Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kādas ir izjūtas, ka tik daudz labu atsauksmju ir par tavu pirmo grāmatu?
– Tādas siltas un labas. Man pašai šis darbs bija un ir ļoti svarīgs – savā ziņā tā bija uzdrošināšanās iestartēt tajā laukā, ko vienmēr esmu apbrīnojusi. Jo grāmatas un literatūra man visu dzīvi ir nozīmējušas ļoti daudz. Un, kad man saka, ka tiešām ir izdevies, turklāt – kas īpaši silda sirdi –, kad saka, ka fantastika nepatīkot, bet šī grāmata aizrāva, tad es tiešām kļūstu ļoti, ļoti priecīga.
Es nezinu, vai Lasītāja atstās kādu ilgāku nospiedumu uz latviešu literatūras laika līnijas, jo īpaši ņemot vērā žanru, ko daudzi neņem par pilnu. Bet, ja kaut vai šeit un tagad man izdodas sagādāt cilvēkiem kvalitatīvu izklaidi, tas vien jau ir iemesls gandarījumam.
– Cik ilgā laikā un kādos apstākļos grāmata tapa? Kur smēlies iedvesmu, informāciju… Pat viens no Latvijas vadošajiem IT speciālistiem Normunds Bergs atzinīgi ir novērtējis darbu.
– Grāmatu rakstīju ilgi, pa mazam gabaliņam. Man tā bija ceļš, kur es pati nezināju, ko ieraudzīšu aiz nākamā pagrieziena. Kad sāku rakstīt Lasītāju, nebija pat skaidrs, ka tas būs romāns, ka tā būs distopija, ka beigu beigās nonākšu līdz bioētikai.
Iedvesma nākusi no visdažādākajiem avotiem – rakstiem par kvantu skaitļošanu, intervijām ar zinātniekiem, arī Andri Ambaini. Pilsētvidi būvēju, izmantojot grāmatu Rīga, kuras nav. Diezgan daudz lasīju par cilvēka smadzeņu darbību. Par robotiku. Man pašai bija svarīgi, lai viss būtu pamatojams. Tehniski palīdzēja vīrs, kuram ik pa brīdim pajautāju, kā to verķi īsti sauc. Viņš kā IT speciālists lielākoties varēja paskaidrot.
– Vai sen biji šādu stāstu iecerējusi?
– Grāmata konkrēti šādā formātā nebija plānota. Sāku rakstīt pirms vairākiem gadiem, kad bija jātiek galā ar diezgan lieliem satricinājumiem privātajā dzīvē. Tad kādu laiku nerakstīju, tad atkal rakstīju. Pauzes bija ļoti lielas.
Brīžiem, atverot failu, skatījos ar lielu interesi – ā, re, kā esmu izdomājusi!
Saņemties un pabeigt pamudināja bērns. Sapratu, ka tas ir jāizdara, līdz viņš nāk pasaulē. Tā arī notika.
– Vai atminies savu pirmo publicēto sacerējumu?
– Tie bija rakstiņi, kas tapa pamatskolas laikā vietējai avīzei. Literārās ambīcijas īpaši neloloju, man gribējās būt žurnālistei – rakstīt par lietām, kas patiešām notiek. Vēlāk gan sapratu, ka negribu būt tikai ziņas pārnesēja, tranzistors, ka man pašai ir nepieciešamība veidot notikumus, būt vietās, kur rodas notikumi.
Bet es atceros pirmo rakstu, ko divtūkstošo gadu sākumā publicēja laikraksts Diena, – par maskačkas internātskolas bērniem. Kopš tā laika uzrakstīts tik daudz – ja visu apkopotu, būtu pilni vairāki grāmatplaukti. Nu, maza daļiņa tagad ir arī cietajos vākos – īsstāsti divās Zvaigzne ABC izdotajās fantāzijas un fantastikas antoloģijās. Tagad arī Lasītāja. Vēl jau, protams, kaut kur ēterā plivinās arī dziesmu teksti, kas rakstīti grupai Oceanpath.
– Kāda ir tava ikdiena?
– Mana pašizolācija sākās jau pirms vairāk nekā gada – līdz ar bērniņa ierašanos. Es pati smejos, ka pasaule līdz ar mani apstājās uz pauzes. Šobrīd ir pavisam vienkārši – manas dzīves smaguma centrs ir dēls Ragnārs Reinhards, un viss rotē ap viņu. Es gan mēģinu atrast laiku arī sev. Kaut vai lai turpinātu rakstīt.
Šobrīd iet diezgan traki – man ir viengadnieks, kuram ir ļoti liela varēšana un maza saprašana. Viņam jāvelta daudz uzmanības. Paralēli remontējam un iekārtojam jauno mājokli, kas arī prasa savu devu nervu. Tur gan, par laimi, praktiski visu uzņēmies vīrs.
– Kopā ar vīru muzicēji grupā Oceanpath, kura savulaik tika nominēta arī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai, spēlēji taustiņinstrumentus. Kā tagad ar mūziku, kad ikdiena lielākoties paiet kopā ar mazuli?
– Ļoti pietrūkst. Vēl rakstīšanai laiku lielākoties naktīs varu izbrīvēt, kad bērns guļ, taču ar mūziku tas nav tik vienkārši. Vasarā braukāju uz vokālajām nodarbībām, ko gan nācās pārtraukt, jo dēls vēl bija maziņš, un mums bija sarežģīti salāgot laikus.
2020. gadā es laikam sasniedzu mūzikas klausīšanās antirekordu, jo reāli paklausīties to, kas man patīk, varēju tikai, vai nu būdama pie stūres, vai skrienot.
Bet drīz Ragnārs būs paaudzies, gan jau parādīsies vieta arī mūzikai. Katra diena viņam ir jaunatklājumiem pilna, gluži tāpat kā man. Tas ir tik dīvaini, kā vienā brīdī var mainīties prioritātes. Turklāt viss notiek tik ātri – ne tik sen, aizturot elpu, gaidīju, kad dēls pats beidzot apvelsies, bet tagad mēs bez ratiem jau ejam tipu tapu kājiņām uz rotaļu laukumu.
Ko vīrs saka par tavu garadarbu?
Viņš lasīja vēl pusrakstītu manuskriptu. Lai arī Artūrs ir no lasītājiem, šobrīd viņam slodze darbā un mājās ir tik liela, ka grāmatām neatliek laika. Mēs esam sarunājuši, ka Lasītāju jau grāmatā līdz beigām viņš izlasīs, kad atkal varēsim aizlidot līdz Grieķijai. Mēs ar Ragnāru iesim spēlēties pludmalē, un viņš tikmēr varēs izstiepties šēzlongā ar grāmatu un alu. Šobrīd viņš man saka, lai es beidzu tīksmināties par panākumiem un pabeidzu rakstīt jau sen apsolīto libretu un tekstus viņa mūziklam. Tas arī šobrīd ir radošā prioritāte!
