Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Dzimusi klasisko mūziķu ģimenē, Jūs vispirms sekojāt vecāku pēdām, bet pēc tam izvēlējāties džezu. Kāds bija Jūsu radošais ceļš?
– Jā, es uzaugu kopā ar klasiskās mūzikas māksliniekiem, un klasiskā mūzika vienmēr būs mana «pirmā mīlestība». Spēlējot klavieres un dziedot korī, es pilnībā ļāvos mūzikai un iegremdējos tajā. Runājot par manu jūtu dziļumu, šodien nekas nav mainījies.
Kad manas rokas pieskārās klavieru taustiņiem, es jutos drošībā un sapratu, ka manai dzīvei ir augstāka jēga.
Taču viens brīdis var mainīt visu – es nopietni savainoju roku, un apziņa, ka vairs nevarēšu spēlēt savu iemīļoto instrumentu, mani iegrūda izmisuma bezdibenī. Es piedzīvoju īstu depresiju.
Ilgi gāju uz to, lai no jauna atrastu sevi, un mana balss kļuva par manu «jauno instrumentu». Džezs ne tikai palīdzēja man pārdzīvot notikušo, bet arī deva brīvības sajūtu, ļaujot dziedināties.
– Intervijās bieži sakāt, ka Jums patīk ļoti dažāda veida mūzika un ka labprāt eksperimentējat šajā lauciņā.
– Kad biju maziņa, lielākoties klausījos klasiku. Mocarts man bija viss. Tad sākās pusaudžu gadi, skolā bērni apmainījās ar saviem mīļākajiem ierakstiem un ierakstīja cits citam kasetes. Pie manis arī nonāca tāds ieraksts. Tā es iepazinos ar popmūzikas dinamisko pasauli, un tā mani pārsteidza kā kaut kas atšķirīgs no tā, ko es zināju agrāk.
Šodien es noteikti varu teikt, ka man patīk visa veida mūzika – no klasiskās līdz popmūzikai un smagai elektronikai. Vispār man nepatīk sevi iedzīt rāmjos.
– Kuriem mūsdienu māksliniekiem ir bijusi vislielākā loma Jūsu radošajā attīstībā?
– Kad sāku paplašināt savu muzikālo redzesloku, atklāju tēva džeza plates un ģēniju Toma Veitsa veidolā. Man viņš šķiet tik īpašs! Tas ir lielisks mākslinieks ar unikālu, plašu diapazonu.
– Eksperimenti ar mūziku aizveda Jūs pie «Club Des Belugas»?
– Es dziedāju elektroniskās mūzikas grupā, rakstīju mūziku sev un citiem, tapa arī ieraksts. Pēc tam sāku mācīties džeza vokālu. Tas mēs ar «Club Des Belugas» iepazināmies. Kopš tā laika nešķiramies!
– Pēc visiem šiem gadiem Jūs vēl spēlējat klavieres vai tomēr vieglāk sevi ir izpaust vokāli?
– Manuprāt, ir vieglāk izpausties vokāli, taču tas nav tikai tāpēc, ka balss ir instruments, kam nav analogu, bet arī tāpēc, ka tai piemīt izteiksmes dziļums. Savu balsi var izmantot, lai stāstītu stāstus dažādos veidos, radot neparastu saikni ar klausītāju jebkuros apstākļos. Starp citu, tieši tas man visvairāk patīk uzstājoties! Kas attiecas uz klavierēm, es tās spēlēju katru dienu.
Nespēju iedomāties savu dzīvi bez taustiņiem.
– Ar ko sākas kompozīcijas sacerēšana – vārdiem vai akordiem?
– Džezs lielā mērā ir improvizācija. Tā es arī saceru mūziku. Vienkārši piesēžos un spēlēju. Melodija bieži vien izpaužas kā mozaīka, kuru tu salasi pa gabaliņiem. Mūzika vada tevi, bet tu tai vienkārši seko.
– Kas Jūs iedvesmo?
– Māksla visās tās izpausmēs. Man patīk viss: es eju uz teātri, lasu grāmatas, skatos filmas, apmeklēju koncertus un izstādes. Mani ļoti iedvesmo arī tas, ka esmu mamma saviem mazajiem bērniem, pats fakts, ka esmu māte.
– Kā radošam cilvēkam atrast līdzsvaru starp karjeru un ģimeni?
– Jā, tas ir pats sarežģītākais jautājums. Radošums liek veikt sarežģītu izvēli. Ir jāatrod harmonija starp radošumu, vēlmi pavadīt laiku ar ģimeni, bērniem un ceļošanu, kas man ļoti patīk. Bet es cenšos to savienot! Lūk, tūlīt braukšu ar saviem bērniem uz Franciju.
– Vai gaidāt uzstāšanos Jūrmalā?
– Jā! Pēc divu gadu ierobežojumiem un koncertu pārtraukumiem es ar nepacietību gaidu, kad atkal tiksim ārā no mājas un dosimies koncertēt kopā ar «Club Des Belugas» Dzintaros.
