Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dalās cerībā un spēkā
Daudzi Mērsraga luterāņu baznīcas mācītāju Māri Ķirsonu pirmo reizi ieraudzīja televīzijā – šovā Caur ērkšķiem uz… . Tērpies melnā žaketē un ar cigāru zobos, viņš ar šova dalībnieci sarunājās par viņas atkarību no alkohola. Nebija ne miņas no mācītājam ierastā tēla, nekādu sprediķu. «Beidzot mācītājs, dzīvs cilvēks, kurš netēlo svēto,» tovakar jūsmoja interneta komentētāji. «Tāds tiešām esmu,» sarunā ar žurnālu Privātā Dzīve teica Māris.
10 gadus viņš strādāja ar alkohola atkarīgajiem klīnikas Akrona 12 Minesotas programmā.
«Esmu pietiekami daudz gadu nodzēris, un lieliski zinu, ko pārdzīvo mani pacienti.
Tie, kas nav sirguši ar alkoholismu, taču nevar teikt: «Zinu, kā tu jūties, jo pats esmu tā juties.» Es varu un zinu, ko darīt, lai tā nejustos. Mēs dalāmies savā spēkā, piedzīvojumos un cerībā,» saka viņš.
Māris uzskatīja – viņaprāt, mācītājam nav jābūt nedz garlaicīgam, nedz atrautam no reālās dzīves. «Es pīpēju cigāru, klausos mūziku, sākot ar Raimondu Paulu un Džuzepi Verdi, beidzot ar Elvisu Presliju un Villiju Nelsonu. Bez vajadzības nevalkāju kolārkreklu. Kam tas? Man nepatīk baigi uzsvērt, ka esmu mācītājs. Daudzi mācītāji iecienījuši tumšu apģērbu, bet man patīk krāsains, īpaši lillā. Labprāt uzvelku kovboja zābakus,» atzinās viņš. «Arī baznīcā, uzrunājot draudzi, nelietoju sprediķu grāmatu. Rakstu tos pats, apdomāju, kas šobrīd svarīgs, par ko vērts runāt. Nekad nerunāju mācītāju ierastajā monotonajā balsī ar visām tām cienīgajām kustībām. Runāju brīvi – tā, kā jūtos. Neesmu arī nekāds svētais. Arī man ir grēki. Viens no tiem – slinkums. Katru rītu lūdzu Dievu, lai palīdz man neiedzert un nebūt slinkam,» atklāts bija Ķirsons.
Dzimis Ziemassvētkos
«Valoda, kurā cilvēks lūdz Dievu, arī ir tā svarīgākā,» uzskatīja Māris Ķirsons. Lai gan lielāko mūža daļu nodzīvojis Amerikā, viņš to darīja latviešu valodā. Lūgts pastāstīt par sevi, bija kodolīgs: «Dzimis Jaunaucē, audzis Čikāgā. Strādājis Čikāgā, Filadelfijā un Otavā.»
Viņš bija mācītājs otrajā paaudzē. Viņa tēvs Pāvils Ķirsons bija Jaunauces draudzes mācītājs. 1944. gadā ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet 1949. gadā pārcēlās uz ASV. Tur Māris ieguva maģistra grādu teoloģijā, bet pagājušā gadsimta 90. gados studēja luterāņu seminārā Kanādā, iegūstot maģistra grādu ģimenes un laulību terapijā. No Amerikas dzimtenē Ķirsons uz palikšanu atgriezās vien 2013. gadā.
Māris dzimis skaistā laikā – Otrajos Ziemassvētkos. Viņš pats gan bērnībā par to īpaši nepriecājās, jo visi svinēja Ziemassvētkus, un viņa dzimšanas diena palika otrajā plānā. «Svētkos mamma parasti saklāja skaistu galdu, ēdām zirņus ar speķi. Ļoti klasiski svinējām,» atminējās Māris. «Vēlākajos gados, kad jau kalpoju dažādās draudzēs, Ziemassvētkos parasti bija jāstrādā un atvilkt elpu neizdevās.»
Pēdējos dzīves gados Māris ar savu sirmo bārdu pats līdzinājās Ziemassvētku vecītim. Šajā lomā gan vēl nekad nebija iejuties. «Maijā un Paijā esmu spēlējis Velnu, Skroderdienās Joski, bet Ziemassvētku vecīti man nepiedāvā spēlēt. Varbūt nav vēl pienācis mans laiks,» smēja Ķirsons.
Par savu privāto dzīvi mācītājs runāja nelabprāt.
Atklāj vien to, ka ir precējies. Kā pats smējās – tik daudzus gadus, ka ne saskaitīt.
Uz jautājumu, kas ir ilgas laulības noslēpums, mācītājs atbildēja: «Jāpieņem otra cilvēka nepilnības, jo viņš pieņēmis tavējās. Tas nozīmē, ka spējam sadzīvot, lai gan mūsu attiecības nav perfektas.»
Dzēris kā īsts latvietis
«Kopš 1977. gada 30. janvāra nolēmu, ka man ar dzeršanu neiet un tā ir jāizbeidz. Nedzeru jau gandrīz 45 gadus. Līdz Raimondam Paulam man vēl tālu, bet esmu ceļā uz to,» pirms dažiem gadiem atklāja Māris. «Kad ar Paulu reizēm satiekamies, tad aprunājamies un papriecājamies, ka šodien esam skaidrā un ejam tālāk savās gaitās.»
