Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2019. gada pavasarī, kad Uldis saņēma Literatūras gada balvu, gribējām viņu aicināt uz interviju, taču viņš nebija sazvanāms. Zvanīju jums un uzzināju, ka viņš ir nopietni slims. Divus gadus Uldis Bērziņš bija pazudis no publiskās telpas. Kas notika šajā laikā?
Divus gadus un trīs mēnešus. 2019. gada 6. janvārī viņš nonāca slimnīcā ar plašu insultu. Martā mēs viņu pārvedām mājās, un ārsti teica, ka cerību nav. Tomēr mēs ar Uldi sākām cīņu. Uldis gan fiziski, gan prāta ziņā bija ļoti spēcīgs, un lēni un pamazām viņam izdevās panākt redzamu progresu. Vispirms viņš varēja fizioterapeita pavadībā staigāt ar kruķiem un pēc tam pat mazliet paiet pats, bez atbalsta. Pagājušā gadā no Amerikas atbrauca mūsu sens draugs, mākslinieks Jānis Jākobsons – viņam uzticoties, Uldis ar Jāni kopā sāka iet laukā no mūsu pagalma un ar kruķiem staigāt pa ielām.
Cilvēkam, kuram ārsti solīja ātras beigas, tas bija fantastisks sasniegums!
Jānis pie viņa nāca katru dienu kā uz darbu, un parasti tas beidzās ar konjaka glāzīti.
Visvairāk laika aizgāja ārstēšanai, tomēr šo to Uldis šajos divos gados paguva izdarīt un pieredzēt. Iznāca viņa grāmata ukraiņu valodā, viņš sagaidīja savus dzejoļus poļu valodā. Saņēma Latvijas Literatūras gada balvu.
Nodeva izdevniecībai grāmatas Zālamana sakāmvārdi tekstu, uzrakstīja tai jaunu priekšvārdu un sagatavoja publicēšanai sava drauga turku dzejnieka Ataola Behramoglu krājumu. Turpināja studēt ķīniešu valodu. Uldim bija ļoti spēcīgas smadzenes, par spīti insultam. Varēju tikai brīnīties par viņa atmiņu – es vienu reizi iztulkoju ķīniešu teikumu, un viņš to atcerējās.
Un vēl pa šo laiku piedzima un par divgadnieku izauga vēl viens mazbērns – Izidors Ignats. Uldim tas ļoti palīdzēja dzīvot tālāk.
Un kas notika liktenīgajā 24. martā?
Uldis vienkārši izslīdēja man no rokām, un es nevaru sev to piedot. Vienā brīdī viņam kļuva grūti elpot. Acīmredzot sirds. Es saucu ātros, un man teica, ka viņiem jau desmit gadu vairs neesot kardiologu brigāžu – kaut gan pirms diviem gadiem mēs tādu esam saukuši. Ātrie atbrauca, bet tad Uldis vairs neelpoja.
Šis ir tāds nelabvēlīgs laiks ārstu izsaukšanai. Es nebiju gatava tādai pēkšņai aiziešanai.
Piedodiet, negribēju jūs saraudināt. Jautāšu ko citu – kāds īsti jūsu vīrs bija kā cilvēks, kā personība?
Viņš bija īpašs. Uldim bija fantastiska erudīcija valodās, literatūrās, reliģijās. Visu šo mēnesi pēc viņa aiziešanas man ļoti pietrūkst iespējas uzdot jautājumus un uzreiz saņemt atbildes.
Viņam bija maz intereses par dzīves kvalitāti. Uldis nebija ērts ceļabiedrs – jebkurā situācijā viņam brieda tas, ko es saucu par vārsmu priekšnojautu. Tad viņš varēja aizmirst par līdznācēju un pēkšņi pazust. Viņa draugam Ataolam ir tāds brīnišķīgs teiciens: «Kur ir Uldis? Ulža atkal nav!» Viņi kopā iet, un pēkšņi Uldis ir kā izkusis. Tā kādreiz, divatā ejot pa mežu, Uldis ir pazaudējis mazo Ansi. Tikai atnācis uz mājām, kur viņam jautāja par Ansi, saprata, ka bērna nav.
Dzejnieks Jānis Rokpelnis Bērziņu dižuma ziņā salīdzinājis ar Raini. Kā bija dzīvot kopā ar ģēniju?
Mēs abi nācām no nepilnām ģimenēm, tāpēc mums katram bija problemātiski veidot savu ģimenes dzīvi. Es mūsu ģimenes dzīvi raksturotu kā pretrunās balstītu saticību. Uldis dažreiz mani sāpināja, un es vairākkārt gribēju šķirties. Vienu reizi pat aizgājām līdz tiesas namam, bet viņš bija tik labs, tik asprātīgs, tik brīnišķīgs, ka bija vien jānāk atpakaļ.
Ar Uldi bija grūti, jo viņš lidoja pa dzīvi pēc saviem impulsiem. Bet ar viņu bija arī ļoti vienkārši un viegli, jo viņam pilnīgi svešas bija tādas īpašības kā skaudība, skopums un mantkārība, un viņš nekad nav runājis sliktu par kādu cilvēku. Viņš bija sirsnīgs, devīgs, žēlsirdīgs un sentimentāls. Varbūt sentimentalitāte zināmā mērā ir latviešu īpašība? Un ļoti maigs savās ģimeniskajās izpausmēs.
Visu interviju ar dzejnieka Ulža Bērziņa sievu Jeļenu Staburovu lasi žurnālā Ieva, kurš preses tirdzniecības vietās pieejams no 12. maija.
