajās spējās nelīdzinājās savam tēvam. Un nevienam, ne radiem, ne draugiem, nav ne jausmas, kur māte ar meitu palikušas – droši vien izbraukušas uz Krievzemi.
Raimonda Paula dzīvesbiedre Lana atcerējusies, ka tieši Julona viņai bijusi liels atbalsts pirmajos dzīves gados Rīgā, un, līdzīgi Maestro, arī Ore cīnījies ar savu atkarību, lietojis zāles, kuras ne vienmēr izrakstījis ārsts, rezultātā pamatīgi iedragājot sirds veselību.
Nepareizās zāles
Tomēr no kafijas un cigaretes mūziķis nebija atradināms. Arī tad, kad ar milzu sirdsdegsmi ķērās pie orķestra veidošanas Latvijas Radio – tolaik jau visās padomju republikās radiokomitejās darbojās savi orķestri, kas bija neatņemams palīgs jaunu vieglā žanra ierakstu tapšanā. Sešas vai septiņas reizes Ore braucis uz Maskavu pie priekšniecības, lai rādītu ierakstus un pārliecinātu, ka arī pie mums radio nepieciešams izveidot mūziķu štata vietas.
Beidzot 1966. gadā tas noticis, bija dzimis jaunais Radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestris, kur Ringolds Ore nu varēja izpaust savas komponista, aranžētāja, diriģenta un pedagoga dotības.
Padotos mūziķis Ore skolojis nevis ar pletni rokā, bet stundām ilgās sarunās par skaņdarbu un aranžējumu niansēm, viņš bija nevis diriģents – diktators, bet drīzāk tēvs, skolotājs.
Domājams, šo savu personības šķautni viņš mantojis no sava tēva – mācītāja.
Juzdamies nepietiekami specializējies džeza instrumentācijā, Ore izveidoja otrā diriģenta štata vietu, šim amatam uzaicinādams izcilo džezmeni Vitāliju Dolgovu, un spoži instrumentālisti Rīgas orķestrim tika uzaicināti arī no citām republikām, jo Ringolds mūzikas kvalitātei piemēroja visaugstākās mērauklas. Bieži tika rīkoti mūziķu konkursi, lai uzlabotu orķestra skanējumu un instrumentālisti sevi uzturētu formā. Pirms katras nelielās dziesmiņas notika ilgstoši mēģinājumi, lai ieraksts izdotos lielisks. Turklāt nemitīgi nācās izcīnīt sīvas kaujas ar programmu pieņemšanas komisijām par skaņdarbu ideoloģisko atbilstību padomju normām. Tas viss, protams, prasīja no Ringolda Ores daudz spēka un nervu sasprindzinājuma, aizsēdēšanās darbā notika regulāri, nu jau bez stiprāka dzēriena glāzītes.
1968. gada vasarā Julona ar Žermēnu atpūtās Krimā, Ringolds palika viens savā dzīvoklī Dzelzavas ielā 23. 7. jūnijā komponistam kāpņu telpā kļuva slikti ar sirdi.
Ārsti pēc tam teikuši – tik plašu infarktu, ka sirds burtiski pārplīsusi, viņi nav piedzīvojuši.
Stāsta, ka kaimiņu izsauktā medicīniskās palīdzības brigāde bezsamaņā gulošajam Orem iešļircinājusi nepareizās zāles. Viņš lietojis medikamentus, par kuriem mediķi nav zinājuši, un nomierinoša līdzekļa vietā iedevuši stimulējošu – lūk, rezultāts.
12. jūnijā Latvijas Radio un televīzijas vieglās un estrādes mūzikas orķestris ar amerikāņu džeza skaņdarbiem izvadīja savu diriģentu pēdējā gaitā no Lielās ģildes. Domubiedru un draugu pulks devās procesijā pāri Doma laukumam, tālāk uz Meža kapiem. Tur klātesošos pārsteidza nelaiķa vecāku stoiskais miers, kuru vēl tagad ar izbrīnu atceras Raimonds Pauls: «Viņi nenobirdināja nevienu asaru par dēlu, laikam viņiem pieņemts, ka debesis ir tā labākā vieta cilvēkam.»
Toreiz Orem veltītajos atvadu vārdos presē Maestro izteicies: «Cik reizes neesam bijuši kopā! Lielisks cilvēks un lielisks mūziķis. Cilvēks bez intrigām, un Ringoldu uzskatu par labāko instrumentētāju.» Nepabeigtas palika Suitu dejas, kompozīcija Svētku mūzika, tikmēr aizgājēja vecāki tiesājās ar atraitni par tiesībām saņemt mantojumu – autortiesību naudu un pusi no noguldījuma krājkasē.
Vecākus var saprast. Tēvs no 1958. gada līdz 1960. gadam izcietis sodu nometnē Mordovijā, palicis bez kājas, viņi abi – Emīls un Ženija – bija veci un bezspēcīgi. Ringolda vecāki mira 1972. un 1981. gadā.
Drīz pēc tēva un mātes mūžībā aizgājusi arī māsa Ināra, kuras izredzētais ticīgajiem vecākiem nav bijis pieņemams, viņa smagi slimojusi un tā arī palikusi viena.
Radio orķestra vadītāja amatā Orem sekoja spožais vijolnieks Alnis Zaķis, kurš pielika punktu sava priekšteča liberālajai attieksmei pret mēģinājumu apmeklēšanu. Mūziķi ar nostalģiju daudzus gadus pulcējās kapos pie Ringolda Ores atdusas vietas, taču reiz tik slavenā komponista un diriģenta līdzgaitnieku šais laikos palicis pavisam maz. Retumis radio vai koncertā izskan pa Ores dziesmai – lai gaiša piemiņa agri sadegušajam estrādes simfoniķim…