Māris aizrauties ar alkoholu sācis studiju laikā. Ķirsons atzina – labi, ka visdrūmāko dzeršanas periodu viņa tēvs nepiedzīvoja. «Nodzēru 18 gadus. Man patika tas efekts. Turklāt mēs, kā jau īsti latvieši, nevis tie vārguļi amerikāņi, dzērām kārtīgi. Atzīmējām visu, ko vien var atzīmēt. Dzeršanas dēļ esmu nonācis gan cietumā, gan trakomājā.
Kādas astoņas reizes esmu bijis atskurbtuvē. Pilns komplekts!
Vēlāk alkoholam pievienojās tabletes. Tās sāku lietot, lai mazinātu paģiru sindromu. Biju iemanījies, pie kuriem dakteriem jāiet, lai dabūtu recepti. Un, lai arī bija teikts dzert vienu tableti reizi četrās stundās, es izdomāju, ka divas ik pa divām stundām sniedz labāku efektu. Kad iekšas bija nomierinājušās, varēju atkal ķerties pie pudeles. Un tā uz riņķi.» Kad Māris saprata, ka grimst arvien dziļākā bedrē, devās uz Minesotas programmu.
Pats iet uz anonīmo alkoholiķu sapulcēm
Ķirsons par savu vērtīgāko veikumu Latvijā uzskatīja darbu ar alkoholiķiem.
«Nozīmīgākais, ko esmu izdarījis, – atvedis un iedarbinājis Minesotas programmu, kas ir efektīvākā alkoholisma terapijā.
Visu šo laiku esmu diendienā strādājis ar šiem cilvēkiem. Vislielākais gandarījums ir, kad pēc gadiem to cilvēku nejauši satiec Doma laukumā, un pirmais, ko viņš grib man pateikt – joprojām nedzer un dara to, ko mācīju. Tas priecē,» atzīst viņš.
Vaicāts, cik daudziem izdodas palīdzēt, Māris sacīja: «Ja cilvēks dara, ko saku, viņš šodien neiedzers pirmo glāzi. Ja nedara, tad ar laiku iedzers. Bet arī tas ir labi. Tas nozīmē, ka viņš vēl cietīs savas dzeršanas dēļ. Varbūt tad būs ar mieru padoties.»
Arī Mārim Minesotas programma nepalīdzēja uzreiz. «Tas tāpēc, ka nebiju gatavs darīt to, ko man teica. Man šķita, ka tas tādiem vientiesīšiem vairāk domāts. Esmu milzīgi inteliģents, pats varu kontrolēt savu dzeršanu. Drīz vien jau atkal biju, kā vecos laikos teica, di.sā ar visu dziesmu grāmatu,» smējās Māris. «Esmu trīs reizes izgājis Minesotas programmu, un ikreiz atsāku dzert. Atkarīgajiem bieži ilgi jācieš, jo viņi atkarību cenšas kontrolēt un dažādos veidos mānīt sevi ar savu intelektu,» skaidroja viņš.
Lai gan jau daudzus gadus glāzītei nav pieskāries, mācītājs anonīmo alkoholiķu sapulces apmeklē joprojām.
«Iesaku to darīt ikvienam, kuram alkohols rada problēmas. Pirmkārt, šīs tikšanās palīdz. Otrkārt, tās neko nemaksā,» atgādina Ķirsons.
«Kad beidzu dzert, iemācījos slēpot. Maksimums, ko vienā sezonā esmu slēpojis, ir 110 dienas. Tas bija Kanādā,» palepojas mācītājs. Māris šogad svinēs 82. dzimšanas dienu, un slēpošana joprojām ir viņa kaislība. «Pirms diviem gadiem biju Riekstu kalnā. Johaidī, tur divi pagriezieni, un tu jau esi lejā! Man patīk kārtīgi kalni, kur nobraucienu var kārtīgi izbaudīt,» saka viņš.
Par atteikšanos no alkohola mācītājs sacīja: «Atcerieties – to nevar panākt ar gribasspēku. Tiem, kas to sludina, iesaku nākamreiz, kad ir caureja, pamēģināt to apturēt ar gribasspēku. Rezultāts būs tāds pats.»
«Joprojām skaitu katru dienu, ko esmu pavadījis skaidrā.
Man mācīja tā – kad no rīta pamosties, lūdz, lai Dievs tev palīdz neiedzert to pirmo glāzi. Pa dienu vajag nonākt kontaktā ar vēl kādu cilvēku, kurš piekopj šo programmu, bet vakarā Dievam pasaki paldies, ka joprojām esi skaidrā.» Māris apgalvoja – viņam tas neesot grūti. «Es joprojām daru to, ko man mācīja. Piemēram, kad eju uz veikala kasēm, parasti pa ceļam ir stends ar šņabja pudelēm. Redzu – o, šodien izlikts Jim Beam. Parasti pirmais, kas iešaujas prātā, ir: «Cik feini bija, kad dzēru to!» Man iemācīja šādos brīžos paņemt Time out gluži kā hokeja spēlē. Šajā pārtraukumā sev prasu: «Ko tu gribi saņemt kopā ar šo pudeli? Jā, pirmās glāzītes ir baigi feinās, bet tu saņemsi arī visu, kas nāk tām līdzi. Tu to gribi?» Nē, es negribu. Tāpēc soļoju droši tām pudeļu rindām garām. Alkoholisms ir slimība, kurai ir fizisks, mentāls un garīgs aspekts. Tā noliedz, ka pastāv. To nevar izārstēt, bet to var apturēt. Galvenais – zināt, kā!»
